svētdiena, 2016. gada 21. augusts

THE 69 EYES KUBĀNĀ

Festivālu ,,Kubāna" mēdz noriet un principiāli latviski neapmeklēt. Kas liekas dīvaini, jo turp aizdodoties, nemanīju neko tādu, kas varētu aizskart manas nacionālās jūtas. Varbūt, ka man tās nav īpaši izteiktas,jo galvenais turp došanās iemels bija redzēt ,,dzīvajā somu grupu ,,The 69 eyes", kuru aktīvi klausījos pirms gadiem desmit. Un nenožēloju! Tik žēl, ka skatītāju bija tik maz. Tam gan iemesls varētu būt tas, ka šāda žanra mūzika nav īpaši populāra mūszemē.
Bet tie, kas bija sanākuši (nu labi, nebija jau nemaz tik maz), darīja visu, lai izkalusītos pēc liela un skaļa fanu pūļa! :)




ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

BLUTENGEL BRĒMENĒ

Tā bija laimes un prieka ballīte melnā ģērbtiem ļaužiem - tā varētu definēt pasākumu reklāmai raksturīgā sauklī!
Mana BLUTENGEL mīla sākās šī gada maijā, kad WGT festivālā devos skatīt klasiķus DEINE LAKAIEN un dzirdēju pirms viņiem divas pēdējās dziesmas no grupas, kuras nosaukums man neko neizteica, bet radīja sajūtu, ka esmu ko būtisku palaidusi garām. Atbraukusi mājās, sāku klausīties un kļuvu mazliet apsēsta. Tik ,,mazliet", ka uzdāvināju sev dzimšanas dienā braucienu uz Brēmeni, uz BLUTENGEL koncertu un nenožēloju nevienu no 7 stundām, ko pavadīju lidmašīnā un autobusos dodoties uz visai tālo no Rīgas pilsētu.
Nebiju vienīgā, kura mēroja garu ceļu, jo pēc Feisbuka datiem, uz koncertu ceļoja arī no UK un pat Austrālijas. Arī no citām Vācijas pilsētām, par ko liecina fakts, ka netālu no koncerta vietas esošajā viesnīcā bija daudz gotiski ģērbtu ļaužu.


Befor un after bildes.


Esmu pārblutenģeļota. :)

Esmu neizpratnē par skatītājiem, kas visu koncertu centās nofilmēt savos telefonus. Tā vietā, lai plaudētu, dziedātul īdzi un kustētos, man priekšā sēdošais vīrietis visu koncertu centās noturēt fokusā savu mazo telefona ekrāniņu. Interesanti, cik reizes viņš pēc tams skatīsies safilmēto? Biju jau sagatavojusi pāris skarbu joku savam nākamajam stand up par šādiem skatītājiem, bet pēc atgriešanās mājās noskatījos visus Youtube saliktos Brēmenes koncerta video. Ko nu vairs jokot.. Bet zvēru - nākamajā perfomancē es būšu iepirktajā BLUTENGEL krekliņā.
Nu jā, es arī nobildēju dažus koncerta kadrus.




Vēlos pateikt milzīgu paldies BLUTENGEL ne tikai par koncertu, bet arī par iedvesmu un muzikālu baudījumu, ko man sniegusi šī mūzika, kopš esmu to iepazinusi! Paldies Krisam, Ulli un visiem pārējiem grupas dalībniekiem, īpašs sveiciens Gared Dirke no grupas Lord of the Lost, kuru esmu sākusi klausīties, paldies dejotājām un paldies arī Slachthof kultūras centram, jo tam ir zāle, kas ļauj visu redzēt arī maza auguma cilvēkiem, kāda es esmu. Paldies, paldies, paldies!
Viss, ko tagad vēlos ir koncertā dzirdēto hītu izlase un vēlreiz redzēt BLUTENGEL koncertu viņu dzimtajā Berlīnē.
Lai veicas!


Un tagad par Brēmeni, kura mums saistās ar padomju laika multeni par Brēmenes muzikantiem. Jā, ir tie muzikanti pilsētā! Turklāt ne tikai viesnīcā, kur ar tiem bija apzīmētas sienas, bet arī vecpilsētā, kur ir to bronzā kaltais piemineklis, tieši tāds pats kā mūsu Vecrīgā. Tāpēc netaisīju selfiju pie tā. Ne tikai tāpēc, ka tā bija vienīgā vieta svētdienas rīta Brēmenē, kur pulcējās cilvēki - stāvēja rindā uz iespēju nobildēties pie skulptūras - pārējā pilsētas daļa bija klusa un tukša. Principa pēc! :)
Pat Ziemassvētku tirdziņš bija slēgts!!! Labi, ka brokastis paēdu viesnīcā, jo vienīgā kafejnīca pilsētas centrā, kura strādāja svētdienas rītā, bija tā pārblīvēta ar tūristiem, ka tajā neiekļuvu.




Bet slēgtais ZS tirdziņš nemazina sakoptās Brēmenes skaistumu.





Praktisks padoms - ņemiet līdzi skaidras naudas kaudzīti, rēķinieties, ka tuvākais lielveikals strādā tikai līdz 19.00 un, ka svētdienas vāciešiem domātas, lai atpūstos ar ģimeni, nevis drūzmētos veikalos.

piektdiena, 2015. gada 16. oktobris

KORIDORS JELGAVĀ

Ļoti patīk šī afiša! Ļoti. Ne tikai tāpēc, ka tiks iestudēta mana pirmā luga pirmo reizi, bet vienkārši tāpēc, ka smuka. :) Un aktieri izskatās daudzsološi ļoti līdzīgi manis iedomātajiem tēliem.



ceturtdiena, 2015. gada 15. oktobris

BB DODAS PIE SKATĪTĀJIEM

Pirmizrāde ir notikums autora dzīvē, kurā viņš ir vismazāk nodarbinātā persona. Aktieri var atkārtot tekstu, gaismu meistars ieskrūvēt spuldzīti, skaņotājs pārbaudīt vadus, bet režisors dot pēdējos norādījumus. Producents vispār ir aizņemtākā persona - steidz sagaidīt viesus un preses pārstāvjus.
Bet autors...
Autors izskatās šādi -


Mja.. Birbeles briļļu stikli zaudē cīņā ar vīna glāžu vēsi tukšo iztukšoto stiklainību...

Neizbēgami pienāk BRUŅOTA UN BĪSTAMA izrādes sākums. Ar gadiem esmu uztrenējusies un ne kā ,,Tāda es esmu" pirmizrādē nemaz nedrebu un neraudu, tikai pieklājīgi smaidu. Tā īpaši stīvi. Un cenšos pazust krēslā, lai Zanīte mani neredz un nenobīstas no mana pieklājīgi nepieklājīgā smaida.







Iebildums man tikai viens! Kāpēc Stethemam mugurā krekls, ko?!!! Kur ta redzami tie muskuļi, par kuriem ir runa.. Bet varbūt tā labāk.. Jo kad pāri 40, tak jāraksta tikumīgāki teksti, nevis par Džeisona vēdera muskulatūru...
Nolemts.Nākamā luga būs par krustadūriena izšūšanas čempioni, kura vakaros skandē dziļu domu caurvītas dziesmas pašas šūtā tautastērpā. Nebūs vardarbības un seksa! Vairs neies bojā neviens balons kā šajā izrādē!

Uh... Viss beidzas laimīgi, skatītāji pēc starpbrīža atgriežas zālē, izrādes beigās aplaudē, autore kā nebūt tiek uz skatuves, solīdi paklanās un nemainīgi pieklājīgi smaidīdama saņem ziedus ... un sākas galvenais - bankets. :)


ceturtdiena, 2015. gada 24. septembris

DAS KOMMT!! :)

Pirmizrādes gaidās 23.09.2015 patrenējos humorvakarā   "Par vīriešiem un kino" 
Kaņepes kultūras centrā kopā ar lieliskām jokotājām.



ALISE ZARIŅA
LINDA CURIHA
DANA JURKJĀNE
IEVA KAULIŅA
ELĪNA KOLĀTE
ANETE KONSTE
MARTA ELĪNA MARTINSONE
INGA GAILE





Paldies Ingai par organizēšanu un kolēģēm par drosmi un skatītājiem par drūzmēšanos garā rindā, kas ļāva uz brīdi sajusties kā rokzvaigznei. Un paldies fotogrāfei Ilutai Ozerei par bildēm.

Pasākumā pārbaudīju gan joku, gan kostīma efektivitāti un galaspriedums ir - es un Džeisons esam gatavi uz visu!













piektdiena, 2015. gada 18. septembris

KLIENTAM VIENMĒR TAISNĪBA

Darbs tirdzniecībā atstāj sekas ne tikai psihē, bet arī daiļradē. :)

Tāpēc tapa luga par kāda lielveikala vīriešu apģērbu nodaļas pārdevēju cīņu par vietu uz karjeras kāpnēm un priekšnieka sirdī.

Darbojas

LIDIJA ( 45)
GAIDA (35)
ARMANDS (40)

Darbība notiek nelielā telpā pirms tirdzniecības zāles.
Tā ir vieta, kurā darbinieki var apsēsties pauzēs un sanākt kopā sapulcēs.
Te atrodas plaukts, kur stāv ūdens pudeles – katrai uzrakstīts īpašnieka vārds.
Te stāv preces, kuras vēl nav izsaiņotas un iznestas pārdošanai.
Pie sienas ir plakāti ar uzņēmumam atbilstošiem  saukļiem:
,,Pelņa ir viss!”, ,,Cienīsim sevi un citus!” , ,,Klientam vienmēr taisnība!”
Ir ziņojumu dēlis, kur piesprausti darba grafiki un dažādi paziņojumi.


Aiz sienas dzirdams veikala darba troksnis – skan klusa mūzika, dzirdama balsu murdoņa, kuru pārtrauc reklāmas balss, kura informē par veikala piedāvājumiem.

1.aina

LIDIJA, ģērbta pārdevējas darba formā ar vārda zīmīti, bauda atpūtas brīdi. Viņa padzeras no ūdenspudeles ar vārdu ,,LIDIJA”. Paceļ kājas un novieto tās uz blakus ķeblīša, tīksmi aizver acis, cenšas atslābināties.

Fonā skanošo mūziku pārtrauc reklāmas teksts.

BALSS.
         Pateicamies, ka izvēlējāties mūsu veikalu! Šodien īpašs piedāvājums vīriešu apģērbu nodaļā – ARMANI jaunās kolekcijas uzvalki! Apģērbs vīrietim, kurš pieradis uzvarēt!

Atpūtas brīdi iztraucē GAIDA, ģērbusies tāpat, ar vārda zīmīti, kurai blakus vēl viena – Māceklis. Viņa ienāk no tirdzniecības zāles un runā tikpat steidzīgi kā nākusi.

                          
GAIDA.
         Ak, re kur tu esi! Kāpēc neteici, ka ej pārtraukumā? Man piekodināja, lai es turoties tuvu savai instruktorei. Nav jau tā, ka es varētu te apmaldīties, galu galā tikai četri stāvi un man jāmāk nepazust tikai otrajā ( smejas, sameklē pudeli ar savu uzrakstu, padzeras) Man te patīk! Vīriešu apģērbu nodaļa! Nupat viens prasa kreklu… Oi, oi, iztaisās pēc milža un prasa pēc 3XL.. Klientam vienmēr taisnība, tāpēc jāstāv pie kabīnes un mīļi jāsmaida, kamēr tas milzis pie spoguļa apjēdz, ka ir sprīdīša augumā. Taisni vai gribējās pateikt, ka pēc lāpstiņas būs jāiet uz citu veikalu.
 LIDIJA.
         Lielākā daļa mūsu klienti ir cienījami biznesa cilvēki. Izturies ar cieņu!
 GAIDA.
         Es viņus cienu! Ļoti cienu! Izmēram nav nozīmes, arī mazā maciņā var būt zelta kredītkarte, vai ne? Nupat slepus aptaustīju ,,Boss” firmas uzvalku. Vīrieti tik smalkā ģērbā jau man nedabūt, vismaz uzvalku aptaustīšu… Nē, nu ir man pielūdzēji, protams… Vai tu esi precējusies?
 LIDIJA.
         Jā… Nē! Kāda tam nozīme?
 GAIDA.
         Skaidrs. Civillaulībā, vai ne? Zini, kā ir?  Vīrietis civillaulībā skaitās brīvs, bet sieviete – tāda, kuru neprec. Nav taisnības, ko? Man vienreiz ar tā… Jau sākumā teicu.. Ja mums vis nebūs oficiāli.. tad nekā, draudziņ, stūrē savu kuģīti citā ostiņā, es ne un ne.. Tas, ka mani sauc Gaida, vēl nenozīmē, ka es te taisos mūžīgi gaidīt. Un viņš aizstūrēja arī … Manā ostā izsludināja sēras… Bet ilgi es nebēdājos, kā teicu, man pielūdzēju netrūkst, veseli divi, viens bagāts, otrs dikti smuks…
 LIDIJA. (pārtrauc kolēģes vārdu plūdus, pieceļoties)
         Jāiet strādāt.
 GAIDA.
         Ta nē, sēdi! Vēl var. Es uzņēmu laiku! Pasēdi ar mani, tā gribas parunāties.
 LIDIJA.
         To var just.
 GAIDA.
         Nē, nu es varu runāt arī par darbu… Nupat vienkārši… Ak dievs… Biju pie apakšveļas stenda… Pienāk viens vecs vīriņš ar lupu rokās… Un liek man parādīt ... Cilāju visas tās bikšeles, viņš liek turēt… Un ar lupu pēta sastāva aprakstu, cik daudz kokvilnas… Pielīdis man tik tuvu, es novērsos... kauns… Un tad redzu – viņš ar to lupu pēta mani pašu! Ko tu smaidi?
 LIDIJA.
         Viņš nāk katru nedēļu.
 GAIDA.
         Tik bieži?! Ak, tāpēc pārējās paslēpās un lika man viņu apkalpot?

Ienāk Armands.

ARMANDS.
         Āaa… Atpūtas pauze?
 GAIDA.
         Tieši tā, vadītāj.
 ARMANDS.
         Kā veicas?
 LIDIJA.
         Šodien maz cilvēku, kā parasti pirmdienās.
 GAIDA.
         Nopietni atteicamies pret uzņēmuma politiku - ,,Klientam vienmēr taisnība!” Aptekalējam visus kā tādus prinčus. Netraucētu tikai tās karalienes, kas viņiem stāv blakus un traucē izzināt klientu patiesās vēlmes…
 LIDIJA.
         Manai jaunajai kolēģei ir lokanākā mēle, kādu savos desmit darba gados šeit esmu pieredzējusi.
 GAIDA.
         Jā ,un tāpēc man izdevās šodien pārdot trīs pastāvīgo klientu kartes.
 ARMANDS.
         Tas labi. Tevi apmāca ir viena no mūsu labākajām darbiniecēm. (Lidijai) Skaistas krellītes, Lidija.
 LIDIJA.
         Pārāk pamanāmas? Jāņem nost?
 ARMANDS.
         Ā, nē…Tādas var nēsāt pat darba laikā.
 LIDIJA.
          Paldies. Tā ir mana vīra dāvana.
 GAIDA.
         Civilvīra.
 LIDIJA.
         Vīrs mani ārkārtīgi lutina.
 GAIDA.
         Juridiski pareizāk būtu – kopdzīves partneris.
 LIDIJA.
         Es viņu saucu par savu vīru un viņš neiebilst!
 GAIDA.
         Vai kāda jubileja? Vīri jau parasti kaut ko dāvina tikai īpašos gadījumos.
 LIDIJA.
         Varbūt tavi pielūdzēji tā dara. Abi divi. Bet mans vīrs mani ļoti mīl! Sagaida ar vakariņām, reizi nedēļā dāvina puķes un kur nu vēl tie mazie mīļie jūtu apliecinājumi.
 ARMANDS.
         Ā. Nu ja… Tā… Neaizmirstiet par papildus pārdošanu. Labākajai nodaļai paredzēta balva.
 LIDIJA.
         Atvaino, mēs te aizpļāpājāmes.
 ARMANDS.
         Nekas. Atpūtas brīdī jau var…

Armandam iezvanās telefons, viņš paskatās, kas zvana un aiziet.

GAIDA.
         Vai viņš ir precējies?
 LIDIJA.
         Pat nedomā par to.
 GAIDA.
         Kāpēc? Esmu brīva sieviete brīvā valstī, ja apkārt staigā brīvs vīrietis, es drīkstu viņu okupēt.
 LIDIJA.
         Tev taču esot daudz pielūdzēju! Kāpēc tev vēl viens vajadzīgs?
 GAIDA.
         Divi nav daudz. Un rezerve vienmēr noder.
 LIDIJA.
         Patiesībā tev nav neviena, vai ne? Tu esi Gaida, kura mūžīgi kādu gaida.
 GAIDA.
         Es jūtu, esmu sagaidījusi.
 LIDIJA.
         Atlaišanu tu sagaidīsi! Nesaprotu, kāpēc tevi te paņēma, kad jau bija zināms par izmaiņām uzņēmuma struktūrā. Laikam Armands cerēja, ka mūs tas neskars. Tā kā sāc kravāt mantiņas.
 GAIDA.
         Nē! Mani neatlaidīs! Mani paņēma, lai ienestu jaunas vēsmas!
 LIDIJA.
         Tu tās vēsmas drīz pensiju sistēmā ienesīsi.
 GAIDA.
         Pieej pie spoguļa! Izskatās, ka mēs pensionēsimies vienlaicīgi!
 LIDIJA.
         Tādu profesionāli kā mani, Armands neatlaidīs.
 GAIDA.
          Ne tu vienīgā tāda. Dabūšu gan darbu, gan vīrieti! Divi vienā! A ko tu tā uztraucies? Tev ir vīrs, viņš par tevi parūpēsies!
 LIDIJA.
         Es pati par sevi rūpējos!
 GAIDA.
         Tad jau slikts vīrs!
 LIDIJA.
         Man nav vīra!
 GAIDA.
         Bet tās krelles?!
 LIDIJA.
         Pati sev nopirku!
 GAIDA.
         Bet kāpēc jātēlo, ka tev ir vīrs?!
 LIDIJA.
         Lai nepadomā, ka es tāda vientuļa un nogribējusies.
 GAIDA.
         Re, nav nemaz vārdā jābūt Gaida, lai būtu sieviete, kura gaida! Mēs varētu nodibināt tādu partiju, Sievietes, kuras gaida. Mēs gaidām vīru, kas spētu nopelnīt, gaidām darbu, kurā pašas varam nopelnīt un galu galā gaidām – kad valstī beidzot būs kārtība!! Es esmu sagaidījusi savu iespēju.
 LIDIJA.
         Es neļaušu! Nevar tā… Vienu mēnesi pastrādāt un…
 GAIDA.
         Un ko?! Tam nav nekāda sakara ar darba stāžu! Es vienkārši esmu labāka.
 LIDIJA.
         Saderam, ka tevi atlaidīs?
 GAIDA.
         Saderam, ka es tikšu gan pie darba, gan vīra?
 LIDIJA.
         Es arī to varu! Saderam! Uz ko?
 GAIDA.
         Uz kasti šampanieša!
 LIDIJA.
         Ja to kasti dabū zaudētāja!
 GAIDA.
         Prātīgi! Uzvarētājai – darbs un vīrietis, zaudētājai – kaste mierinājuma zāļu!
 LIDIJA.
         Lai iet!

Abas sāncenses paspiež viena otrai roku un aiziet strādāt.



Fragmenta beigas.


Luga tapa pēc teātra-kluba AUSTRUMU ROBEŽA pasūtījuma un vēl aizvien ir repertuārā.

Informācija 

ceturtdiena, 2015. gada 28. maijs

2.daļa GOTISKĀ LEIPCIGA

Braucot uz Leipcigu, autobusā piedzīvoju savu pirmo mūžā telefonsarunu angliski. Man zvanīja no rezervētās viesnīcas, lai apjautātos, cikos būšu. Mīļi, vai ne? Ja neņem vērā, ka festivāla laikā cenas viesnīcās ir trīskāršotas...
Tiem, kas brauks uz turieni ne maija beigās, mierinoši uzlieku roku uz pleca - tā parasti nav tik dārga, kad - kā man teica melnā ģērbtais puisis, kad meklēju, kur izsniedz festivāla aproces - pilsētā ir ,,many black people".
Ha, man par prieciņu, tie vācieši angliski runā tik pat vāji kā es. :)
Atrast to aproču izsniegšanas punktu bija grūtākais visā braucienā. Un mazliet smieklīgi bija stāvēt visai garajā ,,black people" rindā ar savu balto plašķīti un nepavisam ne black ietērpā...
Viss ir labs, kas labi beidzas un varēju sākt baudīt Leipcigu un festivālu.
Ja Berlīnē ir jādodas meklēt īpašas vietas, kas slavenas vai nu ar vēsturi vai smukumu, tad Leipcigā vajag tikai iziet no viesnīcas un var sākt to vēsturi un smukumu bildēt no sliekšņa.





Festivāls norit 5 dienas, es ierados otrās vakarā, tāpēc nokavēju Viktoriāņu pikniku - visvairāk bildēto un filmēto festivāla pasākumu. Tā man ir mācība nākotnei - ja reiz dodies uz pasākumu, tad izplāno tā, lai izbaudītu visu programmu!



Leipcigai piestāv gotiski ģērbtie cilvēki! Un Leipciga gatavojas to uzņemšanai. Picērijas piedāvā melno picu un Makdonalds pāriet uz melniem baloniņiem... ;)


Pilsētas ielās tirgo vīnu no Drakulas pils, ko nobaudīju kopā ar šo eleganto pāri.


Pilsētas ielās satiku daudzus vecāka un mana gada gājuma (ak, dies'- izklausos pēc pirmpensijas vecuma kundzītes) līdzīgi tērptus pārus. Varbūt viņi apmeklē Operu, kur festivāla laikā rādīja Vāgnera darbu iestudējumus? Bet varbūt dodas uz slepenām ballītēm, baudot dzīvi uz pillu klapi, kamēr vēl mugurās nav letāls stīvums? Kas zin...


Iespēja papildināt savu garderobi bija gan mazā vidusslaiku tirdziņā, uz kura skatuves uzstājās folkroka un līdzīga stila grupas (mūsu Skyforger ieskaitot),gan milzīgā hallē, kurā ieejot sajūsmā noelsos - visur melnas kleitas, melni svārki, melnas bikses, melnas rotas, melnas... Nu, viss melns.. :)
Ir mazliet smieklīgi, kad iekāp tramvajā un tur rindām vien black people, stāvi pieturā - visur cilvēki melnās drēbēs... Bet bija viegli atrast visas festivāla norises vietas - vienkārši pieslēdzies melnajai plūsmai un nokļūsi vajadzīgajā vietā.

Un visapkārt - skaistas pilsētas ainavas, skaties, kur vien gribi!



Mākslas galerijas rīko atbilstošas izstādes, bet paši goti ,,izstādās" pilsētvidē.



Apbrīnojams vācu ordnungs valdīja pat lielajās koncerthallēs. Ģeniāli izdomāts - jāiemaksā depozīts 2 eiro par glāzi, kas nozīmē - nekur nemētājas sabradāta plastmasa vai stikli.
Glāzēs tika liets gan melns alus, gan visu krāsu vīns. Jo - kā rakstīts (kokā ,,iecirsts") -


No mūziķiem manā atmiņā paliks ,,iecirsts" FIELDS OF THE NEPHILIM.


Pirms prombraukšanas no Lepcigas apmeklēju izstādi bijušajā Stasi (Ministry for State Security) , kur bija izstādīti materiāli par to, kā savulaik drošības aģenti apkopoja informāciju par visiem, kuri ģērbās ne tā, klausījās ne to un uzvedās ne tā... It kā smieklīgi lasīt drošībnieka uz rakstāmmašīnas drukāto, ka persona tāda un tāda demonstrē pārāk depresīvu dzīves uztveri, rotājas ar sātaniskiem simboliem un klausās The Cure, kuri dzied par pārāk depresīvām tēmam. It kā smieklīgi. Jo mūsu sabiedrība ir kļuvusi tikai mazliet tolerantāka pret visu, kas atšķiras no ,,vidējā un pierastā."

Mazs video kā īsa pamācība gotu mīlēšanā ar ieskatu Leipcigā un WGT.



Labs videostāsts no kibergotes skata punkta, kas dzīvoja Agrā ( kempingā).



Atgriezos Berlīnē un pirms lidojuma mājup paguvu aizbraukt uz turku un imigrantu rajonu Kreicbergu(Kreuzberg). Lai tā Berlīne pārāk sapucēta un pareiza neizskatītos. Un jā! Das stimmt!
Kreicbergā pa ielām braukā mašīnas, no kurām skaļi dārd turku roks, pie apzīmēto māju sienām daudz mazu krodziņu, krāmu tirgotavu... Kūsā skaļa dzīvība, pilna ar dīvaiņiem, ubagiem un dzērājiem.. Ir arī mākslas galerija, kura parāda ... ordnungam.




Tad nu paēdusies kebabu un pahlavu biju gatava mājupceļam. Auf Wiedersehen!

P.S. Praktisks padoms - paņemieties līdzi skaidru naudiņu iz latvju bankomāta. Pat lielveikali Vāczemē mīl skaidrās naudas norēķinus. Bet vācu bankomāti gan jūs nemīlēs, komisija būs kebaba cenā...

P.S. 2
Tikai pēc brauciena atradu rakstu par Leipcigu ar interesantiem faktiem.
10 fakti par Leipcigu