svētdiena, 2011. gada 6. marts

INTERVIJA ŽURNĀLAM ,,LATVJU PEKSTIŅI"

Divu gadu attālumā no Literārās akadēmijas es izdevu savo pirmo romānu un visu novembra mēnesi uzsaucu banketus draugiem, radiem un kolēģiem. Svētku reibumu atvēsināja ziņa, ka mani žurnālam ,,Latvju teksti“ intervēs ĻOTI NOPIETNA LATVIEŠU RAKSTNIECE.
Sapratu, ka nepietiks ar mājas uzkopi vien, nāksies piestrādāt pie intelektuāla ārējā tēla un uz lapiņas uzmest tēzes, kas pauž rūpes par valsts un sabiedrības garīgo veselību.
Pasviedu pagultē draudzenes ,,Santu“, ,,Ievu“ un ,,Lilitu“ un noliku goda vietā ,,Rīgas laiku“, kuru veikalā uzmetu pudelēm, akcijas vīnus vairumā iepērkot, lai gluži pēc alkoholiķes neizskatītos. Saburzīju žurnālam vāku, lai izskatās lasīts, un jutos gatava intelektuālai diskusijai par būtisko.
Kad godājamā viešņa ieradās un ieņēmām vietas uz dīvāniņa, tas jūtami sasvērās nopietnās personības pusē. Tā nebiju es. Es nenopietni karājos gaisā un vēroju, kā Gundega cenšas laipni iesākt sarunu.

Gundega.
Eksistenciālās formas, kādā dzīvo mūsdienu sievietes ir vārgi nolasāmas jūsu darbos, jo stilā tuvinaties sieviešu žurnālu vēstījumam. Nav brīnums, jo pirms romāna esat rakstījusi komēdijas par sievietes miesas kultu. Par ko īsti ir Jūsu romāns?
Atveru muti, bet pie vārda netieku, jo Gundega turpina runāt. ,,Laikam paredzēts esejisks intervijas ievads,“- nodomāju.
Latviešu literatūrā pēdējos 20 gadus nav bijis neviena darba, kas kā baļķis gulētu sabiedrības ceļā uz garīgo degradāciju. Vai jūtaties atbildīga par sabiedrības pilnīgu nonākšanu izklaides, ne mākslas varā?
Atkal nevietā atveru muti.
Man šķiet, ka apziņas degradācija notikusi vienlaikus ar rakstnieku nekurnošu centību tikt pārdotiem par katru cenu.
Es pētu Gundegas iespaidīgā izmēra auskarus, Gundegas skatiens veic manas degradācijas rentgena uzņēmumu.
Aiva.
         Nu, tas mans romāns... Tas ir tāds vienkāršs stāsts.
,,Tiešām vienkāršs,“ Gundega zīmīgi piezīmē, es mulstu – nez, ko tas nozīmē?
Tajā romānā vientuļa sieviete Biruta saklausās ne visai saprātīgas laimes sasniegšanas teorijas un sāk izspiegot pretējā mājā dzīvojošu vīrieti, jo zīmes rāda, ka viņš nu beidzot varētu būt tas īstais un vienīgais. Viņa man tāda, nu, aktīvā fantazētāja. Cīnītāja par mīlestību. Un kā nu māk, tā nu cīnās. Protams, vīrietis nebūt nav tas, kas viņš ir Birutasprāt. Tur man tāda mazliet krimināla līnija, vot.
,,Birbele, runā izkoptā valodā!“ – es sevi neveiksmīgi lūdzos.
Bet tā Biruta, kā jau visas, nu, varbūt ne visas sievietes, grib  iekopt ligzdiņu. Ģimeni grib. Tāda nu ir sievietes daba.
Gundega pārtrauc mani nedzirdēt un sadzird sevī radušos atklāsmi.
Gundega.
Vai tiešām visas atbildes ir rodamas panteismā?
Nevietā atveru muti.
Labi, tas būs par sarežģītu. Jautāšu ko vienkāršāku. Cik ilgi rakstāt?
Aiva.
Šo romānu vai vispār?
Gundegas sejā lasāms, ka vajadzēja izvēlēties vēl vienkāršāku jautājumu, tāpēc metu kaunu pie malas un lieku faktus galdā.
Četrus gadus rakstīju lugas un slejas žurnālam. 
Fakti Gundegu nepārliecina, kauns nāk atpakaļ un apsēžas man blakus.
Gundega.
Šajā laikā, kad notiek orģiastiska raušana un sabiedrība nicina tos bālģīmjus un lūzerus ar debili zilajām acīm, kuri būvē sapņu pilis, nevis piebāž savu jaunbūvju rijīgās mutes ar vēl un vēl stilīgākām mantām; kur šajā laikā, kad kultūras līķis ir izmests izglītotības tuksnesī un agonē, agonē un agonē; kur šajā smirdīgajā gaisā atrast laiku rakstītai sarunai ar visaugstāko sevī?
Gundega devās garīgajā vertikālē, es uzliku galdā vīna pudeli. Gundega atgriežas uz zemes un hipnotizē CHATEAU HAUT BELLEVUE 2008. 
Aiva.
Es rakstu maz. Patiesībā, es nezinu, kā un cik daudz strādā citi.
Gundega.
Daudz. Daudz vairāk strādā.
Aiva.
Nu, jā, es... Nu, vispirms sastrādāju materiālu galvā. Kamēr gludinu veļu, vai taisu ģimenei ēst un tā. Šiverē rokas, raisās domas. Garās pastaigās dodos, jā, man patīk. Bet vairāk pa māju. Tad ir brīži, kad jāmet veša kaktā un jāskrien šis tas pierakstīt. Ir situācijas, ir, nenoliegšu, kad jāpiespiež sevi apsēsties un to darbiņu nodarīt līdz galam.
Es spodrinu glāzes. Gundega izņem no somiņas lapiņu un vīpsnājoši tajā ieskatās.
Gundega.
Lai palielinātu tirāžu, redakcija liek tuvināties trulajiem sieviešu žurnāliem un uzdot šādu jautājumu - kur smeļaties iedvesmu?
Aiva.
Divi neizsmeļami avoti. Bankas konts un dedlains.
Gundega asais skatiens pudeles virzienā liek vīna korķim lidot un sadauzīt galvu pret griestiem.
Gundega.
Vai bija kāds pārrāvums romāna rakstīšanas darba gaitā?
Aiva.
Lai iedzertu, ir jāielej.
Kas teikts, tas darīts. Saleju. Pagaršojam, iemalkojam, sagaršojam, padzeramies, iedzeram.
Ā, par to pārrāvumu. Kā nu bez šamējā. Da tā noriebās vienā brīdī! Noliku, lai nostāvas tas romāniņš, pusgadu i redzēt negribēju. Šādas tādas domas lidinājās, bet es sev teicu - da nafig! Lai tik lidinās! Ja izdzīvos, ja vārnas nenoknābs, mož tad noderēs. Jo man tās komēdijas arī jāraksta. Tur režisors zvana, katru nedēļu viņam koncepcija mainās. A ko? Maizītei jāpelna. Un man patīk, jā. Pie mums gan nav solīdi teikt, ka patīk komēdijas un visādi pigori. Pie mums, ar to domāju latviešu intele..., intili.. Nu, kulturālajā sabiedrībā.
Saleju vēl pa glāzei. Glāzes man lielas. Gandrīz tikpat, cik ambīcijas.
Tāpēc jāmeklē vēl viena pudele. Kamēr to daru, Gundega pārskata savas daiļrades arhīvu.
Gundega.
Mana romāna ,,Sarkans“ krāsvielas apvienoja esamības dzīles, likteņu mīklaino, arhetipisko cikliskumu, kaislību dimensijas un laiktelpas mērogus dzīvības noslēpumā. Kādus esamības noslēpumus tev izdevās atklāt?
Aiva.
         Vislabāk man padodas ironiskas, tādas kā etīdes par kādu tēmu. Nu, piemēram, kad Biruta satiek romānā savu bijušo klasesbiedreni, kas strādā zivju tirgū, tur man tāds feins zivju sievas monolodziņš sanācis. Visgrūtāk tās etīdītes, tos uzplaiksnījumus uztupināt uz groda sižeta. Un grūti rakstīt iz vīrieša pozīcijām. Jā, tur man vairāk darba jāiegulda.
Gundega smaida, vērojot pudeļu kompozīciju galda malā. Sarkans, balts, sarkans. Kā valsts svētkos. Gundega atmaigst, viņa jūt ,, mums mērķis viens – pilnība“, kā teiktu Rainis. Es arī smaidu. Ieleju, saskandinam, dzesējam slāpes, ilgi skatāmies tukšajās glāzēs, mazliet klusējam.
Gundega.
                  Un vīns no glāzes pētī mūs,
un sarkans,
sarkans,
sarkans dzirksteļo.

Viņš klusē,
ugunīgi domājot,
cik daudz var runāt divi klusie
un vai tiem reibumu var dot,
kam sirds no sirds
ir piedzērusies.
Es tagad rakstu par Ojāru Vācieti.
Aiva.
         Interesanti. Kāpēc? 
Gundega.
         Viņam būtu apaļa jubileja. Neviens cits no mūsu garīgi izkurtējušās mankurtu sabiedrības to vēl nav pamanījis.
Aiva.
         Es vienu krimiķi uzrakstīšu. Pēc tam pārtaisīšu par scenāriju, Holivudai notirgošu. 
Gundega.
         Pārdosies izklaides industrijai?
Aiva.
         Vai tev nav tā bijis,
         Ka pasaule šķiet tevis izgudrota,
         Kad ziedi un koki
         No zemes ir tevis saukti,
         Un tu nemaz neredzi,
         Cik daudz uz zemes ir draņķu,
         Un, ja arī redzētu,
         Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.
         Ojārs Vācietis. Ko es gribēju ar to teikt? A ko vispār var pateikt, ne?
       
Mēs ilgi klusējam.
Mēs dīvānā kā šūpolēs, augšup, lejup. 
Mazliet smieklu, mazliet asaru. 
Mēs vienoti aizmiegam katra savā dīvāna pusē.

P.S. Visi tēli un notikumi ir izdomāti. Autors nenes atbildību, ja kāds saskata līdzību ar sevi.
Darbs tapis kā Literārās Akadēmijas radošais uzdevums tās audzēkņiem.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana