Kad esam sūdos līdz ausīm, gribētos, lai dzīvei varētu kā tualetei noraut ūdeni! Visi sūdi aizskalojas prom un ūdentiņš atkal tīrs un podiņš balts.
Jā, par tualetēm sāku domāt.
Veselu grāmatu varētu uzrakstīt par šo tēmu. Latvietis uz poda, tā varētu saukties.
Atceraties skolas laikus?
Mežā iebrauc autobuss, skolotāja nokliedzas:,,Meitenes pa labi, zēni pa kreisi!“
Starp citu, daži puikas par vīriem izauguši, tā arī turpina iet pa kreisi.
Tagad Eiropas regulas droši vien neļauj skolotājām laist bērnus mežā. Par katru ērci bērnu dibenos nāksies tiesas priekšā atskaitīties.
Kur nu vēl kultūršoks, kad ieraudzījām, kādas tualetes ir ārvalstīs!
Tikai padomijas tūristi spēja fotografēties šajās svētvietās, ar laimīgām sejām rādot uz spīdīgām izlietnēm un tīriem podiem un visādiem interjera brīnumiem.
Mazmājiņas apmeklējot, ceļotājs bagātina iespaidus par valstu kultūrām un arhitektūru. Mēs meklējam mistiskos burtus WC, uztraucamies, vai šie burti konkrētajā valstī nozīmē to pašu, ko mums. Kur nu vēl figūriņu atšifrēšana, lai uzminētu, kā viņi apzīmē dzimumatšķirības. Visādi tehniskie izgudrojumi, kas jāuzmin! Interesanti, vai ne?
Reiz mana māsa ceļojumā uz Itāliju tualetē pēkšņi dzird blakus kabīnītē kolēģi tā dīvaini runājam. Prasa, kas ir? Vai kādas problēmas? Izrādās, nabadzīte nezin kā nolaist ūdeni. Kārtīga latviešu sieviete aiz sevis šmuci neatstāj; ko padomās tas, kas ienāks nākamais? Ieraudzījusi kaut kādu ierīci uz kuras tādi kā viļņi uzzīmēti, domājusi, mikrofons, kurā jāierunā, ka var laist ūdeni. Izmanojot savas niecīgās angļu valodas zināšanas, nabadzīte čukst: ,,Water, please! I did it!“ Ūdeni! Gatavs! Izrādījās, tā ir tā mistiskā tualete, kur ūdens sakuļas pēc kāda laika intervāla. Man bail no tādām. Ja nu tas kuļamais iedarbojas, kad tur sēžu?
Ienāca prātā tāda ķecerīga ideja – pods ar pretcelulīta masāžu. Sēdi, dari savu darāmo un tad riktīga strūkla izmasē dibenvaidziņus!
Tualetes atpazīšanu pēc smakas atceras iepriekšējās paaudzes, tagad tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka būs pieejama speciāla programma viedtālruņiem ,Toilet Finder“ vai tualešu meklētājs.
Programma izmanto tālruņa GPS uztvērēju un uzrāda tuvāko tualešu atrašanās vietu. Šobrīd programmas datubāzē pieejama informācija par 76 000 tualešu dažādās vietās visā pasaulē.
Tas gan nenozīmē, ka jūs, parastā telefona īpašnieks, varēsiet atrast to vienu vienīgo.
Jo sirsniņbūdiņu modernās formas mēdz pārsteigt.
Portugāles pilsētā Porto atradu svētos burtus WC uz tāda kā jumta kupola. Iemetu naudiņu norādītajā caurumiņā un bundulis atvērās kā acu plakstiņš. Metos iekšā, ātri uz poda, ātri ievērtēju kosmosa kuģim līdzīgo metālspīdīgo interjeru, laikam nospiedu ne to, ko vajadzēja, jo vāks atkal atvērās un es skatījos uz pilsētu un pilsēta skatījās uz mani. Kad vāks aizvērās, piesarkusi lecu kājās un tramīgi lūkojos apkārt, vēlēdamās nomazgāt rokas. Neatradu. Un no uztraukuma, ka vāciņš varētu neatvērties,un es netikšu ārā, atkal čurāt sagribējās. Bet otreiz neriskēju. Grābstījos gar sienu līdz atvērās un fiksi muku prom.
Parīzē bija tādas tualetes kā afišu stabi, tie apaļie bunduļi. Aizveda mūsu deju kolektīvu kārtējā kultūras ceļojumā, pēc divām dienām autobusā, izmeta tautumeitas Parīzes centrā, lai nu meklē to vietiņu, kur iet ķeizars kājiņām. Tad nu iedomājiet to skatu, četras tautumeitas stāv pie bunduļa un brīnās, jo salasīt neko nevar. Tikai franciski, protams. Gaidījām kādu vietējo, sak, noskatīsimies un atkārtosim redzēto.. Sagaidam, uzmanīgi vērojam, kā francūzis pazūd durvīs, kas pašas mistiski atveras un pieplokam paklausīties, kas tur notiekas. Bet tur, iekšā, skan rokmūzika! Lai visādi samaitāti indivīdi nevarētu saklausīt dabas balsi. Tad durvis mistiski atveras, izlaiž mūsu ekperimenta upuri, bet brīdī, kad gribam riskēt doties iekšā, bundulī atskan tāda kā viesuļvētra, un bundulis drebinās, jo izrādas, pēc katra apmeklējuma tas tiek dezinficēts! Bet mēs tā nobijāmies, ka neriskējām. Izšķirāmies par izmisuma soli. Tur bija tāds soliņš ar redelītēm. Mums kuplie brunči. Tā arī sasēdām, bikšeles uz leju un ... Rokmūzikas vietā mēs latvju dziesmas devām vaļā! Tā tiem frančiem vajag! Sarakstījuši tikai franču mēlē uz savām būdiņām nesaprotamus rakstus, mēs arī viņiem atstājām rakstus! Lielvārdes jostu Elizejas laukos izrakstījām.
Visās pasaules malās tūristu grupu autobusus pieved pie koka būcenīšiem, pie kuriem sēž nošņurkusi onkuļtantīte un pret ne mazu naudiņu izsniedz mazu papīrgabaliņu. Vienīgais veids kā to lietot ir uz sienas, zem pirksta, lai atstutētos, balansējos uz cauruma grīdā.
Latvijā arī tas pārvērties par biznesu. Starppilsētu autobusu šoferi pret bezmaksas kafiju pieved savu busu pie kāda ceļmalas krodziņa, un tā kā braucēji ir neaktīvi kafijotāji, tad vietējie biznesmeņi ievieš maksas tualetes, pie kuras stāv pūcīga persona ar sejas izteiksmi – esmu pelnījusi strādāt Rīgas domē, bet man te jāstāv un jāiekasē 15 santīmi no čurātājgribētajiem. Un, kad tu cilvēciņš samaksā, tu ieej būcenītī un saproti, ka esi pārmaksājis. Taisni kā Rietumvalstu tūrists Indijā!
Pēc iznākšanas vēl autobusā neatlaižas aukstā un ne visai tīrā poda riņķa sajūta. Tas negrib atlaisties! Vēl var dzirdēt baktērijas jautri čalojam, jo viņām nav nācies iepazīties ar Domestosu.
Labu laiciņu atpakaļ kāda padzīvojusi kundzīte – latviete no Londonas- vēlējās vasaru pavadīt senču zemē – Varakļānos. Kundze gana pieticīga, bet baisos stāstus par mūsu padomju laiku tualetēm saklausījusies, sazinās ar vietējo iedzīvotāju un uzraksta, vai WC neatradīsies pārāk tālu no viņas mitekļa. Vietējiem ļaužiem tāda burtu kombinācija bija sveša. Apspriedušies ar mācītākiem prātiem, secinājuši, ka tas būs Varakļānu katedrāles saīsinājums. Tā nu aizsūta kundzei izsmeļošu atbildi.
,,Tā atraudas nedaudz tālāk par kilometru no jūsu dzīves vietas galvenās ielas malā uz skaista paaugstinājuma. Tā ir atvērta visu nedēļu un var uzņemt pat simts apmeklētāju. Īpaši daudz ļaužu to apmeklē nedēļas nogalē, pēc apmeklējuma labprāt uzkavējoties tās tuvumā, apēdot līdzi paņemto launagu, ieklausoties no WC nākošajās skaņās. Akustika tur ir brīnišķīga. Šī vieta ir ļoti nozīmīga mūsu ģimenei, jo tieši tur mans dēls noskatīja savu nākamo sievu. Jo, piekritīsiet, šādā svētā vietā tikums ir vislabāk redzams.“
Lieki piebilst, ka kundze no Londonas tā arī nekad neapmeklēja Varakļānus.
