piektdiena, 2016. gada 25. novembris

BERLĪNE NOVEMBRĪ

Berlīne ir retā pilsēta, kuru esmu apmeklējusi vairākkārt, turklāt 3 reizes pusotra gada laikā. Un labprāt došos atkal. Īpaši labprāt, ja atkal būs kāds koncerts, kuru gribēsies redzēt. Jo apmeklējot kādu pasākumu, var redzēt ne tikai tūristu bariņus, bet aplūkot vietējos ļaudis visā viņu krāšņumā
( manā gadījumā - visā gotiskajā dailē, jo iegriežos šādos pasākumos).
Šoreiz vēroju dzīvajā grupu, kura mājo Hamburgā, bet nu devusies savas 25 gadu darbības jubilejas tūrē, iegriežoties galvaspilsētā arī  - PROJECT PITCHFORK, kura vēl aizvien ir vācu gotiski industriālās, elektroniskās mūzikas topa virsotnē.
Darbības sākumā grupas iesildītājos bija jauniņie Rammstein, hm.

Palūk, te Project Pitchfork mūziķi vērojami Liepājas jūrmalā... Vai varbūt kādā citā... Bet nu šis klips mani ,,pavedināja", ka gribu viņus klausīties vairāk un redzēt tuvāk.


Bet ne nu mākslu vien baudīt braucam. Protams, labi paēst ir mūsu mērķis!
Interesanti ir atrast dīvaini interesantas vietas, vai ne?
Tieši pirms koncerta feinajā Kreicbergas rajonā vērām šādas durvis:


Ja šīs durvis atvērtu mūsu valsts PVD, viņi šīs iestādes ,,durvis" aizvērtu uz visiem laikiem! Bet mēs nenobijāmies no mazās, šaurās, bet bagātīgi piedūmotās telpas un varonīgi devāmies pēc burgeriem.
Zigmunds saka - tie ir labākie burgeri ever, bet tā viņš saka vienmēr pēc kādas labas maltītes... :)
Garšīgi bija ne tikai burgeri, bet arī interjers!



Ja nu vēl kāds grib spraukties pēc baudas šaurā telpā, info - Berlin Burger International

Achtung! Gribat baudīt Berlīni, sagatavojiet naudas paciņu! Kartes te nepatīk  gandrīz nekur.

Nākamajā dienā devāmies meklēt izslavētos Mustafas kebabus. Neatceros, kur uzzināju, ka tāda vieta ir, bet nu tik atraktīva mājas lapa kā http://www.mustafas.de/
neatstāja citu variantu kā atrast un apēst!

Un atradām!



Jap! Tā ir rinda, kurā stāvējām 1, 5 stundu, lai tiktu pie tiem Mustafas labumiem. LABI!
Bet tā rinda, liekas, ir kļuvusi par tādu kā atrakciju, kurā visi labprāt piedalās.

Tāda izskatās Berlīne novembrī mūsu acīm. Saulaina!




Ok, ok, pārspīlēju, bija arī lietus. Bet novembrī tā arī jābūt. Un no lietus labi var paslēpties kādā no Ziemassvētku tirdziņiem!


Ak nu jā, kāds bija koncerts...
Pirmo reizi redzēju, ka publika stāv un vārda tiešā nozīmē pārcieš iesildītājus. Tauta stīvi stāv, pat galvu nepakustinot ritmā. Stāv, pieklājīgi trīs reizes noplaukšķina un saviebjas, kad izrādās, iesildītāju skaits ir divi.
Toties ļaudis ņipri atdzīvojās, kad uznāca PROJECT PITCHFORK, enerģiski noblieza savus hītus ļoti laba gaismas šova papildināti.
Finālā mazs ieskats koncertā.


Koncerts beidzas, bet mana vēlme atgriezties Berlīne gan ne. :)

svētdiena, 2016. gada 21. augusts

THE 69 EYES KUBĀNĀ

Festivālu ,,Kubāna" mēdz noriet un principiāli latviski neapmeklēt. Kas liekas dīvaini, jo turp aizdodoties, nemanīju neko tādu, kas varētu aizskart manas nacionālās jūtas. Varbūt, ka man tās nav īpaši izteiktas,jo galvenais turp došanās iemesls bija redzēt ,,dzīvajā somu grupu ,,The 69 eyes", kuru aktīvi klausījos pirms gadiem desmit. Un nenožēloju! Tik žēl, ka skatītāju bija tik maz. Tam gan iemesls varētu būt tas, ka šāda žanra mūzika nav īpaši populāra mūszemē.
Bet tie, kas bija sanākuši (nu labi, nebija jau nemaz tik maz), darīja visu, lai izklausītos pēc liela un skaļa fanu pūļa! :)




ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

BLUTENGEL BRĒMENĒ

Tā bija laimes un prieka ballīte melnā ģērbtiem ļaužiem - tā varētu definēt pasākumu reklāmai raksturīgā sauklī!
Mana BLUTENGEL mīla sākās šī gada maijā, kad WGT festivālā devos skatīt klasiķus DEINE LAKAIEN un dzirdēju pirms viņiem divas pēdējās dziesmas no grupas, kuras nosaukums man neko neizteica, bet radīja sajūtu, ka esmu ko būtisku palaidusi garām. Atbraukusi mājās, sāku klausīties un kļuvu mazliet apsēsta. Tik ,,mazliet", ka uzdāvināju sev dzimšanas dienā braucienu uz Brēmeni, uz BLUTENGEL koncertu un nenožēloju nevienu no 7 stundām, ko pavadīju lidmašīnā un autobusos dodoties uz visai tālo no Rīgas pilsētu.
Nebiju vienīgā, kura mēroja garu ceļu, jo pēc Feisbuka datiem, uz koncertu ceļoja arī no UK un pat Austrālijas. Arī no citām Vācijas pilsētām, par ko liecina fakts, ka netālu no koncerta vietas esošajā viesnīcā bija daudz gotiski ģērbtu ļaužu.


Befor un after bildes.


Esmu pārblutenģeļota. :)

Esmu neizpratnē par skatītājiem, kas visu koncertu centās nofilmēt savos telefonus. Tā vietā, lai plaudētu, dziedātul īdzi un kustētos, man priekšā sēdošais vīrietis visu koncertu centās noturēt fokusā savu mazo telefona ekrāniņu. Interesanti, cik reizes viņš pēc tams skatīsies safilmēto? Biju jau sagatavojusi pāris skarbu joku savam nākamajam stand up par šādiem skatītājiem, bet pēc atgriešanās mājās noskatījos visus Youtube saliktos Brēmenes koncerta video. Ko nu vairs jokot.. Bet zvēru - nākamajā perfomancē es būšu iepirktajā BLUTENGEL krekliņā.
Nu jā, es arī nobildēju dažus koncerta kadrus.




Un tagad par Brēmeni, kura mums saistās ar padomju laika multeni par Brēmenes muzikantiem. Jā, ir tie muzikanti pilsētā! Turklāt ne tikai viesnīcā, kur ar tiem bija apzīmētas sienas, bet arī vecpilsētā, kur ir to bronzā kaltais piemineklis, tieši tāds pats kā mūsu Vecrīgā. Tāpēc netaisīju selfiju pie tā. Ne tikai tāpēc, ka tā bija vienīgā vieta svētdienas rīta Brēmenē, kur pulcējās cilvēki - stāvēja rindā uz iespēju nobildēties pie skulptūras - pārējā pilsētas daļa bija klusa un tukša. Principa pēc! :)
Pat Ziemassvētku tirdziņš bija slēgts!!! Labi, ka brokastis paēdu viesnīcā, jo vienīgā kafejnīca pilsētas centrā, kura strādāja svētdienas rītā, bija tā pārblīvēta ar tūristiem, ka tajā neiekļuvu.




Bet slēgtais ZS tirdziņš nemazina sakoptās Brēmenes skaistumu.





Praktisks padoms - ņemiet līdzi skaidras naudas kaudzīti, rēķinieties, ka tuvākais lielveikals strādā tikai līdz 19.00 un, ka svētdienas vāciešiem domātas, lai atpūstos ar ģimeni, nevis drūzmētos veikalos.

piektdiena, 2015. gada 16. oktobris

KORIDORS JELGAVĀ

Ļoti patīk šī afiša! Ļoti. Ne tikai tāpēc, ka tiks iestudēta mana pirmā luga pirmo reizi, bet vienkārši tāpēc, ka smuka. :) Un aktieri izskatās daudzsološi ļoti līdzīgi manis iedomātajiem tēliem.



ceturtdiena, 2015. gada 15. oktobris

BB DODAS PIE SKATĪTĀJIEM

Pirmizrāde ir notikums autora dzīvē, kurā viņš ir vismazāk nodarbinātā persona. Aktieri var atkārtot tekstu, gaismu meistars ieskrūvēt spuldzīti, skaņotājs pārbaudīt vadus, bet režisors dot pēdējos norādījumus. Producents vispār ir aizņemtākā persona - steidz sagaidīt viesus un preses pārstāvjus.
Bet autors...
Autors izskatās šādi -


Mja.. Birbeles briļļu stikli zaudē cīņā ar vīna glāžu vēsi tukšo iztukšoto stiklainību...

Neizbēgami pienāk BRUŅOTA UN BĪSTAMA izrādes sākums. Ar gadiem esmu uztrenējusies un ne kā ,,Tāda es esmu" pirmizrādē nemaz nedrebu un neraudu, tikai pieklājīgi smaidu. Tā īpaši stīvi. Un cenšos pazust krēslā, lai Zanīte mani neredz un nenobīstas no mana pieklājīgi nepieklājīgā smaida.







Iebildums man tikai viens! Kāpēc Stethemam mugurā krekls, ko?!!! Kur ta redzami tie muskuļi, par kuriem ir runa.. Bet varbūt tā labāk.. Jo kad pāri 40, tak jāraksta tikumīgāki teksti, nevis par Džeisona vēdera muskulatūru...
Nolemts.Nākamā luga būs par krustadūriena izšūšanas čempioni, kura vakaros skandē dziļu domu caurvītas dziesmas pašas šūtā tautastērpā. Nebūs vardarbības un seksa! Vairs neies bojā neviens balons kā šajā izrādē!

Uh... Viss beidzas laimīgi, skatītāji pēc starpbrīža atgriežas zālē, izrādes beigās aplaudē, autore kā nebūt tiek uz skatuves, solīdi paklanās un nemainīgi pieklājīgi smaidīdama saņem ziedus ... un sākas galvenais - bankets. :)


ceturtdiena, 2015. gada 24. septembris

DAS KOMMT!! :)

Pirmizrādes gaidās 23.09.2015 patrenējos humorvakarā   "Par vīriešiem un kino" 
Kaņepes kultūras centrā kopā ar lieliskām jokotājām.



ALISE ZARIŅA
LINDA CURIHA
DANA JURKJĀNE
IEVA KAULIŅA
ELĪNA KOLĀTE
ANETE KONSTE
MARTA ELĪNA MARTINSONE
INGA GAILE





Paldies Ingai par organizēšanu un kolēģēm par drosmi un skatītājiem par drūzmēšanos garā rindā, kas ļāva uz brīdi sajusties kā rokzvaigznei. Un paldies fotogrāfei Ilutai Ozerei par bildēm.

Pasākumā pārbaudīju gan joku, gan kostīma efektivitāti un galaspriedums ir - es un Džeisons esam gatavi uz visu!













piektdiena, 2015. gada 18. septembris

KLIENTAM VIENMĒR TAISNĪBA

Darbs tirdzniecībā atstāj sekas ne tikai psihē, bet arī daiļradē. :)

Tāpēc tapa luga par kāda lielveikala vīriešu apģērbu nodaļas pārdevēju cīņu par vietu uz karjeras kāpnēm un priekšnieka sirdī.

Darbojas

LIDIJA ( 45)
GAIDA (35)
ARMANDS (40)

Darbība notiek nelielā telpā pirms tirdzniecības zāles.
Tā ir vieta, kurā darbinieki var apsēsties pauzēs un sanākt kopā sapulcēs.
Te atrodas plaukts, kur stāv ūdens pudeles – katrai uzrakstīts īpašnieka vārds.
Te stāv preces, kuras vēl nav izsaiņotas un iznestas pārdošanai.
Pie sienas ir plakāti ar uzņēmumam atbilstošiem  saukļiem:
,,Pelņa ir viss!”, ,,Cienīsim sevi un citus!” , ,,Klientam vienmēr taisnība!”
Ir ziņojumu dēlis, kur piesprausti darba grafiki un dažādi paziņojumi.


Aiz sienas dzirdams veikala darba troksnis – skan klusa mūzika, dzirdama balsu murdoņa, kuru pārtrauc reklāmas balss, kura informē par veikala piedāvājumiem.

1.aina

LIDIJA, ģērbta pārdevējas darba formā ar vārda zīmīti, bauda atpūtas brīdi. Viņa padzeras no ūdenspudeles ar vārdu ,,LIDIJA”. Paceļ kājas un novieto tās uz blakus ķeblīša, tīksmi aizver acis, cenšas atslābināties.

Fonā skanošo mūziku pārtrauc reklāmas teksts.

BALSS.
         Pateicamies, ka izvēlējāties mūsu veikalu! Šodien īpašs piedāvājums vīriešu apģērbu nodaļā – ARMANI jaunās kolekcijas uzvalki! Apģērbs vīrietim, kurš pieradis uzvarēt!

Atpūtas brīdi iztraucē GAIDA, ģērbusies tāpat, ar vārda zīmīti, kurai blakus vēl viena – Māceklis. Viņa ienāk no tirdzniecības zāles un runā tikpat steidzīgi kā nākusi.

                          
GAIDA.
         Ak, re kur tu esi! Kāpēc neteici, ka ej pārtraukumā? Man piekodināja, lai es turoties tuvu savai instruktorei. Nav jau tā, ka es varētu te apmaldīties, galu galā tikai četri stāvi un man jāmāk nepazust tikai otrajā ( smejas, sameklē pudeli ar savu uzrakstu, padzeras) Man te patīk! Vīriešu apģērbu nodaļa! Nupat viens prasa kreklu… Oi, oi, iztaisās pēc milža un prasa pēc 3XL.. Klientam vienmēr taisnība, tāpēc jāstāv pie kabīnes un mīļi jāsmaida, kamēr tas milzis pie spoguļa apjēdz, ka ir sprīdīša augumā. Taisni vai gribējās pateikt, ka pēc lāpstiņas būs jāiet uz citu veikalu.
 LIDIJA.
         Lielākā daļa mūsu klienti ir cienījami biznesa cilvēki. Izturies ar cieņu!
 GAIDA.
         Es viņus cienu! Ļoti cienu! Izmēram nav nozīmes, arī mazā maciņā var būt zelta kredītkarte, vai ne? Nupat slepus aptaustīju ,,Boss” firmas uzvalku. Vīrieti tik smalkā ģērbā jau man nedabūt, vismaz uzvalku aptaustīšu… Nē, nu ir man pielūdzēji, protams… Vai tu esi precējusies?
 LIDIJA.
         Jā… Nē! Kāda tam nozīme?
 GAIDA.
         Skaidrs. Civillaulībā, vai ne? Zini, kā ir?  Vīrietis civillaulībā skaitās brīvs, bet sieviete – tāda, kuru neprec. Nav taisnības, ko? Man vienreiz ar tā… Jau sākumā teicu.. Ja mums vis nebūs oficiāli.. tad nekā, draudziņ, stūrē savu kuģīti citā ostiņā, es ne un ne.. Tas, ka mani sauc Gaida, vēl nenozīmē, ka es te taisos mūžīgi gaidīt. Un viņš aizstūrēja arī … Manā ostā izsludināja sēras… Bet ilgi es nebēdājos, kā teicu, man pielūdzēju netrūkst, veseli divi, viens bagāts, otrs dikti smuks…
 LIDIJA. (pārtrauc kolēģes vārdu plūdus, pieceļoties)
         Jāiet strādāt.
 GAIDA.
         Ta nē, sēdi! Vēl var. Es uzņēmu laiku! Pasēdi ar mani, tā gribas parunāties.
 LIDIJA.
         To var just.
 GAIDA.
         Nē, nu es varu runāt arī par darbu… Nupat vienkārši… Ak dievs… Biju pie apakšveļas stenda… Pienāk viens vecs vīriņš ar lupu rokās… Un liek man parādīt ... Cilāju visas tās bikšeles, viņš liek turēt… Un ar lupu pēta sastāva aprakstu, cik daudz kokvilnas… Pielīdis man tik tuvu, es novērsos... kauns… Un tad redzu – viņš ar to lupu pēta mani pašu! Ko tu smaidi?
 LIDIJA.
         Viņš nāk katru nedēļu.
 GAIDA.
         Tik bieži?! Ak, tāpēc pārējās paslēpās un lika man viņu apkalpot?

Ienāk Armands.

ARMANDS.
         Āaa… Atpūtas pauze?
 GAIDA.
         Tieši tā, vadītāj.
 ARMANDS.
         Kā veicas?
 LIDIJA.
         Šodien maz cilvēku, kā parasti pirmdienās.
 GAIDA.
         Nopietni atteicamies pret uzņēmuma politiku - ,,Klientam vienmēr taisnība!” Aptekalējam visus kā tādus prinčus. Netraucētu tikai tās karalienes, kas viņiem stāv blakus un traucē izzināt klientu patiesās vēlmes…
 LIDIJA.
         Manai jaunajai kolēģei ir lokanākā mēle, kādu savos desmit darba gados šeit esmu pieredzējusi.
 GAIDA.
         Jā ,un tāpēc man izdevās šodien pārdot trīs pastāvīgo klientu kartes.
 ARMANDS.
         Tas labi. Tevi apmāca ir viena no mūsu labākajām darbiniecēm. (Lidijai) Skaistas krellītes, Lidija.
 LIDIJA.
         Pārāk pamanāmas? Jāņem nost?
 ARMANDS.
         Ā, nē…Tādas var nēsāt pat darba laikā.
 LIDIJA.
          Paldies. Tā ir mana vīra dāvana.
 GAIDA.
         Civilvīra.
 LIDIJA.
         Vīrs mani ārkārtīgi lutina.
 GAIDA.
         Juridiski pareizāk būtu – kopdzīves partneris.
 LIDIJA.
         Es viņu saucu par savu vīru un viņš neiebilst!
 GAIDA.
         Vai kāda jubileja? Vīri jau parasti kaut ko dāvina tikai īpašos gadījumos.
 LIDIJA.
         Varbūt tavi pielūdzēji tā dara. Abi divi. Bet mans vīrs mani ļoti mīl! Sagaida ar vakariņām, reizi nedēļā dāvina puķes un kur nu vēl tie mazie mīļie jūtu apliecinājumi.
 ARMANDS.
         Ā. Nu ja… Tā… Neaizmirstiet par papildus pārdošanu. Labākajai nodaļai paredzēta balva.
 LIDIJA.
         Atvaino, mēs te aizpļāpājāmes.
 ARMANDS.
         Nekas. Atpūtas brīdī jau var…

Armandam iezvanās telefons, viņš paskatās, kas zvana un aiziet.

GAIDA.
         Vai viņš ir precējies?
 LIDIJA.
         Pat nedomā par to.
 GAIDA.
         Kāpēc? Esmu brīva sieviete brīvā valstī, ja apkārt staigā brīvs vīrietis, es drīkstu viņu okupēt.
 LIDIJA.
         Tev taču esot daudz pielūdzēju! Kāpēc tev vēl viens vajadzīgs?
 GAIDA.
         Divi nav daudz. Un rezerve vienmēr noder.
 LIDIJA.
         Patiesībā tev nav neviena, vai ne? Tu esi Gaida, kura mūžīgi kādu gaida.
 GAIDA.
         Es jūtu, esmu sagaidījusi.
 LIDIJA.
         Atlaišanu tu sagaidīsi! Nesaprotu, kāpēc tevi te paņēma, kad jau bija zināms par izmaiņām uzņēmuma struktūrā. Laikam Armands cerēja, ka mūs tas neskars. Tā kā sāc kravāt mantiņas.
 GAIDA.
         Nē! Mani neatlaidīs! Mani paņēma, lai ienestu jaunas vēsmas!
 LIDIJA.
         Tu tās vēsmas drīz pensiju sistēmā ienesīsi.
 GAIDA.
         Pieej pie spoguļa! Izskatās, ka mēs pensionēsimies vienlaicīgi!
 LIDIJA.
         Tādu profesionāli kā mani, Armands neatlaidīs.
 GAIDA.
          Ne tu vienīgā tāda. Dabūšu gan darbu, gan vīrieti! Divi vienā! A ko tu tā uztraucies? Tev ir vīrs, viņš par tevi parūpēsies!
 LIDIJA.
         Es pati par sevi rūpējos!
 GAIDA.
         Tad jau slikts vīrs!
 LIDIJA.
         Man nav vīra!
 GAIDA.
         Bet tās krelles?!
 LIDIJA.
         Pati sev nopirku!
 GAIDA.
         Bet kāpēc jātēlo, ka tev ir vīrs?!
 LIDIJA.
         Lai nepadomā, ka es tāda vientuļa un nogribējusies.
 GAIDA.
         Re, nav nemaz vārdā jābūt Gaida, lai būtu sieviete, kura gaida! Mēs varētu nodibināt tādu partiju, Sievietes, kuras gaida. Mēs gaidām vīru, kas spētu nopelnīt, gaidām darbu, kurā pašas varam nopelnīt un galu galā gaidām – kad valstī beidzot būs kārtība!! Es esmu sagaidījusi savu iespēju.
 LIDIJA.
         Es neļaušu! Nevar tā… Vienu mēnesi pastrādāt un…
 GAIDA.
         Un ko?! Tam nav nekāda sakara ar darba stāžu! Es vienkārši esmu labāka.
 LIDIJA.
         Saderam, ka tevi atlaidīs?
 GAIDA.
         Saderam, ka es tikšu gan pie darba, gan vīra?
 LIDIJA.
         Es arī to varu! Saderam! Uz ko?
 GAIDA.
         Uz kasti šampanieša!
 LIDIJA.
         Ja to kasti dabū zaudētāja!
 GAIDA.
         Prātīgi! Uzvarētājai – darbs un vīrietis, zaudētājai – kaste mierinājuma zāļu!
 LIDIJA.
         Lai iet!

Abas sāncenses paspiež viena otrai roku un aiziet strādāt.



Fragmenta beigas.


Luga tapa pēc teātra-kluba AUSTRUMU ROBEŽA pasūtījuma un vēl aizvien ir repertuārā.

Informācija