- Ikstenu zini?
- Tāds kā dzirdēts uzvārds.
- Nu to rakstnieci, kurai vīrs gruzīns.
- Āāaa, protams, kurš tad nezin! A kas notiek, šķiras vai?
- Nē, uz tikšanos ar viņiem biju Rakstnieku namā. Viņi jaunas grāmatas sarakstījuši. Ikstenai visādi stāsti, romāns par vīru zilajā lietusmētelī, bet pašas vīrs sarakstījis ,,Foru". Baigi daudz sastrādājuši.
- Dārgas tās grāmatas, kurš ta var nopirkt.
- Tur varēja ar atlaidēm dabūt, tāpēc jau gāju. Gribēju to ,,Dzīvespriecīgo vakarēdienu", ar visādām receptēm.
- Man arī paņēmi?
- Priekš kam? Tu jau par literatūru neinteresējies.
- Tagad baigi kulturālā iztaisīsies, oi, oi. A es uz operu ,,Seviļjas bārddzinis" biju!
- Zinu. Jau stāstīja kā ,,Jūras vārtos" grozījies. Kāds ārprāts, samaksāt sešus latus par iespēju parādīt kleitu!
- Tā nemaz nebij! Es vienreiz mūžā gribēju redzēt, kas tā opera tāda ir.
- Un ko tad redzēji?
- Zin, kad sākās, bišku nobijos, ka tikai spēlēs un es neko neredzēšu. Jo tas orķestris sēž bedrē un spēlē, bet priekškars vaļā neveras. Domāju, nu ir sūdi, tur iestrēdzis tas mehānisms, vai kas, bet izrādās, tā esot uvertīra.
- Kas?
- Nu, tāds kā ievads, kura laikā visiem pielec - te nebūs nekāds trādi rīdi, te būs lielā māksla, tā kā muti ciet un gara apvārksni vaļā. Bet, kad sākās, vai man dieniņ! Šausmas! Jau pašā sākumā uzveda tādus ratiņus ar galvām, izģērba mironi un darot visas šitās briesmas, tik dzied und dzied. Drēbes ar asinīm notrieptas! Un šitā Mārtinsone bija, kas dziedāšanas šovā ar Rītiņu piedalījās. Dikti smuka! Tikai viņai parūka vienubrīd nokrita!
- Nu tu muldies! Gan jau tas bija iestudēts!
- Nē, tam viņas preciniekam, tam reāli sākumā bailes piemetās bez matu cirtām ieraugot, gandrīz pārdomāja, ka neprecēs. Bet tad viņš rīkojās kā īsts vīrietis. Noņēma arī savējo!
- Tur bija vīrieši ar parūkām?!
- Jā! Un viens bija tā saģērbies, ka nevarēja saprast, vai savu kostīmu pazaudējis un tā vietā sieviešu lupatas savilcies, vai kā. Bet tik smuka balss! Es gan cerēju, ka tajā lomā būs tas Apeinis.
- Tas, kurš salaida ar Rēziju?
- Nu ja, ne tikai ar viņu. Bet nebija.
- Vai ku žēl. Bet par ko tā opera?
- Par mīlestību!
- Bet kāpēc tās asinis un miroņi?
- Tāpēc, ka grūti tikt pie tās mīlas, dažkārt kājas līdz asinīm noberstas to meklēšanas ceļu ejot, bet tavs iecerētais vienalga pret tevi tik auksts kā mironis!
- Beidz pinkšķēt. Gan jau tavējais atgriezīsies. Bet kamēr tas notiek, aiziesim uz kino, vai uz bibliotēku, kur šovakar i konference, i spēlēs grupa ,,Gaujarts", mums te Ventspilī visādi labi pasākumu notiek.
- Labs i, mīlēs to kultūru! Vismaz to!
P.S. Runātājas ir izdomāti tēli un uz minētajiem pasākumiem nebija ieradušās. Diemžēl :)
Foto: Juris Presņikovs, vairāk bilžu http://www.ventspils.lv/lat/galerijas/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru