ceturtdiena, 2012. gada 25. oktobris

SEKSA AINU ANALĪZE FILMĀ ,,GOLFA STRAUME ZEM LEDUS KALNA”


Vobšem, filmā kā Rīgā, visur uzraksti latviski, bet visi runā krieviski, tāpēc nebaidīšos izmantot režisora dzimto valodiņu, runājot par galveno šajā filmā – seksu. Tiem, kas vāvuļo, ka filma neraisa līdzpārdzīvojumu, vai ka tur neesot raksturu, vai kas tur vēl, teikšu vienu – ja nerubī lietu, aizver bazaru! Un āmen!
Itogo, filma sastāv no trīs novelēm trīs laikmetos un katrā mums apskatāmas seksa pozas, kuras atkal un atkal apliecina, ka sievietei nav citas ģēlas dzīvē, kā turēt kājas plati un krūtis plikas, un vīrietim, ja viņš šitās lietiņas un vietiņas ierauga, širmis ciet, jumts prom un dzīvē pilnīgs zavals.
         17. gadsimta stāstiņš mani iedzina kaunā, jo iebāza sejā – Birbele, ja tu ar pliku dupsi neesi pa vīrišķa kāju šurpu turpu šļūkājusi, tu esi pilnīgs otstojs, ņem savas pekeles un slīcinies Golfa straumē! Un nelīdz nekāda taisnošanās, ka viņas tur bija divas šļūkātājas. Vobšem, tu neko nerubī, ja tev nav draudzene šitādām izdarībām!
A pirmā novele ir par džeku, kurš atstāj mājās savu sievu – grūtnieci, lai vestu gleznu savam čomam uz kādu tālu vietu. Kur šamējais savsjem ostalbeņel, jo uz gleznas uzkrāsotā beibe ir tut kak tut, dzīvā veidā un to vien gaida, kad atņemt rātnā vīra godu. Mums tiek dots namjoks, ka šitā nekrietnele, kura mēdz sevi nopērt, kaisli vaidēdama, ir pati Lilita, Ādama pirmā sieva ( tā ir Bībeles leģenda, ja nu kāds ir galīgs duraks), kura ņifiga nevar nomirt, tik vazāties pa gadsimtiem, piekopjot aktīvu seksuālo dzīvi  (pa šito gan Bībelē nava rakstīts, tik tāds ābols tur pieminēts, kas arī filmā tā smuki simboliski ripinās pa slapju grīdu). Kruti ir tas, ka čoma mājā ir tāds burvju spogulis, caur kuru seksiņš ar Lilitu un viņas pieseksotājām aizstrāvo pie džeka sievas-grūtnieces, un viņa, izjūtot orgasmu, i neiedomājas, ka možka masturbē, bet reāli notic, ka TO dara viņas laulātais draugs. Tā nu šitā skazka beidzas laimīgi, jo dēļ spieģeļa laulība nav pārkāpta un Lilitas rēgs var doties uz nākamo stāstu 19.gadsimtā.
Tur mūs sagaida Poļiščukas ļubimšķikam Bulim līdzīgs smukulītis, kurš grib izsūdzēt grēkus Paganelam, tobiš, tam aktierim Ulfsakam.
Te nu ir vērojamas ofigennās izdarības! Meitenes, ja gribat savaldzināt tādu smukpurnīti, izskrienat dārzā plikiņas ar ceriņzaru roķelē un veicat puisieša acu priekšā pāris vēzošas rokas kustības augšup, lejup, beidzamajā to ceriņa zaru izvēzējiet caur kājstarpi un Buļveidīgajam būs tik inķeresno, ka šamējais skries uz ātrāko ciemoties jūsmājā. Tad tik parādiet viņam plikas krūtis un savu vagīnu, un viņš pateiks tos vārdus, ko saka ikviens īsts vīrs īstajā brīdī – ,,Es tevi mīlu!” I tut paņeslos TĀDS SEKSS, oi, oi… Gribēju tādu pozu uz savu vīru izmēģināt, bet tādas izdarības manu sānu sarāva un ģimenes idilli sagrāva.. Meitenes, vingrinieties, jo īstas Lilitas, uz vīrieša sēdēdamas, veic zemu noliecienu pa kreisi, tad strauji griež savu ķermeni pa asi uz vienu un otru pusi ( to dara ar daiļi uz priekšu izstieptām rokām!) Neaizmirstiet purināt garos matus un veikt kustības ar gurniem uz priekšu un atpakaļ. Filmā viņi to darīja tādā kā izgaismotā redeļu kastē, bet to zabuģem, nevajag pārāk vipendrivatsa. Stāsts beidzās nelaimīgi, jo Lilita paziņo, ka brauks uz Persiju un šamējais vairs viņu neredzēs un nedrā... nu, paņatno že.. A smukulītis prjamikom pie sava bikttēva nolūgties. Un basta! Miers mājās un sieviešu kājas nu smuki kopā. Līdz 20.gadsimtam.
Vot, šite bija pa krutomu! Tas krievu aktieris, kura ģīmi zina visi, bet uzvārdu neviens neatceras, lika mūsu Rēzijai, mūsu Frīdai un karalienei Elizabetei, mūsu Dīrihai!!, jop…, vaidēt palagos, nenonākot līdz ticamam orgasmam. Turklāt, viņš ir ķipa mākslinieks, kas akurāt nozīmē, ka dzer, vazājas apkārt un taisa instalācijas ar beigtiem suņiem. I eto ņe vsjo! Tjipa Lilita no pirmā stāsta ir viņa sieva ( nu, aktrīze tā pati), kuru viņš piečakarē ar Dailes prīmu, kaut mīlošā laulene, pa izbas lodziņu redzot vīru pietupjamies ( a, vot, tā viņš dara un neprasiet, kas tā par kaiti!) , momentāni izjūt vēlmi darīt točno tāpat. Tā ir īsta ļubovj!
Ilgi nevarēju ierubīties, kura nu būs tā simboliskā pārlaiku Lilita. Domāju - Rēzija, bet režisors mūsu prīmu bija nolīdzis tikai mazai ainiņai, ha, ha…
Oi, man patikās tas Mākslinieka, ķipa murgos vai sapnī, mauciens tuksnesī, kur sēž dāma melnos lakatos un kravājas pa savu sumočku. A šis prasa: ,,Ko tu te dari, sieviete?” I čto?! Protams, ka viņa gaida iespēju parādīt krūtis! Ko ta citu sievietes dara tuksnešainos apvidos, ko?!  Bet ņe to glavnoje. Vajag simbolisko Bībeles kārdinātāju atrast.
Savu Lilitu mūslaiku varonis atrod Latvijas vīriešiem raksturīgajā veidā, tobiš, dzērumā apmaldoties un uzmācoties garāmgājējām ar ,,meitenīt, meitenīt!” Modernajos laikos, lai ievērotu politkorektumu, Lilita pieņēmusi čigānmeitenes veidolu, kura izdarās kā jau sievietēm pieņemts – lai sašņorētu džeku, mēs sataisam lielas acis, palūdzam kādam ar fēnu no attāluma uzturēt mūsu matos vēja ilūziju un seksī pri seksī balsī dodam vaļā: ,,Dod man gredzentiņu, dod man gredzentiņu!” Vot, un uz šito Lilitiņa reāli aplauzās.  Ženšķina! Ir 20tais gadsimts, nepiemini sarunā ar vīrieti gredzenu!! Šis uzreiz attopas, man tak sieva, ., ko es ar kaut kādu čigānieti?! Tā nu saglābj i dzīvi, i laulību! Riktīgs prazdņiks!
A mož es ne tā sapratu? Mož tā īstā Lilita bija tā noprecētā? Ķipa, 20tajā gadsimtā Bībeles simboli ir sadzīviskoti un bla, bla… Ko es te bazarēju… Galvenais, filmas bilde bija smuka, un skaņa tik klusa, ka taisni kautrējos savu līdzpaņemto sidriņu attaisīt, lai nenobiedētu pārējos desmit skatītājus.
A ko Lilita 21ajā gadsimtā? A neko īpašu. Aprecēja Zatleru un dzīvo laimīga. Tā, vot!


otrdiena, 2012. gada 23. oktobris

ĒNU SPĒLES EŅĢEĻU MĀJĀ


Brīdinājums - rakstā notiek produktu nosaukumu izvietošana!

Lai tiktu galā ar saviem ārējiem kašķiem un iekšējiem dēmoniem un pie reizes salīdzinātu viņējo Ropažu ielas jauno projektu ar savā seriālā reklamētajiem apartamentiem Cēsu ielā, Gabriēla un Roberts no ,,Ēnu spēlēm" devās uz psihoterapijas seansu pie konkurentu ražojuma ,,Eņģeļu mājas" psihoterapeites Annas.
Tā nu abi sēž uz mīksta dīvāna ar cietām sejām pēc iespējas tālāk viens no otra.
,,Kā 12 gadus laulībā nodzīvojuši", - diagnozē Anna, izejot no savas dzīves un darba pieredzes.
,,Kā kinofilmās", - sasapņojas Gabija, piekārtodama savu tikko salonā ieveidoto loku uz galvas.
,,Vajadzēja moci iestumt kāpņu telpā. Ka nenosper. " Zem ādas jakas un scenāristu sadomātās aktīvās seksuālās dzīves sloga svīst Roberts.
ANNA. Mīļie kolēģi! Domāju, jums seriālā nepieciešams nopietnāks konflikts. Šitā Roberta ņemšanās ap to, ka Gabija ir sieviete un tamdēļ viņai ,,jāstāv pie ratiem" apnika jau otrajā sērijā.
ROBERTS. Man nepatīk, ka viņa uz darbu nāk sapucējusies kā uz ballīti!
GABIJA. Uz sevi paskaties! Tev pašam ir motobraucēja tērps, saskaņotās krāsās ar moci!
ROBERTS. Tas ir ,,Hondas" komplekts!
ANNA. Varbūt strīdieties par naudu? Jo skatītājiem nav skaidrs par kādiem līdzekļiem jūs iegādājaties tās dizaineru drēbītes veikalā ,,Klase", ja jūsu klienti ir trūcīgas vecmāmuļas, kaimiņienes, kurām jāizlīdz un māsa ar pazudušajiem kaķiem?
ROBERTS. Man pašam nav skaidrs, par kādiem līdzekļiem mēs īrējam biroju mansardā.
ANNA. Man patīk jūsu oranžās sienas! Nāk pie jums klienti, kuri zaudējuši tuviniekus, vai piedzīvo krīzi attiecībās, bet pie jums tik koši un dzīvespriecīgi. Vai tas domāts, lai viņiem uzlabotu omu?
GABIJA. Negribas domāt par tik nopietnām lietām. Vai nav pienācis laiks atkal uzēst un iedzert kafiju? Mūsu seriālā mēs esam tā pieraduši. Drusku pastrādājam, tad atkal ieēdam.
ROBERTS. Labāk aiziesim uz krogu ,,,Pieci vilki", tur mēs katrā sērijā iegriežamies.
GABIJA. Tad mums jāpagaida Marčello.
ANNA. Vai viņam nav jāstrādā pašam savā darbavietā? Pie jums vien grozās.
GABIJA. ( ķiķina) Sākumā domāju, ka viņi ar Robertu ir pāris, viens bez otra nevar ne mirkli!
ROBERTS. Kā tu tā varēji domāt?! Man taču pirmajā sērijā uz kakla bija liels zilums kā īsta mačisma apliecinājums!
ANNA. Zilumam varbūt arī ,,zila" izcelsme...
GABIJA. Jā, ne jau katrs džeks uz moča ir mačo!
Abas dāmas smejas.
ROBERTS. Lūk, te jūs arī apliecināt, ka ar sievietēm nevar normāli sastrādāties. Iešu pabraukāties.
ANNA. Bet kā tad nopietnais konflikts, smagi noziegumi, reāli personāži darbam piemērotās drēbēs?
ROBERTS. Neatradām sponsoru, kas nopirktu nopietnus skatītājus reālistiskam detektīvam! Latvijas vidējais skatītājs grib vieglu bezdomu izklaidi. Daudzi taču riktīgi izsmejas par mūsu izmeklēšanām! Tie, kas grib ko vairāk, var pārslēgt TV kanālus...
Visi trīs sabēdājas un brīdi drūmi klusē.
Satumst.
Redzams tikai plakāts ar telefona nummuru, kur jāzvana, lai iegādātos dzīvokli seriālā redzamajās mājās.



otrdiena, 2012. gada 2. oktobris

,,6 STIĶI" UN MANI NIĶI


“6 stiķi” ir unikāla filmu programma, kurā apkopotas sešas kino festivālam Lielais Kristaps 2012 nominētās īsfilmas, kas kompaktā, spilgtā un žanriski daudzvedīgā formā ļauj izbaudīt latviešu labāko jauno režisoru sniegumu. Skatītāji varēs redzēt Unas Rozenbaumas darbu „Logs” , Dāvja Kaņepes „Noklausīšanos”, Ilzes Kungas-Melgailes „Gaismas zīmes”, Paula Ķestera „Personību veikalu”, Elīnas Eihmanes filmu „Gūtenmorgens un trešā acs”, kā arī Lielo Kristapu ieguvušo Ivo Brieža un Māras Ķimeles "Filmu ". (no www.forumcinemas.lv) 



LOGS

Smuki iekš vintage noformēta filmiņa, kur kādā vecmodīgā mājā sanāk vecmodīgi tērpti ļaudis un uzvedas pa jaunai modei - ielej bez uzaicinājuma, nezinkāpēc pārkravā mantas svešos plauktos, lieto nezināmas izcelsmes medikamentus ar visiem zināmu iedarbību un beigu beigās sanāk ne visai smieklīga izjokošanās. Tāda ar mājienu uz spokošanos un saules aptumsumu, kurā iekož kā ābolā un iemet atvilknē.
Kas tā par mātesmeitu, kas iemet iekostu augli savā veļas kastē?!
Samāksloti dialogi. Bet smuki skati! Paldies filmas māksliniekiem!

NOKLAUSĪŠANĀS



Vislabākais stāsts. Bet noskaņā auksts. Kaut notiek Itālijā. Varbūt tāpēc, ka filmējis latvietis? :) Man liekas tāpēc, ka stāsts bija nevis par cilvēkiem, bet par parādību. Par to, ka ir tāda bandītbūšana, kur peļņai izmanto ielu muzikantus. Tā notiek, jā, redzēju dokumentālo filmu. Un? Ir tāds fakts, ko tagad darīt? Īsfilmai ar'  par to nav viedokļa.
Žēl, ka nav žēl tā muzikanta. Varbūt tāpēc, ka filmiņā ir daudz kolorītu tipāžu, kuri ir spilgtāki par galveno tēlu? Hm. Gribas, lai tad, kad sit kādam pa purnu, sirds saraujas un kunkst līdzi. Mazliet jau sarāvās, bet mazliet par maz.
Vai īsfilmā nepietiktu vietas pastāstīt, kāpēc puisis nokļuvis šādā situācijā, kad laikam taču nav izvēles, ja ļauj sevi šitā apstrādāt? Filmiņā gan nav saprotams, vai viņš vispār sāks strādāt šitajā biznesā. Un, kāpēc tie bandīti noklausīšanos rīko tādā smirdīgā ūķī? Neticas, ka viņiem nav nauda labākām telpām. Šitie ļauži nez vai grib tupēt aukstā un slapjā pagrabā.
Lai nu kādi jautājumi, šī filma vismaz ļauj tos uzdot bez ironizēšanas un ķēzīšanās.

GAISMAS ZĪMES
Silti ietīta izpriecāšanās par aktieriem E.Dombrovski un S.Zvīguli, kuriem tēli piestāv kā moderni krāšņas ziemas cepures. Pasaulē valda pelēcīgs vēsums, bet šie abi tik mīksti un mājīgi, ka gribas ieritināties starp viņiem gultā un aizmigt, klausoties Sandras smieklos...
Tas bija tik labi, ka negribas ironizēt par aizdomām, ka nevarēja uztaisīt vienkāršu stāstu par divu cilvēku vienam otra atrašanu, tas būtu pārāk prasti, tāpēc piemests klāt luksofors kā simbols un braukāšana miglainās ielās. Mjā, sapņu ainu braukalēšana gan bija asprātīga.
Nesaprotami, kāpēc vīrišķis sākumā tā lauzās? Zvīgule zvīguļo ar šarmu, bet Egons tēlo nepieejamo. Kas viņam - jāgaida, kad luksoforā iedegsies zaļā gaisma?




PERSONĪBU VEIKALS

Cik gadu ir režisoram, kurš pieliek fonā tekstu ar moralizējošiem un garlaicīgiem paskaidrojumiem?! Tāds amerikānisks piegājiens, kad rāda bildi un paskaidro, ka rāda bildi, kurā ir saskatāms tas un šitas. Boring!
Bet filmiņa varētu būt labs pieteikums pilnmetrāžai ar tādu ,,zinātniski" spocīgu tēmu - nomainīt personību un izmēģināt dzīvi no jauna.
Tagad sanākusi zolīdi uzņemta īsfilma četrdesmitgadniecēm par laulības krīzi, ar sieviešu romānos populāro cerību - tev IR iespēja kļūt brīvai! Tik no kā un vai vajag, tie ir daudz interesantāki jautājumi, uz kuriem žurnāliņā ,,Cosmo" atbildes neatrast.

GŪTENMORGENS UN TREŠĀ ACS

Man atvērās trešā acs un es sapratu - Māra Bērziņa ,,Gūtenmorgena" stāstus ir labi palasīties, papriecāties par stilu un asprātīgajām atsaucēm un jokiem, bet tas ir pārāk literārs materiāls filmai.
Protams, smieklīgi skatīties kā JRT aktieri iztaisās un pārtaisās. Nu, i'kas? Keišs ir smieklīgs tikpat smieklīgā Znotiņa pudel'sbrālis un Krūmiņš ir smieklīgs .. Visādi ir smieklīgs! :)
Nesenās pirmizrādes ,,Tumšās alejas" sakarā tika atkārtoti piesaukts salīdzinājums, ka Jaunā Rīgas teātra aktieri esot kā Steinway klavieres. V.Nastavševam esot izdevies uz tām nospēlēt fantastisku skaņdarbu. Šeitan smalkie instrumenti tiek pabakstīti ar vienu pirkstu, tāpēc nekas vairāk par jautru plinkstiņpolku nav sanācis.

FILMA


FILMA tikai iegūtu, ja pirmo pusstundu noīsinātu nost. Bet gara acīm redzu, ka režisoriem ir pilns mežs paskaidrojumu ,kāpēc viss ir tā un ne citādi. Tāpēc jāskatās vien ir, kā džeki vazājas pa mežu un pļavu, pļāpādami par to, ka viņi tikai vazājas pa mežu un pļavu. Jo filma ir par džekiem, kas jandelē pa mežu un pļavu un taisa filmu par džekiem, kuri jandelē pa mežu un pļavu. Labi, ka džeki tādi smuki. Un talantīgi. Un filmas FILMA pēdējā trešdaļā kaut kas tā kā sāka notikt!
Varbūt man vienkārši nepatīk filmas, kur bla bla bla, smuki kadri, bla bla bla un tad  bezjēgā līķis, lai parādītu, ka viss ir bezjēgā? 
Bilde gan bija baigi laba! Operators būs mācējis likt lietā filmu un uzņemt riktīgi smuku filmu, kamēr filmā trīs džeki nekādi nevar uzņemt sakarīgu filmu. 

Bet vispār - ir jēga redzēt ,,6 stiķus"! Jo nebij' ne reizi kaunā jānodur acis. Latviešu kino ir iespēja uzņemt FILMAS!