ceturtdiena, 2010. gada 11. februāris

Sekss autobusā( no izrādes ,,Tāda es esmu")

Bija tāds gadījums.

Es devos mājās no darba un iekāpu autobusā. Parasts autobuss, parastie autobusa pasažieri, un kā parasti cenšos atrast atbalsta punktu, lai pavisam parasti skatītos uz ierasto ainavu aiz loga. Tad pilnīgi neparasti manas acis sastopas ar kādām citām. Tās pieder jauneklim ap 18. Es novēršos, pasmaidu un domās draugiem.lv domubiedru grupā uzsāku diskusiju: ,, Viņš ir 22 gadus jaunāks par mani. Vai jūs iesakāt turpināt šīs bezcerīgās, bet tik satraucošās attiecības? “ Biedri un biedrenes saslēdzas ap mani atbalstošā aplī un aiz autobusa loga redzamā pelēkā pilsētas ainava pārvēršas ziedu pilnā pļavā, kurā esmu atlaidusies kopā ar savu daiļo jaunekli, un, raugoties zvaigznēs, viņš apgalvo, ka gadiem nav nozīmes, ka viņam es būšu pati skaistākā sieviete pasaulē līdz mūža galam. Tad pasaules skaistākā sieviete uzmet skatienu jauneklim, viņš rāda uz brīvo sēdvietu un ar līdzjūtību acīs saka: ,,Sēdieties, kundzīt! “

Vai tiešām es jau izskatos tik veca?!!!!

Liekas, tas bija tikai vakar, kad vīrieši piedāvājās uz ceļiem paturēt. Tagad, še tev – kundzīte! Man likās, ka viss autobuss skatās, piekrītoši māj ar galvām – jā, jā, viņai noteikti derētu apsēsties, viņas gados nav viegli nostāvēt. Paši sēdiet! Man ir tikai trīsdes..., četrdesm... Nav svarīgi, cik man ir gadu! Es nesēdos! Pat ar pistoli pie deniņiem mani nepiespiestu apsēsties.

Izlikos, ka nākošā ir mana pietura un izkāpu. Lepna un nesalauzta. Visu garo ceļu gāju kājām, visu ceļu no manis neatkāpās doma - es izskatos veca, drīz man ne tikai autobusā vietu piedāvās, bet zārkā gribēs iebāzt! Ko nu, klimakss klāt?! Nē! Nē. Tas nevar būt!

Spriganā riksī skrēju uz savu dzīvoklī piektajā stāvā. Trešajā man gandrīz sirds apstājās, ceturtajā krampis kāju sarāva, bet es nepadevos. Uz vienas kājas pielecu pie savām durvīm. Ir man vēl pulveris iekšā! Vajag tik saņemties.

Bet tiem tur, autobusā, es vēl parādīšu! Kundze! Ha. Nepaies ne tik ilgs laiks un tas puisēns knapi varēs busā ietrausties un savu alus vēderu divos sēdekļos ievietot. Tad es viņam teikšu – sēdies, onkulīt!

Un vispār, varbūt autobusā bija tumšs?!

Varbūt viņš bija brilles aizmirsis uzlikt, ko?

Varbūt viņš to neteica man, bet kādai citai līdzās?

Kad krampis kāju atlaida un sirsdarbība stabilizējās, nostājos pie spoguļa. Drosmīgi sevi nopētīju.

Nu nav tik traki... Varbūt...

Tam džekam autobusā vajadzētu kompreses uz acīm paturēt, lai atšķirtu kundzītes no sievietēm, kuras varbūt vairs nav pumpurā, jā, tur nu jāpiekrīt, bet – viņas ir ziedi!

Jā, es esmu uzplaucis zieds! Esmu uzplaucis zieds. Esmu puķe.

Tā būs mana jaunā mantra. Katru rītu nostāšos pie spoguļa un varonīgi to norunāšu desmit reizes.

Es esmu puķe. Krāšņa, izplaukusi puķe.

Spuldzīti gan pie spoguļa vajadzētu tādu tumšāku. Maigāku gaismu vajag, citādi līdzīga veikala uzlaikošanas kabīņu gaismām. Tajā briesmīgajā vietā, pat tad, kad izdevies uzstiept veikalā atrasto burvīgo kleitu, spogulī izskatos pēc bāli zilganas radības, kurai ne tikai nevajag jaunu kleitu, bet labāk vispār no mājas ārā nerādīties. Tāpēc tās kabīnes ir pilnas ar atstātām drēbēm, jo sievietes panikā bēg projām, kā spoku ieraudzījušas.

Katrai sievietei vajag savu elektriķi! Tā gan. Gan spuldzīti ieskrūvē, lai gaišāks, gan saplēstos vadiņus atkal savieno tā, ka elektrība skrien.

Tādas mēs esam. Kā puķes, kurām nepieciešama pareizā gaisma, lai varētu ziedēt krāšņi un ilgi.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana