piektdiena, 2013. gada 1. februāris

BALLĪTE



Savā dzimšanas dienā esmu iespundēta duškabīnē!
Tā vietā, lai virpuļotu viesistabas deju placī, es tupu neērtā pozā starp želejām un šampūniem un ar pirkstu rakstu uz sienas ,,Asnātei 22”. Tas viss – draudzības dēļ!
Kursabiedrs Aleksis mani iestūma vannasistabā, lai lūgtu padomu, kā sadzīvot ar savu mīļoto Daci, kurai piemīt vajāšanas mānija.
Ja Dacīte nebūtu mana labākā draudzene, es ieteiktu Aleksim no māniju pārņemtām sievietēm mukt ātri un tālu, bet nu mudinu būt pacietīgam, iecietīgam un visādi citādi cietam. Bet psihoterapijas kurss knapi tika iesākts, kad Dace jau lauzās durvīs, lai noskaidrotu, ko viņas izredzētais tik ilgi dara tualetē. Dace grib zināt visu par katru Alekša soli un ir neprātīgi greizsirdīga, tāpēc es izgaisu duškabīnē, lai neizraisītu scēnu, kas varētu samazināt draudzenes nervu šūnu skaitu un sabojāt svinības.
Tā nu gaidu, kad pārītis izrunāsies. Labi, ka viesus gaidot, nenospodrināju kabīnes durvis, var labi paslēpties. To lielo dvieļu kaudzi uz grīdas gan vajadzēja novākt, nezinu, kā tā gadījusies..
Te sadzirdu – pārītis runā par mani.
    -   Mīļum, tu pārāk daudz uzmanības velti Asnātei. 
    -   Ko tu! Mēs esam tikai draugi.
    -   Bet viņa ir smuka, - mana draudzenīte nomurmina.
Paldies, Dačuk, apmierināti pasmaidu un gaidu Alekša teikto.
-       Jā, ir.
Mans smaids izplešas pa visu duškabīni! Un tūdaļ saplok, jo Dace iekliedzas:
       -  Pieķēru nodevībā! Kas viņai smukāks kā man?
Aleksis sastingst - atkal pateicis ko nevajag. Es arī saspringstu, jo atklājies - Dačukam nepatīk, ka mani atzīst par smuku! Baigā draudzene ne?
,,Draudzene” turpina:
       - Asnātei ir plānāki mati, īsākas skropstas, līks deguns un resns dibens!
Štrunts par skropstām, matiem un degunu, bet, ja piemin manu gurnu rajonu, es kļūstu nikna. Tāpēc rauju vaļā duškabīnes durvis un bļauju:
        - Pieķēru nodevībā! Liec mierā manu dibenu! Labāk uzpolsterē savējo, citādi nav uz kā svārkus uzkarināt!
Dace zaudē valodu, Aleksis aizver acis un gatavojas ģībt, lai izvairītos no iesaistīšanās skandālā.
   -  Ko jūs abi te darījāt? – attapusies no šoka, Dace savu sāpi par neformīgo apakšdaļu cenšas apdzēst ar greizsirdības lēkmi.
   - Gurnu apkārtmēru mērījām! – es neļaušu novirzīties no galvenās tēmas.
-       Nav tik gara metrmēra, lai tavus varētu apjost! – Dace atcērt.
-       Nav tāda puiša, kas ilgāk par mēnesi pie taviem kauliem noturētos! –  es braši aizstāvos.
Dace met man ar tualetes papīra rullīti. Es bliežu pretī ar švammi.
-    Meitenes, varbūt nevajag? – iepīkstās Aleksis.
Abas vienojamies kopīgā kliedzienā – apklusti! Un lūkojam pēc kā mešanai piemērota.
Dace atrauj skapīša durtiņas. Kamēr nav tikusi pie ,,Ariel” un ,,Domestos” pudelēm, es paķeru dušu un šļācu viņai sejā ūdeni. Lai nomazgā no savām lūpām par mani teiktos netīros vārdus!
Drīz mēs visi esam slapji, acis aizlietas, skats uz pasauli aizmiglots. Aleksis uzkāpj uz nomestās šampūna pudeles, tā saplīst, viņš paslīd, krītot ķeras pie Daces, norauj viņu pie zemes un abi sakuļ grīdu ziepju putās.
Hohoho! Kā uzvarētāja lepni kāpju ārā no duškabīnes.
Tad sakustās lielā dvieļu kaudze! Viens no dvieļiem pieslejas un cenšas mums kaut ko pateikt.
Runājošs dvielis! – spiedz Dace.
Atkāpies, frotē rēgs! – auroju es.
Aleksis tikai kliedz aiz izbīļa. Guļ uz grīdas un kliedz. Cik nožēlojami.
Nu esam tikai divas drosmīgas sievietes, kuras spēj pacelties pāri sīkiem kašķiem un apvainojumiem, lai cīnītos pret spoku uzbrukumu.
Kad esam sadevušās rokās, lai ar matu laku aizstāvētos līdz pilnīgai uzvarai, dvielis nokrīt, atklādams kursabiedra Rolanda sagurušo stāvu.
-       Eu, kas notiek?
Nevajag gulēt manos vannas dvieļos, lūk, kas notiek!
Mēs smejamies un draudzīgi apkampjamies.
Tikai Aleksis sarāvies tup pie duškabīnes. Mēs ar Dacīti saskatāmies un saprotam, puiši nāk un iet, bet draudzenes paliek uz mūžu. Lai arī kāds viņām būtu gurnu apkārtmērs.
Te atsprāgst vannas istabas durvis.
- Juhū! Slapjo krekliņu ballīte! – jautri bļaustās mani iereibušie viesi un piebiedrojas Aleksim uz grīdas.
Kāds paķēris dušu, dzied: ,,Lai tik līst, rudenīgs lietus” un ūdens līst un līst...
Visi priecājas un šļakstās.
Es aprēķinu galvā remonta izdevumus, bet tad kāds man iedod šampanieša glāzi, un viesi klaigā: ,,Slava Asnātei, visu laiku labāko ballīšu rīkotājai!”
Nu labi, izpriecāsimies. Draudzības dēļ!



1 komentārs: