MANS MANIAKS

- Būtu kādu romantisku filmu parādījuši! Bet atkal raidījums par slepkavniekiem, - es izslēdzu TV un izdaru to īsti laikā, lai dzirdētu aizdomīgu ūdens tecēšanas troksni vannasistabā.

Atkal plīsusi tā nolādētā truba! Labi, ka izdodas sazvanīt meistaru, kurš sola ierasties visdrīzākajā laikā.

Pēc desmit minūtēm zvans pie durvīm. Aizdomīgi ātri!

Ja nu viņš ir maniaks?! Kaimiņiene stāstīja par negantnieku, kurš staigājis pa vientuļu sieviešu mājām, izlicies par santehniķi, bet patiesībā izmantojis tās nabaga sievietes visādos neķītros veidos. Licis kafiju vārīt, vakariņas padot un .. Jā, arī To!

Šausmas! Viņš dežūrē rajonā un gaida iespēju.

Nevērt vaļā? Bet, ja nu tas ir santehniķis, kuram iepriekšējais izsaukums tepat līdzās? Man tā truba jālabo! Nopludināšu kaimiņus, būs vēl trakāk – tie ir īsti sūdzēšanās maniaki.

Vēlreiz zvans pie durvīm.

Jānodrošinās pret visļaunāko!

- Tūlīt! - nobļaujos un sāku bruņoties. Atsliešu birsti koridora stūrī. Ja nu uzbrūk uzreiz un gāž zemē, tad es paķeru slotaskātu un - blaukš pa pieri. Pabāžu maizes nazi zem dīvāna spilvena. Ja nu maniaks mani grūž uz istabu un grib mīkstākā vietā maniakoties, es grābju palīgā dūcīti.

Zvans atskan trešo reizi, es steidzos atvērt, virtuves priekšauta kabatiņā ieliekot skuvekli. Ar vienu roku veru durvis, otra paliek kabatā, satvērusi aso aizsargrīku.

- Noslīkusi vai tajos plūdos, ka never vaļā! Sāku uztraukties, vai nav jāzvana ātrajiem, – saka it kā santehniķis.

Pielabinās. Izliekas līdzjūtīgs.

Un rokās tāds aizdomīgs koferītis. Esmu šitādus redzējusi seriālos, kur gatavojas spīdzināšanai. Tajos ir skalpeļi, naži un kaulu žāģītis.

- Imants, - stādās priekšā maniakmeistars un noliek koferīti.

- Truba, - es izstostu, - vannasistabā.

- Kurš no tiem ir vārds? Truba vai vannasistabā? - Imants nosmej un dodas norādītajā virzienā.

Tādi aizdomīgi viņam tie jociņi..

-       Var redzēt, ka saimnieka nav, - nopukst Imants, pētīdams trubu.

Aha! Izošņā, vai mājās ir kāds vīrietis!

-       Pado’ man to instrumentu kasti, smukā sieviete!

Cik labi! Nav nekāds maniaks! Īsts vīrietis, kurš māk pateikt īsto vārdu īstajā brīdī. Sapriecājusies strauji cērtos riņķī, roka ar skuvekli no kabatas ārā, un taisni tajā brīdī, kad Imants smaidīdams paliecas pretī, iešķeļu viņam labajā vaigā.

Tiesā iesūdzēšu šito skuvekļu firmu! Kad kājas jāpucē, tad tik truli, ka divas minūtes viens ādas centrimetrs jākasa, bet mazliet pavicinoties šķeļ līdz asinīm.

- Au! - Imants ķer pie sejas, jūt asinis, bet es viņu velku ārā gaitenī. Tur meistars sagrīļojas. Es viņa lielo augumu nespēju noturēt, abi krītam un Imanta galva piezemējas uz aizstāvībai sagatavotās birstes un kāts – bladāc! Taisni pa degunu!

- Es tā negribēju, - iebrēcos.

- Laid vaļā, maniakālā sieviete, - dusmīgi saka Imants ar asiņainu seju, slejas kājās un grib bēgt, bet es viņu stumju uz istabu. Nekur nelaidīšu! Lai mierīgi pasēž, kamēr sameklēšu plāksterus. Kad Imants piezemējas uz dīvāna, atskan šausminošs kliedziens un es atceros par paslēpto nazi. Manā dīvānā, kurš tik ilgi nav jutis vīrieša svaru, tagad viens eksemplārs ņems un noasiņos! Cūcība! Jaungada naktī es noriju lapiņu ar vēlēšanos šogad satikt savu Lielisko vīrieti, bet nu man mīļotais būs jāmeklē starp cietumsargiem.

Imants vēl ir dzīvs un kunkstēdams izvelk no dibenapakšas … Ak, kungs, viņš uzsēdies uz grāmatas ,,Kā aprecēt Īsto vīrieti” asajiem stūriem!

- Kāda laime! – es iebrēcos un aiz izglābšanās prieka sēžos blakus Imantam, iedrošinot aplieku vienu roku ap pleciem, bet ar otru čamdos pēc naža, lai paliktu tālāk.

- Tev vajadzētu kādu brītiņu pie manis uzkavēties, – es čukstu upurim ausī. – Lai varu sakopt brūces.

Imants pagriež pret mani savu ievainoto seju, kurā divas labsirdīgas acis grib noticēt maniem maigajiem motīviem, bet tad skatiens maina virzienu uz manu kreiso roku, kurai izdevies atrast lielo maizes nazi.

- Ja tu mani nenogalināsi, es varētu tevi aprecēt, – Imants cerīgi nočukst.

Un paģībst! Paģībst pirms esmu devusi jāvārdu!

Ko darīt?

Ātros es nesaukšu. Aizvedīs manu līgavaini.

Kad Imants pamodās, viņa seja bija tīri nomazgāta, uz labā vaiga uzlīmēts glīts plāksterītis, bet istabas vidū saklāts vakariņu galds.

Tā mēs iepazināmies.

Jau piekto gadu es čukstu sava vīra ausī - ak, tu, mans maniaks!