Maratona sekas - dzejniece Inga Gaile pantu vietā raksta par saviem skriešanas rezultātiem. Ak šitā? Ja dzejniece var, vai dramaturģe lai atpaliek? Nekad! Man ir treniņplāns, lai nākamgad dzejdari pārspētu.
Katra saimniece mēdz apmeklēt veikalu, vai ne? Es to pārvēršu skrējiena distancē līdz 3 kilometru attālumā esošajam lielveikalam ,,Spice“.
Turpceļš ir iesildīšanās distance. Lēnā solī, skatoties ziedošajos ceriņkrūmos, ieelpojot Pārdaugavas pavasari, nonāku tuvāk galamērķim un ceļmalā noplūcu izziedējušu pieneni. Dziļi ieelpoju, izelpoju. Pieneņpūkas aizlido kā starta salūts un es metos iekšā veikalā.
Nekādas slīdošās trepes! Žiglā skrējienā dodos augšā uz otro stāvu un tad zigzagā pa veikaliem, veicot plecu vingrinājumu – augšā, lejā, it kā mani izbrīnītu bodīšu preču piedāvājums. Ja pārdevēja vaicā - ,,vai varu ko piedāvāt?“, veicu galvas pagriešanas vingrojumu pa labi, pa kreisi.
Tad ar nostieptu mugurkaulu, it kā gribētu ar galvu aizsniegt veikala griestus, es murminu, ka man noteikti nevajag to skaisti puķaino somiņu, kas tik labi piestāvētu manām jaunajām kurpēm, tādejādi trenējot ne tikai miesu, bet arī garu. Izgājusi no veikala, relaksējos ar dziļām, bet ātrām ieelpām un izelpām, ignorējot ziņkārīgā apsarga jautājumu -,, vai viss kārtībā, kundze?“ ,,Jā, brašuli, man tomēr ir gribasspēks!“- atcērtu un lepni soļoju tālāk, sasprindzinot un atslābinot dibena muskuļus, rokās virpuļojot tukšo somu.
Nākamais treniņa etaps ir līkloču skrējiens ar pārtikas nodaļas ratiņiem, piekraujot tos ar hanteļu aizvietotājiem, t.i., ikdienas ēdamlietām. Kad gribu būt īpaši sportiska, paņemu 7-kilogramīgo istabas puķu zemi.
Mājupceļš ir spēka treniņdistance!
Starta punktā pārliecinos, vai sapirktie produkti ir sakārtoti līdzīgā svarā divos maisos un dodos uz gājēju celiņu pie Kalnciema ielas.
Sāku vieglus maisu šūpošanas vingrinājumus, tad tos paceļu sānis nostieptās rokās. Jā, grūti, bet tad es atceros, cik daudz naudas atkal iztērēts un niknums man palīdz noturēties un veikt vairākus izklupienus uz priekšu ar labo, pēc tam ar kreiso kāju.
Tad nolieku maisus, jautrā polkā aplecu apkārt trīs reizes, sešas reizes lecu pāri kā Jāņu ugunskuram un veicu deviņus dziļus pietupienus.
Ieelpoju, izelpoju, paķeru maisus un, kājas augsti cilādama, lēkšoju līdz krustojumam, kur izaicinu likteni. Tas ir tā – ja deg sarkanā, atpūšos, bet, ja zaļā, neko darīt, šķērsoju ielu galopa solī ar seju pret šoferīšiem.
Mājās pārskrējusi, veicu liekšanās vingrojumus, grīdu mazgājot, tad seko relaksējošā tvaika elpošana pie gludināmdēļa un roku locītavu vingrināšana, karbonādi klapējot. Kad vakariņas gatavas, sēžu un veicu lūpu kaktiņu staipīšanas vingrinājumu, ko ģimene uztver kā smaidu un nejautā, kāpēc es neēdu. Man prātā nav ēdiens, bet maratona finiša līnijas šķērsošana sportiskā miesā un spartiskā garā!
Pusnaktī pieeju pie spoguļa. Urā! Skaidri redzams, ka viens centrimetrs no gurnu apkārtmēra ir pazudis!
Tātad esmu nopelnījusi ko garšīgu. Nu un, ja pārēdīšos? Rīt būs atkal jauna diena un varēšu divas reizes līdz ,,Spicei“ aizsportot!
Es dzīvi iztēlojos, kā Tu to visu patiešām dari :)))
AtbildētDzēst