VENTSPILS KULTŪRAS VĒSTIS

- Ikstenu zini?

- Tāds kā dzirdēts uzvārds.

- Nu to rakstnieci, kurai vīrs gruzīns.

- Āāaa, protams, kurš tad nezin! A kas notiek, šķiras vai?

- Nē, uz tikšanos ar viņiem biju Rakstnieku namā. Viņi jaunas grāmatas sarakstījuši. Ikstenai visādi stāsti, romāns par vīru zilajā lietusmētelī,  bet pašas vīrs sarakstījis ,,Foru". Baigi daudz sastrādājuši.

- Dārgas tās grāmatas, kurš ta var nopirkt.

- Tur varēja ar atlaidēm dabūt, tāpēc jau gāju. Gribēju to ,,Dzīvespriecīgo vakarēdienu", ar visādām receptēm.

- Man arī paņēmi?

- Priekš kam? Tu jau par literatūru neinteresējies.

- Tagad baigi kulturālā iztaisīsies, oi, oi. A es uz operu ,,Seviļjas bārddzinis" biju!

- Zinu. Jau stāstīja kā ,,Jūras vārtos" grozījies. Kāds ārprāts, samaksāt sešus latus par iespēju parādīt kleitu!

- Tā nemaz nebij! Es vienreiz mūžā gribēju redzēt, kas tā opera tāda ir.

- Un ko tad redzēji?

- Zin, kad sākās, bišku nobijos, ka tikai spēlēs un es neko neredzēšu. Jo tas orķestris sēž bedrē un spēlē, bet priekškars vaļā neveras. Domāju, nu ir sūdi, tur iestrēdzis tas mehānisms, vai kas, bet izrādās, tā esot uvertīra.

- Kas?

- Nu, tāds kā ievads, kura laikā visiem pielec - te nebūs nekāds trādi rīdi, te būs lielā māksla, tā kā muti ciet un gara apvārksni vaļā. Bet, kad sākās, vai man dieniņ! Šausmas! Jau pašā sākumā uzveda tādus ratiņus ar galvām, izģērba mironi un darot visas šitās briesmas, tik dzied und dzied. Drēbes ar asinīm notrieptas! Un šitā Mārtinsone bija, kas dziedāšanas šovā ar Rītiņu piedalījās. Dikti smuka! Tikai viņai parūka vienubrīd nokrita!

- Nu tu muldies! Gan jau tas bija iestudēts!

- Nē, tam viņas preciniekam, tam reāli sākumā bailes piemetās bez matu cirtām ieraugot, gandrīz pārdomāja, ka neprecēs. Bet tad viņš rīkojās kā īsts vīrietis. Noņēma arī savējo!

- Tur bija vīrieši ar parūkām?!

- Jā! Un viens bija tā saģērbies, ka nevarēja saprast, vai savu kostīmu pazaudējis un tā vietā sieviešu lupatas savilcies, vai kā. Bet tik smuka balss! Es gan cerēju, ka tajā lomā būs tas Apeinis.

- Tas, kurš salaida ar Rēziju?

- Nu ja, ne tikai ar viņu. Bet nebija.

- Vai ku žēl. Bet par ko tā opera?

- Par mīlestību!

- Bet kāpēc tās asinis un miroņi?

- Tāpēc, ka grūti tikt pie tās mīlas, dažkārt kājas līdz asinīm noberstas to meklēšanas ceļu ejot, bet tavs iecerētais vienalga pret tevi tik auksts kā mironis!

- Beidz pinkšķēt. Gan jau tavējais atgriezīsies. Bet kamēr tas notiek, aiziesim uz kino, vai uz bibliotēku, kur šovakar i konference, i spēlēs grupa ,,Gaujarts", mums te Ventspilī visādi labi pasākumu notiek.

- Labs i, mīlēs to kultūru! Vismaz to!

P.S. Runātājas ir izdomāti tēli un uz minētajiem pasākumiem nebija ieradušās. Diemžēl :)

Foto: Juris Presņikovs, vairāk bilžu http://www.ventspils.lv/lat/galerijas/

DŽŪLIJA VENTSPILĪ

,,Ēd.Lūdzies.Mīli.” tagadiņ ir sieviešiem bībeles vietā. Kādi laiki, tādi grāmatu topi. Es ar’ neatpalieku. Noskatījos filmu un sapriecājos, ka man neiet sliktāk kā Džūlijai Robertsai.

Ko ēst ir, ko mīlēt ir, tik ar to lūgšanos iet pagrūtāk. Lūdzos, lai dod dieviņš man vairāk rakstnieces talanta, jo gribu rakstīt nopietnus romānus kā Nora Ikstena, bet man tikai feļetoni sanāk. Manu lūgšanos paklausījies, Dievs tik pajautāja, kas tie feļetoni tādi ir? Paskaidroju, ka tas ir nopietns apzīmējums maniem nenopietnajiem rakstu darbiem. ,,Brauc.Skaties.Pieraksti.” - teica Dievs un aizgāja pastāstīt eņģeļiem anekdoti. Laikam humoristiem ir savs dievs pēc ģīmja un līdzības, tāds joku plēsējs un mākoņos smējējs.

Bet kas dos ceļanaudu?! No filmas sižeta es varu atļauties tikai attiecību krīzi...

Padomāju, ja lidmašīnas biļetei man nesanāk, es varu braukt ar autobusu, piemēram, uz Ventspili. Kam man Itālija un Indija, kam man Bali sala, ja mums ir pašiem savas pilsētas, kurās piedzimst vējš vai Lembergs.

Cilvēks ar iztēli var justies autobusā kā limuzīnā. Iekārtojies kaut vairākos krēslos un meditē, lūkojoties logā uz garām skrienošo rudeni. Skaisti!

Pat Holivudas dīvai nebūtu iemesla sūdzēties.

Autobuss piestāja uz kafijas pauzi pie kāda ceļmalas krodziņa.  Tā kā ceļotāji nav gana čakli kafijotāji, vietējie biznesmeņi ir atraduši citu peļņas veidu. Tā ir maksas tualete, pie kuras stāv drūma persona, kuras izskats pauž - man pienāktos strādāt Rīgas domē, bet man jāstāv te un jāiekasē 15 santīmi no čurātgribētājiem. Iedomājos Džūliju Robertsu žilbinoši smaidam un meklējam maciņā sīknaudu. Bet bargā saimniece nelaiž Džūliju tualetē, jo nabadzītei ir tikai dolāri! Tāpēc Robertsas kundzītei jāiet kārtoties krūmājā, bet es lepni iesoļoju būcenītī un ... Saprotu, ka esmu krietni pārmaksājusi. Līdzīgi kā rietumu tūrists Indijā.

Vēl autobusā nepameta sajūta, it kā tas aukstais poda riņķis būtu pielipis un nelaidīs mani vaļā līdz pat ventiņu robežām. Varēja sadzirdēt, kā baktērijas priecīgi čalo, jo viņas nekad dzīvē nav iepazinušas Domestosu.

Ko tālāk? Ēdu. Lūdzos. Iemīlēju pat baktērijas. Jo pārliecināju sevi, ka tās ir mūsu, Latvijas lauku, ekoloģiski tīrās sīkradības.

Pilnīgi apskaidrota, ar mīlestībai atvērtu sirdi plaukstā, izkāpu Ventspilī, pilsētā, kura smaržo pēc jūras, naftas un kārtības.

Nekādu Bardemu gan nesatiku. Toties Lemberga kungu gan redzēju! Gan vaigā skatīju, gan valsts svētku uzrunu dzirdēju.

Apmeklēju koncertu ,,Dod dieviņi”, kur izgāzos, jo centos aplaudēt pēc Busuļa uzstāšanās, aizmirsusi, ka latviešu publika sēž kā laukakmeņi līdz pat koncerta beigām un tikai tad plaukšķina. Pārfrāzējo koncerta nosaukumu, gribētos novēlēt:

Do’dieviņi latviešam

Prasmi rādīt patikšan‘!

Tā bija Aiva Birbele, tiešajā reportāžā no Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas.

Lai mums visiem ir gribēšan‘ un patikšan‘!