VAJAG SAPURINĀTIES!

Ne kā sunim nopurināties, bet sevi sapurināt vajag, lai izturētu šo ziemu, kas līdzīga tikko no āra ienākušam vīrietim, kurš ledus auksts palien zem segas un grābājas gar jūsu karsto miesu. Ai, kāds negantnieks tas vīrietis, šausmas, cik neganta tā ziema!

Sirdi vajag turēt karstu! Un ļauties piedzīvojumiem, kas sapurina nosalušo miesu!

Pirmo sapurināšanos piedzīvoju vācu rokgrupas ,,Rammstein" koncertā. Kādas izjūtas? It kā abas rokas līdz elkoņiem būtu iebāztas elektrības rozetē, dzirksteles šķīst pa gaisu, bet no tumbām nākošie ,,basi" kā zābaki bliež pa atšauto pēcpusi. Acis žilbst no salūta uguntiņām, bet sejas āda svilst no šova dzīvajām uguns liesmām. Bet skatītāji tik uzkurināti, ka gatavi maršēt pie katras solista Lindemanna pavēles. Uzvārds liekas pazīstams? Kā nu ne, mums ir valodu ,,eksperts" Lindermans, un varam tikai priecāties, ka viņam nepiemīt tāds spēks un harisma kā vācu dziedātājam, citādi mūsējais ,,uzkurtu" ne tikai referendumu.

Tiku riktīgi sapurināta koncertā, bet krietni atdzisu, stāvot bezgalīgā rindā pie garderobes, jo Arēna Rīga iekasē par katru mētelīti 50 santīmus un tad liek drūzmēties milzu baros, lai 12 000 apmeklētāju varētu ,,izpriecāties" par katru iztērēto santīmu pie divām garderobēm. Lai viņiem tie santīmi pie dibeniem piesalst, johaidī!

Bet Rammsteina šovs, zvēru pie tēta metināmā aparāta, bija katra iztērētā lata vērts!

Nokauninājusi sevi, ka garam un dvēselei ar rokmūziku nepietiek, nolēmu sapurināt savus garīguma apvārkšņus un devos uz JRT izrādi ,,Vigīlija. Sapnis par nomodu." Dvēselīte atveldzējās un uzmirdzēja, vērojot lielisko izrādi un fantastiskos aktierdarbus. Un piebildīšu - ja gribat aiz skaudības nograuzt teātra somiņu, aizejiet uz šo izrādi un apskatieties, cik skaista gan miesā, gan garā ir aktrise Lidija Pupure savos apaļajos septiņdesmit.

Tīksmināšanos par sava gara attīstību pārtrauca vēdera burkšķēšana. Nolēmu sapurināt gastronomiskos jutekļus un izmēģināt kādā smalkākā ēstuvē komplektu, ko lepni sauc -biznesa pusdienas. Visapkārt sēdēja dažāda vecuma puiši uzvalkos, meitenes profesionālu ofisa darbinieču stilā, un mēs visi kolektīvā kopībā ēdām to, kas ēdienkartē saucās - mintaja fileja sarkano dārzeņu garnējumā, bet garšoja pēc uzsildītas ceptās zivs marinādē no Maximas kulinārijas. Tas tiešām ir īsts bizness, ko? Gribējās mēli nopurināt pēc tādas ,,smalkas" izēšanās.

Kad cilvēks ir paēdis, ko viņš dara? Viņš pārvar vēlmi nosnausties un dodas uz sporta zāli notērēt uzēstās kalorijas!

Smaga ir diskusija pašai ar sevi ceļā uz sporta zāli. Salasījusies žurnālā - katra diena jādzīvo kā pēdējā, es, stāvot pie trenažieru zāles durvīm, sev jautāju: ,,Aiva! Ja šī būtu tavas dzīves pēdējā diena, vai tiešām tu to pavadītu šeit?!"

Oi, nevaru.. Tik daudz kārdinājumu visapkārt! Tik daudz neapēstu kūciņu un tviterī neierakstītu asprātību! Un, kur vēl franču sarkanvīna pudele un treknais brī siera ritulītis....

Bet vajag sevi saņemt aiz ausīm un sapurināt! Šī noteikti nav pēdējā mana mūža diena. Man noteikti ir jāiet pavingrot, lai tad, kad tā diena pienāks, man būtu gana daudz spēka to maksimāli izbaudīt!

Sapurinamies!

SPICAIS MARATONS

Maratona sekas - dzejniece Inga Gaile pantu vietā raksta par saviem skriešanas rezultātiem. Ak šitā? Ja dzejniece var, vai dramaturģe lai atpaliek? Nekad! Man ir treniņplāns, lai nākamgad dzejdari pārspētu.

Katra saimniece mēdz apmeklēt veikalu, vai ne? Es to pārvēršu skrējiena distancē līdz 3 kilometru attālumā esošajam lielveikalam ,,Spice“.

Turpceļš ir iesildīšanās distance. Lēnā solī, skatoties ziedošajos ceriņkrūmos, ieelpojot Pārdaugavas pavasari, nonāku tuvāk galamērķim un ceļmalā noplūcu izziedējušu pieneni. Dziļi ieelpoju, izelpoju. Pieneņpūkas aizlido kā starta salūts un es metos iekšā veikalā.

Nekādas slīdošās trepes! Žiglā skrējienā dodos augšā uz otro stāvu un tad zigzagā pa veikaliem, veicot plecu vingrinājumu – augšā, lejā, it kā mani izbrīnītu bodīšu preču piedāvājums. Ja pārdevēja vaicā - ,,vai varu ko piedāvāt?“, veicu galvas pagriešanas vingrojumu pa labi, pa kreisi.

Tad ar nostieptu mugurkaulu, it kā gribētu ar galvu aizsniegt veikala griestus, es murminu, ka man noteikti nevajag to skaisti puķaino somiņu, kas tik labi piestāvētu manām jaunajām kurpēm, tādejādi trenējot ne tikai miesu, bet arī garu. Izgājusi no veikala, relaksējos ar dziļām, bet ātrām ieelpām un izelpām, ignorējot ziņkārīgā apsarga jautājumu -,, vai viss kārtībā, kundze?“ ,,Jā, brašuli, man tomēr ir gribasspēks!“- atcērtu un lepni soļoju tālāk, sasprindzinot un atslābinot dibena muskuļus, rokās virpuļojot tukšo somu.

Nākamais treniņa etaps ir līkloču skrējiens ar pārtikas nodaļas ratiņiem, piekraujot tos ar hanteļu aizvietotājiem, t.i., ikdienas ēdamlietām. Kad gribu būt īpaši sportiska, paņemu 7-kilogramīgo istabas puķu zemi.

Mājupceļš ir spēka treniņdistance!

Starta punktā pārliecinos, vai sapirktie produkti ir sakārtoti līdzīgā svarā divos maisos un dodos uz gājēju celiņu pie Kalnciema ielas.

Sāku vieglus maisu šūpošanas vingrinājumus, tad tos paceļu sānis nostieptās rokās. Jā, grūti, bet tad es atceros, cik daudz naudas atkal iztērēts un niknums man palīdz noturēties un veikt vairākus izklupienus uz priekšu ar labo, pēc tam ar kreiso kāju.

Tad nolieku maisus, jautrā polkā aplecu apkārt trīs reizes, sešas reizes lecu pāri kā Jāņu ugunskuram un veicu deviņus dziļus pietupienus.

Ieelpoju, izelpoju, paķeru maisus un, kājas augsti cilādama, lēkšoju līdz krustojumam, kur izaicinu likteni. Tas ir tā – ja deg sarkanā, atpūšos, bet, ja zaļā, neko darīt, šķērsoju ielu galopa solī ar seju pret šoferīšiem.

Mājās pārskrējusi, veicu liekšanās vingrojumus, grīdu mazgājot, tad seko relaksējošā tvaika elpošana pie gludināmdēļa un roku locītavu vingrināšana, karbonādi klapējot. Kad vakariņas gatavas, sēžu un veicu lūpu kaktiņu staipīšanas vingrinājumu, ko ģimene uztver kā smaidu un nejautā, kāpēc es neēdu. Man prātā nav ēdiens, bet maratona finiša līnijas šķērsošana sportiskā miesā un spartiskā garā!

Pusnaktī pieeju pie spoguļa. Urā! Skaidri redzams, ka viens centrimetrs no gurnu apkārtmēra ir pazudis!

Tātad esmu nopelnījusi ko garšīgu. Nu un, ja pārēdīšos? Rīt būs atkal jauna diena un varēšu divas reizes līdz ,,Spicei“ aizsportot!