TANTISMS

Nesapriecāsimies par agru! Gripas vīruss agonē, bet ir kāda kaite, kas plosās jebkurā gadalaikā un piemeklē visa vecuma sievietes. Tantisms! Tā sauc šo vīrusu, kas piezogas un jaunu garā vai miesā sievieti padara par burkšķošu un neapmierinātu bezdzimuma personu, kas sēž sabiedriskajā transportā un ar kaulainu aci pēta jaunus cilvēkus, kuri tā paskaļāk uzvedas.

Nu labi, atzīstu, es arī nejūsmoju par jaunām skuķēm, kuras sakrāsojušas sejas, spiedzīgās balsīs caurdur līdzcilvēku bungādiņas ar stāstiem par to, ko viņš teicis, ko viņa padomājusi, kur viņi tagad dosies un kas tik tur nenotiksies. Bet es sev atgādinu – pati kāda biji! Vai negadījās jaunības trakumā tā spilgtāk saģērbties, apvilkt neveiklas un izsmērētas melnas līnijas ap acīm? Tā piederas pusaudžu vecumā. Tas ir jāizslimo kā masaliņas, lai vēlāk nav jāstūķē savs četrdesmitgadīgais un astoņdesmitkilogramīgais dibens melnos ādas svārciņos, mēģinot sev iestāstīt, ka jaunība nav beigusies.

Jānotver tas mirklis, kad kļūstam par tantēm! Lai pagūtu izglābties.

Par to iedomājos vakar, braucot autobusā, iespiesta aizmugures sēdeklī starp četriem jaunekļiem, kuru sarunu pārtrauca dusmīgs burkšķis no kādas jaunas meitenes priekšējā sēdeklī - lai šamējie beidzot te bļaustīties, jo viņa lasot grāmatu! Ir labi, ka cilvēks lasa. Godājami. Bet puikas nebija dzēruši, neuzvedās agresīvi, tikai paskaļākās balsīs apmainījās viedokļiem par lielo Neko, kā jau tas pieklājas kumeļvecumā.

Izsniegtu meitenei prettantisma tabletes. Ja vien tādas būtu.

Arī pašai gadījies, ka tabletes noderētu.

Ai, kā gribējies padalīties bērnu audzināšanas noslēpumos vai dzīvnieku pārvadāšanas noteikumos. Ir mēle niezējusi jaunai skuķei aizrādīt - lai ļauj kādu vārdu bilst puisim ar’, citādi aiz lielas pļāpāšanas zaudēs potenciālu precinieku. Vai kā gribas uzšņākt dusmīgajām vecenēm – kāda jēga tik ilgu mūžu dzīvot, ja rezultāts ir nepārejošs niknums saviebtā ģīmī?

Vēl ir gribējies aizbāzt ar slapju cimdu mutes tiem, kuri piebļauj visu transportu ar politiskām diskusijām.

Tā kā uzmanieties. Vērojiet savus rādītājpirkstus.

Jo viens no tantisma tuvošanās simptomiem ir šitā pirksta stīvums. Pirksts iztaisnojas un tā vien prasās tikt pacelts pret debesīm, lai pavēstītu pasaulei, kā pareizi jādzīvo, kas jāģērbj mugurā un kā jāuzvedas sabiedriskās vietās un ne tikai tur.

Labāk mēles lokanību demostrēsim ar to aizsniedzot degunu un tādejādi smīdinot bērnus. Turēsim mēli aiz zobiem un rādītājpirkstu kabatā. Vismaz sabiedriskajā transportā. Lūdzu.

BALLĪTE

Savā dzimšanas dienā esmu iespundēta duškabīnē!

Tā vietā, lai virpuļotu viesistabas deju placī, es tupu neērtā pozā starp želejām un šampūniem un ar pirkstu rakstu uz sienas ,,Asnātei 22”. Tas viss – draudzības dēļ!

Kursabiedrs Aleksis mani iestūma vannasistabā, lai lūgtu padomu, kā sadzīvot ar savu mīļoto Daci, kurai piemīt vajāšanas mānija.

Ja Dacīte nebūtu mana labākā draudzene, es ieteiktu Aleksim no māniju pārņemtām sievietēm mukt ātri un tālu, bet nu mudinu būt pacietīgam, iecietīgam un visādi citādi cietam. Bet psihoterapijas kurss knapi tika iesākts, kad Dace jau lauzās durvīs, lai noskaidrotu, ko viņas izredzētais tik ilgi dara tualetē. Dace grib zināt visu par katru Alekša soli un ir neprātīgi greizsirdīga, tāpēc es izgaisu duškabīnē, lai neizraisītu scēnu, kas varētu samazināt draudzenes nervu šūnu skaitu un sabojāt svinības.

Tā nu gaidu, kad pārītis izrunāsies. Labi, ka viesus gaidot, nenospodrināju kabīnes durvis, var labi paslēpties. To lielo dvieļu kaudzi uz grīdas gan vajadzēja novākt, nezinu, kā tā gadījusies..

Te sadzirdu – pārītis runā par mani.

    -   Mīļum, tu pārāk daudz uzmanības velti Asnātei. 

    -   Ko tu! Mēs esam tikai draugi.

    -   Bet viņa ir smuka, - mana draudzenīte nomurmina.

Paldies, Dačuk, apmierināti pasmaidu un gaidu Alekša teikto.

-       Jā, ir.

Mans smaids izplešas pa visu duškabīni! Un tūdaļ saplok, jo Dace iekliedzas:

       -  Pieķēru nodevībā! Kas viņai smukāks kā man?

Aleksis sastingst - atkal pateicis ko nevajag. Es arī saspringstu, jo atklājies - Dačukam nepatīk, ka mani atzīst par smuku! Baigā draudzene ne?

,,Draudzene” turpina:

       - Asnātei ir plānāki mati, īsākas skropstas, līks deguns un resns dibens!

Štrunts par skropstām, matiem un degunu, bet, ja piemin manu gurnu rajonu, es kļūstu nikna. Tāpēc rauju vaļā duškabīnes durvis un bļauju:

        - Pieķēru nodevībā! Liec mierā manu dibenu! Labāk uzpolsterē savējo, citādi nav uz kā svārkus uzkarināt!

Dace zaudē valodu, Aleksis aizver acis un gatavojas ģībt, lai izvairītos no iesaistīšanās skandālā.

   -  Ko jūs abi te darījāt? – attapusies no šoka, Dace savu sāpi par neformīgo apakšdaļu cenšas apdzēst ar greizsirdības lēkmi.

   - Gurnu apkārtmēru mērījām! – es neļaušu novirzīties no galvenās tēmas.

-       Nav tik gara metrmēra, lai tavus varētu apjost! – Dace atcērt.

-       Nav tāda puiša, kas ilgāk par mēnesi pie taviem kauliem noturētos! –  es braši aizstāvos.

Dace met man ar tualetes papīra rullīti. Es bliežu pretī ar švammi.

-    Meitenes, varbūt nevajag? – iepīkstās Aleksis.

Abas vienojamies kopīgā kliedzienā – apklusti! Un lūkojam pēc kā mešanai piemērota.

Dace atrauj skapīša durtiņas. Kamēr nav tikusi pie ,,Ariel” un ,,Domestos” pudelēm, es paķeru dušu un šļācu viņai sejā ūdeni. Lai nomazgā no savām lūpām par mani teiktos netīros vārdus!

Drīz mēs visi esam slapji, acis aizlietas, skats uz pasauli aizmiglots. Aleksis uzkāpj uz nomestās šampūna pudeles, tā saplīst, viņš paslīd, krītot ķeras pie Daces, norauj viņu pie zemes un abi sakuļ grīdu ziepju putās.

Hohoho! Kā uzvarētāja lepni kāpju ārā no duškabīnes.

Tad sakustās lielā dvieļu kaudze! Viens no dvieļiem pieslejas un cenšas mums kaut ko pateikt.

Runājošs dvielis! – spiedz Dace.

Atkāpies, frotē rēgs! – auroju es.

Aleksis tikai kliedz aiz izbīļa. Guļ uz grīdas un kliedz. Cik nožēlojami.

Nu esam tikai divas drosmīgas sievietes, kuras spēj pacelties pāri sīkiem kašķiem un apvainojumiem, lai cīnītos pret spoku uzbrukumu.

Kad esam sadevušās rokās, lai ar matu laku aizstāvētos līdz pilnīgai uzvarai, dvielis nokrīt, atklādams kursabiedra Rolanda sagurušo stāvu.

-       Eu, kas notiek?

Nevajag gulēt manos vannas dvieļos, lūk, kas notiek!

Mēs smejamies un draudzīgi apkampjamies.

Tikai Aleksis sarāvies tup pie duškabīnes. Mēs ar Dacīti saskatāmies un saprotam, puiši nāk un iet, bet draudzenes paliek uz mūžu. Lai arī kāds viņām būtu gurnu apkārtmērs.

Te atsprāgst vannas istabas durvis.

- Juhū! Slapjo krekliņu ballīte! – jautri bļaustās mani iereibušie viesi un piebiedrojas Aleksim uz grīdas.

Kāds paķēris dušu, dzied: ,,Lai tik līst, rudenīgs lietus” un ūdens līst un līst...

Visi priecājas un šļakstās.

Es aprēķinu galvā remonta izdevumus, bet tad kāds man iedod šampanieša glāzi, un viesi klaigā: ,,Slava Asnātei, visu laiku labāko ballīšu rīkotājai!”

Nu labi, izpriecāsimies. Draudzības dēļ!

ATKLĀTA VĒSTULE JĀNIM BALODIM PAR NACIONĀLĀS ATTĪSTĪBAS PLĀNU

Man nebija šaubu, ka izrāde būs laba.

Biļetes izpārdotas, recenzijas pozitīvas, nominācijas solīdas. Kādi vēl pierādījumi vajadzīgi?

Devos uz ,,Dirty Deal” ( paldies par telpu labiekārtošanu!) ar dažiem personīgiem jautājumiem.

Kāpēc tieši pats Jānis lasa savus tekstus?

Vai tam ir kāds sakars ar stand up un ja ir, tad ko man no tā būs mācīties?

Īsumā atbildes ir -

jā, tikai un vienīgi pašam Balodim bija jārunā šis teksts.

Jā, tam ir sakars ar stand up žanru. Ar to žanra virzienu, ko dēvē par politisko, kā piem. Dž.Kārlins. Pavej, te ir video angļu mēlē ar krievu subtitriem..

Protams, protams, Kārlins ir kā pipari pakaļā, bet Balodis ir pieklājīgs jauneklis no inteliģentas vides, kura lielākā atļaušanās ir pārvilkt bikses 100 skatītāju priekšā.

 ( Paldies, Jāni, vēroju ar interesi) J

Ko es ar to visu gribēju teikt? Stand up liela nozīme ir mākslinieka tēlam. Paštēlam vai izveidotam, nav svarīgi. Galvenais - lai tāds būtu un lai būtu tikai viņam raksturīga attieksme pret stāstīto. Tikai tad var panākt tādu efektu, kā D.Moran izrādē pagājšogad Rīgā, kad pietiek tikai uznākt ar sev raksturīgo vīna glāzi rokā, kad zāle jau gavilē un aiz smiekliem krīt no krēsliem.

Tieši tāpēc Jānis notur interesi par sevis teikto, jo tēls un teksts sader kā cimds ar roku, rada absolūto ticamību un izraisa līdzpārdzīvojumu.

Protams, kāds iebildīs, ka stand up ir komēdijas žanrs un tam skatītājiem jāsagādā smiekli. Jā, tā ir. Bet, mīļie skatītāji, ja žanrs ir politiski satīriskais, tas prasa no klausītājiem zināšanas par konkrēto materiālu un jomu, lai varētu tos jokus uztvert. Un tā nav ne Baloža, ne Sīļa problēma ( ha, te varētu sekot labs joks par putniem..) Jā, viņi kopā vicina spārnus lidojumam, bet daži skatītāji paliek ar kājelēm dubļos, jo māk tikai lamāt valdību, bet nesaspringst, lai lasītu dokumentus. Un kur nu vēl tāda extra – kā domāt par izlasīto. Ja tauta ir stulba, tā tiešām nav šo jauno ,,putnu” lieta.

Bet. Patīkams pārsteigums bija publika. Laikam tādi ļaudis ,,Dirty Deal Teatro” neapmeklē bieži. Un, lai arī smiekli atskanēja retumis, kopumā interese par stāstīto tika godam noturēta.

Paldies par izrādi! Un īpašs paldies par Keiva dziesmu finālā! :)

MANS MANIAKS

- Būtu kādu romantisku filmu parādījuši! Bet atkal raidījums par slepkavniekiem, - es izslēdzu TV un izdaru to īsti laikā, lai dzirdētu aizdomīgu ūdens tecēšanas troksni vannasistabā.

Atkal plīsusi tā nolādētā truba! Labi, ka izdodas sazvanīt meistaru, kurš sola ierasties visdrīzākajā laikā.

Pēc desmit minūtēm zvans pie durvīm. Aizdomīgi ātri!

Ja nu viņš ir maniaks?! Kaimiņiene stāstīja par negantnieku, kurš staigājis pa vientuļu sieviešu mājām, izlicies par santehniķi, bet patiesībā izmantojis tās nabaga sievietes visādos neķītros veidos. Licis kafiju vārīt, vakariņas padot un .. Jā, arī To!

Šausmas! Viņš dežūrē rajonā un gaida iespēju.

Nevērt vaļā? Bet, ja nu tas ir santehniķis, kuram iepriekšējais izsaukums tepat līdzās? Man tā truba jālabo! Nopludināšu kaimiņus, būs vēl trakāk – tie ir īsti sūdzēšanās maniaki.

Vēlreiz zvans pie durvīm.

Jānodrošinās pret visļaunāko!

- Tūlīt! - nobļaujos un sāku bruņoties. Atsliešu birsti koridora stūrī. Ja nu uzbrūk uzreiz un gāž zemē, tad es paķeru slotaskātu un - blaukš pa pieri. Pabāžu maizes nazi zem dīvāna spilvena. Ja nu maniaks mani grūž uz istabu un grib mīkstākā vietā maniakoties, es grābju palīgā dūcīti.

Zvans atskan trešo reizi, es steidzos atvērt, virtuves priekšauta kabatiņā ieliekot skuvekli. Ar vienu roku veru durvis, otra paliek kabatā, satvērusi aso aizsargrīku.

- Noslīkusi vai tajos plūdos, ka never vaļā! Sāku uztraukties, vai nav jāzvana ātrajiem, – saka it kā santehniķis.

Pielabinās. Izliekas līdzjūtīgs.

Un rokās tāds aizdomīgs koferītis. Esmu šitādus redzējusi seriālos, kur gatavojas spīdzināšanai. Tajos ir skalpeļi, naži un kaulu žāģītis.

- Imants, - stādās priekšā maniakmeistars un noliek koferīti.

- Truba, - es izstostu, - vannasistabā.

- Kurš no tiem ir vārds? Truba vai vannasistabā? - Imants nosmej un dodas norādītajā virzienā.

Tādi aizdomīgi viņam tie jociņi..

-       Var redzēt, ka saimnieka nav, - nopukst Imants, pētīdams trubu.

Aha! Izošņā, vai mājās ir kāds vīrietis!

-       Pado’ man to instrumentu kasti, smukā sieviete!

Cik labi! Nav nekāds maniaks! Īsts vīrietis, kurš māk pateikt īsto vārdu īstajā brīdī. Sapriecājusies strauji cērtos riņķī, roka ar skuvekli no kabatas ārā, un taisni tajā brīdī, kad Imants smaidīdams paliecas pretī, iešķeļu viņam labajā vaigā.

Tiesā iesūdzēšu šito skuvekļu firmu! Kad kājas jāpucē, tad tik truli, ka divas minūtes viens ādas centrimetrs jākasa, bet mazliet pavicinoties šķeļ līdz asinīm.

- Au! - Imants ķer pie sejas, jūt asinis, bet es viņu velku ārā gaitenī. Tur meistars sagrīļojas. Es viņa lielo augumu nespēju noturēt, abi krītam un Imanta galva piezemējas uz aizstāvībai sagatavotās birstes un kāts – bladāc! Taisni pa degunu!

- Es tā negribēju, - iebrēcos.

- Laid vaļā, maniakālā sieviete, - dusmīgi saka Imants ar asiņainu seju, slejas kājās un grib bēgt, bet es viņu stumju uz istabu. Nekur nelaidīšu! Lai mierīgi pasēž, kamēr sameklēšu plāksterus. Kad Imants piezemējas uz dīvāna, atskan šausminošs kliedziens un es atceros par paslēpto nazi. Manā dīvānā, kurš tik ilgi nav jutis vīrieša svaru, tagad viens eksemplārs ņems un noasiņos! Cūcība! Jaungada naktī es noriju lapiņu ar vēlēšanos šogad satikt savu Lielisko vīrieti, bet nu man mīļotais būs jāmeklē starp cietumsargiem.

Imants vēl ir dzīvs un kunkstēdams izvelk no dibenapakšas … Ak, kungs, viņš uzsēdies uz grāmatas ,,Kā aprecēt Īsto vīrieti” asajiem stūriem!

- Kāda laime! – es iebrēcos un aiz izglābšanās prieka sēžos blakus Imantam, iedrošinot aplieku vienu roku ap pleciem, bet ar otru čamdos pēc naža, lai paliktu tālāk.

- Tev vajadzētu kādu brītiņu pie manis uzkavēties, – es čukstu upurim ausī. – Lai varu sakopt brūces.

Imants pagriež pret mani savu ievainoto seju, kurā divas labsirdīgas acis grib noticēt maniem maigajiem motīviem, bet tad skatiens maina virzienu uz manu kreiso roku, kurai izdevies atrast lielo maizes nazi.

- Ja tu mani nenogalināsi, es varētu tevi aprecēt, – Imants cerīgi nočukst.

Un paģībst! Paģībst pirms esmu devusi jāvārdu!

Ko darīt?

Ātros es nesaukšu. Aizvedīs manu līgavaini.

Kad Imants pamodās, viņa seja bija tīri nomazgāta, uz labā vaiga uzlīmēts glīts plāksterītis, bet istabas vidū saklāts vakariņu galds.

Tā mēs iepazināmies.

Jau piekto gadu es čukstu sava vīra ausī - ak, tu, mans maniaks!