ceturtdiena, 2012. gada 28. jūnijs

Top luga SAPŅU PLUDMALE

Ekskluzīvs piedāvājums! Lasiet pirmo ainu un kritizējiet! 




Darbojas
VIJA  SPĒKAINE  - pensionāre
JUDĪTE BROŠA    - pensionāre
EDVARDS             - jauns vīrietis


Darbība notiek mūsdienās. Daļēji slēgtā sieviešu ieslodzījuma vietā.

Kamera Nr.6, kurā sodu izcieš Vija un Judīte.
Pie katras sienas labajā un kreisajā pusē ir gulta, pie vidējās sienas ir mazs lodziņš un galds, pie kura ir krēsli, Kreisajā pusē ir niša, kurā ir tualete un izlietne, kuras nav saskatāmas.
Vijas gulta ir saklāta armijas cienīgā rūpībā un zem tās ir tikai viens koferis, bet Judītes gultas apkārtne atgādina apģērbu veikalu, arī blakus stāvošais galdiņš nokrauts ar kosmētikas līdzekļiem. Virs gultas ir liels plakāts, uz kura attēlota pludmale, kuras smiltīs atrodas atpūtnieku krēsli, tālumā redzams okeāns, kalni, palmas.

Judīte guļ gultā, pagriezusi muguru Vijai, kura apsēdusies blakus uz krēsla. Vija kādu brīdi sēž klusēdama, gaida, vai Judīte reiz beigs pūsties, bet nekā...
VIJA. Nu, labi, labi. Biju pārāk barga. Man nevajadzēja tevi nosaukt par zagli.
JUDĪTE. ( nepagriežoties, aizvainota) Es esmu finansu afēriste.
VIJA. Labi, atzīstu, finansu afēriste - tas skan daudz labāk. Būs, kā gribi.
JUDĪTE. Pati tu zagle!
VIJA. Nu ja, nevar salīdzināt tavu uzņēmuma kases izlaupīšanu ar sīkām veikala zādzībām. Starp citu, es te nokļuvu speciāli.
JUDĪTE. (neticīgi) Kā tad! Noticēju.
VIJA. Nu ja, Latvijā pensionāram nav labāka vieta apkures sezonā par cietumu! Ne par ko nav jāmaksā! Savu dzīvokli izīrēju uz gadu. Pensiju uz procentiem bankā, depozītā.
JUDĪTE. Muldi.
VIJA. Nemaz ne. Tagad baidos, ka izlaidīs ātrāk par piespriesto gadu. Bet nu labi, ziema būs beigusies. Vai tu savu afēristes naudiņu ar kādā depozītā ieguldīji?
JUDĪTE. Neteikšu. Trakam jābūt, lai speciāli gribētu cietumā.
VIJA. Nevis trakam, bet apņēmīgam. Nācās krietni nopūlēties, jo ar pāris sīkajām zādzībām nepietika. RIMI bodēs vairākas reizes ļāvos noķerties. Divas reizes izspruku, varēju paņemtos saldumus saēsties. Parasti šie apsargi tikai sarāj, atņem mantu un palaiž. Ganrīz vai jālūdzas, lai protokolu uzraksta. Beigās neizturēju, centos būt rupja, bet diez kā neizdevās.
JUDĪTE. Kaut kā neticas...
VIJA. Tad devos iekšā Podiumā, tas tāds smalks un dārgs veikals, nospēru vienu kleitu. Uzreiz apcietināja. Jo tā kleitele pāris simtus maksāja, tur uzreiz iznāca solīda zādzība. Pieplusoja protokolus par sīkajiem nodarījumiem, vēl kā par laimi, man slikts advokāts dabūjās un re - siltumā un paēdusi! Un vēl procenti depozītā krājas!
JUDĪTE. Ak dievs, pretīgi klausīties.
VIJA. Tev un pretīgi?! Izlaupīt uzņēmuma kasi par vairākiem simtiem tūkstošu tev nelikās pretīgi, ko? (Judīte pārvelk segu pāri galvai) Tu uzvedies kā niķīgs bērns! Celies tak augšā! ( pieliecas tuvāk Judītei) Tavā vecumā nevar ilgi gulēt vienā pozā, savilks čokurā - līdz kapa malai līka staigāsi. Un zārku tādai šķībai nevarēs piemeklēt!
Judīte pieceļas sēdus. Viņa ir sieviete, kas pat cietumā cenšas izskatīties ,,kā pieklājas", tāpēc ir sakrāsojusies vairāk nekā pieklājas viņas vecumā. Arī apģērbs ir greznāks nekā vajadzētu šādos apstākļos, pretstatā Vijai, kura ģērbusies vienkārši, prakstiski, tīrās, bet krietni nolietotās drēbēs.
JUDĪTE. Nekādā zārkā mani vēl neliks! Pēc pieciem gadiem es būšu tur! (rāda uz plakātu virs viņas gultas, kur attēlota Karību pludmale) Varbūt pat pēc trijiem. Ja labi uzvedīšos, mani atbrīvos ātrāk.
VIJA. Ja gribi tikt uz Karību salām, tad tev vēl jo vairāk jāceļas augšā, jākustās, lai būtu formā. Citādi - kā nometīsi peldmēteli, tā visi aiz šausmām saleks okeānā un noslīks, varēsi viena pati tur sēdēt.
JUDĪTE. Tāds arī ir mans plāns - sēdēt tur vienai!
VIJA. Vai aiz vientulības mīlestības esi pret mani tik nedraudzīga?
JUDĪTE. Es nezinu, vai varu tev uzticēties. Tu mani sāpini. Es tā priecājos, ka beidzot man ir istabiņas biedrene, mani te divas nedēļas vienu turēja, pat pie citām nelaida, tikai uz ēdnīcu un uzreiz atpakaļ, es pat iepazīties nepaguvu. Bet tu jau pirmajā dienā - cik tur bija, kur liki naudu... Kā tāds policists!
VIJA. Vienkārši, man tas ir interesanti. Par tevi avīzēs rakstīja. Un istabiņas mēdz būt kopmītnēs, te mēs esam kamerā, ķurķī.
JUDĪTE. Kāpēc tev tas visu laiku man jāatgādina? Es zinu, kur atrodos!
Judīte atkal apguļas, pagriež muguru.
VIJA. Nu, beidz šito pūšanos! Kāp arā no gultas! Gribi, palasīšu priekšā ko smieklīgu? Man ir tāda grāmatiņa ( dodas pie sava kofera, izņem kladi), pat vairākas klades, kur es savācu, pierakstu visādas interesantas lietas un jokus. Manam tētim tāda bija. Aizejot pensijā, to atcerējos un arī sāku pierakstīt. ( apsēžas pie Judītes gultas, atrod kladē vajadzīgo tekstu, lasa)  Cienījamie folkloras entuziasti! Iedziļinoties mūsu tautasdziemu vācelē, atradu dažas dziesmas, kuras saturs manuprāt tiek pārprasts. Lai to pierādītu, spēlēsim tādu kā mīklu rotaļu, kur es aprakstīšu par ko ir dziesma, bet jūs mēģināsiet uzminēt, kas tā ir.
Miniet pirmo mīkliņu!
Šajā latviešu tautasdziesmā kāds vīrietis piedzīvo nepatīkamu atgadījumu ar kādu no saviem apģērba gabaliem, bet tajā visā vaino savu zirgu. Viņš pats negrib kāpt no zirga, lai paceltu nokritušo lietu, bet pieprasa, lai kāda no klātesošajām sievietēm lien zem kumeļa kājām un to viņam padod. Bet trakākais šajā dziesmiņā ir tas, ka to muļķi, kas lien zem tā kumeļa, to sauc par godīgu mātesmeitu, bet tās saprātīgās, kas neies locīt muguru, tās apsaukā par vīzdegunēm! Ko tas māca mūsu meitām? Ar atšautām pakaļām ložņāt zem lopiem, lai savāktu vīrieša izmētātās mantas! zinam, ar ko tas beidzas - ne tikai jāsavāc, bet arī jāizmazgā, jāizgludina un jāiedod tieši rokās, jo vīrietis spēj atrast zirgu, bet savus apģērba gabalus nevar. (Judītei, kura nu jau guļ uz muguras un klausās) Kas tā par dziesmu? Protams, ( dungo) ,,kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj.."
Otra mīkliņa būs par nežēlīgāko dziesmu latviešu kultūras vēsturē. Tā ir dziesma par putna spīdzināšanu, kura tiek izpildīta jautrā melodijā. Darbība risinās senajos laikos, kad nebija mobilo telefonu ar modinātājfunkciju, tāpēc dzina pa ciemiem mājputnu, kuram katrā sētā bija jādzied. Iedomājieties, kā tas putniņš bija noguris desmitajā sētiņā? Un katrā vietā jādzied trīs reizes! Mobilajiem sen būtu baterijas nosēdušās, bet nabaga gailītim vēl jāatgriežas pie savām vistām. Un kas tur viņu sagaida? Tās klukstes dēj un kladzina, dēj un kladzina un vēl uz aplekšanu uzprasās. Gailīša žēl!
JUDĪTE. ( iesmejas) Kur tu teci, gailīti manu!
VIJA. Pareizi! Balva saņem Judīte no sestās kameras! Oi, nē, no Karību salām!
JUDĪTE. Tas izklausās labāk. Par ko strādāja tavs tētis?
VIJA. Viņi abi ar mammu strādāja fabrikā. ,,Komēta" Tur ražoja sērkociņus. Viņš agri nomira. Atnāca no kara ne visai vesels.
JUDĪTE. Es nekad neredzēju savu tēvu.
VIJA. Krita karā?
JUDĪTE. Nē. Mammīte mani audzināja viena. Es biju ārlaulības bērns.
VIJA. Nemaz, nekad neuzzināji, kas viņš bija?
JUDĪTE. Reiz mamma sāka stāstīt, ka viņš bijis partijas darbinieks, augstā činā, bet tad apklusa, negribēja neko sīkāk...
VIJA. Viņš nekad par tevi neinteresējās?
JUDĪTE. Mamma teica, ka pateicoties viņam, tikusi pie tāda līmeņa kundēm. Viņa apšuva visu partkomu un viņu glaunās kundzes.
VIJA. Tad jau šiki dzīvojāt! Laba šuvēja ir zelta vērta.
JUDĪTE. Jā, mēs dzīvojām labi.
VIJA. Kā tādi buržuji, ko?
JUDĪTE. Kādi buržuji?! Mammīte smagi strādāja līdz vēlai naktij. Arī tad, kad kļuva par ateljē vadītāju, tāpat ņēma vēl darbu uz mājām.
VIJA. Aha, priekšnieces meitiņa. Kaut kas no tā tev vēl tagad jūtams.
JUDĪTE. Kas?
VIJA. Šitā princesītes iztaisīšanās! Kā kaut kas nepatīk, tā deguns gaisā. Vai precīzāk, zem segas. Smalka kundzīte. Mums, strādnieku bērniem, tāda smalka iznešanās ir sveša.
JUDĪTE. Šito gan nevajag! Nevaru ciest tās runas par smago strādnieku likteni. Pareizi mammīte teica, katrs pats sava likteņa kalējs, ja nemāki izgrozīties, smalkā sabiedrībā netiksi.
VIJA. Baigi vajadzīga tā smalkā sabiedrība! Padomijā tādas vispār nebija!
JUDĪTE. Starp tādiem, kas no fabrikas uz mājām un no turienes atpakaļ pie darbagalda, nu, tur nebija. Mēs ar mammīti gājām uz teātriem un dzejas vakariem.
VIJA. Oi, oi, cik smalki! Ja tik izglītota, noskaiti kādu pantiņu!
JUDĪTE.
         ,,Ak, lakstīgala, nedziedi, pie mana loga sērīgi,
         Man rītu agri jāceļas, man saules nav tais istabās!"
Tas ir Rainis, ja kas.
VIJA. Es zinu Fabrikas meitenes dziesmu! Lūk, ko teikšu - tā ir ar tiem smalkajiem cilvēkiem. Viņi bez darba vazājas pa ielām, lūr cehu logos un sacer pantiņus. A tās nabaga meitenes tur tikai rukā putekļos un mellām mutēm! Tad tie plānā galdiņa urbinātāji saņem ordeņus par savām plānajām grāmatiņām, bet rūpnīcu vecenes knapi velk dzīvību ar nožēlojamām pensijām.
JUDĪTE. ( piecēlusies, dusmīga) Kāpēc tu tā dari?
VIJA. Ko tieši?
JUDĪTE. Tu ņirgājies par mani un manu mammu!
VIJA. Neko es te neņirgājos! Es jokoju.
JUDĪTE. Tā nedrīkst! Tu smejies par to, ka mana mamma atrada laiku mani vadāt uz dažādiem pasākumiem un rūpējās par manu izglītību. Viņa visu  upurēja manis dēļ!
VIJA. Un kāda no tā jēga? Tu sēdi cietumā!
JUDĪTE. Rainis arī sēdēja!
VIJA. Kāds te sakars ar Raini?
JUDĪTE. Nekāds. Es jokoju!
VIJA. Tu nemāki!
JUDĪTE. Tu arī ne!
VIJA. Kāpēc tad es ne?
JUDĪTE. Tāpēc, ka tavi joki ir sāpīgi!
VIJA. Tad lien atkal savā segu kaudzē! Kā tev vispār ļāva ņemt līdzi tik daudz lupatu?!
JUDĪTE. Tās nav nekādas lupatas!
VIJA. ( dodas pie Judītes gultas) Kas tad te ir?
JUDĪTE. Neaiztiec!
VIJA. Bail, ka nosmērēšu? ( grābj segu, Judīte cenšas neļaut, abas saķer katra savā galā, velk) Varbūt tur slēpjas tie sazagtie tūkstoši, ko?


Atveras kameras durvis un ienāk cietumsargs Edvards. Vija un Judīte palaiž vaļā segu, elso aiz piepūles.

EDVARDS. Kas te notiek?
VIJA. Škiru cīņa.
EDVARDS. Kas?!
JUDĪTE. ,,Vēl cīņa nav galā un nebeigsies..."
VIJA. Tas nav Rainis!
JUDĪTE. Es zinu!
EDVARDS. Apklust! Pie savām gultām nostāties. Mutes ciet.
( Vija un Judīte nostājas pie savām gultām, Edvards apstaigā kameru, apskatīdams, vai viss ir kārtībā Apsūdzētās Vija Spēkaine un Judīte Broša, nomierinieties, citādi tiksiet apsūdzētas par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpšanu. Kas jums te notiek? Ir kādas sūdzības?
VIJA. Ja liek mutes turēt ciet, tad sūdzības izteikt nevar.
EDVARDS. Tagad drīkst runāt. Tikai mierīgi. Skaidrs?
JUDĪTE. Es gribu, lai mani pārceļ uz citu soda izciešanas vietu.
VIJA. Aha, palūdz, lai tevi uz Karību salām pārceļ!
EDVARDS. (Judītei) Kāpēc?
JUDĪTE. Viņa mani terorizē.
EDVARDS. Kā tas notiek?
JUDĪTE. Viņa tā joko, ka man drīz būs visi mati sirmi!
VIJA. Kuri? No pārpīlētas krāsošanas tev tur daudz nav palicis!
JUDĪTE. Dzirdējāt? Un tā visu laiku!
EDVARDS. Skaidrs.
JUDĪTE. Tā ir psiholoģiska iespaidošana. Es zinu. Esmu par to lasījusi.
EDVARDS. Vai ir kādas aizdomas, kāpēc viņa tā dara?
JUDĪTE. Tāpēc, ka pietrūkst takta un izglītības.
EDVARDS. Skaidrs.
VIJA. Kļūdu atzīstu. Lūdzu man sagādāt grāmatu par pieklājīgu izturēšanos sabiedrībā.
JUDĪTE. (ironiski) Vai tad nabaga strādnieku bērns māk lasīt?
EDVARDS. Mutes ciet! (Judītei) Jūs tagad dosieties mazā pastaigā. Dodu jums piecas minūtes laika, kurā staigāsiet pa gaiteni, tepat aiz durvīm. Skaidrs?
JUDĪTE. Skaidrs. Bet ko darīs viņa?
EDVARDS.Mēs nopietni aprunāsimies.
JUDĪTE. Ceru, ka spīdzināsiet.
EDVARDS. Ejiet!
Edvards izstumj Judīti pa durvīm, aiztaisa tās un tuvojas Vijai.
EDVARDS. Tev bija uzdevums sadraudzēties! Kāpēc tu strīdies ar viņu?
VIJA. Uzdevums bija izdibināt, kur paslēpta nauda. Kā es to daru, tā ir mana problēma.
EDVARDS. Un kā veicas? Neizskatās, ka labi.
VIJA. Viņa sapņo nokļūt Karību salās.
EDVARDS. Es arī! Nu un?
VIJA. Pārbaudiet, varbūt kādā no turienes bankām viņai ir konts!
EDVARDS. Nav! Visa ekonomiskā nodaļa sēdēja lielā papīru kaudzē, meklēdama banku datus. Nekā!
VIJA. Izrādās, viņa bijusi gudra grāmatvede.
EDVARDS. Skaidrs. Visus apmānījusi, ka ir tāda veca māmuļa, kura tikai parakstīs papīrus, jautājumus neuzdodot. Bet nekā! Aptina visus ap pirkstu!
VIJA. Policiju arī.
EDVARDS. Mēs smagi strādājam.
VIJA. Kā tad. Tā strādājat, ka paša māte cietumā jāieliek.
EDVARDS. Mammu, izbeidz šitos pārmetumus! Tu pati piekriti piedalīties izmeklēšanas eksperimentā. Domā, man patīk izlikties par cietumsargu?
VIJA. Labi, labi, es jau neko. Paša bērnam tak jāpalīdz. Vai mājās viss kārtībā?
EDVARDS. Jā.
VIJA. Atceries, kad izēdīsi zupu lielajā katlā, paskaties saldētavā, tur ir kotletes.
EDVARDS. Skaidrs!
VIJA. Tās var likt uzreiz uz pannas...
EDVARDS. ( pārtrauc, satraukti) Es zinu! Labāk domā, kā pielabināties Judītei.
VIJA. Ko tu nervozē? Tāds noguris izskaties. Slikti guli?
EDVARDS. Mammu, ja tu netiksi pie informācijas, ar mani būs cauri!
VIJA. Ja tevi nepaaugstinās amatā tagad, varēsi vēlāk, kādā citā uzdevumā izcelties.
EDVARDS. Nesaprotu. Tev te patīk, vai? Ja nevēlies pēc iespējas ātrāk tikt prom?
VIJA. Zini, ir vismaz ar ko parunāt! Nav nedēļa jāgaida, kad dēls atnāks vakariņās.
EDVARDS. Tu katru dienu man uz darbu nes pusdienas, tad arī satiekamies. Tas ir maz?!
VIJA. Mēs nesatiekamies. Tu paķer ēdamo un skrien prom!
EDVARDS. Man jāstrādā!
VIJA. Es zinu, dēliņ, zinu.. Vai man dieniņ! Bet manas orhidejas? Aplēji?
EDVARDS. Tu teici, ka reizi nedēļā. Tagad tikai otrā diena, kad esi te.
VIJA. Bet tu pacenties atcerēties.
EDVARDS. Man mobilajā uz atgādinājuma uzlikts. Atgriežamies pie galvenā, pie uzdevuma.
VIJA. Varbūt iebarot kādas tabletes?
EDVARDS. Kādas?!
VIJA. Filmās rāda. Ir tādas, kas cilvēkam liek runāt, runāt, līdz izpļāpā visu kā ir.
EDVARDS. Filmās rāda arī spīdzināšanu.
VIJA. To es neskatos. Tad es eju uz virtuvi pēc tējas. Labāk dabū tās tabletes!
EDVARDS. Labāk panāc uzticēšanos, lai labprātīgi izstāsta!
VIJA. Tu gribi, lai es te gadu sēžu? Vai tiešām es tev tā traucēju dzīvot?
EDVARDS. Mamm, ko tu izdomā! Vienkārši, man ir sava dzīve, es nevaru visu laiku būt pie tevis.
VIJA. Mana dzīve ir kā vieninieka kamerā.
EDVARDS. Mamm, sarunāsim tā. Paveiksi uzdevumu, apsolu, aizbrauksim kaut kādā ceļojumā. Kaut vai uz tām Karību salām. Tikai mēs divi.
VIJA. Tas būtu jauki. Tās Karību salas varētu būt gana dārgs brauciens.
EDVARDS. Pēc šitā darbiņa mums būs arī nauda, skaidrs?
VIJA. Kāda nauda?
EDVARDS. Citreiz pastāstīšu. Tagad man jāiet. Judīte tūlīt nāks atpakaļ.
VIJA. Kad es tevi atkal satikšu?
EDVARDS. Es esmu tepat. Bet nedrīkstu nākt bieži. Skaidrs?
VIJA. Skaidrs. Bet padomā par tām tabletēm.
EDVARDS. Paskatīšos, vai var ko līdzēt.
Edvards dodas prom.
VIJA. Iedod mammītei buču uz atvadām!

Kad Edvards pieliecas, lai nobučotu, Vija stipri apķeras, pieglaužas dēla krūtīm. Tai mirklī nāk iekšā Judīte un pārsteigta apstājas.

JUDĪTE. Kas te ...
Judīte apraujas pusvārdā, jo Vija un Edvards sāk spēlēt ,,slikti palikšanu un ģībšanu". Vija vaimanā, zvīļojas, Judīte skrien palīgā.
JUDĪTE. Tiešām spīdzināji? Es tikai jokoju! Nevajadzēja!

 Vija krīt uz Judītes pusi, abiem izdodas saķert, bet tad Judīte iekliedzas.

JUDĪTE. ( ķer pie savas sirds, palaiž Viju, kuru Edvards knapi var noturēt) Sirds!
VIJA. ( sagrīļojas, jo kustoties ne tikai zaudē līdzsvaru, bet sagriež muguru tā, ka iesāpas)
         Nē, mugura!
JUDĪTE.
         Man sirds!
VIJA.
         Man - mugura!
Judīte sagrīļojas, Edvards nu ar vienu roku tur Viju, ar otru Judīti.
JUDĪTE.
         Ak, tu dieviņ!
VIJA.
         Ak, tu jēziņ!
EDVARDS. ( kliedz uz durvju pusi, stumdams abas ģībstošās dāmas uz gultu pusi)
         Palīgā! Ārstu!
JUDĪTE.
         Galva! Jēziņ! Elpa trūkst!
VIJA.
         Ribās duras! Vai manu, vai..
EDVARDS.
         Mammu! Tpfu, ārstu! Ātrāk!

Visi trīs kaut kā tiek līdz gultām, Edvards palīdz dāmām atgulties, bet tad viņas attopas, ka nav savās gultās, elsdamas un pūsdamas mainās vietām līdz atkrīt savās vietās.
Satumst.


6 komentāri:

  1. Patiesībā man ļoti patika, tikai mana cilvēciskā pieredze uzreiz neļauj noticēt Vijai kā tēlam, jo kaut kā maz ticami šķiet, ka viņu kāds vispār ielaidīs Podiumā, un ja tomēr ielaistu, tad noteikti ļoti sekotu līdzi, tādēļ nozagt to kleitu būtu samērā neiespējami. Par Edvardu - pietrūkst kaut kādas ārēja izskata detaļas remarkās, lai spētu daudz konkrētāk saprast tēlu. Bet kopumā ļoti ieinteresēja. (:

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Jā, piekrītu, remarkās vairāk jāapraksta tēli, iespējams, arī telpa. Lai arī pastāv viedoklis, ka remarkas traucē paša lasītāja fantāzijai, vairāk apraksta vajadzīgs, lai tā fantāzija sāktu darboties. Viju noteikti ielaistu Podiumā, manuprāt, pat bomzi neielaist nav likumīga pamata. Jāizturas pret visiem vienādi. Pati esmu strādājusi par pārdevēju, gan ne Podiumā.

      Dzēst
  2. Es maz saprotu dramaturģiju, tapēc esmu dikti parasts lasītājs, un, kā dikti parastam lasītājam, man ļoti patika.
    Justīne minēja, ka, ja Viju ielaistu 'Podiumā', tad viņai visu laiku sekotu apsargs, bet tieši to Vijai vajadzēja. Taču visticamāk Vija nav izdarijusi noziegumu.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies! Vai nu gluži tā ir, ka maz saproti dramaturģiju? :) Un tu uzminēji - Vija nekādas zādzības nav pastrādājusi, viņa tikai izliekas. Bet acīmredzot pie tās izlikšanās vēl jāpiestrādā, lai arī Justīne lugas sākumā noticētu, ka Vija ir zagle, bet vēlāk sāktu šaubīties, kas ir taisnība, kas ne , kāds arī ir mans, kā autores, mērķis.

      Dzēst
  3. Es nesapratu beigas. Vai Cietumsarga māte nodūra otru sievieti vai vienkārši uzskrēja viņai virsū, izraisot sirdstrieku vai emocionālu pārdzīvojumu...? :)

    AtbildētDzēst
  4. Paldies, izlasīju, šķita interesants! Gribētu uzzināt, kad un kāds būs turpinājums?

    AtbildētDzēst