piektdiena, 2012. gada 27. janvāris

CEPURU TRAUMA


Kā jūs, mīļie vecāki, jūtaties brīdī, kad skolasbērns ,,Panorāmas" laikā pienāk un - ,,Mammu, man uz rītdienu vajadzētu ..." Es uzreiz saspringstu lēcienā - KO vajadzēs? TIKAI burtnīcu vai no dārzeņiem izveidotu Ražas svētkiem veltītu kompozīciju? Izrādījās, vēl trakāk. Vajag Lapsas tērpu! Oi, oi, oi, cik ir pulkstens, kura bode vaļā, un kas tā vispār par lapsu, ko?
Labi, ka drēbju maisiņā, kuram piestāvētu uzraksts ,,Nopirkts ar domu, ka reiz noderēs" ( irdzīgs ha, ha par 99% satura), atradās kas oranži lapsīgs.
Atcerējos savu padomju laiku bērnību, kad nebija humpalu. Tad daudz ko izšķīra vecāku darbavietas un profesija. Varēja redzēt no bērnudārziem vai pašdarbības kolektīviem aizlienētus kostīmiņus, čaklu māmiņu - šuvējiņu darinājumus, vai no noliktavas pārziņiem par blatu dabūtus plastmasas degunus ar brillēm. Bet mans tētis bija metinātājs. Nojaušat ko dīvainu? Jā, jā, es biju vienīgais oktobrēns pilsētā, kurš savu karnevāla tērpu pēc lietošanas varēja nodot metāllūžņos. Mana mamma bija iecerējusi mazo trešklasnieci pārvērst margrietiņā, jo radi bija atsūtījuši no ārzemēm skaisti zaļu kleitiņu, taisni puķu kātiņa krāsā. Čaklais tētis no dzelzs trosēm sametināja palielu ,,ziedu". Mammucis ar audumu apšuva dzeltenu viducīti un baltas ziedlapiņas. Domājams, ja tajos laikos būtu organizācija ,,Glābiet bērnus!", gan jau viņiem būtu kas iebilstams pret sākumskolas bērniņu, kas tenterē uz skolu ar Eifeļa tornim līdzīgu dzelzs konstrukciju uz galvas. Bet es noturējos uz kājām! Biju skaista un neatvairāma Margrietiņa! Man tikai pārāk tuvu neviens nevarēja stāvēt, ziedlapas tādas palielas un smagas, klasesbiedri baidījās, ka neatsit degunu līdz asinīm..
Tādai bērnībai, protams, ir sekas. Vājība pret vīriešiem, kuri smaržo pēc karbīda (metināšanai nepieciešama viela) un vēlme uzlikt galvā dīvainas cepures savu lugu varoņiem.
Izrādei ,,Mīli mani", kas palaban tiek izrādīta klubā ,,Austrumu robeža", man vajadzēja sacerēt citplanētiešu karalienes monologu. Tā nu cienījamā Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale izrādē stāv uz skatuves ar zaļu plastmasas cepuri, no kuras uz visām pusēm vicinās trubiņām līdzīgi ,,staipekņi" un skaita:
To daudzās kājas dzimto zemi min,
Prusaki nāk – to marsieši zin.
Es karaliene nelaimīga,
Man tauta karā jāvada,
Mans mīļais miris,
Lūk, kur viņa līķis.
Vēl prusakkāja pusnošķelta,
No viņa krūtīm ārā lien."
Domājiet, mīļie vecāki, pirms liekat bērniem kaut ko uz galvas! Ja nu maska pielīp uz visu mūžu? :)


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana