Ne kā sunim nopurināties, bet sevi sapurināt vajag, lai izturētu šo ziemu, kas līdzīga tikko no āra ienākušam vīrietim, kurš ledus auksts palien zem segas un grābājas gar jūsu karsto miesu. Ai, kāds negantnieks tas vīrietis, šausmas, cik neganta tā ziema!
Sirdi vajag turēt karstu! Un ļauties piedzīvojumiem, kas sapurina nosalušo miesu!
Pirmo sapurināšanos piedzīvoju vācu rokgrupas ,,Rammstein" koncertā. Kādas izjūtas? It kā abas rokas līdz elkoņiem būtu iebāztas elektrības rozetē, dzirksteles šķīst pa gaisu, bet no tumbām nākošie ,,basi" kā zābaki bliež pa atšauto pēcpusi. Acis žilbst no salūta uguntiņām, bet sejas āda svilst no šova dzīvajām uguns liesmām. Bet skatītāji tik uzkurināti, ka gatavi maršēt pie katras solista Lindemanna pavēles. Uzvārds liekas pazīstams? Kā nu ne, mums ir valodu ,,eksperts" Lindermans, un varam tikai priecāties, ka viņam nepiemīt tāds spēks un harisma kā vācu dziedātājam, citādi mūsējais ,,uzkurtu" ne tikai referendumu.
Tiku riktīgi sapurināta koncertā, bet krietni atdzisu, stāvot bezgalīgā rindā pie garderobes, jo Arēna Rīga iekasē par katru mētelīti 50 santīmus un tad liek drūzmēties milzu baros, lai 12 000 apmeklētāju varētu ,,izpriecāties" par katru iztērēto santīmu pie divām garderobēm. Lai viņiem tie santīmi pie dibeniem piesalst, johaidī!
Bet Rammsteina šovs, zvēru pie tēta metināmā aparāta, bija katra iztērētā lata vērts!
Nokauninājusi sevi, ka garam un dvēselei ar rokmūziku nepietiek, nolēmu sapurināt savus garīguma apvārkšņus un devos uz JRT izrādi ,,Vigīlija. Sapnis par nomodu." Dvēselīte atveldzējās un uzmirdzēja, vērojot lielisko izrādi un fantastiskos aktierdarbus. Un piebildīšu - ja gribat aiz skaudības nograuzt teātra somiņu, aizejiet uz šo izrādi un apskatieties, cik skaista gan miesā, gan garā ir aktrise Lidija Pupure savos apaļajos septiņdesmit.
Tīksmināšanos par sava gara attīstību pārtrauca vēdera burkšķēšana. Nolēmu sapurināt gastronomiskos jutekļus un izmēģināt kādā smalkākā ēstuvē komplektu, ko lepni sauc -biznesa pusdienas. Visapkārt sēdēja dažāda vecuma puiši uzvalkos, meitenes profesionālu ofisa darbinieču stilā, un mēs visi kolektīvā kopībā ēdām to, kas ēdienkartē saucās - mintaja fileja sarkano dārzeņu garnējumā, bet garšoja pēc uzsildītas ceptās zivs marinādē no Maximas kulinārijas. Tas tiešām ir īsts bizness, ko? Gribējās mēli nopurināt pēc tādas ,,smalkas" izēšanās.
Kad cilvēks ir paēdis, ko viņš dara? Viņš pārvar vēlmi nosnausties un dodas uz sporta zāli notērēt uzēstās kalorijas!
Smaga ir diskusija pašai ar sevi ceļā uz sporta zāli. Salasījusies žurnālā - katra diena jādzīvo kā pēdējā, es, stāvot pie trenažieru zāles durvīm, sev jautāju: ,,Aiva! Ja šī būtu tavas dzīves pēdējā diena, vai tiešām tu to pavadītu šeit?!"
Oi, nevaru.. Tik daudz kārdinājumu visapkārt! Tik daudz neapēstu kūciņu un tviterī neierakstītu asprātību! Un, kur vēl franču sarkanvīna pudele un treknais brī siera ritulītis....
Bet vajag sevi saņemt aiz ausīm un sapurināt! Šī noteikti nav pēdējā mana mūža diena. Man noteikti ir jāiet pavingrot, lai tad, kad tā diena pienāks, man būtu gana daudz spēka to maksimāli izbaudīt!
Sapurinamies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru