TETOVĒJUMS

Draudzene mani apgaismoja, ka iepazīšanās portāla profila bildē es izskatoties pēc izsalkušas peles, kura sen nav baudījusi kvalitatīvu sek.., tpfu, sieru. Vajag, lai manī jūtams panteras spēks, kaķenes lokanums un lauvmātītes pašapziņa. Internetā cilvēks var pārtapt par jebko, varot atrast sev citu identitāti.

Es pārtapu. Tagad bildē man ir melni, gari mati ar izbalinātām šķipsnām, notetovētā roka ar pirkstu taisni baksta vērotāja acī un saka – panāc šurp! Sejā koķets smaids, mazliet atsegts plecs, uz kura uztetovēts tauriņš. Nezinu gan, kas ir šī meitene realitātē, bet ceru, ka viņa atrodas tālu prom no manas pasaulītes.

Pēc īsa brīža jau pirmā vēstule – vai man būšot kāda brīva vieta, kur viņam parakstīties? Rupeklis, ne? Nebūšu nekāda paraksties-un-iemet-atvilknē meitene! Nedēļas laikā pastkastītē sabira vēstules ar ,,Čau, smukā! Sveiks, asumiņ! Meklējam trešo! Vai nevēlies nerātnu seksu?, u.t.t. repertuāru. Beidzot saņēmu cerīgu vēstījumu ar veseliem četriem teikumiem, no kuriem viens - vai vēlies izjust kā taviem matiem pieskaras vējš? O, vēlos gan un ātri uzklikšķināju šī puiša profilam. Hmmm… Nez, kāds viņš izskatās bez ķiveres un saulesbrillēm? Visu bildi aizņem milzīgs motocikls un tik no tālienes saredzams miglains vīrieša augums. Cerams, ka vismaz par moci viņš ir lielāks!

Baikera lielākā bagātība esot meklējama starp kājām. Bez zemteksta. Un tas, kas starp kājām, neesot tehnika, bet bauda. Atkal bez zemteksta.

Uzrakstīju - vai tik tas vējš nebūs par stipru, nenopūtīs mani dubļos?

Tas nenotiks, man atbild. Tāpēc jau esot domāta vīrieša mugura, aiz kuras tādam tauriņam kā man paslēpties. Cik mīļi, vai ne? Iesaistījos sarakstē. Atskaitījāmies par nesen skatītajām filmām, lasītajām grāmatām un mīļākajām alus šķirnēm. Man ir grēks – kaislība uz tumšo alu. Viņam tas patika, bija gatavs mani izpeldināt alus okeānā. Uh! Viņa mīļākā filma esot multene Karalis Lauva. Ah! Alus okeānā iebira aizkustinājuma asariņa. Aiz skarbās ārienes noteikti slēpjas jūtīga dvēsele.

Sākumā lauzos un nepiekritu tikties. Bet pārāk ilga laušanās ir nepieklājīga.

Sarunājām tikties Alus dārzā. Vispirms piekritu, tikai pēc tam attapos, ka nemaz nelīdzinos bildē redzamajai meitenei. Uzrakstīju, ka ir jau kāds laiciņš pagājis, kopš bilde tapusi, vai viņš spēs piedot izmaiņas? Viņš atbildēja, ka būs jau labi, galvenais, ka mūsu dvēseles tik labi saprotas. Lai mazinātu sirds nemieru, aizgāju pie friziera un nokrāsoju matus. Melnus ne, bet tādus tumšākus. Divas šķipsnas izbalināju. Tad es iegāju tetovēšanas salonā. Tas puisis man vēl tagad murgos rādās! Ja cilvēks piedzimstot ir kā balta lapa, tad šis savos 30 bija trīsreiz pārrakstīts un četrreiz pārpublicēts. Viņš priecājās kā bērns manu balto miesu pētīdams. Te ir tik daudz vietas, viņš kliedza! Tikai mazītiņu rozīti, es bailīgi stīvējos pretī. Nebaidies, meitenīt, es tev iedošu pretsāpju zāles. Kad nu nosauca par meitenīti, tad ļāvos iedzert ko nomierinošu. Un aizmigu! Kad pamodos, mana mazā rozīte bija ieguvusi pārplaukušas pujenes apmērus.

Roka sāp, sirds trīc, nervi kauc pēc tumšā alus - tāda es devos uz randiņu. Sāku nodoties sapņiem, ka viņš nebūs nekāds skarbais džeks, līdz ieraudzīju pie alus sētas atslieto motociklu. Viņam rokās būšot kāds priekšmets, pēc kura es varēšot viņu uzreiz atpazīt. Priekš kam, ja moci jau atpazinu? Pamanīju arī plato, ādas jakā tērpto muguru un drosmīgi devos turp. Ko vairs zaudēt, ja roka tāpat izcūkota ar pujeni!

Netiku līdz platajai mugurai, jo kājās piecēlās pie blakus galdiņa sēdošais vīriešu kārtas pārstāvis ar Karali Lauvu – mīksto rotaļlietu rokās. Atpazinu.

Uztetovētā pujene uzreiz novīta. Melis! Labāk būtu uzmākusies tam baikerim!

Labi, ka neiegādājos ādas bikses un jaku, jo tas onkulis spēj uzstīvēt savu kārno dibenu tikai uz velosipēda un arī tad ar mazbērnu palīdzību.

Tikai nevajag man bāzt acīs, ka es arī iztaisījos par citu. Nu un? Tā bija mazā sieviešu viltībiņa.

Iešu atpakaļ uz tatoo salonu. Lai iededzina manā miesā – Ieeja tikai īstiem vīriešiem!

FITNESS

Reģistrējos iepazīšanas portālā. Jau nedēļu gaidu vēstules, bet esmu saņēmusi tikai vienu ar ,,Čau!“ Un vairāk nekā. Ne šajā vēstulē, ne pastkastītē. Varbūt nav pareizā profila bilde? Drīz ielikšu vienu pilnā augumā. Esmu sākusi nodarboties ar skriešanu. Tikšu ne tikai pie sportiska auguma, varbūt izdosies arī laimi aiz astes noķert!

Gandrīz jau izdevās.

Skrēju tuvējā parkā. Attapos, ka jāiesildās, piestāju skvēriņā un centos aizsniegt pirkstgalus. Tad parādījās Viņš! Esot fitnesa treneris un vēloties man ieteikt dažus iesildīšanās vingrinājumus, vai drīkstot? Atļāvu. Vīrietis izstaipīja savas muskuļainās rokas un demonstrēja vingrinājumus pēdu saitēm. Nezinu, kur man tās saites uz kājām sākas un beidzas, bet jutu, ka saite veidojas starp mums. Sasitu plaukstas un jūsmoju, cik viņš pats labi uztrenējies. Mēle nostrādāja profesionāli, jo misters Fitness lepni izslējās un ierosināja vakarā tikties, lai viņš varētu man pastāstīt vairāk par sportu kā dzīvesveidu. Piekritu! Skriešus devos mājās, lai sagatavotos pārrunām. Kā Afrodīte cēlos no vannas putām un noliktajā laikā biju noliktajā vietā.

Viņš ieradās tērpies spīdīgā likras ūdenslīdēja kreklā, kurš izcēla katru bicepsu, tricepsu un visas citas muskuļu grupas. Mulsu, jo baidījos skatīties zemāk par jostas vietu - ja nu tur arī viss tikpat apspīlēts... Labi, ka viņš bija runātīgs. Jau trīs gadus apkopojot visu jaunāko informāciju par fitnesu, nepalaižot garām nevienu modernu tendenci. Malkoju sulu un cerēju, ka nepārstāstīs visas iekrātās zināšanas. Klausoties uzmanīgi sekoju katra muskuļa izmaiņām. Tie saspringa un atbrīvojās, saspringa un atbrīvojās... Tā aizrāvos ar pētīšanu, ka nepamanīju viņa runu plūdu apstāšanos. Ieraudzīju jautājošo skatienu un automātiski piekrītoši pamāju. Izrādījās, viņš ierosinājis aizstaigāt līdz sporta preču veikalam, lai es nopērku jaunas, skriešanai piemērotākas kurpes. Tie, kas apgalvo, ka vīriešiem nepatīk iepirkties, nekad nav bijuši ar fitnesa fanātiķi sporta veikalā! Man atklājās pilnīgi jauna pasaule, kurā cilvēki izpēta katru zoles izliekumu, katru kurpi loka un testē, runājas ar pārdevējiem par trikotāžas un sintētikas savstarpējām attiecībām tā, it kā tās nesen būtu aprecējušās viena ar otru. Lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā, nopirku pirmo ieteikto kurpju pāri. Pie kases stāvot, nejauši palūkojos uz jauniegūtā drauga likras apspīlēto gurnu rajonu, tāpēc īsti labi neatceros, cik samaksāju.

Tuvējā parciņā viņš man palīdzēja apvilkt jaunos apavus un mēs devāmies mazā testa skrējienā, kura finālā, kā gadījies, kā ne, bijām nokļuvuši viņa dzīvesvietas tuvumā. Viņš man piedāvāja masāžu nogurušajām kājām. Vai tad es varēju atteikties? Telefona rēķinam paredzētā nauda iztērēta par kurpēm, vajag gūt arī kādu pievienoto vērtību!

Dzīvoklis izskatījās pēc trenažieru zāles. Laikam viņš guļ uz velosipēda un masāžu veiks, piestiprinot mani pie līstekām. Bet tad ieraudzīju pie sienām salīmētos puskailos skaistuļus! Eh, ja tie varētu izkāpt no plakātiem un kolektīvi mani izmasēt... Misters Fitness stāstīja par savu treniņu grafiku, līdz beidzot nonāca pie nesen iegūtā masiera sertifikāta un lielais piedzīvojums varēja sākties. Štrunts par tām tupelēm, masāža bija to vērta! Arī pēcāk notiekošais ,,tas“ likās lielisks. Ir no tiem sportistiem kāds labums, tā es jums, dāmas, teikšu!

Pamodos tikai no rīta. Palūkojos uz blakus guļošo. Miegā visi vīrieši, lai kas arī viņi būtu pēc titula vai amata, izskatās pēc mīļiem puikām, kas tā vien grib pasūkāt īkšķi. Manī pamodās izsalkums un es meklēju virtuvi.

Labi, ka tur bija vismaz ūdens! Jo pārējais, kas attāli līdzinājās ēdamai vielai, bija safasēts bundžiņās un glīti sarindots uz plauktiem. Sapratu, ka brokastis nesagaidīšu un klusiņām devos prom.

Pēc tam sēdēju kafejnīcā un ēdu eklērus. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo jutos krietni pasportojusi. Žēl, ka jaunās kurpes aizmirsu pie mistera Fitnesa.

Varbūt manā pastkastītē ir jauna vēstule? Varbūt man gaidāma vēl kāda neaizmirstama tikšanās?

PĒCSVĒTKU STRESS

Sabiedriskais transports mūs satuvina piespiedu kārtā.

Trolejbusos ir tādas sēdvietas, kas atrodas viena pret otru. Apsēdos un uzreiz ievēroju pretī sēdošo ļoti simpātisko vīrieti. Smuks pēc vella! Es jau arī tā neko. Abi sēžam ar ceļgaliem kopā un cenšamies acu kustību trajektoriju organizēt tā, lai skatieni nekad nesastaptos. Citādi, nedod dievs, padomās, ka es ne tā padomāju par to, ko viņš padomājis, redzot, ka es esmu padomājusi.

Kāpēc cilvēki baidās vienkārši uzsmaidīt viens otram? Ne jau viss, kas patīk, jāapgrābsta ar rokām, vai ne? Kas notiktu, ja es pateiktu tam vīrietim - tu labi izskaties? Pieklājīgais latviešu vīrietis līdz pat nākamajiem Jāņiem nespētu atbrīvoties no tik nepieklājīgas uzbāzības radītā mulsuma.

Laikam pēcjāņu nogurums manī izraisījis šīs drūmās pārdomas.

Jāņi esot auglības svētki. Ha. Ha. Kāda tur auglība pēc tik daudz izdzertiem aliem un vēderos sastumtiem pārsālītiem šašlikiem? Vispirms ir pirmsvētku stress, kad jādomā, kur svinēt un ko likt galdā, tad seko satraukuma pilnie svētki – jo līst, kož odi, šašliks ne tā izcepies, un pēcsvētku stress – kur likt neapēsto Jāņu sieru un kādēļ es pinu vainadziņu, ja neviens pat necentās to noņemt?! Varu to uzkarināt kaltēties kopā ar tiem trolejbusā neizteiktajiem komplimentiem.

Lai sevi uzmundrinātu, atceros to vienīgo reizi savā dzīvē, kad atradu Papardes ziedu. Man palaimējās, ka nebija jābrien mežā, vai jāguļas slapjā pļavā. Svētkiem noīrētā viesu nama virtuvē uzplauka tas zieds!

Pat neesmu fantazējusi par seksu brīvā dabā. Uz plikas zemes gulties, to nu gan nē! Uzreiz iedomājos mazās skudriņas, lielos zirnekļus, ērces, zemes vēzi un visādas citas vabulītes, kas glūn zālē un laizās, manu balto miesu gaidīdamas. Ui, nē! Tad jau labāk pret koka stumbru atspiesties. Protams, ja mugura nepaliek plika. Tad var skabargas ieraut. Varbūt jādara kā latviešu tautasdziesmā:

Tautiešam atdevos

Pie vārtiem turoties,

Neies tāda nieka dēļ,

Pa zemīti vārtīties.

Sen neesmu nekur vārtījusies, sen. Žēl... Katru gadu metu vainadziņu ozolā, kā ticējumos teikts. Ja uzmetīšot, tad aprecēšoties. Dažkārt metu pat divus. Bet nekā! Savā mūžā esmu veselu dižozolu audzi ar saviem vainadziņiem apkarinājusi, bet precinieka kā nav, tā nav. Nākamgad varbūt izmēģināšu rituālu, kur plikai jāskrien pļavā un jāmēģina trāpīt kādam vīriešu kārtas līgotājam. Bet, tad iedomājos, kā es tāda plikiņa bizoju pļaviņā un visi vīrieši bēg milzu ātrumā, lai tikai es viņiem netrāpītu... Nē, tad jau labāk to vaiņagu tējā savārīšu! Jāņu zālēs esot spēks un veselība. Sasmelšos spēku un meklēšu savu Jāni internetā, lai nākamgad nav jālīgo vienai.

Svētku laikā satiku savu radu tanti. Kundzei jau ap 65, bet tik dzirkstīga un sprigana palikusi. Jautāju, ko viņa dara lielveikalā? Vai tad viņas laukos tagad ir kāds, kam lopus uzticēt? Kādi vairs lopi, šamējā atsmej. Visus esot kaimiņiem atdāļājusi. Tagadiņ atbraukusi uz Rīgu, jo interneta portālā sapazinusies ar vairākiem kungiem. Lai būtu ērtāk, sarunājusi randiņus lielveikala kafejnīcās ar stundas intervālu un nu bizo no viena pie otra. Un ne pirmo reizi viņa šādā vajadzībā pa lielpilsētu dauzās. Dzīve mutuļo! Kā veicas ar preciniekiem, jautāju. Nekas īpašs jau vēl trāpījies neesot, bet viņas sirds jūt, ka laime ir tuvu. Internets – tā tik esot štelle! Tagad varot gan ar ārzemēs strādājošo meitu pačatot, gan ar mazdēlu kādu datorspēlīti uzspēlēt, gan beidzot pameklēt kādu, ar kuru apvienot pensijas fondu, lai varētu godam vēl pēdējos Jāņus nosvinēt, cik nu dieviņš būs lēmis.

Šito klausoties, mani sakaltušie Jāņu vainadziņi duras galvā kā ērkšķu kroņi. Ja jau mana vecā tante to var, ko es vēl gaidu?! Varbūt mans Jānis vientuļš braukā trolejbusā un nenojauš, ka esmu tepat, līdzās. Es došu viņam iespēju atrast mani virtuālajā realitātē. Mēs sūtīsim viens otram kaislas tautasdziesmas līdz mūsu mīla degs kā svētku ugunskurs. Nebūs vairs ne pirms-, ne pēcsvētku stresa, jo es būšu Jāņumāte un man būs savs Jāņutēvs. Ar savu īsto vīrieti spēšu pat slapjā zālē atgulties!

TIKAI SIEVIETĒM! ( publ. IEVA, 16.jūn.)

Uzminiet mīkliņu.

,,TAS domāts tikai sievietēm. Uz tā ne īsti guļ, ne sēž. Tam ir divi tādi kā rokturi, bet rokas uz tiem neliek. Šajā speciālajā vietā, atrodoties īpašā pozīcijā, sieviete atver apskatei to savu personas daļu, kur citi ielūkojas biežāk nekā viņa pati. Kas tas ir?”

Pareizi, meitenes. Tas ir ginekoloģiskais krēsls. Viņš atrodas kabinetā, kura durvis pirmoreiz atverot, top skaidrs – bērnība beigusies. Jūs noliekat savas vieglās dienas, lai uzzinātu, ka baltie ziedi mēdz būt ne tikai pļavās. Jūs uzzinat vēl daudzus citus jaunus vārdiņus, kurus neminēšu, jo tie var traumēt vīrieti, kurš spītīgi lasa tikai sievietēm domātu tekstu. Mēs, meitenes, tos zinam. Bet reti skaļi izrunājam. Tāpēc rakstīšu šifrētus nosaukumus, dažus burtus aizvietojot ar svītriņām.

Pastāstīšu pilnīgu reālu gadījumu. Man bija pienācis tas liktenīgais brīdis, kad jānomaina detaļa izsargāšanās mehānismā, lai tā nesāk rūsēt ( spi–ā–e). Nolēmu eksperimentēt, izvēlēties jaunu ārstu. Tā teikt, tuvāk mājām, tuvāk sirdij, tuvāk arī citām ķermeņa daļām. Zvanu, izstāstu vajadzību, ārste atsaucīgi piedāvā lētu variantu, vienojamies par tikšanās laiku. Tad viņa prasa:,,Jūs esat resna?” Samulstu. Dažreiz jūtos resna, dažreiz sev liekos gana slaida. Daktere to prasot tikai tādēļ, ka viena var netikt galā. Hmm… Nu, tik resna, lai neietilptu krēslā neesmu gan.

Liktenīgajā dienā ierodos, pabrīnos, ka neviena cita klienta nav, māsiņas arī nav, bet tā kā mani vajā sajūta, ka rūsa jau zogas manās asinīs, drosmīgi kāpju uz krēsla. Uzminiet nu, kas dakterei palīdzēja tikt galā ar procedūru? Es pati. Viņa mani palūdza pieturēt spogulīti! Saliecos ne visai ērtā pozīcijā un turēju ar. Esmu bijusi prasmīga palīdze, jo mehānisms turas stingri, nerūsē un ārā nekrīt.

Spriežot pēc tā, ko runā par medicīnas stāvokli Latvijā, drīz pienāks laiki, kad lielveikalā būs plaukts medicīnas precēm. Jo katrs pats sev būs dakteris. Būs minirengena aparātiņš mājas vajadzībām, ginekologa komplekts, jaunā ķirurga - iesācēja instrumenti. Draudzenēm ne tikai sirdi izkratīsim, bet lūgsim paņemt asinis analīzēm. Erotiskā spēle ar pārģērbšanos par dakteri un māsiņu kļūs par ikdienas nepieciešamību.

Pēc kopīgi veiktā darbiņa daktere man paziņoja, ka pēc šīs s-ir-l-s man jaunu nevajadzēšot. Tad jau klimakss būšot klāt. Uzmundrinoši, vai ne? No krēsla kāpjot, jutos kā ripojot no kalna.

Ir taču sievietes dzīve viena vienīga kāpelēšana uz šī krēsa un nost! Ja to salīdzina ar kalnu, kas ir virsotnē? Klimaks? Nē! Tas briesmonis dzīvo pašā lejā. Visu savu sievietes mūžu mēs kāpjam, rāpjamies uz augšu, ar nagiem akmenī cirzdamās, bet, kad tiekam virsotnē – pļukš! Krītam lejā un atsitamies ar pieri pret reklāmu zālēm, kas mazināšot karstuma viļņus. Un tie vairs nav karstumi, kurus sauc arī par taureņiem vēderā, vai par mīlas uguni, kas plosa miesu. Šitie ir tie, pret kuriem jādakterējas!

Gribēdama būt uzmanīga un informēta, ārste pajautāja, vai man ir regulāra dzimumdzīve. Man ir! Ja gribat zināt precīzāk, man ir divdzimumdzīve! Tas ir tad, kad dzemdē, auklē, šmorē un mazgā kā sieviete, bet strādā un pelni kā vīrietis. Dzīve kā tautasdziesmā:

,,Pati māku sienu pļauti,

Pat’ izkapti asināt,

Tik vien lūdzu tautudēlu,

Lai sameta kaudzītē.”

Taisnības labad, būtu jāpievieno vēl divas rindiņas:

,,Saucu, saucu, nesasaucu,

Visu mūžu spilvenā kaucu.”

O, šie dakteru jautājumi! Kā atbildēt pareizi par partneru skaitu? Teikt, ka tikai viens? Tas izklausās nemoderni. Teikt patiesību? Izklausīsies pēc lielīšanās. Iedomājos, ja nu tajā vietiņā (m-ks-s) partneru skaits ierakstās līdzīgi kā gadkārtas koku stumbros? Daktertante ieskatīsies un teiks - ai, ai, meitenīt, jūs jau esat pārsniegusi vidēji statistisko partneru skaitu Latvijā. Jums vairs nepienākas, ļaujiet citām papriecāties! Cik tad mums to bāleliņu ir? Un ne visiem sprigulīši darba kārtībā.

Tiksimies ginekologu uzgaidāmajās telpās un sazvērnieciski sasmaidīsimies! Smaidīsim arī saņemot lielos dakteru rēķinus. Jo – ja bankrotēt, tad labāk to darīt ginekoloģiski veselām!

ZIVJU SIEVA ( publ.,,Ieva" 2.jūn.)

Reiz iemaldījos Centrāltirgus zivju paviljonā. Ieraudzīju savu skolas biedreni. Viņas raženo augumu nevarēja nepamanīt. Arī man pašai neizdevās palikt nemanītai, tāpēc gāju iedzert kafiju un parunāties. Mans aizrādījums, ka nevar jau tā pamest kasi nepieskatītu, tika noraidīts. Kopš vienam zaglim ar lašu nazi pirksti paīsināti, neviens vairs neuzdrošinoties svešai mantai pieskarties. Es arī vairs neuzdrošinājos iebilst, tāpēc uzmanīgi noklausījos stāstīto. Tik vien drosmes saņēmos, lai paustu savu izbrīnu par to, kā viņa mainījusies (ar slēptu mājienu uz viņas izmēriem).

Zivju sievas monologs

Ja mēs te tā par miesām parunājam, tad teikšu – man ir darba zirga ķermenis, vot. Varbūt sievietes ķermenis noveco, bet zirgs mūžam darbaspējīgs, zinies. A kamēr kustās, tikām viss čikeniekā. Zin, kura vieta man visvairāk apmierina sevī? Vo, patausti šito muskuli! No kā tas ir, zini? Da nezini, vot. Ko domājies, man te šitas Švarcnēgers kastes cilā? Pati esmu tas nēģers.

Kad es biju jauns meitietis, tad es ar vienu roku ņēmu kasti, ar otru turēju leti, ar kāju kaķi paspēru nostāk. Jaunība, jap... Aste gredzenā un tik dur dziedādams uz priekšu.Vai tad domā par to, ko dara? Nee. Un i lab.

A vot, ka nu i veca un resna, ta sēž pie siļķu mucas un brīnās, kā tas johaidī gadījies, ka visa dzīve sadirsta? Par to, vot, jādomā, nevis ķermeni, zinies.

Vienmēr esmu bijusi liela sieviete. Ja kāds teica, ka resna, tā parādīju savu kulaku un viņš uzreiz mainīja viedokli. Laba cilvēka nevar būt par daudz, tā teic mans tēvs, un tā viš i!

Jārukā vienalga, sieviete esi vai neesi.

Tāda tā dzīv i. Es neko, es tik paceļ augstāk zuti, vai nopucē ikru burciņu, lai spīd. Pati varu atļauties tikai siļķes... A tirgus pilns ar smalkām kundzītēm. Šamējās tur lakatiņus degunam priekšā. Reku, smirdot. Būtu labāk savus pārsmiņķētos ģīmjus piesegušas, a ta pat beigtai zivij acis sprāgst ārā no šausmām. Pašas apkrāvušās spīguļiem, bet mums pārmet, ka zivis ar eļļu iesmērējam. Jā, smērējam! Ja nespīdētu, tad nepamanītu tās zivis, jap... Bet sūdzās!

Pret to smaku nekas nelīdz, tā vot. Reiz man iedeva vienu, teica, īpašu ziepīti, kas noņem smakas visādas. Pamēģināju. Tā berzos, ka putas šķīda uz visām pusēm. Zin, ziepīt pēc tam smirdēj pēc manis, a es – kā parasti, vot.

A domā, negribas būt smukai? Kā nu negribas. A no gribēšanas vien pupi lielāki neizaugs, zinies!

Uzradās viens mīlētājs man. Izbijis jūrnieks, zinies. Teica, ka es esot kā jūra – liela, viļņaina un pēc zivīm ožot. Bišku pakuģoja uz manis un pazuda dzīves vētrās, vot. Nokāsa savus ikrus manī un aiztinās. Ka viņu jupis rāvis! Jūtos kā tāda caura un pamesta laiva.

Tagad tāda jauna mode tirgū, re, jauniņās strādā cimdos. Vai tad agrāk ko tādu varēja iedomāties? Manim cimdiem nav jēga, rokas tāpat kā ar zvīņām. Oi! Kā smējos, lasot, ka esot šitāds sāls skrubis. Padomā tik, skrubina sev nost netīrumus ar sāli! Es katru dienu skrubēju lasi un siļķes. Baigais zivju spa man šite. Pašai rokām tādas sāls vannas! Okeāni, ne vannas, vot! Tā sāls no pirkstu galiem līdz kāju pirkstiem iesūkusies. Ja zupai sāli vajag, man tik pirksts katlā jāpatur. Un asaras makten sāļas. Jā, nu gadās, ka es paraudu ar. A ko... Liekas, ka piedzimu te, starp zivju kastēm un, kad nomiršu, mani izmetīs tur, pie asakām un šmuces. Bet nevar daudz bļaut, manam tagadējam mužikam netīk, ja acis sarkanas. Kā zivij. Bet vīriets gribētu gan, lai mums i āda gluda kā zivīm, un ne skaņas no mutes, ne? A mēs, domā, neko negribam? Zinies, vīrietis domā, ka pietiek pabraukāt pāris reizes pupus un mans ķermens atdzīvosies. Ne sūda! Dažkārt es guļu kā plekste un gaidu, ka tā šūpošana beigsies, un es varēšu atsliet savas kājas uz spilvena un atpūsties. Sapamst un sāp tā, ka gribas tās kājas nogriezt.

Izgulēties arī gribas. Tā prasti, vienkārši izgulēties. Bet kur nu. Jāslej vien sava miesa augšā un jādzen darbā. Jā, man nav brīvdienu. Nē. Meloju. Divas ir. Mēs nestrādājam Jāņos un Ziemassvētkos.

A tā es tik rukā. Bet es ir sieviete, zinies. Latvijas sieviete! Tā, vot.

JAUNA UN SKAISTA DZĪVE ( ,,IEVA" 26.05.2010)

Mīļās meitenes! Pasniedziet man mutautiņu un stājieties sargājošā aplī, lai varu pačukstēt ko šausminošu. ES NEIELĪDU 38.IZMĒRA BIKSĒS! Sajūta bija tāda, ka uzlaikošanas kabīnes sienas izgaist, un es stāvu maza, resna un nelaimīga tirdzniecības zāles vidū biksēs, kuras pēc izmisīgas cīņas izdevies uzvilkt tikai līdz gurnu vidum. Novilkt vairs nevarēja. Biksēs pīdamās, kā zaķis es pielēkšoju pie pārdevējas un, bruņojusies ar pēdējām pašcieņas drumstalām, jautāju: ,,Vai tiešām nav nekādu drēbju, kuras paredzētas sievietēm ar FORMĀM? Es taču neesmu nekāds gludināmais dēlis ar seju!“ Pārdevēja man piedāvāja 42.izmēra garus un kuplus svārkus. Varbūt man viņus apsiet ap kaklu kā kleitu un visu mūžu dzīvot kā melnam trīstūrim, ko? Lēkšoju atpakaļ, lai aiz kauna pakārtos uzlaikošanas kabīnes aizskaros. Bet mazliet paraudāju, un nolēmu sākt jaunu un skaistu dzīvi.

Lepni iesoļoju lielveikalā ar stingri nospraustu mērķi – šodien es iegādāšos tikai veselīgus un liesus produktus! Ievilkusi vēderu stalti soļoju garām drēbju nodaļai. Pagaidiet tikai, drīz atgriezīšos un nopirkšu 36.izmēra šortiņus! Kosmētikas nodaļā iemetu groziņā pāris liftinga krēmus – pēc straujas novājēšanas vajadzēs atļukošo ādu kā nebūt piestiprināt atpakaļ pie kauliem. O! Attapos un diebu atpakaļ uz veļas nodaļu, lai nopirktu polsterēto krūšturi ar stīpiņām. Kad tievējot krūtis nošļuks uz leju, vajadzēs tās atstutēt vecajā vietā. Spītīgi iemetu groziņā arī par izmēru mazāku topiņu ar uzrakstu LOVE. Kad derēs, tad noderēs! Un uzraksts ir ļoti piemērots situācijai, jo mīlestība pret sevi šodien ir galvenais. Arī finansiāli varu to atļauties, jo ietaupīšu daudz naudas, nepērkot neveselīgus kārumus.

Klāt maizes nodaļa. Kurš rij tos baltmaizes kalnus? Es nē! Ātri skrienu garām, neatbildot konditorejas nodaļas pārdevējas saucienam: ,,Kundzīt, vai šoreiz neņemsiet savu iecienīto kūciņu izlasi?” Uz brīdi apstājos, lai domās samestu ugunskurā visas izēstās kūku kārbiņas. Sirds saraujas, apzinoties, ka nekad vairs manām lūpām nepieskarsies maigi pūkainais putukrējuma skūpsts. Prom, nešķīstās domas! Skriešus devos uz grāmatu nodaļu, lai iegādātos padomus kā novājēt un kā uztrenēt smuidru ķermeni jaunajai dzīvei. Man ir dažas tādas grāmatas mājās, bet tās nav bijušas pareizās. Visas izlasīju, bet tievāka nepaliku!

Paskat, ir arī grāmata par seksu diētas vietā. Varētu paņemt, bet ko nu lieki sevi sāpināt. Šodien esmu laimīga un apņēmīga.

Klāt dārzeņu nodaļa. Tā būs mana šodienas svētnīca. Visapkārt griežas krāsu karuselis, kur dārzeņi sauc - ņem mani, apēd mani! Krāsas ir, bet smaržas nav. Daži izskatās, kā no plastmasas. Varbūt pat labāk. Mazāk apēdīšu. Ja izlauzīšu zobus pret cietu ābolu, ēdīšu tikai veselīgas putras.

Atcerējos, ka dārzeņu audzēšanā izmanto ķimikālijas. Domās redzu, kā uz Paprikas sēž briesmīgais Pesticīds ar smidzinātāju rokās, un šļaksta Tomātam acīs nenosakāmas izcelsmes šķidrumu. Pārbijies Gurķis cenšas atvirzīties nostāk no ķīmiskā lietus, bet viņam, nabadziņam, tas neizdodas, jo līdzās guļ milzīga modificēta kukurūzas vālīte. Nedzīva dzeltenīga vāle… Man acīs saskrien asaras un es brāžos garām gaļas nodaļai, skrējiena laikā topot par veģetārieti, un atduros taisni pie akvārija, kur peld pusdzīvas karpas. Atvēsinu pieri pie vēsā stikla un eju tālāk. Piena nodaļā stāvu pie liesā piena un gremdējos bērnības atmiņās, kur vecāmamma ar šitādu vājpienu dzirdīja teļus. Tad jau labāk dzeršu ūdeni!

Saldēto produktu nodaļā man nav ko darīt. Visi šie pusfabrikāti, fui! Saldētas zivis no netīrām upēm. Pē! Milti – vai, vai! Makaroni – ai, ai!

Pie kasēm attopos - bet ko es ēdīšu?! Groziņā tikai milzīgs uzraksts LOVE un galvā bada izraisīti murgi. Zinu, kas man ir vajadzīgs! Cukurs ir vajadzīgs manām smadzenēm. Pasēdēšu kafejnīcā, visu pārdomāšu un saplānošu. Apēdīšu tikai vienu mazītiņu smalkmaizīti un tad sākšu to jauno dzīvi!

Pabučojusies ar putukrējumu, es sajutos labāk. Noteikti sākšu jaunu un skaistu dzīvi! Varbūt jau rīt. Varbūt mazliet vēlāk.

SPOGULĪT, SPOGULĪT... ( Traģikomēdija)

1.aina Mājās

Veicu ikdienas apkopes darbus vannasistabā. Izdaiļoju sevi un apkārtni. Un sarunājos ar draugu.

Es. ( koķeti) Spogulīt, spogulīt, saki man tā…

Spogulis. Labāk neteikšu.

Es. ( nikni) Es tevi tīru reizi nedēļā ar visdārgāko mazgāšanas līdzekli un tu nevari izmocīt no sevis kaut vienu, kaut mazu mazītiņu komplimentiņu?! Es eju prom!

Spogulis drūmi klusē. Es dodos uz plastiskās ķirurģijas klīniku.

2.aina Klīnikā

Reģistratore mani kā pensionāri pavada līdz kabineta durvīm.

Es. (lecīgi) Es pati varu! Varētu padomāt, ka krunkas uz sejas parādās tad, kad smadzeņu rievas iztaisnojas.

Reģistratore nedusmojas. Nevar. Seja pārāk stingri savilkta.

Pie kabineta sēž pieklājīgi uz sveicienu neatbildošas sejas. Drūmi un neuzkrītoši pētam viena otru, lai uzminētu, ko katra nākusi pielabot.

Klīnikā ir ļoti karsts. Sēžam, svīstam.

Es. (sapņoju) Pelēkā kantorī pie pelēkiem galdiem sēž pelēkas sievietes. Kondicionieris nedarbojas, sejas izkaltušas. Piesviedrētās blūzītes pielipušas pie mugurām. Pēkšņi atveras durvis un nāk brašais ūdens piegādātājs! Viņa kreklu virina vējš, atsedzot trenētā vēdera muskuļus. Matiem plīvojot, viņš nes muciņu kā pūciņu uz sava spēcīgā pleca. Sievietes steidz uzkrāsot lūpas, iztaisnot muguras un pavilkt svārkus uz augšu. Viņš uzsmaida. Viņas uzzied. Kantoris no tuksneša pārvēršas augļu pilnā dārzā. Visas steidz ar savām krūzītēm pie Ūdensvīra. Viņš nežēlo ūdeni un Sievietes alkaini dzer, smejas, pieglaužas viņa spēcīgajam augumam. Viņas jūtas tik spirgtas, tik apburošas un gatavas uz visu!

Sapni pārtrauc aicinājums ārsta kabinetā. Ārsts ar skatienu, tik asu kā skalpelis, mani pienaglo pie sienas. Esmu kā zīmējums uz tāfeles. Ārstam rokās zīmulis. Ārsts piebaksta manam vēderam.

Ārsts. Redzat šo tauku kroku?

Es. (nopūšos) Nu, redzu, redzu…

Dakteris. Likvidēsim! Gurni nav slikti, bet maza korekcija netraucētu. Samazināsim par trīs centrimetriem! Kājas, kājas jums ir…

Es klusi skaitu lūgšanu, lai dakterītis uzslavē manas kājas.

Dakteris. Tur vajadzēja bērnībā piestrādāt, tagad nekas vairs nav labojams.

Šausmās vēroju kā rādāmkociņš pieskaras sejai.

Dakteris. Dubultzods neveidojas. Pagaidām. Bet vaidziņi gan sākuši noslīdēt.

Es. (cenšos pajokot ) Vai tik uzacis nav par tuvu?

Dakteris. Šo labojumu veiksim pie plakstiņu korekcijas. Redzat, sākuši pietūkt, drīz noslīdēs uz leju. Iekļausim pilnu labojumu kompleksu, ja reiz pārveidojam pieri, vai ne? Jums taču nepatīk šī dusmu rieva? Acis ar’ tādas skumīgas izskatās. Pielabosim visu! Tas ir izdevīgāk. Maksā par divām operācijām, trešo saņem par velti! Lasījāt par mūsu mēneša piedāvājumu? Starp citu, zinātne iet uz priekšu milzu soļiem. Kāda kosmētikas ražošanas firma ir atklājusi jaunu veidu kā cīnīties ar pārāk jūtīgo ādu ap acīm. Ir iespēja acis pārstādīt uz kādu citu, ne tik jūtīgu vietu.

Es paģībstu. Atjēdzos klīnikas uzgaidāmajā telpā. Ap mani sastājušās citas klientes un sarunājas:

Neko tādu neredz! Varbūt tās pataloģijas ir zem apģērba? Droši vien visa ar spalvām noaugusi. Varbūt aste? Esot bijušas tādas, pat ar zvīņainu ādu!

Pieslējos kājās.

Es. Ziniet ko, raganas? Lieciet savus tvirtos dibenus uz slotām un prom! Lai jūsu silikona pupus zibens sasper!

Dodos prom, pa ceļam pasūtot mucu ūdens. Ar piegādi tieši mājās.

3.aina Atkal mājās

Ūdenspiegāde nenotika gluži kā sapnī. Bet nekas. Padzeros skaidro Latvijas avota ūdeni. Atlikušo saleju vannā. Nomazgājos. Arī spoguli notīru.

Es. Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura ir visskaistākā?

Spogulis. Cik var?! Nu, mīlu, mīlu! Mīlu tādu kā esi, johaidī! Nomierinies.

Es nomierinos.

Elektriskās stīgas

Jūties savārgusi, acis nemirdz? Ņem rokā elektroģitāru un dod pa stīgām! Man patīk rokmūzika. Tā man uzšauj pa dibenu un ikdienas soli padara raitāku. Pie sienām līmētie rokzvaigžņu plakāti sen izbalējuši un aizbāzti aiz skapja, bet sirds vēl aizvien dauzās kā bungmašīna.

Nesen biju uz savas jaunības mīļākā dziedātāja koncertu un nespēju noticēt redzētajam. Nevar būt, ka šis apvēlies kungs ar šķidro matu rotu, kura turklāt krietni atkāpusies no pieres, ir tas seksīgais čalis, kura bildi es turēju pie sienas gultas rajonā! Manī izdzisa visas spuldzītes, šito redzot. Nedrīkst skatīties uz vecām rokzvaigznēm. Tas ir kaitīgi garīgajai veselībai, jo sagrauj ilūziju par pašas mūžīgo jaunību.

Kādā ,,mūžīgo meiteņu“ iedzeršanas un klačošanās pasākumā nolēmām nepadoties un īstenot kādu jaunības sapni. Realizēt vienu pasākumu, par kuru vienmēr ir domāts, bet nekad tas nav izdarīts. Leksim vagonā, kamēr vilciens nav aizgājis! Mazliet kauns gan atcerēties šo pasākumu, jo es netrāpīju vagonā, bet paliku uz sliedēm ar sasistiem ceļgaliem, tēlaini izsakoties.

Mans plāns bija tāds. Kopš pusaudzes gadiem esmu gribējusi būt kopā ar alternatīvajiem, ar tiem, kas spēj būt izaicinoši un ne tādi kā pārējie. Bet jau 40 gadus dzīvoju kā īsteni pieklājīga vidēji statistiskā latviete. Ja sāktu dzīvi no jauna, gribētu būt ar tiem melnā tērptajiem gotu jauniešiem, kas staigā ar krustiem rotājušies, bālām sejām un melni sakrāsotām acīm. Savos sešpadsmit man bija aizliegts ģērbt melnu, jo mammai ļoti nepatika melna krāsa. Un es biju ļoti paklausīga meita, vells lai parauj!

Tad nu nolēmu piedalīties kādā gotu pasākumā. Domāju, tur visi tādi sagrimmēti, es arī uzlikšu pabiezāku smiņķa kārtu, ieģērbšos garā kleitā un satīšos melnos plīvuros. Labi, ka ir interneta veikali, kuros var iepirkt lietas jebkurai vajadzībai un izmēram.

Savilku visu mugurā un ilgi stāvēju pie spoguļa. Beidzot man bija gara mežģīņu kleita, melna ādas korsete, un gari šņorējamie zābaki. Es jutos neatkarīga un stipra! Es jutos īpaša! Izmēģināju pie spoguļa vienīgo man zināmo rupjo žestu. Tāda stipra jutos līdz brīdim, kad iekāpu taksometrā un taksists man tādai melni balti sakrāsotai pajautāja:

,,Tad nu gan būs viena ekstrēma vecmeitu ballīte, ko?“

Ne nu gluži cerēju, ka jautās, vai drīkstu viena tik vēlu uz ielas atrasties, bet nu sajutos kā veca geiša, kas brauc pie tādām pašām vēstures atliekām, lai pie balzama glāzes atcerētos jaunības grēkus. Bet tā kā esmu audzināta iesākto paveikt līdz galam, drosmīgi devos iekšā naktsklubā.

Pērkot biļeti nobrēcos: ,, Jā, tante arī grib izklaidēties! Palaiž garām, bērniņi, un iedod ķebli, kur apsēsties!“ Iedeva ar.

Tā nu sēdēju pie bāra un varonīgi turējos pie sava puslitra alus, lai troksnis no ķebļa nenogāž. Sēdēju kā veca gotiska ragana un raudzījos, kā mazie velnēni priecājas. Centos saplūst ar tumsu, jo alu jau nu neizdzertu neatstāšu! Tāpēc vēl mirklīti jānoturās.

Tad es ieraudzīju Viņu! Nabaga zēniņš. Uzreiz var redzēt – cieš nelaimīgas mīlas mokas. Tāds sadrūmis, tieviņš, bāliņš. Sēž un skumji skatās tukšajā alus kausā. Alum naudiņas nepietiek. Bet man naudiņa ir! Zinu, kā ir, kad dzīve ir izsmelta sausa un slāpes ir tik milzīgas, ka vai savas asaras jādzer. Nopirku puisim alu, trīs reizes noklausījos nelaimīgās mīlas stāstu, uz sava

pleca paraudāt ļāvu, ārā pavemt izvedu un ar taksi uz mājām nogādāju. Taksometrā bija saldais vājuma brīdis, kad gribēju viņu vest pie sevis, bet to sabojāja taksists, teikdams, ka grūti esot dēlus audzināt. Turpmāk izvēlēšos tikai tādu taksometru pakalpojumus, kuriem uz durvīm rakstīts ,,Taksists prot turēt muti“.

Kad mazgāju nost grimu no savas sejas, domāju - gadi iet, bet es tik savācu nelaimes putnus, auklēju, padzirdu, spalvas uzbužinu, un tad viņi aizlido. Tādās situācijās gadiem tiešām nav nozīmes.

Par spīti naktij un pasaulei nolēmu neļaut stīgām sarūsēt. Ieslēdzu skaļu mūziku un izpurinājos kaislīgā dejā. Kaimiņi ar mani vairs nerunā. Toties iepazinos ar simpātisku policistu!

Mīlas dzīve ar Domburu

Es mīlu Jāni Domburu. Esmu brīva sieviete brīvā valstī un varu mīlēt, ko gribu, vai ne? Mīlu viņu katru trešdienas vakaru. Šis piedzīvojums prasa iepriekšējo sagatavošanos, jo reklāmas pauzes viņa raidījumā nav garas, tāpēc viss ēdamais un dzeramais jāsagatavo laicīgi. Lai radītu pareizo atmosfēru, es uzmetu žurnālam ,,Privātā dzīve” spilvenu un blakus nolieku ,,Rīgas Laiku.” Tas ir liels un gudrs žurnāls! Nopirku to, kur uz vāka ir smukais aktieris no vampīrsāgas ,,Krēsla”. Visas iepriekšminētās darbības man ļauj justies drošāk vakaros ar Jāni. Kāpēc tieši viņš? Viņš ir liels un gudrs! Un sava raidījuma mājas lapā internetā viņš iznirst no sarkanas līnijas un ar pirkstu iebaksta taisni pierē, kā sacīdams - tu, sieviete! Jā, tieši tu! Tu nedrīksti vienaldzīgi noskatīties, kas notiek Latvijā! Es nepalieku vienaldzīga. Čakli piedalos telefonbalsojumos. Žēl, ka Jānis skaidri nepasaka pareizo viedokli, tāpēc reizēm nākas nobalsot par visām trim vai pat četrām izvēlēm. Pats gan viņš savas svarīgākās izvēles nav izdarījis, tas lasāms viņa CV. Domburs nekad nav bijis nevienas partijas biedrs. Neprecējies. Bet mums jāizvēlas i partija, i pats Jānis, ko? Lūk, tādi ir mani trešdienas vakari.

Pirmdienās mana sirds un nervi pieder brašajai CSI komandai. Nepilnu stundu pavadu pārdomās, kurš man patīk labāk – smukais policists vai gudrais kriminālistikas speciālists. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tāpēc viņi strādā komandā – katrai gaumei var atrast ko piemērotu.

Otrdienās ,,atdodos” doktoram Hausam, jo mana sievietes sirds zina, lai cik viņš izvairīgs, gan es viņu noķeršu un ar savas bezgalīgās mīlestības palīdzību noņemšu visas viņa sāpes. Par to domājot, taisni ,,dūrējs” mugurā iemetas. Slimības var būt arī seksīga priekšspēle kontaktos ar smuku dakteri.

Ceturtdienās esmu greizsirdīga uz Kauliņu, nu to, no seriāla ,,Nozieguma skelets”. Vārds viņai zīmīgs – kauli un āda vien, tādai nepienākas brašais FBI aģents! Skaidri redzu, ka viņam dzīvē trūkst kaut kas maigs, mīksts un pūkains – taisni kā es savā rozā plīša pidžamā. Viņš var nolikt galvu manā mīkstajā klēpī. Ar kārnā Kauliņa ceļgaliem jau var tikai ausīs bungādiņas pārdurt!

Piektdienās es izslēdzu TV un dodos uz teātri. Esmu kulturāla un inteliģenta sieviete. TV piektdienu programma tāpat man nepatīk, jo tur rāda tos krievu humora raidījumus, kur viņi runā tik ātri, ka nevaru izsekot līdzi. Kamēr saprotu un sāku smieties, raidījums jau beidzies. Bet latviešu teātrī es ilgojos pēc nopietna līdzpārdzīvojuma intelektuāli bagātā dramaturģijā. Atzīstu, gadās, ka nesaprotu Kairiša izrādes. Bet es protu inteliģenti paklusēt par to. Kad aizeju uz komēdiju, smejos tikai tur, kur nesmieties nav pieklājīgi. Protams, apmeklēju JRT. Jo, ja tu neej uz JRT, tad tevī kultūras nav pat 100 grami. Kad beidzot tieku pie biļetes uz Žurku Kornēliju, izliekos, ka man to uzdāvināja. Un kā ta pa velti neiesi, ko?

Visgrūtāk man ir brīvdienās. Šopings vien aizņem pusi dienas. Pat vairāk, ja to kombinē ar burzīšanos lielveikalu autostāvietā, cenšoties aizskart kāda vientuļa, bez ģimenes atbraukuša vīrieša autosānus. Vienreiz sadūros ar simpātisku kungu, kurš Zemnieku tirdziņam bija atvedis kartupeļus. Jauki izrunājāmies! Tik daudz komplimentus dzirdēju! Tik saprotošs, dzīvesgudrs vīrietis. Un visus nopirktos 10 kg kartupeļu pats ar savām stiprajām lauku cilvēka rokām manā mašīnītē ielika. Telefona nummurs, ko viņam iedevu, gan būs dārzeņu kaudzē pazudis. Nezvana.

Svētdiena nāk ar satraukuma trīsām par to, ar kuru dejot un kuram ļaut dziedāt. Lai slavēts TV pults izgudrotājs, jo viņš ļauj diet un vīterot gandrīz vienlaicīgi. Esmu steidzīga, bet uzmanīga viešņa visos šovos. Un pateicoties reklāmas paužu sinhronumam, paspēju pat uz virtuvi uzpildīt glāzi un šķīvi.

Kāpēc es neskatos pašmāju seriālu Ugunsgrēks? Tāpēc, ka manī pašā ir par daudz uguns! Būtu tik vēl iespēja grēkot…

Dzīve ir skaista un mīlestības pilna! Gan TV ekrānā, gan ārpus tā.

Par TO ( publicēts žurnālā Ieva)

Sapņi piepildās – mani uzaicināja filmēties! Caur pazīšanos, protams. Ar režisoru kādreiz kopā strādājām un pelēko kantora ikdienu centāmies atsvaidzināt ar flirta dzirkstīm. Nu labi, labi, es biju tā, kas koķetēja, bet viņš bija, teiksim, pieklājīgs. Lai ikdienai piešķiltu dzirksti, es soļoju cauri kantorim kā modes skatē un, pieliecoties pie kolēģa galda, spiedu rokas pie sāniem, lai krūtis izskatās lielākas. Izrādās, viņš ne tikai manus relišerus ievērojis, bet arī aktrises talantu! Domās jau redzu sevi preses konferencē asprātīgi aizbāžam muti kritiķim Naumanim. Bet ko vilkt mugurā filmas pirmizrādē? Kad nedēļu pirms filmēšanas saņēmu scenāriju, sapratu, ka pašā darba procesā apģērbs man nebūs vajadzīgs. Filma piedalīsies konkursā ,,Erotika latviešu gaumē”. Pagrozījos plika pie spoguļa. Nu, savā vecuma grupā noteikti esmu pirmajā desmitniekā. Un man ir vesela nedēļa laika cīņai ar sīkajām nepilnībām. Normāla pirmssvētku diēta un programma ar devīzi - vēnās vitamīns, pierē botulīns. Pēc tam varēšu braukt Mikam līdzi uz Holivudu!

Pirmā filmēšanas diena. Kā jau latviešu kino ierasts, darbība notiek seno latvju sētā. Cinevilla aizņemta, tur filmē jauno grāvēju ,,Rīgas sargu kauja par Rūdolfa mantojumu”, mums jāiztiek ar Brīvdabas muzeju. Ir ziema, Kurzemes sēta netiek apkurināta, tāpēc visiem pie deguna lāstekas un no mutēm veļas dūmi. Režisors dod komandu kadrā neelpot, mēs puspliki un iezilgani cenšamies atveidot latvisko sadzīvi. Vīrs pie galda, sieva tekalē ar ēdiena bļodām, meita pirtiņā mazgājas. Man jātēlo Māte, tā ka apģērbs palika mugurā, aube līdz acīm un visu ainu sēdēju aizkrāsnē. Erotika attiecas tikai uz Meitu. Kāda vella pēc tik daudz naudas par visādām procedūrām iztērēju, ko?

Otrā filmēšanas diena būšot paredzēta seksa ainām. Mani arī izsauca. Sapriecājos, bet šī diena sākās ar palagu lāpīšanu. Kādam tas bija jādara, un kurš tad cits, ja ne es? Tos palagus izmantoja ēnu teātra veidošanai – kā jau latviskā erotikā, tā īsti redzams nebūs nekas, tikai zem palagiem kaut kas kustēsies. Bišķin pakustējos, trīsreiz ar mīklas rulli pārskrienot kadram, un atgriezos mājās, kur nekas nenotiek ne zem, ne virs palagiem. Uzvilku savas vecās mājbikses un saritinājos uz dīvāna. Palasīju žurnālu, un tur raksts par laulības dzīves atsvaidzināšanu, kur viens no ieteikumiem ir izvēlēties seksīgu mājas tērpu. Bet, ja nav, ko atsvaidzināt, ko tad? Sēdēt logā tajā peņuārā un cerēt, ka kaimiņam pretējā mājā ir binoklis?

Nē, nu tiešām, ņemšu, apsēdīšos uz palodzes un vēl sarkanu lukturi rokās paņemšu. Būšu mūsu hrušķovkas G punkts. Kaut britu zinātnieki izpētījuši 1800 sievietes un nav atraduši nevienu pierādījumu par šādas īpašas erogēnās zonas esamību. Nez, kā viņi veica tos pētījumus? Iedomājos, stāv ļaudis aizsargtērpos un cimdos ap sievieti, baksta un jautā: nu, kā ir? Sievietēm kut, sāp, ir auksti, nav ērti, spiež muguru, duras dibenā, reibst galva, trūkst iedvesmas, nāk smiekli, bet orgasma kā nav, tā nav. Mans vīrs piecus gadus meklēja to punktu, neatrada, dikti sabēdājās un aizgāja meklēt pie citas. Vajadzēja pašai atrast un parādīt, jo vēl te žurnālā rakstīts, ka ar vīrieti jārunā īsi un skaidri saprotami. Priecājos, ka pārnāci! Vakariņas galdā! TV pults dīvānā! G punkts šite! Tāpat jau, kad vīrietim lūdzam ielūkoties sirdī, viņš skatās uz pupiem.

Seksa laikā neaizmirstiet viedos padomus, kā labāk noslēpt savas nepilnības. Ievilkt vēderu, atliekties, lai krūtis izteiksmīgākas, gurnus kustināt tik ātri, lai celulītu neievēro. Un jākliedz! Ja nesanāk no baudas, nekas, šitādā pozā kliegsiet no sāpēm. Tikai matus vēl sejai priekšā sapuriniet, ja nu viņam jūsu deguna forma nepatīk.

Bet par to filmu. Aizrakstīju Normundam, bet viņš izliekas neredzējis. Ditai nav ko prasīt, tai skaudīs, ka pašai filmēties nepiedāvā. Bet nekas, ka prese pagaidām klusē. Es turpinu sevi turēt formā, jo zinu – Miks mani sauks uz Holivudu, un tad mēs visai pasaulei tādu latviešu erotiku parādīsim, ka visi Rīgas sargi pēc manis rindā sastāsies!

Aspazija un es

Mīlu literatūru.

Protams, nepietiek laika izlasīt visas jaunākās grāmatas, bet vismaz intervijas ar latviešu literātēm žurnālos izlasu ar lielu interesi, tādejādi sekoju līdzi procesiem un turu roku uz vārda mākslas pulsa.

Lūk, kaut kāda dramaturģe uzrakstījusi lugu ,,Tāda es esmu”. Nebrīnīšos, ja sekos citu mūsmāju literāšu atbildes gājieni. Drīz Ābele izdos romānu ,,Es esmu šitāda”. Ikstenai gan jau prātā stāstu krājums ,,Tu esi TĀDS”. Viņai jau tā mīlas tēma dikti tuva. Jaunāko mēs nevarēsim izlasīt, jo tas būs gruzīnu valodā. Nesen pie internetā publicētas ziņas par Noras literārām aktivitātēm bija veseli 5 komentāri. Visi par viņas gruzīnu izcelsmes vīrieti. Ar zemtekstu – tai nu gan ir palaimējies!

Bet es gribēju izteikties par literatūru, par garīgām vērtībām, par Aspaziju. Nu, to dzejnieci, kura gul...,tpfu, dzīvoja likumīgā laulībā ar Raini. Neesmu nekāda dzejas speciāliste, bet psiholoģijā man ir sertifikāts, kuru ieguvu treniņseminārā ,,Spēks ir tevī”. Tāpēc man ir absolūti skaidrs, ka spēks ir manī un tā saknes ir latviešu kultūrā. Katra latviešu dzejdares vai prozistes radītā rinda kā diegs iet cauri manai dzīvei un sien mūs visas vienā kreļļu virtenē (uh, cik daiļi uzrakstīju). Tātad es un Aspazija esam saistītas.

Savā fantāzijā uzzīmēju šādu ainu.

Nolikusi malā grīdas lupatu, Aspazija piesēž virtuvē un pieraksta tikko viņā ieskanējušās dzejas dzirkstis dzejolim ,,Tāda es esmu”. Jā, jā, tā dramaturģe nospērusi Apazijai nosaukumu! Tādi tie sievišķi ir, ne tikai vīriešus viena otrai atviļ, pat daiļdarba nosaukumus.

Bet atgriežamies virtuvē, kur visām mums ierastā vieta. Aspazija raksta:

,,Starp ikdienas rupjiem skārieniem,

Starp pārdzīvotiem uzskatiem

Es esmu kā roze starp rāceņiem,

Kā uguns starp sausiem žagariem…”

Ups! Šajā mirklī Aspazija sajūt kartupeļus piedegam. Ai, kāds negods gadījies latviešu saimnieces virtuvē! Aspazija nevar pasniegt klasiķim Jānim piedegušus kartupeļus, jācep citi. Bet dārzeņu groziņš tukšs un ceļš līdz pagrabam tik baisi tumšs. Tāpēc Aspazijai ,,deg acīs zaļš spītības uguntiņš, iz pirkstu galiem skrien zibentiņš..” Arī sievietei ir tiesības radoši izpaust savas gara vērtības, arī vīrietim jāpiedalās ikdienas darbos! Cīnītāja par sieviešu līdztiesību iesteidzas Raiņa darbistabā, kur izcilais latviešu dzejas meistars sēž domās iegrimis pie rakstāmmašīnas un rindo vārdus lugai ,,Uguns un nakts”. Aspazija dedzīgi sauc: ,,Bet, Jāni! Vīrietis ir fiziski stiprāks, viņš ir tas spēks, tas stiprais balsts! Tā lēmusi Dabas māte un Dieviņš mīļais. Tāpēc aizej vienreiz mūžā uz pagrabu pēc kartupeļiem!”

Ahā! - saka Rainis un laimīgi pasmaida. Jo nu viņš zina, ko Spīdola, šķiļot zibeņus iz acīm, teiks Lāčplēsim. Rainis pabeidz iesāktās rindas:

,,Tu – spēks, es – daile,

Mēs saderam kopā!

Jo mērķis mums viens – pilnība.”

Rainis ir laimīgs un lepns un maigi veras savas sieviņas acīs - skat, mīļā, skat, kā man izdevās! Aspazija paskatās Rainim pār plecu, izlasa un koķeti iesmejas. Ceru, ka es tā daile, ko? Vai tik neesmu skaistākā par visu, kas zemes virsū un zem zemes ellē? Aspazija nobučo Raini uz vaiga un nočukst: ,,Tu esi mans ģēnijs, tikai mans! Raksti, mīļais, netraucēšu.” Un Aspazija vingrā solī ,,tik jautra kā burbuļu avotiņš, tik sēra kā pāri tam vītoliņš” aiztek pēc kartupeļiem, bet Rainis nodomā - to nu gan viņa tik labi pateica! Lai Spīdola tā arī saka tam Melnajam bruņiniekam.

,,Es esmu skaistākā par visu,

Kas zemes virsū un zem zemes ellē!”

Pār Latvijas ārēm nolaižas vakars. Aspazija cep kartupeļus, Rainis pabeidz ,,Uguni un nakti” un ieiet latviešu literatūras zelta fondā. Abi klusi un mierīgi paēd vakariņas un dodas gultā. Lai turpinātu diskusiju par dzejas formu daudzveidību.

Tāda bija Aspazija. Tai līdzās stāv latviešu literātes – Ābele, Ikstena, Repše, Asare un citas, kuras vēl neintervē populāri žurnāli. Bet viņas stāv Daugavmalā un skatās debesīs, kur kopā ar Ķīpsalas putniem Rukšāne lidinās. Mēs esam spēks un daile!

Tauriņa sindroms ( žurnāls,, Ieva")

,,Negaidi pavasari, sāc cīņu jau tagad!” (Iz reklāmu vācelītes)

Manas kioskā dzīvojošās draudzenes Ieva, Santa, Marta jau gatavo mani pludmales sezonai, noliekot uz starta līnijas pretī gludām ciskām un tvirtam dupsim. Kosmētikas bizness tā cenšas pārvarēt krīzi. Nav celulīta, nav asaru!

Toties dzīve nav reklāma. Mani atlaida no darba. Kā tāda lieka un pāragra krunka bosa pierē esmu izlidināta no siltas vietiņas pie datora, kur desmit gadus sēdēdama, ne tikai apelsīna miziņu uz ciskām, bet kilogramu tauku uz dibena esmu dabūjusi. Iesūdzēšu bijušo darba devēju tiesā! Liek smuidrai sievietei dirnēt pie datora visu dienu līdz dibens izaug lielāks par ķebli. Kur arodbiedrība skatās? Atlaista un sakropļota, tāda es jūtos. Bet es nepadošos!

Tagad man būs daudz laika sev. Sakopšos, sapucēšos, iesoļošu bijušā bosa kabinetā un lepni paziņošu, ka piedodu viņam, jo atlaišana man ir pavērusi jaunus ceļus vēl neiepazītās teritorijās. Tāpat šajā kantorī esmu jutusies kā iesprostota kūniņā, bet tagad esmu izšķīlusies kā taurenis!

Cīņu sākšu ar deformējošo dermopannikulozi. Lasu interneta padomniekā: ,,Par to, lai kājas, gurni, vēders un citas celulītam ļoti tīkamās ķermeņa daļas nenonāktu tā gūstā, jārūpējas visu gadu.” Paga, paga. Tā sievišķā lipodistrofija uzmetīsies ne tikai uz ciskām, bet arī citām ķermeņa daļām? Līdz pat sejai? Mīļo dieviņ, tikai ne to! Es cīnīšos ar visiem iespējamiem līdzekļiem pēc stingra plāna līdz absolūtai uzvarai. Iegūglēju ,,pretcelulīta”. Ohoho! Pretcelulīta masāžas, krēmi, procedūras, bikses, diētas, šorti, maskas. Un ietīšanās plēvē! Ja pretcelulīta industrija atdotu kaut desmito daļu Latvijai, finansu krīze tiktu uzvarēta. Bet nedos! Tā vietā dabūsim desmit jaunus produktus, kas padziļinās krīzi mūsu maciņos, bet nemazinās ticību brīnumam.

Izstrādāju plānu. No rīta – skrējiens. Tad kontrastduša, rīvēšanās, masāža, īpašais brīnumkrēms, brokastīs – viens burkāns. Tad uzvilkt pretcelulīta šortus un kājas masējošās zeķubikses, doties uz procedūrām skaistumkopšanas salonā. Pusdienās vistas fileja bez sāls un divas salātlapas, pēc tam vizīte pie psihoterapeita. Kāpēc? Jo viss sākas galvā! Pat celulīts. Skriešus uz mājām, palēkdamās pa trepēm, slēdzot durvis veicu sēžas muskuļu sasprindzināšanas vingrinājumu. Atkal kontrastduša, pretcelulīta plāksteris uz dibena, tad ,,stundu stāvu domādama” pie atvērta loga, lai auksta gaisa cirkulācija liek asinīm straujāk izvest sārņus no mana organisma. Programmas turpinājumā – medus masāža. Sauja latviešu nacionālā dārguma uz stilbiem un izdauzīt no sevis visus nesmukumus, atceroties atsauksmi par šo procesu internetā. ,,Neieteiktu šo masāžu veikt, ja esat nolēmusi apmeklēt pirti vai baseinu, jo cilvēki padomās, ka jūs mājās kāds smagi sit.” Es nekur neiešu. Un vakariņas arī neēdīšu! Pēc sešiem ledusskapī ir tikai sliktie tauki. Pie sienas pielīmēju reklāmu, kur redzams sačokurojies dibens ar uzrakstu ,,pirms” un blakus vingro pēcpusi ar uzrakstu ,,pēc”. Nu un, ka redzams, ka ne tikai dibens, bet pati sieviete nomainījusies? Iedvesmojoši. Tik iedvesmojoši, ka visu vakaru ap ledusskapi dancoju. Trenēju raksturu. Viņš runā ar mani, tas ledusskapītis! Viltīgi aicina tikai paskatīties, tikai pārliecināties, vai kādam produktam nebeidzas lietošanas termiņš. Es esmu no dzelzs! Es neļaujos, tikai ātri iešauju roku, lai izņemtu iesākto vīna pudeli. Glāzīti sarkanvīna labākai asinsritei taču esmu pelnījusi, vai ne? Prozit! Lai miedziņš saldāks! Priekā! Lai kreņķi aizmirstas! Tikai vēl vienu. Par ticību brīnumiem! Tagad pēdējo. Lai asaras nožūst…

No rīta pamostos un ciskas gludas kā vīna pudeles! Brīnums ir noticis, un nav svarīgi, vai bija man tas celulīts pirms tam, vai nebija.

Jo mēs esam taureņi. Mūsu spārnus rotā prieki un asaras, augšup ceļ uzvaras un sapņi liek dejot! Esam raibas kā vasaras, kaislīgas kā pavasaris, krājumā mums rudens bagātības, acis mirdz kā sniegs saulē! Pretī pavasarim, dāmas!

Spalvas pa gaisu! ( publicēts žurnālā Ieva)

Laiks fantāzijai.

Stāvu uz skatuves. Pār mani līst gaismas straumes, zāle pārpildīta, un gaiss vibrē no aplausiem. Man rokās epilators! Sievietes sadistiskais mīlnieks, pēc kura pieskārieniem trīs dienas sūrst miesa un dvēsele. Miesa cīnas ar iekaisuma procesiem, bet dvēselē deg tikai viens jautājums – kāpēc mēs nevaram dzīvot spalvainas un laimīgas? Mans jautājums atbalsojas zālē un tur esošās sievietes vienoti sauc – brīvību spalvām! Tiešām, kāpēc runā par seksīgiem trīsdienu rugājiem uz vīriešu vaigiem, bet neko tādu nesaka par sieviešu kājām? Netaisnība! Šamējie var noauguši staigāt, bet mums jātup spalvu aizdambētā dušas kabīnē ar sagraizītām kājām un trulu žileti rokās? Par vīriešu un sieviešu spalvu vienlīdzību! Zāle aplaudē. Es jau gatavojos sašķaidīt rokās turēto epilācijas moku rīku pret skatuves dēļiem, kad man rodas labāka doma. Vīrieti uz skatuves! Mēs jau sen to esam pelnījušas. Mēs viņu tā noepilēsim, ka viņš aizmirsīs sieviešu žurnālu gudrības par to, cik gludi skūtām mums jābūt. Vīrišķi tak salasās un visam tic! Diemžēl skatītāju zālē neviens vīrietis neatradās. Divi, kas bija, aiz bailēm mainīja orientāciju. Labi, iztiksim ar maketu. Uz skatuves tiek uznesta liela vīrietim līdzīga planšete un man rokās tiek iedota pātadz…, tpu, rādāmkociņš. Meitenes! Tagad jūsu vārds būs likums, un mēs kopīgi izstrādāsim rīcības stratēģiju un virzienus. Tātad – seja! Es iebakstu tur, kur būtu jāatrodas vīrišķīgiem vaigu kauliem un mērķtiecību izstarojošam žoklim. Zāle nespēj vienoties. ,,Visu nost!” ,,Mazu bārdiņu atstāt!” ,,Tikai bakenes!” ,,Bakenes nerullē!” Klusumu, dāmas! Ierakstīsim protokolā – sejas apstrāde pēc individuāli apstiprināta plāna. Laižam rādamkociņu zemāk. Krūšu apmatojums. Sievietes smaida. Viena asprāte izmet – izepilēsim BMW! Jā! Lai vīrieša krūtis rotā viņa automašīnas logo. Mīļi, vai ne? Džekiem nav lieki jādzesē mute, lai pierādītu, kuram krutāks autiņš. Atrauj tik krekla krūtežu un viss skaidrs! Zemāk, zemāk – mirdz sieviešu acis. Pacietību, dāmas. Vispirms metam viņu otrādi! Ko jūs sakāt par spalvainām vīriešu mugurām? Zāle vienoti vaibstās, es ar sarkanu zīmuli uzrakstu mugurai – no spalvām brīvā zona. Tagad ķeramies pie vēdera. Sievietes sāk apspriest personīgās dzīves intīmās detaļas ar blakussēdētāju. Saprotu. Man reiz bija mīlnieks ar tik seksīgu spalvu celiņu no nabas līdz … Tātad uz vēdera atstājam tādu kā bultu, kura rāda virzienu. Uz leju, protams. Tad dodamies uz vīrietības templi. Atrotam rokas un aplūkojam apaugušo auglības simbolu. Zālē sēdošās sievietes koķeti ķiķina. Pēkšņi viena pielec kājās. ,,Meitenes, atcerēsimies par mūsu sievietības epicentru. Tā vietiņa ir pati maigākā un trauslākā, bet mēs tur skujam, epilējam un vaksējam tik ilgi un bieži, ka ne tikai sekss nav tīkams, pat apakšbikses bez sāpēm nevar uzvilkt!” Zālē iestājas negaisu sološs klusums, kurā dzirdami vientuļi šņuksti. ,, Esmu pilnīgi noepilējusies, bet viņš mani vienalga nemīl!” Šie vārdi kā zibens aizdedzina sieviešu mīlas ilgās sakaltušās sirdis. Dari to tā, lai viņš JŪT, tās kliedz un es paceļu epilatoru izšķirošajai cīņai. Bet kāpēc man to izbaudīt vienai? Mīļās skatītājas, iedomājieties sevi epilatora vietā! Mēs esam epilatori. Roku vietā ir asmenīši un spalvu raujamās pincetītes. Acis redz vissīkāko spalviņu. Mutē ir sāpju remdinošs šķidrums, kuru varam izsmidzināt uz bailēs drebošās miesas. Bet varat arī neizsmidzināt! Mēs iedarbinam motoru. Mēs izraujam pirmo spalviņu. Vēl vienu. Mēs esam epilācijas Ferrari! Kad viena ieaugusi spalva nepadodas, mēs ieslēdzam turbo režīmu! Mēs virzamies uz priekšu kā zaldātu rota džungļos! Mēs to varam! Mēs esam stipras! Esam nonākušas vietā, kur režīms jāpārslēdz uz intīmo zonu apstrādi. Tad es dzirdu pievilto un pamesto sieviešu elsas, kas lūdz: ,,Daram to! Ne spalviņas!”

Plēšam un raujam, līdz apkārt tuksnesis. Bet sāpes nepāriet.

Mierīgi ieelpojam. Izelpojam.

Eh, štrunts ar tām spalvām! Ka tikai cilvēks labs.

Mīlēsim savas spalvas kā sevi pašu!