piektdiena, 2011. gada 18. februāris

STILA BUDA (vēstule G.Budes kungam)

Cienījamais Budes kungs!

Rakstu Jums, visu stilistu stilistam, jo mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja Jūsu komentāri par Latvijas vīriešu ziemas apģērbu, kas lasāmi Privātās dzīves februāra nummurā.  Līdz šim es priecājos, ka mums vispār ir vīrieši uz ielām, tagad man ir skaidrs – ja spalva nespīd, manta var būt bojāta.
Vakarnakt pamodos nestilīgi nosvīdusi, jo redzēju murgu. Man piešķīra Trīszvaigžņu ordeni! Bet ne par ordeni sviedrējos, kas nu pievērš īpašu uzmanību par ko tas ordenis piešķirts. Uztrauc tikai tas – ko lai velk mugurā uz to ceremoniju?! Sapnī redzēju sevi bailīgi lavāmies gar Rīgas pils paksi, baidoties no fotogrāfiem. Visbriesmīgākais sapņa brīdis bija, kad Prezidents nosarka, nestilīgajai Birbelei ordeni spraužot. Labi, ka kundze viņam iebakstīja sānā, citādi tā ceremonja līdz rītam ievilktos, kamēr prezidents atrastu pareizo vietu, kur to bļembu uz nestilīgā tērpa piespraust. Prezidenta kanceleja nolēma mani sodīt un manā mājā ieradāties Jūs un atvērāt manu skapi. Man bija tāds kauns, mīļo Budes kundziņ! It kā es piedalītos TV raidījumā un visas Latvijas priekšā man tiek pateikts, ka visas manas drēbes jau pagājušajā gadsimtā vajadzēja ārā izmest. Stila nav! Skaties, cik dziļi skapī gribi, stila nav! Es tā raudāju, tā nožēloju katru nopirkto teātra biļeti, gribēju paslēpties nopirktajās grāmatās, bet no patiesības neizbēgt – nestilīgi nauda iztērēta, Birbele!
Pareizi sadevāt Skrastiņu Artūram tajā PDZ. Kultūras darbinieks atradies! Nemāk stilam atbilstoši bērnus pastaigā izvest. Vislabāk man patika Jūsu aizrādījums – ,,nav īsti saprotams, kāpēc viņam uz vēdera ir bērnu soma, ja mazie guļ ratiņos“.Te vai visai tautai skaļi jākliedz – Artur, ja tev ir divi bērni, stilīgi ir vienu vest ratiņos, bet otrs ir jāliek somā. Tukša soma neatbilst ziemas pastaigas etiķetei. Nākamreiz lai fotogrāfi sabildē bērneļus arī. Labi būtu, ja izrautu no ratiem un stilisti mūs varētu apgaismot, vai bērniem pareizie rāpulīši uzvilkti un jaciņas mazuļu zābaciņiem pieskaņotas.
Vissāpīgāk bija lasīt, ka mans iemīļotais aktieris nav uzvilcis atbilstošus apavus un nepareizi izvēlējies cimdu krāsu.  Runā, ka Rakstnieku savienība saņemot vēstuļu  maisus ar aicinājumiem Mārai Zālītei mest dzeju pie malas un uzadīt znotam vairāku krāsu dūrainīšus. Lai Zālītes kundzei būtu laiks jaunam mūziklam, es nākšu palīgā un uzadīšu Artūram cimdiņus un uzsākšu akciju, lai savāktu naudu stilīgu apavu iegādei Dailes teātra aktieriem.
Tāpēc rakstu Jums un lūdzu nosūtīt man 5 latus dzijas iegādei. Vai tas nebūtu stilīgi, ko?

pirmdiena, 2011. gada 7. februāris

VIENKĀRŠO ĻAUŽU STĀSTI


Bērnībā kopā ar citiem sētas bērniem rotaļājos transformatoros un elektrības vadu ruļļos. Šitādu mantiņu mums netrūka, jo mājojām elektriķu darba vietas pagalmā.
Varbūt bērnības dēļ mana drošības sajūta smaržo pēc garāžām, kur vīri nošmucētos kombinzonos laistās ar mašīneļļām un, kur baiss noslēpums, ir - kā tētis var skatīties uz metināšanas liesmu caur darba ķiveres stikliņu, kuram kā es pārbaudīju, neko nevar cauri redzēt? Un, vai zinat, ka peļķē iemetot karbīdu (metināšanai vajadzīgs pulverītis), tas sakuļ ūdeni burbuļos? Es vēl tagad atceros karbīda smaržu un mani nekaitina vīriešu rokas ar netīriem nagiem, jo varbūt viņš tikko salabojis trubas kādā pagrabā.
Kāpēc gremdējos šajās atmiņās?
Nesen kāda twiteriste lepojās, ka izdevies ,,Drogu“ pārdevēju, kurai vienmēr jākomentē katra sava darbība un jāpiedāvā akcijas prece, apsteigt ar ,,labdien, jā, tā ir mana karte, un jūsu piedāvāto man nevajag“. It kā asprātīgi. Droši vien pašai asprātei nav nācies strādāt veikalā. Es gan zinu, ka dzīve var negaidīti pagriezties ,,ar kases otru pusi“, tāpēc spēju iedomāties sevi to meiteņu vietā. Ne jau tās pārdevējas ir šitādu mārketinga stratēģiju izdomājušas!  
Iedomājos, kā J.Liepnieks un J.Šleiers intervē elektriķi Jāni Krūmiņu. Liepnieka kungs tirda vīriņu kombinzonā, vai viņa ikdienas darbā ir saistošs Kanta kategoriskais imperatīvs? Uzdod šito jautājumu un jau iekšēji smej, ka nu tik Jānis norausies vēl vairāk kā Ella ,,Santas“ intervijā. Krūmiņa kungs dziļdomīgi nopūšas: ,,Visu dzīvi izmantoju imperatīva otro formulējumu – pret katru cilvēku izturies kā pret mērķi, nevis līdzekli. Redz, es skrūvēju spuldzītes, bet zem katras spuldzītes mājo dzīvs cilvēks.“ Kamēr Jurģis nu meklē kabatā pēc īpaši filozofiska strāvas trieciena, Šleiera kungs interesējas, vai jaunais IPod drīz spēs brīdināt par tuvojošos sprieguma zudumu vados? Krūmiņu Jānis kautri ieminas, ka neko nezin par tādu podu, bet ar vadiem esot tāpat kā ar cilvēkiem. Ja iesprauž nepareizajā kontaktā, ne spriegums būs, ne gaisma radīsies.
Menedžeru un projektu bīdītāju laikmetā mēs pērkam par lielu naudu biļetes, lai klausītos vienkāršo ļaužu stāstus teātrī. Mēs lepojamies, ka esam redzējuši Eiropas kino, kur bieži varoņi ir cilvēki no tautas. Vai sadzirdam viņus ikdienā?
Ja mums mājās saplīstu pods, neba polittehnologam Liepniekam zvanītu, vai ne?
Sūdu jūrā gudra filozofēšana nepalīdzēs. Tur noder tās rokas bez manikīra.