ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

Par TO ( publicēts žurnālā Ieva)

Sapņi piepildās – mani uzaicināja filmēties! Caur pazīšanos, protams. Ar režisoru kādreiz kopā strādājām un pelēko kantora ikdienu centāmies atsvaidzināt ar flirta dzirkstīm. Nu labi, labi, es biju tā, kas koķetēja, bet viņš bija, teiksim, pieklājīgs. Lai ikdienai piešķiltu dzirksti, es soļoju cauri kantorim kā modes skatē un, pieliecoties pie kolēģa galda, spiedu rokas pie sāniem, lai krūtis izskatās lielākas. Izrādās, viņš ne tikai manus relišerus ievērojis, bet arī aktrises talantu! Domās jau redzu sevi preses konferencē asprātīgi aizbāžam muti kritiķim Naumanim. Bet ko vilkt mugurā filmas pirmizrādē? Kad nedēļu pirms filmēšanas saņēmu scenāriju, sapratu, ka pašā darba procesā apģērbs man nebūs vajadzīgs. Filma piedalīsies konkursā ,,Erotika latviešu gaumē”. Pagrozījos plika pie spoguļa. Nu, savā vecuma grupā noteikti esmu pirmajā desmitniekā. Un man ir vesela nedēļa laika cīņai ar sīkajām nepilnībām. Normāla pirmssvētku diēta un programma ar devīzi - vēnās vitamīns, pierē botulīns. Pēc tam varēšu braukt Mikam līdzi uz Holivudu!

Pirmā filmēšanas diena. Kā jau latviešu kino ierasts, darbība notiek seno latvju sētā. Cinevilla aizņemta, tur filmē jauno grāvēju ,,Rīgas sargu kauja par Rūdolfa mantojumu”, mums jāiztiek ar Brīvdabas muzeju. Ir ziema, Kurzemes sēta netiek apkurināta, tāpēc visiem pie deguna lāstekas un no mutēm veļas dūmi. Režisors dod komandu kadrā neelpot, mēs puspliki un iezilgani cenšamies atveidot latvisko sadzīvi. Vīrs pie galda, sieva tekalē ar ēdiena bļodām, meita pirtiņā mazgājas. Man jātēlo Māte, tā ka apģērbs palika mugurā, aube līdz acīm un visu ainu sēdēju aizkrāsnē. Erotika attiecas tikai uz Meitu. Kāda vella pēc tik daudz naudas par visādām procedūrām iztērēju, ko?

Otrā filmēšanas diena būšot paredzēta seksa ainām. Mani arī izsauca. Sapriecājos, bet šī diena sākās ar palagu lāpīšanu. Kādam tas bija jādara, un kurš tad cits, ja ne es? Tos palagus izmantoja ēnu teātra veidošanai – kā jau latviskā erotikā, tā īsti redzams nebūs nekas, tikai zem palagiem kaut kas kustēsies. Bišķin pakustējos, trīsreiz ar mīklas rulli pārskrienot kadram, un atgriezos mājās, kur nekas nenotiek ne zem, ne virs palagiem. Uzvilku savas vecās mājbikses un saritinājos uz dīvāna. Palasīju žurnālu, un tur raksts par laulības dzīves atsvaidzināšanu, kur viens no ieteikumiem ir izvēlēties seksīgu mājas tērpu. Bet, ja nav, ko atsvaidzināt, ko tad? Sēdēt logā tajā peņuārā un cerēt, ka kaimiņam pretējā mājā ir binoklis?

Nē, nu tiešām, ņemšu, apsēdīšos uz palodzes un vēl sarkanu lukturi rokās paņemšu. Būšu mūsu hrušķovkas G punkts. Kaut britu zinātnieki izpētījuši 1800 sievietes un nav atraduši nevienu pierādījumu par šādas īpašas erogēnās zonas esamību. Nez, kā viņi veica tos pētījumus? Iedomājos, stāv ļaudis aizsargtērpos un cimdos ap sievieti, baksta un jautā: nu, kā ir? Sievietēm kut, sāp, ir auksti, nav ērti, spiež muguru, duras dibenā, reibst galva, trūkst iedvesmas, nāk smiekli, bet orgasma kā nav, tā nav. Mans vīrs piecus gadus meklēja to punktu, neatrada, dikti sabēdājās un aizgāja meklēt pie citas. Vajadzēja pašai atrast un parādīt, jo vēl te žurnālā rakstīts, ka ar vīrieti jārunā īsi un skaidri saprotami. Priecājos, ka pārnāci! Vakariņas galdā! TV pults dīvānā! G punkts šite! Tāpat jau, kad vīrietim lūdzam ielūkoties sirdī, viņš skatās uz pupiem.

Seksa laikā neaizmirstiet viedos padomus, kā labāk noslēpt savas nepilnības. Ievilkt vēderu, atliekties, lai krūtis izteiksmīgākas, gurnus kustināt tik ātri, lai celulītu neievēro. Un jākliedz! Ja nesanāk no baudas, nekas, šitādā pozā kliegsiet no sāpēm. Tikai matus vēl sejai priekšā sapuriniet, ja nu viņam jūsu deguna forma nepatīk.

Bet par to filmu. Aizrakstīju Normundam, bet viņš izliekas neredzējis. Ditai nav ko prasīt, tai skaudīs, ka pašai filmēties nepiedāvā. Bet nekas, ka prese pagaidām klusē. Es turpinu sevi turēt formā, jo zinu – Miks mani sauks uz Holivudu, un tad mēs visai pasaulei tādu latviešu erotiku parādīsim, ka visi Rīgas sargi pēc manis rindā sastāsies!

trešdiena, 2010. gada 21. aprīlis

Aspazija un es

Mīlu literatūru.
Protams, nepietiek laika izlasīt visas jaunākās grāmatas, bet vismaz intervijas ar latviešu literātēm žurnālos izlasu ar lielu interesi, tādejādi sekoju līdzi procesiem un turu roku uz vārda mākslas pulsa.
Lūk, kaut kāda dramaturģe uzrakstījusi lugu ,,Tāda es esmu”. Nebrīnīšos, ja sekos citu mūsmāju literāšu atbildes gājieni. Drīz Ābele izdos romānu ,,Es esmu šitāda”. Ikstenai gan jau prātā stāstu krājums ,,Tu esi TĀDS”. Viņai jau tā mīlas tēma dikti tuva. Jaunāko mēs nevarēsim izlasīt, jo tas būs gruzīnu valodā. Nesen pie internetā publicētas ziņas par Noras literārām aktivitātēm bija veseli 5 komentāri. Visi par viņas gruzīnu izcelsmes vīrieti. Ar zemtekstu – tai nu gan ir palaimējies!
Bet es gribēju izteikties par literatūru, par garīgām vērtībām, par Aspaziju. Nu, to dzejnieci, kura gul...,tpfu, dzīvoja likumīgā laulībā ar Raini. Neesmu nekāda dzejas speciāliste, bet psiholoģijā man ir sertifikāts, kuru ieguvu treniņseminārā ,,Spēks ir tevī”. Tāpēc man ir absolūti skaidrs, ka spēks ir manī un tā saknes ir latviešu kultūrā. Katra latviešu dzejdares vai prozistes radītā rinda kā diegs iet cauri manai dzīvei un sien mūs visas vienā kreļļu virtenē (uh, cik daiļi uzrakstīju). Tātad es un Aspazija esam saistītas.
Savā fantāzijā uzzīmēju šādu ainu.
Nolikusi malā grīdas lupatu, Aspazija piesēž virtuvē un pieraksta tikko viņā ieskanējušās dzejas dzirkstis dzejolim ,,Tāda es esmu”. Jā, jā, tā dramaturģe nospērusi Apazijai nosaukumu! Tādi tie sievišķi ir, ne tikai vīriešus viena otrai atviļ, pat daiļdarba nosaukumus.
Bet atgriežamies virtuvē, kur visām mums ierastā vieta. Aspazija raksta:
,,Starp ikdienas rupjiem skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem
Es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns starp sausiem žagariem…”
Ups! Šajā mirklī Aspazija sajūt kartupeļus piedegam. Ai, kāds negods gadījies latviešu saimnieces virtuvē! Aspazija nevar pasniegt klasiķim Jānim piedegušus kartupeļus, jācep citi. Bet dārzeņu groziņš tukšs un ceļš līdz pagrabam tik baisi tumšs. Tāpēc Aspazijai ,,deg acīs zaļš spītības uguntiņš, iz pirkstu galiem skrien zibentiņš..” Arī sievietei ir tiesības radoši izpaust savas gara vērtības, arī vīrietim jāpiedalās ikdienas darbos! Cīnītāja par sieviešu līdztiesību iesteidzas Raiņa darbistabā, kur izcilais latviešu dzejas meistars sēž domās iegrimis pie rakstāmmašīnas un rindo vārdus lugai ,,Uguns un nakts”. Aspazija dedzīgi sauc: ,,Bet, Jāni! Vīrietis ir fiziski stiprāks, viņš ir tas spēks, tas stiprais balsts! Tā lēmusi Dabas māte un Dieviņš mīļais. Tāpēc aizej vienreiz mūžā uz pagrabu pēc kartupeļiem!”
Ahā! - saka Rainis un laimīgi pasmaida. Jo nu viņš zina, ko Spīdola, šķiļot zibeņus iz acīm, teiks Lāčplēsim. Rainis pabeidz iesāktās rindas:
,,Tu – spēks, es – daile,
Mēs saderam kopā!
Jo mērķis mums viens – pilnība.”
Rainis ir laimīgs un lepns un maigi veras savas sieviņas acīs - skat, mīļā, skat, kā man izdevās! Aspazija paskatās Rainim pār plecu, izlasa un koķeti iesmejas. Ceru, ka es tā daile, ko? Vai tik neesmu skaistākā par visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē? Aspazija nobučo Raini uz vaiga un nočukst: ,,Tu esi mans ģēnijs, tikai mans! Raksti, mīļais, netraucēšu.” Un Aspazija vingrā solī ,,tik jautra kā burbuļu avotiņš, tik sēra kā pāri tam vītoliņš” aiztek pēc kartupeļiem, bet Rainis nodomā - to nu gan viņa tik labi pateica! Lai Spīdola tā arī saka tam Melnajam bruņiniekam.
,,Es esmu skaistākā par visu,
Kas zemes virsū un zem zemes ellē!”
Pār Latvijas ārēm nolaižas vakars. Aspazija cep kartupeļus, Rainis pabeidz ,,Uguni un nakti” un ieiet latviešu literatūras zelta fondā. Abi klusi un mierīgi paēd vakariņas un dodas gultā. Lai turpinātu diskusiju par dzejas formu daudzveidību.
Tāda bija Aspazija. Tai līdzās stāv latviešu literātes – Ābele, Ikstena, Repše, Asare un citas, kuras vēl neintervē populāri žurnāli. Bet viņas stāv Daugavmalā un skatās debesīs, kur kopā ar Ķīpsalas putniem Rukšāne lidinās. Mēs esam spēks un daile!

trešdiena, 2010. gada 14. aprīlis

Tauriņa sindroms ( žurnāls,, Ieva")

,,Negaidi pavasari, sāc cīņu jau tagad!” (Iz reklāmu vācelītes)

Manas kioskā dzīvojošās draudzenes Ieva, Santa, Marta jau gatavo mani pludmales sezonai, noliekot uz starta līnijas pretī gludām ciskām un tvirtam dupsim. Kosmētikas bizness tā cenšas pārvarēt krīzi. Nav celulīta, nav asaru!

Toties dzīve nav reklāma. Mani atlaida no darba. Kā tāda lieka un pāragra krunka bosa pierē esmu izlidināta no siltas vietiņas pie datora, kur desmit gadus sēdēdama, ne tikai apelsīna miziņu uz ciskām, bet kilogramu tauku uz dibena esmu dabūjusi. Iesūdzēšu bijušo darba devēju tiesā! Liek smuidrai sievietei dirnēt pie datora visu dienu līdz dibens izaug lielāks par ķebli. Kur arodbiedrība skatās? Atlaista un sakropļota, tāda es jūtos. Bet es nepadošos!

Tagad man būs daudz laika sev. Sakopšos, sapucēšos, iesoļošu bijušā bosa kabinetā un lepni paziņošu, ka piedodu viņam, jo atlaišana man ir pavērusi jaunus ceļus vēl neiepazītās teritorijās. Tāpat šajā kantorī esmu jutusies kā iesprostota kūniņā, bet tagad esmu izšķīlusies kā taurenis!

Cīņu sākšu ar deformējošo dermopannikulozi. Lasu interneta padomniekā: ,,Par to, lai kājas, gurni, vēders un citas celulītam ļoti tīkamās ķermeņa daļas nenonāktu tā gūstā, jārūpējas visu gadu.” Paga, paga. Tā sievišķā lipodistrofija uzmetīsies ne tikai uz ciskām, bet arī citām ķermeņa daļām? Līdz pat sejai? Mīļo dieviņ, tikai ne to! Es cīnīšos ar visiem iespējamiem līdzekļiem pēc stingra plāna līdz absolūtai uzvarai. Iegūglēju ,,pretcelulīta”. Ohoho! Pretcelulīta masāžas, krēmi, procedūras, bikses, diētas, šorti, maskas. Un ietīšanās plēvē! Ja pretcelulīta industrija atdotu kaut desmito daļu Latvijai, finansu krīze tiktu uzvarēta. Bet nedos! Tā vietā dabūsim desmit jaunus produktus, kas padziļinās krīzi mūsu maciņos, bet nemazinās ticību brīnumam.

Izstrādāju plānu. No rīta – skrējiens. Tad kontrastduša, rīvēšanās, masāža, īpašais brīnumkrēms, brokastīs – viens burkāns. Tad uzvilkt pretcelulīta šortus un kājas masējošās zeķubikses, doties uz procedūrām skaistumkopšanas salonā. Pusdienās vistas fileja bez sāls un divas salātlapas, pēc tam vizīte pie psihoterapeita. Kāpēc? Jo viss sākas galvā! Pat celulīts. Skriešus uz mājām, palēkdamās pa trepēm, slēdzot durvis veicu sēžas muskuļu sasprindzināšanas vingrinājumu. Atkal kontrastduša, pretcelulīta plāksteris uz dibena, tad ,,stundu stāvu domādama” pie atvērta loga, lai auksta gaisa cirkulācija liek asinīm straujāk izvest sārņus no mana organisma. Programmas turpinājumā – medus masāža. Sauja latviešu nacionālā dārguma uz stilbiem un izdauzīt no sevis visus nesmukumus, atceroties atsauksmi par šo procesu internetā. ,,Neieteiktu šo masāžu veikt, ja esat nolēmusi apmeklēt pirti vai baseinu, jo cilvēki padomās, ka jūs mājās kāds smagi sit.” Es nekur neiešu. Un vakariņas arī neēdīšu! Pēc sešiem ledusskapī ir tikai sliktie tauki. Pie sienas pielīmēju reklāmu, kur redzams sačokurojies dibens ar uzrakstu ,,pirms” un blakus vingro pēcpusi ar uzrakstu ,,pēc”. Nu un, ka redzams, ka ne tikai dibens, bet pati sieviete nomainījusies? Iedvesmojoši. Tik iedvesmojoši, ka visu vakaru ap ledusskapi dancoju. Trenēju raksturu. Viņš runā ar mani, tas ledusskapītis! Viltīgi aicina tikai paskatīties, tikai pārliecināties, vai kādam produktam nebeidzas lietošanas termiņš. Es esmu no dzelzs! Es neļaujos, tikai ātri iešauju roku, lai izņemtu iesākto vīna pudeli. Glāzīti sarkanvīna labākai asinsritei taču esmu pelnījusi, vai ne? Prozit! Lai miedziņš saldāks! Priekā! Lai kreņķi aizmirstas! Tikai vēl vienu. Par ticību brīnumiem! Tagad pēdējo. Lai asaras nožūst…

No rīta pamostos un ciskas gludas kā vīna pudeles! Brīnums ir noticis, un nav svarīgi, vai bija man tas celulīts pirms tam, vai nebija.

Jo mēs esam taureņi. Mūsu spārnus rotā prieki un asaras, augšup ceļ uzvaras un sapņi liek dejot! Esam raibas kā vasaras, kaislīgas kā pavasaris, krājumā mums rudens bagātības, acis mirdz kā sniegs saulē! Pretī pavasarim, dāmas!

trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

Spalvas pa gaisu! ( publicēts žurnālā Ieva)

Laiks fantāzijai.

Stāvu uz skatuves. Pār mani līst gaismas straumes, zāle pārpildīta, un gaiss vibrē no aplausiem. Man rokās epilators! Sievietes sadistiskais mīlnieks, pēc kura pieskārieniem trīs dienas sūrst miesa un dvēsele. Miesa cīnas ar iekaisuma procesiem, bet dvēselē deg tikai viens jautājums – kāpēc mēs nevaram dzīvot spalvainas un laimīgas? Mans jautājums atbalsojas zālē un tur esošās sievietes vienoti sauc – brīvību spalvām! Tiešām, kāpēc runā par seksīgiem trīsdienu rugājiem uz vīriešu vaigiem, bet neko tādu nesaka par sieviešu kājām? Netaisnība! Šamējie var noauguši staigāt, bet mums jātup spalvu aizdambētā dušas kabīnē ar sagraizītām kājām un trulu žileti rokās? Par vīriešu un sieviešu spalvu vienlīdzību! Zāle aplaudē. Es jau gatavojos sašķaidīt rokās turēto epilācijas moku rīku pret skatuves dēļiem, kad man rodas labāka doma. Vīrieti uz skatuves! Mēs jau sen to esam pelnījušas. Mēs viņu tā noepilēsim, ka viņš aizmirsīs sieviešu žurnālu gudrības par to, cik gludi skūtām mums jābūt. Vīrišķi tak salasās un visam tic! Diemžēl skatītāju zālē neviens vīrietis neatradās. Divi, kas bija, aiz bailēm mainīja orientāciju. Labi, iztiksim ar maketu. Uz skatuves tiek uznesta liela vīrietim līdzīga planšete un man rokās tiek iedota pātadz…, tpu, rādāmkociņš. Meitenes! Tagad jūsu vārds būs likums, un mēs kopīgi izstrādāsim rīcības stratēģiju un virzienus. Tātad – seja! Es iebakstu tur, kur būtu jāatrodas vīrišķīgiem vaigu kauliem un mērķtiecību izstarojošam žoklim. Zāle nespēj vienoties. ,,Visu nost!” ,,Mazu bārdiņu atstāt!” ,,Tikai bakenes!” ,,Bakenes nerullē!” Klusumu, dāmas! Ierakstīsim protokolā – sejas apstrāde pēc individuāli apstiprināta plāna. Laižam rādamkociņu zemāk. Krūšu apmatojums. Sievietes smaida. Viena asprāte izmet – izepilēsim BMW! Jā! Lai vīrieša krūtis rotā viņa automašīnas logo. Mīļi, vai ne? Džekiem nav lieki jādzesē mute, lai pierādītu, kuram krutāks autiņš. Atrauj tik krekla krūtežu un viss skaidrs! Zemāk, zemāk – mirdz sieviešu acis. Pacietību, dāmas. Vispirms metam viņu otrādi! Ko jūs sakāt par spalvainām vīriešu mugurām? Zāle vienoti vaibstās, es ar sarkanu zīmuli uzrakstu mugurai – no spalvām brīvā zona. Tagad ķeramies pie vēdera. Sievietes sāk apspriest personīgās dzīves intīmās detaļas ar blakussēdētāju. Saprotu. Man reiz bija mīlnieks ar tik seksīgu spalvu celiņu no nabas līdz … Tātad uz vēdera atstājam tādu kā bultu, kura rāda virzienu. Uz leju, protams. Tad dodamies uz vīrietības templi. Atrotam rokas un aplūkojam apaugušo auglības simbolu. Zālē sēdošās sievietes koķeti ķiķina. Pēkšņi viena pielec kājās. ,,Meitenes, atcerēsimies par mūsu sievietības epicentru. Tā vietiņa ir pati maigākā un trauslākā, bet mēs tur skujam, epilējam un vaksējam tik ilgi un bieži, ka ne tikai sekss nav tīkams, pat apakšbikses bez sāpēm nevar uzvilkt!” Zālē iestājas negaisu sološs klusums, kurā dzirdami vientuļi šņuksti. ,, Esmu pilnīgi noepilējusies, bet viņš mani vienalga nemīl!” Šie vārdi kā zibens aizdedzina sieviešu mīlas ilgās sakaltušās sirdis. Dari to tā, lai viņš JŪT, tās kliedz un es paceļu epilatoru izšķirošajai cīņai. Bet kāpēc man to izbaudīt vienai? Mīļās skatītājas, iedomājieties sevi epilatora vietā! Mēs esam epilatori. Roku vietā ir asmenīši un spalvu raujamās pincetītes. Acis redz vissīkāko spalviņu. Mutē ir sāpju remdinošs šķidrums, kuru varam izsmidzināt uz bailēs drebošās miesas. Bet varat arī neizsmidzināt! Mēs iedarbinam motoru. Mēs izraujam pirmo spalviņu. Vēl vienu. Mēs esam epilācijas Ferrari! Kad viena ieaugusi spalva nepadodas, mēs ieslēdzam turbo režīmu! Mēs virzamies uz priekšu kā zaldātu rota džungļos! Mēs to varam! Mēs esam stipras! Esam nonākušas vietā, kur režīms jāpārslēdz uz intīmo zonu apstrādi. Tad es dzirdu pievilto un pamesto sieviešu elsas, kas lūdz: ,,Daram to! Ne spalviņas!”

Plēšam un raujam, līdz apkārt tuksnesis. Bet sāpes nepāriet.

Mierīgi ieelpojam. Izelpojam.

Eh, štrunts ar tām spalvām! Ka tikai cilvēks labs.

Mīlēsim savas spalvas kā sevi pašu!