piektdiena, 2010. gada 12. novembris

NEGAIDĪTI VIESI


Zvans pie durvīm! Atveru - atnācis Valdis Dombrovskis konsolidēt manu budžetu. Ģimene esot valsts pamatšūniņa, tāpēc nolemts darbu pretī izaugsmei sākt katrā ģimenes mājoklī. Aiz viņa stāv Sudrabas kundze ar lielo Kontroles žurnālu, kur melns uz balta ierakstīts, ka esmu nopirkusi jaunus zābaciņus, neapdomīgi tērējoties ar kredītkarti. Ne viss ir zelts, kas spīd! Spīd arī Sudrabas visuredzošā acs. Man uznāk tāds kauns, tāds kauns par tiem zābaciņiem. Mēģinu iebilst, ka gribēju palielināt patēriņu. Vispirms nopelni, radi virsvērtību, padomā par kopproduktu, saka Valdis, un esmu spiesta aicināt svarīgos viesu dziļāk un vērt vaļā datorā bankas kontu pārskatus. Atveru, tur Neo jau pabijis un ar sarkaniem burtiem iezīmējis visas četras reizes, kad esmu tērējusies kafejnīcās par kūciņām.
,,Latvijas pilsone Birbele, - iesāk Sudrabas kundze, - ja tas būtu par augļiem un dārzeņiem, mēs to varētu norakstīt veselības ieguldījuma ailītē, bet nu šitā našķoties? Pie tam, cukurs paliks dārgāks, kā savilksiet galus? Finanšu pārskatā redzams, ka lētos griķus arī neesat pietiekami uzkrājusi.” Esmu gan! Man ir griķu spilveni! Krīzes brīdī šķērdīšu vaļā. Sudrabas kundze neticīgi groza galvu.
Es sarkstu un bālēju, kad Valdis ver vaļā manas guļamistabas durvis. Pat ne acu uzmetis nesaklātajai gultai, viņš pārbauda logu blīvējumu.
,,Lieli siltuma zudumi,”- saka ministru prezidents un es jūtu aukstus drebuļus pārskrienam. Sudrabas kundze saspiež manu roku un ielūkojas acīs līdz pašam maciņa dziļumam: ,,Vajadzēs griezt. Sāpīgi griezt, pilsonīt!”
,, Pavisam vai saīsināsim? “– viņa vēršas pie Valda, padomu prasīdama. Izmisusi skatos abos līdz saprotu, ka viņi uzmanīgi pēta manas rokas.
,,Nē! Tikai ne rokas! “– es bļauju, cik spēka, bet nākamajā brīdī jau esmu uz operāciju galda, un pēkšņi vairs nav ne Valda, ne Sudrabas kundzes, bet pats Kristovska kungs, kurš apgalvo, ka esmu drauds valsts iekšējai un ārējai drošībai. Tad pienāk Pabriks un kautrīgi iebilst, ka tagad viņš esot aizsardzības ministrs, bet Valdim K. laiks piezvanīt un pieteikt karu igauņiem. Tad mierinoši paskatās uz manu satraukto seju un bilst, ka tas viņiem esot tāds vietējais aizsardzības ministru jociņš. Ministrs Pabriks turpina mulsi smaidīt, bet ap mani sastājas latviešu armijas vīru kolonna. Tikai ne visi uzreiz! - es kliedzu, bet pati vairs nesaprotu, vai nokliedzos to, ko vajadzēja…
Labi, ka šajā brīdī pamodos. Pārvarējusi kaunu, ka esmu snaudusi dienas vidū, ielūkojos maciņā un skriešus devos uz tuvējo kafejnīcu. Šitādu triecienu bez kafijas un bulciņas nepārvarēt!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana