IELU CĪŅAS

Kā sabiedrībai lietderīgu dusmu izpausmes veidu vajadzētu likumā atzīt tantīšu, kas šķērso ielas pie sarkanās gaismas, lamāšanu.

Man palīdz. Kad stāvu Kalnciema ielas malā, atelpu meklēdama un gaidu zaļo gaismu sava dzīves skrējiena turpināšanai, atkal kāda kundzīte metas pāri ielai šai darbībai neatļautā zonā, aizmirsdama, ka viņas prāts varbūt vēl darbojas ātri, kaut bojāti, taču viņas kājeļu kustības ātrums apdraud šoferu dzīvības un nervu sistēmas stabilitāti. Tā kā noķert aiz apkakles nepaguvu, panācu tanti skrējienā, nostājos priekšā un sāku ar ievadu no statistikas datiem, cik tādu neuzmanīgu tantīšu iet bojā katru gadu,vēl pieskaitīju to miljonu šoferu nervu šūnu, kas neatjaunojami iet bojā, kad viņi redz pusaklas un neveiklas vecavas metamies zem riteņiem. Jo - ja vēl būtu smuidra blondīne, tad šoferītim būtu vērts tikai aizskart, nogāzt un tad glābt dzīvību, tikties tiesas zālē un finālā apprecēt, bet šitādas večiņas tā vien kārojas notriekt un atstāt uz ceļa, lai arī citi stūres meistari izpriecājas pāri šķēršļu joslai! Kundzīte sastinga šausmās, bet es turpināju lekciju drošības jautājumos. Iedūru viņai tieši sirdī - kur nu vēl sliktais piemērs, ko jūs, kundzīt, rādāt bērniem? Cik nevainīgu bērnu dvēselīšu jāupurē, lai jūs pagaidītu minūti līdz iedegas zaļā dzīvības un drošības gaisma? Kundzes vēlmi iebilst apturēju ar bļāvienu - nedomājiet izvairīties ar nožēlojamu atvainošanos! Tagad jūs būsiet atbildīgā par šo krustojumu! Jūs šeit dežūrēsiet ik pārdienas un ķersiet aiz apkaklēm tos, kas apdraud pozitīvus statistikas datus satiksmes departamentā! Stāt! Es vēl neesmu beigusi!

Kundzīte attīstīja vecuma grupai neatbilstošu ātrumu un pazuda aiz stūra. Es sajutos pastrādājusi sabiedrības labā, atviegloti nopūtos un tikai tad ieraudzīju bariņu cilvēku, kas noraudzījās manī. Palūkojos, vai nav apstājusies arī kāda automašīna, lai atbalstītu mani viedokli, kad atskanēja aplausi.

Nu, labi, labi. Tā jau nebija. Viss ir izdomāts, izņemot niknumu.

Latvijā cilvēku par vecu sākot uzskatīt 62 gados, tāds ir rezultāts kādai kārtējai aptaujai. Tas ir apkārtējo vērtējums, bet cik gados cilvēks pats sevi sāk uzskatīt par tik vecu, ka tas jāsāk ņemt vērā ikdienas dzīvē un jāsamierinās, ka neesi vairs jauns un sprigans?

Un ne jau tikai vecie bliež pāri ielām visneiedomājamākajās vietās! Šie ļaudis laikam cenšas ietaupīt dzīvei paredzēto soļu skaitu un samainīt pārpalikumus pret lielākiem spārniem paradīzē. Bet tas viņiem nespīd! Jo īpaši tas nespīd mammām un tētiem, kas velk savus bērneļus pāri ielai neatļautās vietās! Ja bērns pakļūs zem riteņiem (trīsreiz nospļaujos) cenzdamies atkārtot vecāku ierādīto triku, nez vai viņi atcerēsies vainot arī sevi?

Oi, cik esmu nikna, oi. Ceru, ka pietiks ne tikai niknuma, bet arī drosmes turpmāk grābt visus šitos aiz apkaklēm un sapurināt!

BAKU-VĪZIJA

Ja aprīļa sākumā latviešu TV skatītāji zināja, kā pareizi jāspēlē hokejs, tad mēneša beigās visi kļuva par popmūzikas ekspertiem. Ir tāds teiciens iz modernās folkloras - ja neesi paņirgājies par Eirovīziju, neesi īsts latvietis. Tāpēc ieņēmu pilsoņa cienīgu sēžu pie TV ekrāna, lai palūkotos pusfinālu, kā mūsu ļaužiem klāsies svešajā naftas zemē, un, jau pēc pirmā pusfināla priekšnesuma bija skaidrs, ka mūsējie nebūs sliktāki par Melnkalnes pārstāvi, jo vienkārši nav iespējams būt sliktākam par apaļīgu vīru, kas no vājas operas pāriet uz vēl vājāku repu, lai pavēstītu, ka viņiem tāpat kā mums - euro neuro, kas laikam nozīmē, ka naudas trūkums neļauj uzrakstīt labāku dziesmu. Diemžēl nākamie priekšnesumi bija krietni labāki, jo īpaši grieķu meitene, kura bija smuka un dejojot uzskatāmi demonstrēja slaidās kājas un šmaugo vidukli, un kratīja krūšu rajonu kā krīze Grieķijas ekonomiku. Vienīgā cerība, ka viņa neuzvarēs, balstījās uz eiropiešu līdzjūtību, kas izpaudīsies nebalsojot, jo uzvaras gadījumā, Eirovīzijas rīkošana varētu pavisam iznīcināt Grieķijas budžetu. Un tad - izšķirošais mirklis bija klāt! Latvija uznāca un, oi, pēc grieķu dančiem izskatījās masīva un stīva un ne operators, ne skatītāji nevarēja saprast, kura no līdzīgi zili tērptajām sievietēm ir soliste. Kur palika smukā melnā Annmarijas kleita, kas viņai bija atklāšanas pasākumā?! Ceru, ka to nospēra kāda skaudīga konkurente, cits seksīgā tērpa nevilkšanas attaisnojums ir nepieņemams. Pēc dziesmas es pāris minūtes ticēju, ka vismaz balss gan manai tautietei ir laba, bet šo cerību aizskaloja nākamā konkursante no Albānijas, kuras radīto skaņu spēks un diapazons iespaidoja vairāk kā viņas dīvainā frizūra.

Nežēlīgajā tīmekļa vidē ārzemju skatītāji komentēja, ka Krieviju pārstāv vecmāmiņas, bet Latviju māmuļas, kas izskatās kā iereibušas mājsaimnieces karaoke vakarā. Te nu gan gribas strīdēties pretī! Paši mēs varam ķengāties, sacenšoties ar piemeklētajām metaforām, bet svešiem ļaudīm neļausim, vai ne? Tāpēc izplatīju baumas, ka visas mūsu mākslinieku darbības ir saskaņotas ar starptautiskajiem aizdevējiem. Premjers Dombrovskis palūdza meitenes būt pieticīgas un neievērojamas, lai neuzvarētu un valstij nebūtu jārīko Eirovīzija 2013. Nostaigājiet pusfinālu un marš uz mājām, tāds bija valdības ieteikums. Tāpēc meitenes uzvilka kleitas tādā krāsā, lai nemanāmi saplūstu ar fonu un samazināja kustību amplitūdu, tāpat kā valdība apgraizīja budžetu.

Finālā uzvarēja zviedri. Tā viņiem vajag! Lai nu bagātie skandināvi tērējas! Kā raksta mediju eksperte S.Veinberga, no visām konkursa dziesmām 10 ir producējuši zviedri, varbūt tāpēc citas valstis sazvērējās pret viņiem un sabalsoja par Lorīnu?

Kad Latvijas ekonomika atkopsies, tad gan mēs parādīsim īsto šovu, kura scenāriju sarakstīs šīgada Kannu kinofestivāla scenāriju konkursa uzvarētājs Mārtiņš Slišāns un iestudēs Eiropas ietekmīgāko teātra personību desmitniekā iekļuvušais režisors Alvis Hermanis.

Mums ir ar ko lepoties!

STIRNAS PIRMSNĀVES VĒSTULE

Sniega motocikla braucēju rokās bijis spēļu ierocis, bet netālu no viņu izklaižu vietas atrastajām čaulītēm un stirnām, kas esot mirušas dabiskā nāvē, ar abu motociklistu izdarībām nav nekādas saistības - tā var secināt pēc policijas atzinuma, ar kuru nolemts izbeigt pērn 24. februārī sākto kriminālprocesu, kurā iesaistīts arī Jelgavas domes mērs Caune, ziņo reģionālais laikraksts Zemgales Ziņas.

Jūtu, ka nākamā smieklu lēkme mani nogalinās, tāpēc gribu visu paskaidrot no meža puses.

Rokas nost no Jelgavas mēra! Pie visa vainīgs internets!

Kopš bezvadu pieslēgums pieejams arī dziļos nostūros, mūsu dzīve ieguvusi vērienu, esam atvēruši profilu feisbukā; kad ezis atjēgsies no hokeja čempionāta, sāksim arī tvītot. Tagad sēžam zem lielās egles, lasām ziņas un smejamies par cilvēkiem. Kā lai nenoņirdzas, lasot:

,,Kāds britu regbists amatieris, kurš pēc treniņā gūtas traumas pārcieta trieku, reizē ar samaņas atgūšanu ieguvis arī jaunu seksuālo orientāciju – jaunais vīrietis negaidīti kļuvis par geju. Šobrīd viņš ir izšķīries ar draudzeni, pametis darbu bankā un izgājis frizieru kursus, kā arī izveidojis kopdzīvi ar 19 gadus vecu puisi."

Tas iedvesmojis meža vienīgo geju - briedīti Jāni skriet ar galvu kokā, bet jēgas nekādas, jo ragi traucē. Toties dažas stirnas trenējas, dejojot ap Janča izmisīgās orentācijas maiņas rezultātā notēstajiem kokiem, ceļ savu profesionālo līmeni, jo gatavojas doties darba gaitās uz ārzemēm, salasījušās, ka ,, Vienlaikus ar finanšu krīzi Lielbritānijā pasliktinājusies striptīza dejotāju piedāvāto pakalpojumu kvalitāte, pētījumā atklājuši britu sociologi. Kopš 2008.gada krietni kritušies striptīza standarti un daudzas striptīza dejotājas nekad neizmanto stieni, kas visos laikos tiek uzskatīts par neiztrūkstošu striptīza elementu, vēsta laikraksts «Daily Mail». Tajā pašā laikā pēdējos gados cēlies dejotāju izglītības līmenis, un katrai ceturtajai striptīza dejotājai mūsdienās ir augstākā izglītība."

Stirnas ir gatavas darbam, aizvietojot izglītotās jaunuves! Bebri tēš dejojamos stieņus, gatavo eksportam.

Arī brieži kravā čemodānus darba komandējumam uz ASV, lai ,,uzliktu ragus" amerikāņu draugiem.

,,Trīs ASV Slepenā dienesta darbinieki atstāj darbu dienestā saistībā ar izmeklēšanu par prostitūtu pakalpojumu izmantošanu viesnīcā neilgi pirms ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Kolumbijā, paziņoja dienests. Skandāls izcēlās, kad aģenti nesamaksāja vienai no prostitūtām un viņa sūdzējās policijā, tādējādi iesaistot arī viesnīcas vadību."

Re, arī prostitūtu izglītības līmenis cēlies! Kad džeks rāda savu aģenta žetonu un saka: Kāda samaksa?! Redzi, kas es esmu! Muti ciet! - prostitūta izvelk aiz krūštura paslēpto Hārvardas universitātes diplomu un atbild: Bet redzi, kas es esmu! Maku vaļā, lai mana mute ir ciet!

No tā būs mācīties - ja prostitūta rāda kādu dokumentu, tas nenozīmē, ka tā ir veselības izziņa, tas var būt arī juristes diploms.

Bet to jau cilvēkiem nesaprast, tur mums, zvēriem, ir īpaša jušana.

Tāpēc redzot Caunes kungu uz spēļu sniegamotocikla traucoties pa mežu, sākām ķiķināt. Bet, kad redzējām, ka arī ieroči nav īsti, tur mūs sagrāba tāda smieklu lēkme, ka divas manas ciltsmāsas nokrita ar kaiti, ko sauc par dabīgo nāvi, bet es ar pēdējiem spēkiem rakstu vēstījumu pasaulei - ja pie varas tiek puikas ar spēļmantām, tur pat lopiem jāsmejas!

PAVASARA PĀRVĒRTĪBAS

Beidzot es to drīkstu! 20.aprīlī NRA pielikumā ,,Māja" manas pārvērtības nopublicēja un es varu padalīties ( un, ko tur slēpt, palielīties) ar iegūtajām bildēm.

VENTSPILS KULTŪRAS VĒSTIS

- Ikstenu zini?

- Tāds kā dzirdēts uzvārds.

- Nu to rakstnieci, kurai vīrs gruzīns.

- Āāaa, protams, kurš tad nezin! A kas notiek, šķiras vai?

- Nē, uz tikšanos ar viņiem biju Rakstnieku namā. Viņi jaunas grāmatas sarakstījuši. Ikstenai visādi stāsti, romāns par vīru zilajā lietusmētelī,  bet pašas vīrs sarakstījis ,,Foru". Baigi daudz sastrādājuši.

- Dārgas tās grāmatas, kurš ta var nopirkt.

- Tur varēja ar atlaidēm dabūt, tāpēc jau gāju. Gribēju to ,,Dzīvespriecīgo vakarēdienu", ar visādām receptēm.

- Man arī paņēmi?

- Priekš kam? Tu jau par literatūru neinteresējies.

- Tagad baigi kulturālā iztaisīsies, oi, oi. A es uz operu ,,Seviļjas bārddzinis" biju!

- Zinu. Jau stāstīja kā ,,Jūras vārtos" grozījies. Kāds ārprāts, samaksāt sešus latus par iespēju parādīt kleitu!

- Tā nemaz nebij! Es vienreiz mūžā gribēju redzēt, kas tā opera tāda ir.

- Un ko tad redzēji?

- Zin, kad sākās, bišku nobijos, ka tikai spēlēs un es neko neredzēšu. Jo tas orķestris sēž bedrē un spēlē, bet priekškars vaļā neveras. Domāju, nu ir sūdi, tur iestrēdzis tas mehānisms, vai kas, bet izrādās, tā esot uvertīra.

- Kas?

- Nu, tāds kā ievads, kura laikā visiem pielec - te nebūs nekāds trādi rīdi, te būs lielā māksla, tā kā muti ciet un gara apvārksni vaļā. Bet, kad sākās, vai man dieniņ! Šausmas! Jau pašā sākumā uzveda tādus ratiņus ar galvām, izģērba mironi un darot visas šitās briesmas, tik dzied und dzied. Drēbes ar asinīm notrieptas! Un šitā Mārtinsone bija, kas dziedāšanas šovā ar Rītiņu piedalījās. Dikti smuka! Tikai viņai parūka vienubrīd nokrita!

- Nu tu muldies! Gan jau tas bija iestudēts!

- Nē, tam viņas preciniekam, tam reāli sākumā bailes piemetās bez matu cirtām ieraugot, gandrīz pārdomāja, ka neprecēs. Bet tad viņš rīkojās kā īsts vīrietis. Noņēma arī savējo!

- Tur bija vīrieši ar parūkām?!

- Jā! Un viens bija tā saģērbies, ka nevarēja saprast, vai savu kostīmu pazaudējis un tā vietā sieviešu lupatas savilcies, vai kā. Bet tik smuka balss! Es gan cerēju, ka tajā lomā būs tas Apeinis.

- Tas, kurš salaida ar Rēziju?

- Nu ja, ne tikai ar viņu. Bet nebija.

- Vai ku žēl. Bet par ko tā opera?

- Par mīlestību!

- Bet kāpēc tās asinis un miroņi?

- Tāpēc, ka grūti tikt pie tās mīlas, dažkārt kājas līdz asinīm noberstas to meklēšanas ceļu ejot, bet tavs iecerētais vienalga pret tevi tik auksts kā mironis!

- Beidz pinkšķēt. Gan jau tavējais atgriezīsies. Bet kamēr tas notiek, aiziesim uz kino, vai uz bibliotēku, kur šovakar i konference, i spēlēs grupa ,,Gaujarts", mums te Ventspilī visādi labi pasākumu notiek.

- Labs i, mīlēs to kultūru! Vismaz to!

P.S. Runātājas ir izdomāti tēli un uz minētajiem pasākumiem nebija ieradušās. Diemžēl :)

Foto: Juris Presņikovs, vairāk bilžu http://www.ventspils.lv/lat/galerijas/

CILVĒKI AR ŠĶĒRĒM

Kad mani palūdza izlīdzēt un pēdējā brīdī pārdomājušas dalībnieces vietā piedalīties Pārvērtībās - nu, tur, kur nesmukās sievietes pārvērš modernās daiļavās, piekritu un apsmējos, kad uzzināju salona, kurp man jādodas, nosaukumu. Strogonovs. Ha. Cilvēks ir kā gaļas gabaliņš lielajā skaistumkopšanas biznesa mērcē, kur viņu apgraiza, apber ar garšvielām un izmet uz ielas aprīšanai. Tā es domāju, tiekoties ar ļaužu brigādi, kuras uzdevums bija mani sapucēt, lai varētu sabildēt un aizpildīt žurnāla lapas.

Mati ataugs, drēbes varēs novilkt, nagus jau nenomauks - nodomāju un varonīgi nobrēcos, lai meistari dara ar mani, ko uzskata par vajadzīgu.

Vai esat mazgājušas matus guļamkrēslā, aiz kura tup vairāki frizieri un ar dūrītēm masē jums muguru? Es arī ne! Bet tagad varēšu lielīties, ka esmu to darījusi masāžas krēslā! Izrādās, strogonovs nav kulinārijas izstrādājums vien, bet arī grāfa uzvārds, tāpēc salonā ir grāfieņu cienīga apkalpošana un muižai līdzīgs interjers. Trūka vienīgi auksta šampanieša ar ikru maizītēm. Par tām sapņoju, kamēr friziere nežēlīgi grieza nost manas garās matu cirtas, kurām vajadzēja simbolizēt nepārejošo jaunību un pārvērta košā četrdesmitgadiecē, kurai tiešām patika tas, ko redzēja spogulī. Goda vārds, pirmo reizi mūžā es jūtos lieliski ar jaunu frizūru!

Vispār pie friziera eju reti. Sava friziera man nav, eju iekšā pirmajā frizētavā, kas iekrīt acīs un neiztukšo maku.

Kādi rezultāti?

Reiz frizierētāja sev iešķērēja pirkstā tā, ka nācās vēlreiz galvu mazgāt, jo mati bija asiņaini.

Bija tāda, pie kuras piedzīvoju patiesību runājošos spoguli. Kā pasakā par Sniegbaltīti. Es prasu: ,,Spogulīt, frizierīt, saki man tā, vai es esmu visskaistākā?" Bet friziere i netaisās melot:,, Vai zinat, ka jums ir šķībs deguns?"

Reiz trāpījos pie Pelnrušķītes, pie čaklas iesācējas. Rūpīga, rūpīga un lēna, lēna. Likās, viņa sasveicinās ar katru matu un mierina to pirms nogriešanas. Un ko pārmetīsi? Neko. Jo cilvēks tik rūpīgi strādā!

Kāda cita man ,,mīļi" apjautājās, kā es matus nēsāju ikdienā? Saku, ka saienu astītē. ,,Tad nav jēgas tā īpaši frizēt", - viņa konstatēja.

Reiz smalkā salonā tiku krēslā pie aktīva puiša, kas izdzirdējis manu kautro vēlmi pēc košākiem un kuplākiem matiem, mani pārvērta allā pugačovā, kurai uz galvas uzkritis sarkanās krāsas pods! To nespēja izturēt ne manas acis, ne mans finansu stāvoklis, jo prasīto cenu nespēja segt maka satura un bankas konta kopsumma. Iznācu no smalkās vietas sarkana ne tikai  matu rajonā, bet arī uz sejas, aiz kauna, ka neprotu ne mentāli, ne materiāli novērtēt modernu matu griezumu.

Nav jau man nekas pret frizierēm, goda vārds. Ir daudz sava amata meistarīšu, kas padara mūs skaistas, nogriež kopā ar matiem mēnešiem krātos grūtumus un skumjas. Nav viņām un viņiem viegli, klienti ir dažādi, jāmāk pieklājīgi apkalpot visus. Redzot utainu galvu nedrīgst bļaut ,,fui!", mīļi jāapjautājas - ,,Savus kukainīšus laikam aprūpējat vairāk kā paša matus?"

Vēlreiz nosūtu mīļus sveicienus frizierītei Ludmilai no Strogonovu muižas un visām citām jaukajām šķērrocītēm un veiklajiem puišiem ar grieznēm!