SIEVU LIETA

Astoņdesmitie. Vidusskola. Saazvērnieciski smaidīdama, draudzene paziņo, ka nepiedalīsies fizkultūrā, jo viņai atbraukusi krustmāte. Hm. Kad pati izeju iniciācijas procesu sieviešu pasaulē, saprotu, ka tā krustmāte ir visai asiņaina kundzīte, kas apciemo reizi mēnesī. Nez, ko nodarīja tā krustmāmiņa, kuras radu bērns ieviesa šādu metaforu?

Senās ciltis mēdza aizdzīt tā patālāk no ciema sievietes menstruāciju laikā. Nav brīnums, jo laikmetā, kad nebija ,,Always" un ,,Libresse", šis skats nebija visai tīkams. Pat padomijas lupatiņu un marlīšu nebija! Un koku lapas piestiprināt varēja būt pagrūti.

Reliģiskos disputos, kur sanāk vīri melnos uzsvārčos, spriedelē, ka tas esot sods sievietēm par Ādama pavedināšanu uz Tā koka augļiem. Tāpēc jau negrib ordinēt sievietes, jo vīru bariņā var netraucēti gvelzt šitādas muļķības un visu grēku nastu sakraut uz Ievas pleciem. Nez ko paši teiktu, ja reizi mēnesī vajadzētu ievīstīt savu ,,draudziņu" kā zīdaini baltās lupatiņās uz pāris dienām?

Kāpēc mani tā nomoka šī filozofiski fizioloģiskā tēma? Klāt pirmsmenstruālais sindroms.

Kā jums tas izpaužas? Man sanāk trīsdieninieks.

1.diena.

Gribas iztīrīt māju! Ne tā ikdienišķi, bet ar dziļāku jēgu.

Katrā grīdasšķirbā veicu arheoloģiskos izrakumus un ticu, ka grīdas lupatas ciešs pieskāriens liek laminātam pasmaidīt.

2.diena.

Ēst! Dodiet ēst - ir šīsdienas devīze. Ideālā ēdienreize sākas no rīta un beidzas ap pusnakti. Neviens katls nav par dziļu, neviens šķīvis par platu!

3.diena

Melnā diena. Saprotu, ka ģimene mani neciena, sabiedrība nenovērtē, kājas ļogās, kurpju papēži šķobās, globālā sasilšana progresē un pasaules gals jau klauvē pie durvīm. Nekas nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk.

Nākamajās dienās svarīgas vairs tikai procesa tehniskās nianses.

Kā liecina kanādiešu higiēnas preču ražotāju veiktais pētījums, 23% procentu sieviešu labāk atbrīvotos no mēnešreizēm, atstājot celulītu. Vecuma grupā no 16 līdz 34 šis procents bija vēl lielāks - 33%. Es arī par celulītu! Jo dzemdēt tāpat esmu par vecu, seksa dzīvei mēnešreizes nav nepieciešamas, tad kāda jēga vēl gadiem ilgi mocīties? Eh, kā klimakss noderētu!

Varu droši teikt - paldies tev, Radītāj, sievietes dzīve ir lieliska! Tikai ar mēnešreizēm un kāju spalvām esi mazliet pārspīlējis.

Radītājs man atbild: ,,Tajās dienās jūs tiekat pie spārniņiem!"

Ak, tu asprāti, pamēģini ar viņiem palidot - es nopūšos un stiepju savu sievietības nastu tālāk. Smaidot.

Tauriņa sindroms ( žurnāls,, Ieva")

,,Negaidi pavasari, sāc cīņu jau tagad!” (Iz reklāmu vācelītes)

Manas kioskā dzīvojošās draudzenes Ieva, Santa, Marta jau gatavo mani pludmales sezonai, noliekot uz starta līnijas pretī gludām ciskām un tvirtam dupsim. Kosmētikas bizness tā cenšas pārvarēt krīzi. Nav celulīta, nav asaru!

Toties dzīve nav reklāma. Mani atlaida no darba. Kā tāda lieka un pāragra krunka bosa pierē esmu izlidināta no siltas vietiņas pie datora, kur desmit gadus sēdēdama, ne tikai apelsīna miziņu uz ciskām, bet kilogramu tauku uz dibena esmu dabūjusi. Iesūdzēšu bijušo darba devēju tiesā! Liek smuidrai sievietei dirnēt pie datora visu dienu līdz dibens izaug lielāks par ķebli. Kur arodbiedrība skatās? Atlaista un sakropļota, tāda es jūtos. Bet es nepadošos!

Tagad man būs daudz laika sev. Sakopšos, sapucēšos, iesoļošu bijušā bosa kabinetā un lepni paziņošu, ka piedodu viņam, jo atlaišana man ir pavērusi jaunus ceļus vēl neiepazītās teritorijās. Tāpat šajā kantorī esmu jutusies kā iesprostota kūniņā, bet tagad esmu izšķīlusies kā taurenis!

Cīņu sākšu ar deformējošo dermopannikulozi. Lasu interneta padomniekā: ,,Par to, lai kājas, gurni, vēders un citas celulītam ļoti tīkamās ķermeņa daļas nenonāktu tā gūstā, jārūpējas visu gadu.” Paga, paga. Tā sievišķā lipodistrofija uzmetīsies ne tikai uz ciskām, bet arī citām ķermeņa daļām? Līdz pat sejai? Mīļo dieviņ, tikai ne to! Es cīnīšos ar visiem iespējamiem līdzekļiem pēc stingra plāna līdz absolūtai uzvarai. Iegūglēju ,,pretcelulīta”. Ohoho! Pretcelulīta masāžas, krēmi, procedūras, bikses, diētas, šorti, maskas. Un ietīšanās plēvē! Ja pretcelulīta industrija atdotu kaut desmito daļu Latvijai, finansu krīze tiktu uzvarēta. Bet nedos! Tā vietā dabūsim desmit jaunus produktus, kas padziļinās krīzi mūsu maciņos, bet nemazinās ticību brīnumam.

Izstrādāju plānu. No rīta – skrējiens. Tad kontrastduša, rīvēšanās, masāža, īpašais brīnumkrēms, brokastīs – viens burkāns. Tad uzvilkt pretcelulīta šortus un kājas masējošās zeķubikses, doties uz procedūrām skaistumkopšanas salonā. Pusdienās vistas fileja bez sāls un divas salātlapas, pēc tam vizīte pie psihoterapeita. Kāpēc? Jo viss sākas galvā! Pat celulīts. Skriešus uz mājām, palēkdamās pa trepēm, slēdzot durvis veicu sēžas muskuļu sasprindzināšanas vingrinājumu. Atkal kontrastduša, pretcelulīta plāksteris uz dibena, tad ,,stundu stāvu domādama” pie atvērta loga, lai auksta gaisa cirkulācija liek asinīm straujāk izvest sārņus no mana organisma. Programmas turpinājumā – medus masāža. Sauja latviešu nacionālā dārguma uz stilbiem un izdauzīt no sevis visus nesmukumus, atceroties atsauksmi par šo procesu internetā. ,,Neieteiktu šo masāžu veikt, ja esat nolēmusi apmeklēt pirti vai baseinu, jo cilvēki padomās, ka jūs mājās kāds smagi sit.” Es nekur neiešu. Un vakariņas arī neēdīšu! Pēc sešiem ledusskapī ir tikai sliktie tauki. Pie sienas pielīmēju reklāmu, kur redzams sačokurojies dibens ar uzrakstu ,,pirms” un blakus vingro pēcpusi ar uzrakstu ,,pēc”. Nu un, ka redzams, ka ne tikai dibens, bet pati sieviete nomainījusies? Iedvesmojoši. Tik iedvesmojoši, ka visu vakaru ap ledusskapi dancoju. Trenēju raksturu. Viņš runā ar mani, tas ledusskapītis! Viltīgi aicina tikai paskatīties, tikai pārliecināties, vai kādam produktam nebeidzas lietošanas termiņš. Es esmu no dzelzs! Es neļaujos, tikai ātri iešauju roku, lai izņemtu iesākto vīna pudeli. Glāzīti sarkanvīna labākai asinsritei taču esmu pelnījusi, vai ne? Prozit! Lai miedziņš saldāks! Priekā! Lai kreņķi aizmirstas! Tikai vēl vienu. Par ticību brīnumiem! Tagad pēdējo. Lai asaras nožūst…

No rīta pamostos un ciskas gludas kā vīna pudeles! Brīnums ir noticis, un nav svarīgi, vai bija man tas celulīts pirms tam, vai nebija.

Jo mēs esam taureņi. Mūsu spārnus rotā prieki un asaras, augšup ceļ uzvaras un sapņi liek dejot! Esam raibas kā vasaras, kaislīgas kā pavasaris, krājumā mums rudens bagātības, acis mirdz kā sniegs saulē! Pretī pavasarim, dāmas!

Sekss autobusā( no izrādes ,,Tāda es esmu")

Bija tāds gadījums.

Es devos mājās no darba un iekāpu autobusā. Parasts autobuss, parastie autobusa pasažieri, un kā parasti cenšos atrast atbalsta punktu, lai pavisam parasti skatītos uz ierasto ainavu aiz loga. Tad pilnīgi neparasti manas acis sastopas ar kādām citām. Tās pieder jauneklim ap 18. Es novēršos, pasmaidu un domās draugiem.lv domubiedru grupā uzsāku diskusiju: ,, Viņš ir 22 gadus jaunāks par mani. Vai jūs iesakāt turpināt šīs bezcerīgās, bet tik satraucošās attiecības? “ Biedri un biedrenes saslēdzas ap mani atbalstošā aplī un aiz autobusa loga redzamā pelēkā pilsētas ainava pārvēršas ziedu pilnā pļavā, kurā esmu atlaidusies kopā ar savu daiļo jaunekli, un, raugoties zvaigznēs, viņš apgalvo, ka gadiem nav nozīmes, ka viņam es būšu pati skaistākā sieviete pasaulē līdz mūža galam. Tad pasaules skaistākā sieviete uzmet skatienu jauneklim, viņš rāda uz brīvo sēdvietu un ar līdzjūtību acīs saka: ,,Sēdieties, kundzīt! “

Vai tiešām es jau izskatos tik veca?!!!!

Liekas, tas bija tikai vakar, kad vīrieši piedāvājās uz ceļiem paturēt. Tagad, še tev – kundzīte! Man likās, ka viss autobuss skatās, piekrītoši māj ar galvām – jā, jā, viņai noteikti derētu apsēsties, viņas gados nav viegli nostāvēt. Paši sēdiet! Man ir tikai trīsdes..., četrdesm... Nav svarīgi, cik man ir gadu! Es nesēdos! Pat ar pistoli pie deniņiem mani nepiespiestu apsēsties.

Izlikos, ka nākošā ir mana pietura un izkāpu. Lepna un nesalauzta. Visu garo ceļu gāju kājām, visu ceļu no manis neatkāpās doma - es izskatos veca, drīz man ne tikai autobusā vietu piedāvās, bet zārkā gribēs iebāzt! Ko nu, klimakss klāt?! Nē! Nē. Tas nevar būt!

Spriganā riksī skrēju uz savu dzīvoklī piektajā stāvā. Trešajā man gandrīz sirds apstājās, ceturtajā krampis kāju sarāva, bet es nepadevos. Uz vienas kājas pielecu pie savām durvīm. Ir man vēl pulveris iekšā! Vajag tik saņemties.

Bet tiem tur, autobusā, es vēl parādīšu! Kundze! Ha. Nepaies ne tik ilgs laiks un tas puisēns knapi varēs busā ietrausties un savu alus vēderu divos sēdekļos ievietot. Tad es viņam teikšu – sēdies, onkulīt!

Un vispār, varbūt autobusā bija tumšs?!

Varbūt viņš bija brilles aizmirsis uzlikt, ko?

Varbūt viņš to neteica man, bet kādai citai līdzās?

Kad krampis kāju atlaida un sirsdarbība stabilizējās, nostājos pie spoguļa. Drosmīgi sevi nopētīju.

Nu nav tik traki... Varbūt...

Tam džekam autobusā vajadzētu kompreses uz acīm paturēt, lai atšķirtu kundzītes no sievietēm, kuras varbūt vairs nav pumpurā, jā, tur nu jāpiekrīt, bet – viņas ir ziedi!

Jā, es esmu uzplaucis zieds! Esmu uzplaucis zieds. Esmu puķe.

Tā būs mana jaunā mantra. Katru rītu nostāšos pie spoguļa un varonīgi to norunāšu desmit reizes.

Es esmu puķe. Krāšņa, izplaukusi puķe.

Spuldzīti gan pie spoguļa vajadzētu tādu tumšāku. Maigāku gaismu vajag, citādi līdzīga veikala uzlaikošanas kabīņu gaismām. Tajā briesmīgajā vietā, pat tad, kad izdevies uzstiept veikalā atrasto burvīgo kleitu, spogulī izskatos pēc bāli zilganas radības, kurai ne tikai nevajag jaunu kleitu, bet labāk vispār no mājas ārā nerādīties. Tāpēc tās kabīnes ir pilnas ar atstātām drēbēm, jo sievietes panikā bēg projām, kā spoku ieraudzījušas.

Katrai sievietei vajag savu elektriķi! Tā gan. Gan spuldzīti ieskrūvē, lai gaišāks, gan saplēstos vadiņus atkal savieno tā, ka elektrība skrien.

Tādas mēs esam. Kā puķes, kurām nepieciešama pareizā gaisma, lai varētu ziedēt krāšņi un ilgi.