LABS PADOMS ZELTA VĒRTS

Žurnālā ,,Rīgas laiks" izlasīju interviju ar Knutu Skujenieku. Sekojošais citāts man ir īstie vārdi īstajā brīdī, kuri apskaidro domas un palīdz formulēt to, ko jūtu sakarā ar Literārās akadēmijas mājasdarbu, kur jāanalizē I.Melgalves jaunais stāsts, gan arī pašai savos darbos meklējot atbildi - kur problēma, ka iecerētās nopietnās sarunas vietā sanāk tikai  situācijas ieskicējums.

Knuts Skujenieks man saka tā ( izcēlums manējais):

,,Būtu labi, ja mums būtu laba proza, laba dramaturģija. Bet tā mums vienmēr ir bijusi vājākā literatūras nozare – ja neskaita Blaumani, Zīvertu. Priede manā uztverē vienmēr ir bijis tāds mākslots, tāpat kā liela daļa arī mūsu prozas – it kā aktuāli, it kā par problēmām, bet māksloti. Galu galā visa pamatā ir nevis problēma, bet cilvēks.

Šinī ziņā labs piemērs ir Blaumanis – problēma izaug no cilvēkiem un cilvēku attiecībām. Viņš ļauj katram cilvēkam viņa taisnību un konstatē, ka tur sākas cilvēku sabiedrības traģēdija, ka šīs taisnības nav savienojamas. Andriksona taisnība nav savienojama ar baronlielskungu – tā ir pat divu dažādu gadsimtu sadursme. Nevis tikai dabisko tiesību un kodificētu tiesību sadursme, bet arī divi dažādi domāšanas un saprašanas līmeņi. Tas pats ar veco Indrānu un jauno Indrānu. Ir taču skaidrs, ja Edvarts nenocirtīs mīļotos ošus, tad mājas ies zem āmura.

Bet šodien autors jau tūlīt dod savu nostāju.”