trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

SIEVIETE AR KULAKU

Internets ir kā silikona krūtis. Izskatās smuki, bet nepamet sajūta, ka tas nav pa īstam. Tāpēc jāiet ielās! Nolēmu izkustēties un aiziet līdz trolejbusa pieturai. Pastaigājos, izlikos, ka gaidu transportu, bet patiesībā uz citiem Pārdaugavas cilvēkiem paskatījos un savu jauno kleitu notestēju (krūtis krīt ārā no polsteriem, bet citādi pieguļ labi).
Blakus pieturai ir mazs puķu tirdziņš. Ja tā var saukt pie saviem puķu spaiņiem satupušas divas pavecas sieviņas. Redzu viņas tik bieži, ka esmu izdomājusi vārdus. Lielo, brango sievu ar vējā aprauto seju, kas stīvi sēž, savus spaiņa lieluma kulakus uz ceļgaliem uzlikusi, es saucu par Velgu. Otru - mazu, ņipru sieviņu ar tik plānu deguntiņu, ka gaisma spīd cauri, to es saucu par Līzi. Nemierīgā Līziņa bieži lec kājās un skrien līdz ielas malai palūkoties uz transporta plūsmu. Atpakaļ atskrējusi, viņa ziņo par situāciju savai milzu kolēģei. Bet tā nekustīgi sēž un lūkojas tālumā. Jūtams, ka Līziņai gribas izkustināt ne tikai kājas, bet arī mēli. Pārdevusi mazu ziedu pušķīti, Līze nonāk pie svarīgas atklāsmes.
Līze. Zini, kāpēc pie manis vairāk pērk? Es smaidu!
Velga pagriežas un palūkojas lejup uz Līzi.
Velga. Tas, ka mute vaļā, vēl nenozīmē, ka smaidi. Pieregulē protēzi.
Līziņa spītīgi izslej savu deguntiņu.
Līze. Es vienmēr esmu mīlīgāka bijusi! Jau kopš skolas laikiem. Tu zini.
Velga. Kā nu nezināšu. Viss pagasts smej par to mīlīgumu. To, ka vienmēr visiem pa priekšu savu pakaļu grozi, to sauc citā vārdā uz burta m.
Līze. Tev skauž!
Velga. Kas man varētu skaust?
Līze. Ka es smukāka! Skolas ballēs tu vienmēr sēdēji malā, kamēr es dancoju. Tas ir fakts, ka tev skauž!
Velga. Fakts ir tāds, ka tev ģīmis čokurā savilcies! Bail iedomāties, kas notiek citās vietās. Visi zina, ka tu pa šitiem daudzajiem gadiem esi krietni nolietota.
Līze. Es neesmu nemaz tik veca! Varbūt es par puķu naudu sev šito, plastisko operāciju uztaisīšu. Ir tādas špricītes - iedur un ģīmis izlīdzinās!
Velga. Bet nav tādas operācijas, ar kurām smadzenēs kādu rievu varētu ieveidot.
Līze. Domā, ka vidusskolu pabeigusi, baigā gudriniece, ne? Man ir sava dzīves gudrība.
Velga. Tu naivi notici katram garāmgājējam un tad puņķojies, ka atkal pavesta un pamesta. Baigā dzīves gudrība!
Līze. Bet tu tikai pusmūžā pie vīrišķa tiki! Droši vien pagaidīji, ka vecajam acis vairs tik labi nerāda un tad caps! Ar savu lielo dūri kā piespiedi pie sienas, tā līdz šimbrīžam nav atlipis.
Velga. Pie tavām sienām tik pašas jaunības atmiņas un apdzeltējusi kinoaktiera bilde.
Līze. Man toties ir ko atcerēties! Es ar saviem vīriešiem tik interesanti par mākslu parunājos.
Velga. Par kādu mākslu? Tu divdesmit gadus neesi teātrī bijusi.
Līze. Es divas izrādes televizorā redzēju!
Velga. Tad tāpēc tie maitas tik ātri skrien no tevis pie nākamās, ko? Par divām izrādēm jau gara saruna nesanāk.
Līze. Nevajag man nekādu teātri. Es pati māku. Es dziedu!
Velga. Ak, tā brēkāšana no tavas sētas puses būtu dziedāšana?
Līze. Atšķirībā no tavas dzimtas sievietēm, kurām miesa liela, bet balstiņa sīka, mūsējām visām balsis kā taures!
Velga. Ka es tavā taurē vecas pujenes neiebāžu!
Līze. Ja tu šitā pret mani, es padziedāšu tavam laulenim. Redzēsi, ka viņam patiks! Viņš jau smok nost zem tā tava...
Līze nespēja turpināt, jo atradās metru virs zemes, sagrābta Velgas milzīgajā kulakā. Velga ierēcās un uz mirkli pieklusa visa Pārdaugava.
Velga. Viņš ir manējais! Ja tu viņam tuvosies, es tevi kā sapujušu ābolu pret garāmbraucošu trolejbusu izšķaidīšu! Neaiztiec to, kas mans!
Velga nometa Līzi atpakaļ vietā, apsēdās un sastinga kā piemineklis. Pēc mirkļa bija redzams, ka Līziņa pikti uzšļaksta ūdeni no sava spaiņa Velgas mugurai. Velga nepakustējās.
Noklausījusies, es domāju, vai uzdrošinātos tik atklāti cīnīties par savu laimi, ja kāda svilpaste apdraudētu manu ģimeni? Vai izliktos, ka mani tas neuztrauc? Kas zina…
Dažkārt dzīvē noderētu tāda liela dūre, kurā sagrābt savu laimi un nelaist vaļā!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana