ceturtdiena, 2010. gada 11. februāris

Sieviete ar stāstu...

Cilvēks no tautas – tā ir jaunākā mode! Ja Paulu izkonkurē Vītolu ģimene, kāpēc žurnālu slejas raksta Rukšāne, nevis es, vienkārša latviešu sieviete ar pirmajām celulīta pazīmēm un minimālo algu? Lai skan tautas balss!

Skaudība mani ievesmo. Neizklausās glīti, bet tā ir neizbēgama četrdesmitgadnieces krīzes sastāvdaļa.

Tikšanās kafejnīcā ar klasesbiedreni Annu pārvērta mani par Valsts Kontroli, kas ar sarkanu zīmuli pasvītro katru krunku bijušās draudzenes sejā, lai sev pierādītu, ka vecums pie manis nākdams paklupis un es esmu saglabājusies labāk. Tā kā pie vārda netieku, jo Anna ir īsts vārdu vulkāns, uzmanīgi viņu vēroju.

Paurķējās zobā! Lai slavēta svaigi spiestu apelsīnu sula, ko Anna dzer! Ja neiebāztu pirkstu mutē, būtu noticējusi viņas perfektumam, jau stundu klausoties stāstos par neskaitāmajām procedūrām, kas padarījušas viņas augumu nevainojamu, viņas garu atbrīvotu un intelektuālo apvārksni bezgalīgu. Patlaban viņa slavē diētu, ko atradusi tiktieviem.lv un kura sastāv no piciņas ēdiena un saulespuķu eļļas karotes piedevas. Mana seja pauž apbrīnu un sapratni, bet domās gāžu viņu uz grīdas un vardarbīgi stumju ar botulīnu uzpumpēto lūpu starpā trekno medus kūkas gabalu, kuram neuzdrošinos pieskarties kopš ierašanās uz tikšanos. Tā būšot jauka meiteņu paklačošanās, tā viņa teica. Meitene atradusies! Uz pases datiem botulīns neiedarbojas. Kopš mūsu izlaidumu kleitām mode divdesmit reizes kūleni apmetusi. Laiks uzvilkt pacientu halātiņu plastiskās ķirurģijas klīnikā! Tur mums saīsina noļekušos plakstiņus, lai paplašinātu skatu uz pasauli. Tagad redzu katru jauno skuķi apspīlētos džinsos un plakano vēderu nesedzošā topiņā. Man neskauž. Nemaz! Pat nevaru izstāstīt, cik nemaz man neskauž! Man toties krūtis lielākas.

Tā kā cerība tikt pie vārda un pastāstīt savu sāpi Annai sen sabrukusi, esmu pārgājusi piekrītošo galvas mājienu režīmā, iestarpinot ā, o, hm, uhu un citus jaukos vārdiņus, kas palīdz saglabāt ilūziju par dialoga esamību. Kad Annas acis devās apgaitā, meklēdamas Lielisko vīrieti, kurš uz rokām aiznesīs līdz saulainās Turcijas kūrortam, un es redzēju cerību mirstam viņas ar permanento grimmu iezīmētajās acīs, man izdevās tikt pie vārda.

- Inga aprecējusies ar desmit gadus par viņu jaunāku džeku! Ar viņas izskatu un mūsu vecumā…

- Nav tāda mūsu vecuma. Katrs ir vecs tik, cik jūtas. To nosaka…

Ar to manas runastiesības izbeidzās un es atkal atgriezos pie sāpīgā jautājuma – ēst to kūku vai nē? Anna uz mirkli iegrima savas jogas nodarbību filozofiskā pamata atstāstā, tad mainīja tēmu, lai mani apgaismotu par veselīga uztura nozīmi. Manī dzima revolūcija un es steidzīgi noriju kūku. Tas man izdevās ar trīs milzīgiem kumosiem, kas likās iestrēga arī Annas kaklā un viņa apklusa. Tomēr pamanīja manas rokas, kuras visu sarunas laiku slēpu zem galda, jo tikšanās sākumā viņa paziņoja, ka nedraudzējas ar cilvēkiem, kas nespēj pat tik daudz, kā sakopt nagus pie speciālista. Tagad viņai vajadzētu pieklājīgi atvadīties un doties prom. To viņa arī dara, pēkšņi atceroties, cik svarīgu sapulci aģentūrā viņa kavē. Zobu urķēšanai pievienoju vēl vienu treknu mīnusu, jo tik banāls un prasts aizbildinājums liecina, ka bezgalīgais intelekts ir tikai viņas pašas izdomājums.

Kad biju sirsnīgi atvadījusies un zvērējusi, ka noteikti satiksimies vēl kādu tikpat neaizmirstamu reizi, es pasūtīju vēl vienu medus kūku. Lielu, lielu, treknu, treknu! Uzdzēru glāzi šampanieša. Tad vēl vienu.

Biju gatava vēl vienai revolūcijai! Pienācis mans laiks kļūt slavenai un bagātai! Es uzrakstīšu savu stāstu. Ar uzvarošu smaidu aplaimojusi visus kafejnīcas apmeklētājus, izvilku salveti un noslaucīju aizkustinājuma asaras. Tas būs absolūti atklāts latviešu sievietes miesas stāsts, kurā tiek veikta pilnīga ķermeņa inventarizācija un intīmo zonu bilance. Es to varu! No kafejnīcas izsoļoju uz sarkanā paklāja un fotozibšņu gaismās!

TĀDA ES ESMU!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana