trešdiena, 2012. gada 21. marts

LARSS MUZEJĀ

Brīvdienas Kopehāgenā sasniedza tādu intelektuālo temperatūru, ka saspridzināja manu kultūras izglītības līmeņrādi.
Turpmāk uz jautājumu - vai esi redzējusi Larsu von Trīru, es ekstātiski izdvesīšu - jāaa!
- Kuru filmu?
- Filmu?! Es pašu Larsu redzēju uz Dānijas Nacionālās mākslas galerijas trepēm!
- Nu, un kā tad viņš izskatās?
- Eh.. Filmas labākas.
Bet ne jau slavenības pētīt braucu, bet inteliģenti smelties kultūru, tāpēc apmeklēju izstādi Hammershøi and Europe, kura skatāma aiz tām kāpnēm, uz kurām Trīrs centās paslēpties no ziņkārīgo skatieniem, baidoties, ka pēc skandalozās izrunāšanās Kannu kinofestivālā, viņam varētu piesieties un skaļu viedokli paust gan antifašisti, gan neonacisti.
Iespējams, Trīrs bija ieradies mācīties harmoniju no dāņu glezniecības klasiķa, jo Vilhelms  Hammershøi (1864-1916) nebija skandālists, gleznoja sava mājokļa interjerus un rāmas dzimtenes ainavas, spēlējoties ar gaismu un ēnām, savās gleznās kā modeli izmantodams paša sievu.
Kamēr mākslas vēstures pārzinātāji zinoši māj ar galvu un intelektuālā sarunā apmainās ar savos smadzeņu failos atrodamajiem faktiem par Hammershøi glezniecību un tās ietekmi uz dāņu kultūras attīstību, noraksturošu viņa bildes  vienkāršiem ļaužiem saprotamos vārdos - pelēkā istabā iespīd pelēcīga gaisma, kura izēno pelēkas vai baltas durvis vai logu, un līdzās stāvošu vai sēdošu tumši pelēku sievietes figūru no mugurpuses. Domās uzslavēju gleznotāju par savas sievas izmantošanu kā modeli lielākajā daļā savu darbu ( lai dzīvo sieviešu solidaritāte un 8.marts), bet - kāpēc tikai no mugurpuses? Nē, nu vienu pretskatu atradu, Idas portretu, kad viņa vēl bija līgavas godā. Bet pēc kāzām klasiķis savu dzīvesbiedri labprātāk skatījis no mugurpuses.
Pārdomas par mākslu traucēja kāda mazāk attīstīta smadzene manā galvā, kura kā slavenību kāra tīne pavasarī, iebrēcās - bet es taču redzēju Larsu!
Tad atceros viņa filmas, un redzu iedomu kino kadrus, kur Vilhelma gleznā redzamā sieviete lēni pagriež seju ... un es šausmās kliedzu kā Antikristu ieraudzījusi!
Izstādes nosaukumā pieminētā Eiropa nav Trīra 1991.gada filma ar tādu pašu nosaukumu (tas varēja apbēdināt slaveno režisoru), bet pierādījums, ka dāņu klasiķis nav ne par matu sliktāks un valsts pilsoņiem nav kaunā jānodur acis, vērojot savējo līdzās tā laika citu valstu māksliniekiem. Pat Gogēnam pielīdzinājušies!
Mans lielākais prieciņš - izstādē redzamā Vistlera ,,Māte", kuru, pateicoties kino, neiespējami vērot bez mistera Bīna rēga blakus.
No galerijas iznākot, Kopenhāgena sagaida saules pielieta, debesis skaidras un tajās nav redzama Melanholijas draudīgā tuvošanās.
Tātad - līdz pasaules galam tālāk nekā līdz nākamajai Trīra filmai!
Varbūt nākamreiz apmeklējot Kopenhāgenu, būs atvērts Trīra muzejs, kur varēs šķelt viļņus, dejot tumsā, nošaut sliktos iedzīvotājus Dogvilā, un izdzīvoties arī citām filmām veltītās atrakciju zālēs.







Nav komentāru:

Komentāra publicēšana