trešdiena, 2010. gada 7. aprīlis

Spalvas pa gaisu! ( publicēts žurnālā Ieva)

Laiks fantāzijai.

Stāvu uz skatuves. Pār mani līst gaismas straumes, zāle pārpildīta, un gaiss vibrē no aplausiem. Man rokās epilators! Sievietes sadistiskais mīlnieks, pēc kura pieskārieniem trīs dienas sūrst miesa un dvēsele. Miesa cīnas ar iekaisuma procesiem, bet dvēselē deg tikai viens jautājums – kāpēc mēs nevaram dzīvot spalvainas un laimīgas? Mans jautājums atbalsojas zālē un tur esošās sievietes vienoti sauc – brīvību spalvām! Tiešām, kāpēc runā par seksīgiem trīsdienu rugājiem uz vīriešu vaigiem, bet neko tādu nesaka par sieviešu kājām? Netaisnība! Šamējie var noauguši staigāt, bet mums jātup spalvu aizdambētā dušas kabīnē ar sagraizītām kājām un trulu žileti rokās? Par vīriešu un sieviešu spalvu vienlīdzību! Zāle aplaudē. Es jau gatavojos sašķaidīt rokās turēto epilācijas moku rīku pret skatuves dēļiem, kad man rodas labāka doma. Vīrieti uz skatuves! Mēs jau sen to esam pelnījušas. Mēs viņu tā noepilēsim, ka viņš aizmirsīs sieviešu žurnālu gudrības par to, cik gludi skūtām mums jābūt. Vīrišķi tak salasās un visam tic! Diemžēl skatītāju zālē neviens vīrietis neatradās. Divi, kas bija, aiz bailēm mainīja orientāciju. Labi, iztiksim ar maketu. Uz skatuves tiek uznesta liela vīrietim līdzīga planšete un man rokās tiek iedota pātadz…, tpu, rādāmkociņš. Meitenes! Tagad jūsu vārds būs likums, un mēs kopīgi izstrādāsim rīcības stratēģiju un virzienus. Tātad – seja! Es iebakstu tur, kur būtu jāatrodas vīrišķīgiem vaigu kauliem un mērķtiecību izstarojošam žoklim. Zāle nespēj vienoties. ,,Visu nost!” ,,Mazu bārdiņu atstāt!” ,,Tikai bakenes!” ,,Bakenes nerullē!” Klusumu, dāmas! Ierakstīsim protokolā – sejas apstrāde pēc individuāli apstiprināta plāna. Laižam rādamkociņu zemāk. Krūšu apmatojums. Sievietes smaida. Viena asprāte izmet – izepilēsim BMW! Jā! Lai vīrieša krūtis rotā viņa automašīnas logo. Mīļi, vai ne? Džekiem nav lieki jādzesē mute, lai pierādītu, kuram krutāks autiņš. Atrauj tik krekla krūtežu un viss skaidrs! Zemāk, zemāk – mirdz sieviešu acis. Pacietību, dāmas. Vispirms metam viņu otrādi! Ko jūs sakāt par spalvainām vīriešu mugurām? Zāle vienoti vaibstās, es ar sarkanu zīmuli uzrakstu mugurai – no spalvām brīvā zona. Tagad ķeramies pie vēdera. Sievietes sāk apspriest personīgās dzīves intīmās detaļas ar blakussēdētāju. Saprotu. Man reiz bija mīlnieks ar tik seksīgu spalvu celiņu no nabas līdz … Tātad uz vēdera atstājam tādu kā bultu, kura rāda virzienu. Uz leju, protams. Tad dodamies uz vīrietības templi. Atrotam rokas un aplūkojam apaugušo auglības simbolu. Zālē sēdošās sievietes koķeti ķiķina. Pēkšņi viena pielec kājās. ,,Meitenes, atcerēsimies par mūsu sievietības epicentru. Tā vietiņa ir pati maigākā un trauslākā, bet mēs tur skujam, epilējam un vaksējam tik ilgi un bieži, ka ne tikai sekss nav tīkams, pat apakšbikses bez sāpēm nevar uzvilkt!” Zālē iestājas negaisu sološs klusums, kurā dzirdami vientuļi šņuksti. ,, Esmu pilnīgi noepilējusies, bet viņš mani vienalga nemīl!” Šie vārdi kā zibens aizdedzina sieviešu mīlas ilgās sakaltušās sirdis. Dari to tā, lai viņš JŪT, tās kliedz un es paceļu epilatoru izšķirošajai cīņai. Bet kāpēc man to izbaudīt vienai? Mīļās skatītājas, iedomājieties sevi epilatora vietā! Mēs esam epilatori. Roku vietā ir asmenīši un spalvu raujamās pincetītes. Acis redz vissīkāko spalviņu. Mutē ir sāpju remdinošs šķidrums, kuru varam izsmidzināt uz bailēs drebošās miesas. Bet varat arī neizsmidzināt! Mēs iedarbinam motoru. Mēs izraujam pirmo spalviņu. Vēl vienu. Mēs esam epilācijas Ferrari! Kad viena ieaugusi spalva nepadodas, mēs ieslēdzam turbo režīmu! Mēs virzamies uz priekšu kā zaldātu rota džungļos! Mēs to varam! Mēs esam stipras! Esam nonākušas vietā, kur režīms jāpārslēdz uz intīmo zonu apstrādi. Tad es dzirdu pievilto un pamesto sieviešu elsas, kas lūdz: ,,Daram to! Ne spalviņas!”

Plēšam un raujam, līdz apkārt tuksnesis. Bet sāpes nepāriet.

Mierīgi ieelpojam. Izelpojam.

Eh, štrunts ar tām spalvām! Ka tikai cilvēks labs.

Mīlēsim savas spalvas kā sevi pašu!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana