sestdiena, 2014. gada 1. novembris

LAŠU NAZIS

Hruščovkas divistabu dzīvokļa viesistaba, kas nav piedzīvojusi remontu kopš padomju laikiem. Interjers trūcīgs, nobružāts. Dīvāns, pie tā galdiņš. Istabā iesteidzas Juris (42). Viņš tikko pārvilcis treniņbikses, rokās tur uzvalku. Viņam seko Jūlija ( 40), vēl aizvien sapucējusies.
Juris nomet uzvalku uz krēsla, pogā vaļā kreklu. Jūlija rūpīgi liek uzvalku uz pakaramā.
JURIS.
         Nu, bļin, man šitāds teātris. Otreiz mūžā nafig neiešu. Kulturāla vieta, bļin, bufetē rinda! Nahren man pēc sotaka rindā stāvēt! Bikses ar' , pautus berž. ( pamet savu kreklu sievai) Nes atpakaļ uz tirgu, iesmērējuši sūdus, bļin. Savas šmotkas ar' nafig atpakaļ. (kliedz uz virtuves pusi) Ātrāk nes!

Ienāk Roberts (18), nes šnabi, glāzes.

JURIS.
         A, bļe, zacene kur? Māt!!!

ROBERTS.
         Lai mamma sēž. Es tūlīt.

Jūlija laimīga apsēžas pie galdiņa. Juris arī iekrīt dīvānā un ķeras klāt pie pudeles attaisīšanas un saliešanas.

JURIS. ( mazliet klusākā balsī)
         Tas tik būs puikam pārsteigums. Trīs letes zem jumta, bļin! Vot, tev tēta dāvaniņa, a? Eu, pēc pirmā teikt, vai uzreiz, ko?  (Jūlija grib ko teikt, bet nepagūst, jo Juris turpina) Es saviem džekiem teicu, johaidī, uz teātri eju. A ko vēlāk?  Viens runā, es, bļin, ejot uz  jaunu krogu  ,,Tetris“. Lohs, jēziņ kāds, lohs...

Ienāk Roberts, nesot šķīvi ar uzkodām.

ROBERTS.
         Izrāde bija interesanta, vai ne?

Juris jau tur rokā glāzi un nepacietīgi gaida, kad varēs beidzot iedzert.

JURIS.
         Nu, bļe, nesūdīgs vecis tas, kā viņu tur...
ROBERTS.
         Makbets?

JURIS.
         Kruta ar to zobenu visiem galvas nocirta ...( paceļ glāzi) Nu, ta pa to kultūru, bļin!  (Jūlija un Roberts iedzer, Juris izdzer, un knaši ielej sev nākamo) Zobeni, tā ir ģēla. Mums zivju paviljonā pieķēra zagli... Pirkstu galus, bļin, ar lašu nazi nafig nost... Točna kā Makbets ... Un tos pirkstus, koroče, vēl ar kāju, lai nevar kā filmā, ledū un pie dakteriem... Nu, dēliņ! Uz tiem astoņpadsmit!

Visi atkal iedzer.

ROBERTS.
         Es jūs ielūdzu uz teātri, jo man kas svarīgs sakāms.

JURIS.
         Man ar', johaidī! ( ietur svinīgu pauzi) Es tev trīs letes zem jumta noīrēju. Tēta dāvaniņa! ( uzsit dēlam pa plecu, pats būdams lepns jo lepns par savu dāsnumu) Raskruķīsies, paņemsim vēl. Trīs letes! Zem jumta! Kruta, ne? Es tam čečenam, saku, koroče, manam dēlam te būs bizness! Pēc tam, bļin, uz Centrāltirgu, točna, pāriesim. Hafig to Čierīti!

ROBERTS.
         Tēt, man nevajag nekādas letes.

JURIS. ( lepni papliķē dēlam pa plecu)
         Vajag! Vajag, bļe, manam dēlam savas ģēlas!

ROBERTS.
         Es mācīšos par aktieri.

JURIS. (šokēts)
         Nu, vot..... Prijehaļi...

Jūlija laimīgi pasmaida par dzirdēto izvēli.

ROBERTS.
         Jā. Tāpēc es tevi aizvedu uz teātri. Lai parādītu, kas tas ir.
JURIS.
         Tas ko, kaut kāds sūda joks, bļin? Tev kāds smadzenes sajājis? Es tev jau kases aparātu nopirku! Īstu, jopcik, legālu!

ROBERTS.
         Es nekad neesmu gribējis strādāt tirgū.
JURIS.
         A kam nafig interesē ko tu gribi?
ROBERTS.
         Man, b... Tagad visi iet uz lielveikaliem, bet tu pasniedz savas tirgus letes kā baigo biznesu.
JURIS.
         Tas ir bizness!

Juris sit dūri galdā.

ROBERTS.
         Bizness?! Kur tad ir tā nauda? Tu pat mammai nemaksā. Viņa jau piecus gadus algu nesaņem.
JURIS.
         Mana sieva, bļin un mans bizness!

Jūlija satraukti ātri izdzer savu glāzīti. Abi vīri saspringti skatās viens uz otru, kā spēlēdami spēlīti, kurš pirmais nolaidīs skatienu.

ROBERTS.
         Es tāpat jau esmu iestājies teātra kursā. Es izturēju lielu konkursu!
JURIS.
         Kādā sūda teātrī tu, bļe, taisies? Kā tāds pediņš pa skatuvi skraidīsi?

ROBERTS.
         Pediņi ir baletā, nevis teātrī!
JURIS.
         A man pofig! Klausies, puikiņ, tu nejēdz.. Jau tā ļāvu pabeigt videni, neviens, jop.., manā ģimenē, tie sūdabrāļi, nekad vēl nav pabeidzis videni! Vot, nebūtu tava māte iespītējusies, točna rukātu jau kopš astotās klases kā es!

ROBERTS.
         Jā, un pilngadību sagaidītu kolonijā. Fuck tādu dzīvi!

JURIS. ( sievai)
         Teicu tev, bļe, vairāk sīkos vajag, a? Tagad viens, ka tavu māti, un tas pats aktieris! (Jūlija grib ko teikt, bet atkal netiek pie vārda) Ko ta uz cirku par klaunu neej, a?
Izmantojot brīdi, kad džeki ir aizņemti viens ar otru, Jūlija sev ielej un ātri izdzer, ielej un izdzer.

ROBERTS.
         Tēt, es varēšu kino filmēties. Man teica, es esot piemērots tipāžs bojevikiem. Es vienmēr esmu par to sapņojis!
JURIS.
         Man deviņdesmitajos dzīvē bija tādi bojeviki... Atcerēties nafig negribas. Tavs purns kā bandītam un tu  priecājies? Es tādus sūdus esmu izbridis, beidzot gribu kā cilvēks... Ņifigā! Es tev trīs letes zem jumta ... Lielajā paviljonā, jomajo, kur pagājušogad jumtu salaboja..

Juris ir ļoti, loti sāpināts. Viņš ielej un izdzer, ielej un izdzer.

ROBERTS.
         Zini, labāk spēlēt bandītu filmās un tā godīgi nopelnīt naudu, nevis jaunībā būt bandītam un cietumā sēdēt. Vai tev tiešām nekad neko citu nav gribējies?
JURIS.
         Zin, es tev točna pateikšu, ko man gribas? Lai mans dēls ir man blakus biznesā! Tirgū es tevi, bļin, gribu!

JŪLIJA. ( pieceļas kājās, cieši pieturas pie galda, gan drosmei, gan stabilitātei)
         Tā, vot! Pietiek! Kāju vairs tai tirgū nesperšu! Tupi viens tai sūda bedrē! Dēliņ, tā mākslinieka dvēsele, tā no manis... Es zināju! Ne visu mūžu es tā... Šito tumsoni, to pat uz kino nevar aizvilkt... Nebūšu vairs tirgus bāba! Pirmizrādēs prezidents visiem roku spiež... Es tā gribu... Iešu strādāt uz Maksimu ... Un šito kleitu nost nevilkšu! Nost nevilkšu! Vot tā!

JURIS.
         Nu gan... b..

JŪLIJA.
         Un nekādus bļin savā mājā vairs necietīšu!

Cēli izslējusies kā pēc varoņdarba paveikšanas Jūlija aiziet.

JURIS.
         Nu, b..( turpinājumu norij neizteiktu)..

ROBERTS.
         Tiešām, par mammu arī padomā.
JURIS.
         Tu man nedrātē smadzenes. Es viņai nopirku...
( attopas, ka neko nav nopircis) Es viņai nopirkšu, točna nopirkšu, zelta gredzenu! Tirgū lai sēž tik! Bet par kādu piķi tu domā aktieroties? A? Ne kapeiku no manis nedabūsi!
ROBERTS.
         A man nevajag! Pēc papīriem es esmu students no trūcīgas ģimenes, kur abi vecāki ir ilggadēji bezdarbnieki. Neesmu es biznesmeņa dēls pēc dokumentiem, tā kā apzinies savu vietu! Man piešķīra pabalstu un kredītu. Tā kā - fuck to tirgu!
JURIS.
         Kā tu, b.., runā ar tēvu, aktierītis tāds!

Juris draudīgi ceļas augšā, arī Roberts pieceļas. Šajā brīdī atgriežas Jūlija ar lašu nazi rokā.

JŪLIJA.
         Vēl tu nerimsties? Dēls, dari kā Makbets! Karalim galvu nost!
ROBERTS.
         Mamm?!
JURIS.
         Traka palikusi?
JŪLIJA.
         Galvu nost!

Jūlija metas virsū Jurim, Juris bēg, Roberts cenšas noķert Jūliju, bet baidās sadurties uz naža, Juris paklūp, Jūlija atvēzējas.

JURIS.
         Padodos! Nevajag! Lai ir aktieris! Es par mākslu, bļin!
Tikai ne ar nazi! Lūdzu!!

Jūlija nolaiž nazi. Roberts apkampj mammu un izņem viņai no rokām nazi. Visi trīs iesēžas dīvānā. Roberts klusēdams salej glāzēs šņabi. Visi klusēdami iedzer.

Miers mājās.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana