ceturtdiena, 2010. gada 27. maijs

JAUNA UN SKAISTA DZĪVE ( ,,IEVA" 26.05.2010)

Mīļās meitenes! Pasniedziet man mutautiņu un stājieties sargājošā aplī, lai varu pačukstēt ko šausminošu. ES NEIELĪDU 38.IZMĒRA BIKSĒS! Sajūta bija tāda, ka uzlaikošanas kabīnes sienas izgaist, un es stāvu maza, resna un nelaimīga tirdzniecības zāles vidū biksēs, kuras pēc izmisīgas cīņas izdevies uzvilkt tikai līdz gurnu vidum. Novilkt vairs nevarēja. Biksēs pīdamās, kā zaķis es pielēkšoju pie pārdevējas un, bruņojusies ar pēdējām pašcieņas drumstalām, jautāju: ,,Vai tiešām nav nekādu drēbju, kuras paredzētas sievietēm ar FORMĀM? Es taču neesmu nekāds gludināmais dēlis ar seju!“ Pārdevēja man piedāvāja 42.izmēra garus un kuplus svārkus. Varbūt man viņus apsiet ap kaklu kā kleitu un visu mūžu dzīvot kā melnam trīstūrim, ko? Lēkšoju atpakaļ, lai aiz kauna pakārtos uzlaikošanas kabīnes aizskaros. Bet mazliet paraudāju, un nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi.

Lepni iesoļoju lielveikalā ar stingri nospraustu mērķi – šodien es iegādāšos tikai veselīgus un liesus produktus! Ievilkusi vēderu stalti soļoju garām drēbju nodaļai. Pagaidiet tikai, drīz atgriezīšos un nopirkšu 36.izmēra šortiņus! Kosmētikas nodaļā iemetu groziņā pāris liftinga krēmus – pēc straujas novājēšanas vajadzēs atļukošo ādu kā nebūt piestiprināt atpakaļ pie kauliem. O! Attapos un diebu atpakaļ uz veļas nodaļu, lai nopirktu polsterēto krūšturi ar stīpiņām. Kad tievējot krūtis nošļuks uz leju, vajadzēs tās atstutēt vecajā vietā. Spītīgi iemetu groziņā arī par izmēru mazāku topiņu ar uzrakstu LOVE. Kad derēs, tad noderēs! Un uzraksts ir ļoti piemērots situācijai, jo mīlestība pret sevi šodien ir galvenais. Arī finansiāli varu to atļauties, jo ietaupīšu daudz naudas, nepērkot neveselīgus kārumus.

Klāt maizes nodaļa. Kurš rij tos baltmaizes kalnus? Es nē! Ātri skrienu garām, neatbildot konditorejas nodaļas pārdevējas saucienam: ,,Kundzīt, vai šoreiz neņemsiet savu iecienīto kūciņu izlasi?” Uz brīdi apstājos, lai domās samestu ugunskurā visas izēstās kūku kārbiņas. Sirds saraujas, apzinoties, ka nekad vairs manām lūpām nepieskarsies maigi pūkainais putukrējuma skūpsts. Prom, nešķīstās domas! Skriešus devos uz grāmatu nodaļu, lai iegādātos padomus kā novājēt un kā uztrenēt smuidru ķermeni jaunajai dzīvei. Man ir dažas tādas grāmatas mājās, bet tās nav bijušas pareizās. Visas izlasīju, bet tievāka nepaliku!

Paskat, ir arī grāmata par seksu diētas vietā. Varētu paņemt, bet ko nu lieki sevi sāpināt. Šodien esmu laimīga un apņēmīga.

Klāt dārzeņu nodaļa. Tā būs mana šodienas svētnīca. Visapkārt griežas krāsu karuselis, kur dārzeņi sauc - ņem mani, apēd mani! Krāsas ir, bet smaržas nav. Daži izskatās, kā no plastmasas. Varbūt pat labāk. Mazāk apēdīšu. Ja izlauzīšu zobus pret cietu ābolu, ēdīšu tikai veselīgas putras.

Atcerējos, ka dārzeņu audzēšanā izmanto ķimikālijas. Domās redzu, kā uz Paprikas sēž briesmīgais Pesticīds ar smidzinātāju rokās, un šļaksta Tomātam acīs nenosakāmas izcelsmes šķidrumu. Pārbijies Gurķis cenšas atvirzīties nostāk no ķīmiskā lietus, bet viņam, nabadziņam, tas neizdodas, jo līdzās guļ milzīga modificēta kukurūzas vālīte. Nedzīva dzeltenīga vāle… Man acīs saskrien asaras un es brāžos garām gaļas nodaļai, skrējiena laikā topot par veģetārieti, un atduros taisni pie akvārija, kur peld pusdzīvas karpas. Atvēsinu pieri pie vēsā stikla un eju tālāk. Piena nodaļā stāvu pie liesā piena un gremdējos bērnības atmiņās, kur vecāmamma ar šitādu vājpienu dzirdīja teļus. Tad jau labāk dzeršu ūdeni!

Saldēto produktu nodaļā man nav ko darīt. Visi šie pusfabrikāti, fui! Saldētas zivis no netīrām upēm. Pē! Milti – vai, vai! Makaroni – ai, ai!

Pie kasēm attopos - bet ko es ēdīšu?! Groziņā tikai milzīgs uzraksts LOVE un galvā bada izraisīti murgi. Zinu, kas man ir vajadzīgs! Cukurs ir vajadzīgs manām smadzenēm. Pasēdēšu kafejnīcā, visu pārdomāšu un saplānošu. Apēdīšu tikai vienu mazītiņu smalkmaizīti un tad sākšu to jauno dzīvi!

Pabučojusies ar putukrējumu, es sajutos labāk. Noteikti sākšu jaunu un skaistu dzīvi! Varbūt jau rīt. Varbūt mazliet vēlāk.

ceturtdiena, 2010. gada 20. maijs

SPOGULĪT, SPOGULĪT... ( Traģikomēdija)

1.aina Mājās

Veicu ikdienas apkopes darbus vannasistabā. Izdaiļoju sevi un apkārtni. Un sarunājos ar draugu.

Es. ( koķeti) Spogulīt, spogulīt, saki man tā…

Spogulis. Labāk neteikšu.

Es. ( nikni) Es tevi tīru reizi nedēļā ar visdārgāko mazgāšanas līdzekli un tu nevari izmocīt no sevis kaut vienu, kaut mazu mazītiņu komplimentiņu?! Es eju prom!

Spogulis drūmi klusē. Es dodos uz plastiskās ķirurģijas klīniku.

2.aina Klīnikā

Reģistratore mani kā pensionāri pavada līdz kabineta durvīm.

Es. (lecīgi) Es pati varu! Varētu padomāt, ka krunkas uz sejas parādās tad, kad smadzeņu rievas iztaisnojas.

Reģistratore nedusmojas. Nevar. Seja pārāk stingri savilkta.

Pie kabineta sēž pieklājīgi uz sveicienu neatbildošas sejas. Drūmi un neuzkrītoši pētam viena otru, lai uzminētu, ko katra nākusi pielabot.

Klīnikā ir ļoti karsts. Sēžam, svīstam.

Es. (sapņoju) Pelēkā kantorī pie pelēkiem galdiem sēž pelēkas sievietes. Kondicionieris nedarbojas, sejas izkaltušas. Piesviedrētās blūzītes pielipušas pie mugurām. Pēkšņi atveras durvis un nāk brašais ūdens piegādātājs! Viņa kreklu virina vējš, atsedzot trenētā vēdera muskuļus. Matiem plīvojot, viņš nes muciņu kā pūciņu uz sava spēcīgā pleca. Sievietes steidz uzkrāsot lūpas, iztaisnot muguras un pavilkt svārkus uz augšu. Viņš uzsmaida. Viņas uzzied. Kantoris no tuksneša pārvēršas augļu pilnā dārzā. Visas steidz ar savām krūzītēm pie Ūdensvīra. Viņš nežēlo ūdeni un Sievietes alkaini dzer, smejas, pieglaužas viņa spēcīgajam augumam. Viņas jūtas tik spirgtas, tik apburošas un gatavas uz visu!

Sapni pārtrauc aicinājums ārsta kabinetā. Ārsts ar skatienu, tik asu kā skalpelis, mani pienaglo pie sienas. Esmu kā zīmējums uz tāfeles. Ārstam rokās zīmulis. Ārsts piebaksta manam vēderam.

Ārsts. Redzat šo tauku kroku?

Es. (nopūšos) Nu, redzu, redzu…

Dakteris. Likvidēsim! Gurni nav slikti, bet maza korekcija netraucētu. Samazināsim par trīs centrimetriem! Kājas, kājas jums ir…

Es klusi skaitu lūgšanu, lai dakterītis uzslavē manas kājas.

Dakteris. Tur vajadzēja bērnībā piestrādāt, tagad nekas vairs nav labojams.

Šausmās vēroju kā rādāmkociņš pieskaras sejai.

Dakteris. Dubultzods neveidojas. Pagaidām. Bet vaidziņi gan sākuši noslīdēt.

Es. (cenšos pajokot ) Vai tik uzacis nav par tuvu?

Dakteris. Šo labojumu veiksim pie plakstiņu korekcijas. Redzat, sākuši pietūkt, drīz noslīdēs uz leju. Iekļausim pilnu labojumu kompleksu, ja reiz pārveidojam pieri, vai ne? Jums taču nepatīk šī dusmu rieva? Acis ar’ tādas skumīgas izskatās. Pielabosim visu! Tas ir izdevīgāk. Maksā par divām operācijām, trešo saņem par velti! Lasījāt par mūsu mēneša piedāvājumu? Starp citu, zinātne iet uz priekšu milzu soļiem. Kāda kosmētikas ražošanas firma ir atklājusi jaunu veidu kā cīnīties ar pārāk jūtīgo ādu ap acīm. Ir iespēja acis pārstādīt uz kādu citu, ne tik jūtīgu vietu.

Es paģībstu. Atjēdzos klīnikas uzgaidāmajā telpā. Ap mani sastājušās citas klientes un sarunājas:

Neko tādu neredz! Varbūt tās pataloģijas ir zem apģērba? Droši vien visa ar spalvām noaugusi. Varbūt aste? Esot bijušas tādas, pat ar zvīņainu ādu!

Pieslējos kājās.

Es. Ziniet ko, raganas? Lieciet savus tvirtos dibenus uz slotām un prom! Lai jūsu silikona pupus zibens sasper!

Dodos prom, pa ceļam pasūtot mucu ūdens. Ar piegādi tieši mājās.

3.aina Atkal mājās

Ūdenspiegāde nenotika gluži kā sapnī. Bet nekas. Padzeros skaidro Latvijas avota ūdeni. Atlikušo saleju vannā. Nomazgājos. Arī spoguli notīru.

Es. Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura ir visskaistākā?

Spogulis. Cik var?! Nu, mīlu, mīlu! Mīlu tādu kā esi, johaidī! Nomierinies.

Es nomierinos.

trešdiena, 2010. gada 12. maijs

Elektriskās stīgas

Jūties savārgusi, acis nemirdz? Ņem rokā elektroģitāru un dod pa stīgām! Man patīk rokmūzika. Tā man uzšauj pa dibenu un ikdienas soli padara raitāku. Pie sienām līmētie rokzvaigžņu plakāti sen izbalējuši un aizbāzti aiz skapja, bet sirds vēl aizvien dauzās kā bungmašīna.

Nesen biju uz savas jaunības mīļākā dziedātāja koncertu un nespēju noticēt redzētajam. Nevar būt, ka šis apvēlies kungs ar šķidro matu rotu, kura turklāt krietni atkāpusies no pieres, ir tas seksīgais čalis, kura bildi es turēju pie sienas gultas rajonā! Manī izdzisa visas spuldzītes, šito redzot. Nedrīkst skatīties uz vecām rokzvaigznēm. Tas ir kaitīgi garīgajai veselībai, jo sagrauj ilūziju par pašas mūžīgo jaunību.

Kādā ,,mūžīgo meiteņu“ iedzeršanas un klačošanās pasākumā nolēmām nepadoties un īstenot kādu jaunības sapni. Realizēt vienu pasākumu, par kuru vienmēr ir domāts, bet nekad tas nav izdarīts. Leksim vagonā, kamēr vilciens nav aizgājis! Mazliet kauns gan atcerēties šo pasākumu, jo es netrāpīju vagonā, bet paliku uz sliedēm ar sasistiem ceļgaliem, tēlaini izsakoties.

Mans plāns bija tāds. Kopš pusaudzes gadiem esmu gribējusi būt kopā ar alternatīvajiem, ar tiem, kas spēj būt izaicinoši un ne tādi kā pārējie. Bet jau 40 gadus dzīvoju kā īsteni pieklājīga vidēji statistiskā latviete. Ja sāktu dzīvi no jauna, gribētu būt ar tiem melnā tērptajiem gotu jauniešiem, kas staigā ar krustiem rotājušies, bālām sejām un melni sakrāsotām acīm. Savos sešpadsmit man bija aizliegts ģērbt melnu, jo mammai ļoti nepatika melna krāsa. Un es biju ļoti paklausīga meita, vells lai parauj!

Tad nu nolēmu piedalīties kādā gotu pasākumā. Domāju, tur visi tādi sagrimmēti, es arī uzlikšu pabiezāku smiņķa kārtu, ieģērbšos garā kleitā un satīšos melnos plīvuros. Labi, ka ir interneta veikali, kuros var iepirkt lietas jebkurai vajadzībai un izmēram.

Savilku visu mugurā un ilgi stāvēju pie spoguļa. Beidzot man bija gara mežģīņu kleita, melna ādas korsete, un gari šņorējamie zābaki. Es jutos neatkarīga un stipra! Es jutos īpaša! Izmēģināju pie spoguļa vienīgo man zināmo rupjo žestu. Tāda stipra jutos līdz brīdim, kad iekāpu taksometrā un taksists man tādai melni balti sakrāsotai pajautāja:

,,Tad nu gan būs viena ekstrēma vecmeitu ballīte, ko?“

Ne nu gluži cerēju, ka jautās, vai drīkstu viena tik vēlu uz ielas atrasties, bet nu sajutos kā veca geiša, kas brauc pie tādām pašām vēstures atliekām, lai pie balzama glāzes atcerētos jaunības grēkus. Bet tā kā esmu audzināta iesākto paveikt līdz galam, drosmīgi devos iekšā naktsklubā.

Pērkot biļeti nobrēcos: ,, Jā, tante arī grib izklaidēties! Palaiž garām, bērniņi, un iedod ķebli, kur apsēsties!“ Iedeva ar.

Tā nu sēdēju pie bāra un varonīgi turējos pie sava puslitra alus, lai troksnis no ķebļa nenogāž. Sēdēju kā veca gotiska ragana un raudzījos, kā mazie velnēni priecājas. Centos saplūst ar tumsu, jo alu jau nu neizdzertu neatstāšu! Tāpēc vēl mirklīti jānoturās.

Tad es ieraudzīju Viņu! Nabaga zēniņš. Uzreiz var redzēt – cieš nelaimīgas mīlas mokas. Tāds sadrūmis, tieviņš, bāliņš. Sēž un skumji skatās tukšajā alus kausā. Alum naudiņas nepietiek. Bet man naudiņa ir! Zinu, kā ir, kad dzīve ir izsmelta sausa un slāpes ir tik milzīgas, ka vai savas asaras jādzer. Nopirku puisim alu, trīs reizes noklausījos nelaimīgās mīlas stāstu, uz sava

pleca paraudāt ļāvu, ārā pavemt izvedu un ar taksi uz mājām nogādāju. Taksometrā bija saldais vājuma brīdis, kad gribēju viņu vest pie sevis, bet to sabojāja taksists, teikdams, ka grūti esot dēlus audzināt. Turpmāk izvēlēšos tikai tādu taksometru pakalpojumus, kuriem uz durvīm rakstīts ,,Taksists prot turēt muti“.

Kad mazgāju nost grimu no savas sejas, domāju - gadi iet, bet es tik savācu nelaimes putnus, auklēju, padzirdu, spalvas uzbužinu, un tad viņi aizlido. Tādās situācijās gadiem tiešām nav nozīmes.

Par spīti naktij un pasaulei nolēmu neļaut stīgām sarūsēt. Ieslēdzu skaļu mūziku un izpurinājos kaislīgā dejā. Kaimiņi ar mani vairs nerunā. Toties iepazinos ar simpātisku policistu!

ceturtdiena, 2010. gada 6. maijs

Mīlas dzīve ar Domburu

Es mīlu Jāni Domburu. Esmu brīva sieviete brīvā valstī un varu mīlēt, ko gribu, vai ne? Mīlu viņu katru trešdienas vakaru. Šis piedzīvojums prasa iepriekšējo sagatavošanos, jo reklāmas pauzes viņa raidījumā nav garas, tāpēc viss ēdamais un dzeramais jāsagatavo laicīgi. Lai radītu pareizo atmosfēru, es uzmetu žurnālam ,,Privātā dzīve” spilvenu un blakus nolieku ,,Rīgas Laiku.” Tas ir liels un gudrs žurnāls! Nopirku to, kur uz vāka ir smukais aktieris no vampīrsāgas ,,Krēsla”. Visas iepriekšminētās darbības man ļauj justies drošāk vakaros ar Jāni. Kāpēc tieši viņš? Viņš ir liels un gudrs! Un sava raidījuma mājas lapā internetā viņš iznirst no sarkanas līnijas un ar pirkstu iebaksta taisni pierē, kā sacīdams - tu, sieviete! Jā, tieši tu! Tu nedrīksti vienaldzīgi noskatīties, kas notiek Latvijā! Es nepalieku vienaldzīga. Čakli piedalos telefonbalsojumos. Žēl, ka Jānis skaidri nepasaka pareizo viedokli, tāpēc reizēm nākas nobalsot par visām trim vai pat četrām izvēlēm. Pats gan viņš savas svarīgākās izvēles nav izdarījis, tas lasāms viņa CV. Domburs nekad nav bijis nevienas partijas biedrs. Neprecējies. Bet mums jāizvēlas i partija, i pats Jānis, ko? Lūk, tādi ir mani trešdienas vakari.

Pirmdienās mana sirds un nervi pieder brašajai CSI komandai. Nepilnu stundu pavadu pārdomās, kurš man patīk labāk – smukais policists vai gudrais kriminālistikas speciālists. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tāpēc viņi strādā komandā – katrai gaumei var atrast ko piemērotu.

Otrdienās ,,atdodos” doktoram Hausam, jo mana sievietes sirds zina, lai cik viņš izvairīgs, gan es viņu noķeršu un ar savas bezgalīgās mīlestības palīdzību noņemšu visas viņa sāpes. Par to domājot, taisni ,,dūrējs” mugurā iemetas. Slimības var būt arī seksīga priekšspēle kontaktos ar smuku dakteri.

Ceturtdienās esmu greizsirdīga uz Kauliņu, nu to, no seriāla ,,Nozieguma skelets”. Vārds viņai zīmīgs – kauli un āda vien, tādai nepienākas brašais FBI aģents! Skaidri redzu, ka viņam dzīvē trūkst kaut kas maigs, mīksts un pūkains – taisni kā es savā rozā plīša pidžamā. Viņš var nolikt galvu manā mīkstajā klēpī. Ar kārnā Kauliņa ceļgaliem jau var tikai ausīs bungādiņas pārdurt!

Piektdienās es izslēdzu TV un dodos uz teātri. Esmu kulturāla un inteliģenta sieviete. TV piektdienu programma tāpat man nepatīk, jo tur rāda tos krievu humora raidījumus, kur viņi runā tik ātri, ka nevaru izsekot līdzi. Kamēr saprotu un sāku smieties, raidījums jau beidzies. Bet latviešu teātrī es ilgojos pēc nopietna līdzpārdzīvojuma intelektuāli bagātā dramaturģijā. Atzīstu, gadās, ka nesaprotu Kairiša izrādes. Bet es protu inteliģenti paklusēt par to. Kad aizeju uz komēdiju, smejos tikai tur, kur nesmieties nav pieklājīgi. Protams, apmeklēju JRT. Jo, ja tu neej uz JRT, tad tevī kultūras nav pat 100 grami. Kad beidzot tieku pie biļetes uz Žurku Kornēliju, izliekos, ka man to uzdāvināja. Un kā ta pa velti neiesi, ko?

Visgrūtāk man ir brīvdienās. Šopings vien aizņem pusi dienas. Pat vairāk, ja to kombinē ar burzīšanos lielveikalu autostāvietā, cenšoties aizskart kāda vientuļa, bez ģimenes atbraukuša vīrieša autosānus. Vienreiz sadūros ar simpātisku kungu, kurš Zemnieku tirdziņam bija atvedis kartupeļus. Jauki izrunājāmies! Tik daudz komplimentus dzirdēju! Tik saprotošs, dzīvesgudrs vīrietis. Un visus nopirktos 10 kg kartupeļu pats ar savām stiprajām lauku cilvēka rokām manā mašīnītē ielika. Telefona nummurs, ko viņam iedevu, gan būs dārzeņu kaudzē pazudis. Nezvana.

Svētdiena nāk ar satraukuma trīsām par to, ar kuru dejot un kuram ļaut dziedāt. Lai slavēts TV pults izgudrotājs, jo viņš ļauj diet un vīterot gandrīz vienlaicīgi. Esmu steidzīga, bet uzmanīga viešņa visos šovos. Un pateicoties reklāmas paužu sinhronumam, paspēju pat uz virtuvi uzpildīt glāzi un šķīvi.

Kāpēc es neskatos pašmāju seriālu Ugunsgrēks? Tāpēc, ka manī pašā ir par daudz uguns! Būtu tik vēl iespēja grēkot…

Dzīve ir skaista un mīlestības pilna! Gan TV ekrānā, gan ārpus tā.