Ne katru dienu rodas jaunas teātrim veltītas interneta lapas, kur nu vēl tādas, ar tik labu nosaukumu kā kroders.lv . Cerams, te būs gan nopietnas recenzijas, atsauksmes, teātra cilvēku blogi un lugas.
Man visvairāk patīk mākslinieka Z.Lasmanoviča izveidotais dizains un tas, ka pieejams katras dienas visu teātru repertuārs.
Kā pirmā luga dramaturģijas sadaļā ir mana ,,Katram sava Āfrika."
Lasam un vērtējam!
http://kroders.lv/katram-sava-afrika/
svētdiena, 2011. gada 17. aprīlis
sestdiena, 2011. gada 16. aprīlis
PUIŠI UN APELSĪNI
Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.
Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.
Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.
Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais. Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:
"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".
Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.
Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
Radioraidījums ,,Talanti un pielūdzēji"
Heijā! Man patika radioraidījums pašai par sevi. Tā teikt, pats talants, pats sev pielūdzējs. :)
Priecājos gozēties tik krāšņā kompānijā kā raidījumu ciklā intervētās personības.
Klausāms te:
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm
Paldies žurnālistei Zanei Lācei!
Priecājos gozēties tik krāšņā kompānijā kā raidījumu ciklā intervētās personības.
Klausāms te:
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm
Paldies žurnālistei Zanei Lācei!
otrdiena, 2011. gada 12. aprīlis
LĪGAVA VESTARDAM
Kā aprecēt Vestardu? Tāds, lūk, jautājums pēc interviju lasīšanas presē un raidījuma ,,Vīrietis uz paklāja“ noskatīšanās.
Tā kā labāk vīrietis mājās uz gultas pārklāja, nevis ,,uz paklāja“ TV, sievietei jābūt gatavai cīnīties par laimi. Jo ,,personīgais koncerts vispirms jānopelna“, kā teica pianists Šimkus raidījumā Leonardai Ķesterei, tā arī atstājot viņu vientulīgi eksistējam dīvāna maliņā, kamēr atsaucīgi reaģēja uz blondās un smukās Elīnas dzirksti.
Tā nu ir, Leonarda, mūsu abu vecumā dzirksteļošana jāatstāj jaunākiem skuķiem, jo esam jau pakurinātas pagales, kurām jāpriecājas, ka vispār kāds mūža laikā centies piešķilt. Toties mums neviens neliedz ar svecīti blakus pastāvēt un viedus padomus padalīt.
Latvju meitas, saņemās, un brienat uz Tukuma mežiem, brunčus atspraudušas!
Ja nenomaldīsieties tumsā, nenosalsiet aukstajā pavasara gaisā, neiebāzīsiet kājas konkurējošo mātesmeitu izliktajās zvēru lamatās, varbūt kādā pilnmēness naktī jums izdosies satikt Vestardu, kurš baltā kreklā slīd mežā, gremdēdamies koku šalkoņas un dabas elsu radītajā skaņu simfonijā. Tik nenobiedējiet, meitenes, savu līgavaini! Maigi piesitiet pie iepriekš noskatīta koka stumbra ar priedes zariņu, iespēlējot maigu ,,sol“. Vestards saausīsies – kas tur? Jauna skaņa ierastajā skaņu celiņā? Kad viņa daiļo acu skatiens beidzot ieraudzīs jūsu aprises maigajā meža rīta migliņā, nirstiet ārā kā Venēra no jūras putām. Tikai nedziediet, dieva dēļ! Labāk pirms tam ieplēsiet apģērbu tā, lai mazliet atsegtu plecu un daļu krūts. Jūs, meitenes, izliecieties, ka klīstat te pilnīgi nejauši, ka mēnesnīcas vērot sakārojies. Un labāk nepieminiet ,,Mēnesnīcas sonāti“ ! Nelieniet sfērā, kur Viņš ir labāks. Arī par kazkopību labāk neizsakieties. Labāk meklējiet aizklīdušo kaķēnu! Tā ir laba ideja. Tas liecinās par jūtīgu sirdi un vēlmi uzņemties rūpes. Skumstiet daiļi, neraudiet! Samērcēsiet acu tušu, un nosmērēsiet viņa balto kreklu, kad centīsieties remdēt kaķa zaudējuma sāpes, pret viņa plecu atspiežoties. Tikai pret plecu, meitenes! Sākuma prelūdijai jābūt maigai, tāpēc drīkst tikai ar vienu roku mazliet atspiesties pret 1,93 m garā auguma krūšu rajonu, cerot, ka krekls ir aizpogāts, jo citādi nerātna mātesmeita var nenovaldīties..
Vai, esmu tik sakarsusi, nočukstiet un izvelciet pudelīti, uz kuras rakstīts ,,Ekoloģiski tīrs skaidrais avota ūdentiņš“. Koķeti pašļakstieties, mazliet trāpat Vestardam, tad samulsusi atzīstieties :,, Ka tik neesmu izsitusi caurumu tava cietokšņa sienā,“ un bēdziet.
Ja neviens jums nedzenas pakaļ, tad nekā...
Ja dzenas, nesapriecājieties, varbūt tas ir vilks, ne Vestards!
Vestards nekur nevar paskriet, jo viņu ielencis precētieskāru meitu pūlis, TV kameras visu filmē un žurnālisti visu pieraksta.
Pianists bēg, lai paslēptos klavierēs, jo mūzika ir vienīgā mīļotā, kura spēj remdēt alkas pēc mīlestības, neievainojot dvēseli un nenoraujot kreklu.
piektdiena, 2011. gada 8. aprīlis
STROIKA-NEDASTROIKA
Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.
Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!
Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“
Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!
Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.
Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...
Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.
Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.
Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.
Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.
Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.
Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.
pirmdiena, 2011. gada 4. aprīlis
KINORITUĀLS
Par katru kino apmeklējumu Forumā es dāvinu sev bonusu – eju uz Stokmann pirmā stāva kafejnīcu. Paņemu kruasānu ar garnelēm un ... Jā, būšu pavisam atklāta – sidru. Bet mazo!
Arī filmas ,,Rituāls“ apmeklēšanas rituāls neiztika bez ierastajiem kārumiem.
Tā nu apsēžos, iedzeru pirmo malku burbuļūdens un sajūtu – mani vēro.
Palūkojos pa labi. Kā tad! No žurnālu stenda krāsainajiem vāciņiem uz mani lūkojas neskaitāmi acu pāri. Raibs gar acīm metas! Kad ņirboņa norimst, daudzu blondo vāku modeļu vidū pamanu arī dažas brunetes. Nopriecājos, ka visā redzeslokā vienīgā rudmate esmu es.
Sejas modelēm izskatās līdzīgas – plati baltzobu smaidi uz iedegušas sejas mirdzošu matu ielokā. Lieki piebilst, ka mana seja tā neizskatās.
Modeles skatās uz mani, saka - vajadzētu tev sakopties pirms pavasara!
Es lepni atcērtu - ,,Sazin kādas pašas izskatītos bez fotošopa!“- un gardi iekožos kruasānā. Majonēze maigi noglāsta manas smaganas, garneles veido kārdinošas pozas uz manas mēles. Tad viņas iztēlojas sevi par austerēm un slīd rīklē svilpodamas.
Vāku modeles badasajūtu cenšas maskēt ar nicinošu grimasi.
,,Varu ar salātlapu padalīties!“, - es priecīga piedāvāju.
Visas novēršas, lai es neredzētu, kā notek siekalas, aizskalojot grima mākslinieku rūpīgi veikto darbu.
,,Prozit, meitenes!“ – es turpinu viņas ķircināt un iedzeru krietnu sidra malku. Burbulīši jautri kutina manas nāsis un es divas reizes neslēpti atraugājos. No kāda žurnāla cenšas izbāzt galvu uzvedības etiķetes speciāliste, bet viņai tas neizdodas, jo žurnāla pamatnei uzgūlies mazs, bet smags adījumu žurnāliņš.
Vai tiešām nav žurnālu vāki ar vīriešiem? Hm, reku Gints Bude. Hi, hi, uz žurnāla ,,40 plus“ vāka. Stilīgi! Pārējie džeki paslēpti stendā aiz stūra.
Ievērojiet, sejas augstumā izvietotie žurnāli ir kā iedomu spoguļi, kuriem garām slīdot, var pasapņot, ka es arī tā varu izskatīties. Ja gribas palasīt par bērniem, dārzu un tamborējumiem, nākas pieliekties, kā dārzeņus ravējot.
Pēc tādas prātošanas manas smadzenes sagura. Piedodiet, smukmeitenes, bet es apēdīšu arī saldo! Nemēģiniet atrunāt. Pēc reliģiskās šausmenes ,,Rituāls“ noskatīšanās, mani ar resnu vēderu nenobiedēs.
Ak, dievs, ak, jēziņ, es dvesu, rupjmaizes kārtojumu kleksējot. Svētlaime!
Ziniet, ko? Smuku ģīmi var ar fotošopu uztaisīt, bet ēdienu ar mākslīgām skropstām neuzlabot.
Redzu, dažas modeles slauka asaras, manus tukšos traukus vērojot.
Neraudiet! Gan jau kāds jūs mīl arī tad, kad grims nomazgāts.
Priecīgu stendā karāšanos, meitenes!
Es nu iešu uz parfimērijas nodaļu ar ,,Chanel N.5“ iesmaržoties.
BIRUTAS GRĀMATIŅA
Es arī romānu rakstu. Lūk, fragmentiņš.
- Tātad – kas viņš ir? – Marta jautāja un viņas acis iegrima medus kūkā, kārīgi izlaizot biezo krēma kārtu.
- Nezinu.
Martas zobi nošķēla dzīvībai bīstami lielu gabalu. Kūkas dzīvībai, ne Martas, protams.
- Vismaz vārdu varēji sētniecei paprasīt.
- Viņš iepazīstoties neesot teicis. Sētniece trīs reizes savējo minējusi, bet šis neko. Tik piekodinājis, ka nedzīvošot tur ilgi, un, lai vispār nepievēršot viņam uzmanību, viņš būšot kā tāds neredzamais cilvēks.
- Slims. Vai maniaks.
- Pēc tāda neizskatās.
- Rogoļovs arī neizskatījās. Bet nožmiedza septiņas sievietes.
- Kā tu zini?
- Atšķirībā no tevis es lasu ne tikai asarainas lubenes. Trenēju prātu ar noziegumu mīklu minēšanu.
- Tiešām palīdz tam prātam?
- Nenovirzies no tēmas. Mēs runājam par tavu problēmu.
Marta iznīcināja medus kūku un drūmi vērās tukšajā šķīvī.
- Laikam vajadzēja ņemt septiņas, - Biruta ieminējās.
- Pilnīgi izslēgts! Palikšu resna.
Biruta nesaprata, vai vajadzētu iesmieties kā par joku, vai izturēties līdzjūtīgi pret personu, kura neapzinās realitāti.
Tad Marta iedarbināja savu smieklu tauri. Biruta pievienoja tai savu ķiķināšanas klarneti un lika galdā būtiskāko ziņu.
- Galvenais, viņš dzīvojot viens. Tas ir noskaidrots.
- Iespējams, ir mīļākā.
- Bet sievas nav.
- Sievas nav, tas izklausās cerīgi.
Biruta domās jau pielaikoja plīvuru. Pirkt tādu, līdz zemei, vai līdz pleciem?
Biruta palūkojās uz draudzeni. Ja Martu ietītu milzīgā līgavas plīvurā, viņa izskatītos pēc laimīgi smaidošas slēpošanas trases, kurā bīstami atvērusies milzīga krauja starp krūšu kalniem.
Visa pasaule varētu sasildīties Martas krūšu bedrītē! Kā Visuma melnais caurums tas sevī iesūktu visus Birutas neveiksmīgos randiņus, kuros viņa izmēģināja gan izcili uzmanīgu potenciālā partnera uzklausīšanas stratēģiju, kuru izgreznoja ar izteiksmīgiem piekrītošas sajūsmas izpaudumiem, gan rafinētas stervas nicinošo stīvumu, zem kura tikai mazliet atklājas mīlestības izlāpusi dvēselīte.
- Tu atkal neklausies, – Marta nopūtās un viņas milzu krūtis sašūpojas kā vētrā, saspiežot līdz nāvei visu to pasauli, kas bija tur paslēpusies.
- Klausos gan, - Biruta nočiepstēja tikpat nepārliecinoši, cik viņai izdevās stervas loma randiņu scenārijā.
- Un izdzēs savās acīs to izsalkumu! Vīriešiem nepatīk, ja acu zīlīšu vietā spīguļo laulības gredzeni.
- Esmu gatava uz visu.
- Plānam būs trīs galvenie virzieni. Miesas trenēšana, partnera iepazīšana, gara izkopšana.
- Kāpēc gara izkopšana?
- Kāpēc, kāpēc... Lai nebūtu nekāda stulba kāpēciskošana! Tāpēc, vot!
- Skaidrs.
Marta izsniedza Birutai lielā kūku kārbā iesaiņotos mācību materiālus un ar savu mīksti tuklo roku uzmundrinoši uzsita trauslajam pleciņam.
Vārti uz jaunu dzīvi bija atvērti!
svētdiena, 2011. gada 6. marts
INTERVIJA ŽURNĀLAM ,,LATVJU PEKSTIŅI"
Divu gadu attālumā no Literārās akadēmijas es izdevu savo pirmo romānu un visu novembra mēnesi uzsaucu banketus draugiem, radiem un kolēģiem. Svētku reibumu atvēsināja ziņa, ka mani žurnālam ,,Latvju teksti“ intervēs ĻOTI NOPIETNA LATVIEŠU RAKSTNIECE.
Sapratu, ka nepietiks ar mājas uzkopi vien, nāksies piestrādāt pie intelektuāla ārējā tēla un uz lapiņas uzmest tēzes, kas pauž rūpes par valsts un sabiedrības garīgo veselību.
Pasviedu pagultē draudzenes ,,Santu“, ,,Ievu“ un ,,Lilitu“ un noliku goda vietā ,,Rīgas laiku“, kuru veikalā uzmetu pudelēm, akcijas vīnus vairumā iepērkot, lai gluži pēc alkoholiķes neizskatītos. Saburzīju žurnālam vāku, lai izskatās lasīts, un jutos gatava intelektuālai diskusijai par būtisko.
Kad godājamā viešņa ieradās un ieņēmām vietas uz dīvāniņa, tas jūtami sasvērās nopietnās personības pusē. Tā nebiju es. Es nenopietni karājos gaisā un vēroju, kā Gundega cenšas laipni iesākt sarunu.
Gundega.
Eksistenciālās formas, kādā dzīvo mūsdienu sievietes ir vārgi nolasāmas jūsu darbos, jo stilā tuvinaties sieviešu žurnālu vēstījumam. Nav brīnums, jo pirms romāna esat rakstījusi komēdijas par sievietes miesas kultu. Par ko īsti ir Jūsu romāns?
Atveru muti, bet pie vārda netieku, jo Gundega turpina runāt. ,,Laikam paredzēts esejisks intervijas ievads,“- nodomāju.
Latviešu literatūrā pēdējos 20 gadus nav bijis neviena darba, kas kā baļķis gulētu sabiedrības ceļā uz garīgo degradāciju. Vai jūtaties atbildīga par sabiedrības pilnīgu nonākšanu izklaides, ne mākslas varā?
Atkal nevietā atveru muti.
Man šķiet, ka apziņas degradācija notikusi vienlaikus ar rakstnieku nekurnošu centību tikt pārdotiem par katru cenu.
Es pētu Gundegas iespaidīgā izmēra auskarus, Gundegas skatiens veic manas degradācijas rentgena uzņēmumu.
Aiva.
Nu, tas mans romāns... Tas ir tāds vienkāršs stāsts.
,,Tiešām vienkāršs,“ - Gundega zīmīgi piezīmē, es mulstu – nez, ko tas nozīmē?
Tajā romānā vientuļa sieviete Biruta saklausās ne visai saprātīgas laimes sasniegšanas teorijas un sāk izspiegot pretējā mājā dzīvojošu vīrieti, jo zīmes rāda, ka viņš nu beidzot varētu būt tas īstais un vienīgais. Viņa man tāda, nu, aktīvā fantazētāja. Cīnītāja par mīlestību. Un kā nu māk, tā nu cīnās. Protams, vīrietis nebūt nav tas, kas viņš ir Birutasprāt. Tur man tāda mazliet krimināla līnija, vot.
,,Birbele, runā izkoptā valodā!“ – es sevi neveiksmīgi lūdzos.
Bet tā Biruta, kā jau visas, nu, varbūt ne visas sievietes, grib iekopt ligzdiņu. Ģimeni grib. Tāda nu ir sievietes daba.
Gundega pārtrauc mani nedzirdēt un sadzird sevī radušos atklāsmi.
Gundega.
Vai tiešām visas atbildes ir rodamas panteismā?
Nevietā atveru muti.
Labi, tas būs par sarežģītu. Jautāšu ko vienkāršāku. Cik ilgi rakstāt?
Aiva.
Šo romānu vai vispār?
Gundegas sejā lasāms, ka vajadzēja izvēlēties vēl vienkāršāku jautājumu, tāpēc metu kaunu pie malas un lieku faktus galdā.
Četrus gadus rakstīju lugas un slejas žurnālam.
Fakti Gundegu nepārliecina, kauns nāk atpakaļ un apsēžas man blakus.
Gundega.
Četrus gadus rakstīju lugas un slejas žurnālam.
Fakti Gundegu nepārliecina, kauns nāk atpakaļ un apsēžas man blakus.
Gundega.
Šajā laikā, kad notiek orģiastiska raušana un sabiedrība nicina tos bālģīmjus un lūzerus ar debili zilajām acīm, kuri būvē sapņu pilis, nevis piebāž savu jaunbūvju rijīgās mutes ar vēl un vēl stilīgākām mantām; kur šajā laikā, kad kultūras līķis ir izmests izglītotības tuksnesī un agonē, agonē un agonē; kur šajā smirdīgajā gaisā atrast laiku rakstītai sarunai ar visaugstāko sevī?
Gundega devās garīgajā vertikālē, es uzliku galdā vīna pudeli. Gundega atgriežas uz zemes un hipnotizē CHATEAU HAUT BELLEVUE 2008.
Aiva.
Es rakstu maz. Patiesībā, es nezinu, kā un cik daudz strādā citi.
Gundega.
Daudz. Daudz vairāk strādā.
Aiva.
Nu, jā, es... Nu, vispirms sastrādāju materiālu galvā. Kamēr gludinu veļu, vai taisu ģimenei ēst un tā. Šiverē rokas, raisās domas. Garās pastaigās dodos, jā, man patīk. Bet vairāk pa māju. Tad ir brīži, kad jāmet veša kaktā un jāskrien šis tas pierakstīt. Ir situācijas, ir, nenoliegšu, kad jāpiespiež sevi apsēsties un to darbiņu nodarīt līdz galam.
Es spodrinu glāzes. Gundega izņem no somiņas lapiņu un vīpsnājoši tajā ieskatās.
Gundega.
Lai palielinātu tirāžu, redakcija liek tuvināties trulajiem sieviešu žurnāliem un uzdot šādu jautājumu - kur smeļaties iedvesmu?
Aiva.
Divi neizsmeļami avoti. Bankas konts un dedlains.
Gundega asais skatiens pudeles virzienā liek vīna korķim lidot un sadauzīt galvu pret griestiem.
Gundega.
Vai bija kāds pārrāvums romāna rakstīšanas darba gaitā?
Aiva.
Lai iedzertu, ir jāielej.
Kas teikts, tas darīts. Saleju. Pagaršojam, iemalkojam, sagaršojam, padzeramies, iedzeram.
Ā, par to pārrāvumu. Kā nu bez šamējā. Da tā noriebās vienā brīdī! Noliku, lai nostāvas tas romāniņš, pusgadu i redzēt negribēju. Šādas tādas domas lidinājās, bet es sev teicu - da nafig! Lai tik lidinās! Ja izdzīvos, ja vārnas nenoknābs, mož tad noderēs. Jo man tās komēdijas arī jāraksta. Tur režisors zvana, katru nedēļu viņam koncepcija mainās. A ko? Maizītei jāpelna. Un man patīk, jā. Pie mums gan nav solīdi teikt, ka patīk komēdijas un visādi pigori. Pie mums, ar to domāju latviešu intele..., intili.. Nu, kulturālajā sabiedrībā.
Saleju vēl pa glāzei. Glāzes man lielas. Gandrīz tikpat, cik ambīcijas.
Tāpēc jāmeklē vēl viena pudele. Kamēr to daru, Gundega pārskata savas daiļrades arhīvu.
Gundega.
Mana romāna ,,Sarkans“ krāsvielas apvienoja esamības dzīles, likteņu mīklaino, arhetipisko cikliskumu, kaislību dimensijas un laiktelpas mērogus dzīvības noslēpumā. Kādus esamības noslēpumus tev izdevās atklāt?
Aiva.
Vislabāk man padodas ironiskas, tādas kā etīdes par kādu tēmu. Nu, piemēram, kad Biruta satiek romānā savu bijušo klasesbiedreni, kas strādā zivju tirgū, tur man tāds feins zivju sievas monolodziņš sanācis. Visgrūtāk tās etīdītes, tos uzplaiksnījumus uztupināt uz groda sižeta. Un grūti rakstīt iz vīrieša pozīcijām. Jā, tur man vairāk darba jāiegulda.
Gundega smaida, vērojot pudeļu kompozīciju galda malā. Sarkans, balts, sarkans. Kā valsts svētkos. Gundega atmaigst, viņa jūt ,, mums mērķis viens – pilnība“, kā teiktu Rainis. Es arī smaidu. Ieleju, saskandinam, dzesējam slāpes, ilgi skatāmies tukšajās glāzēs, mazliet klusējam.
Gundega.
Un vīns no glāzes pētī mūs,
un sarkans,
sarkans,
sarkans dzirksteļo.
Viņš klusē,
ugunīgi domājot,
cik daudz var runāt divi klusie
un vai tiem reibumu var dot,
kam sirds no sirds
ir piedzērusies.
Es tagad rakstu par Ojāru Vācieti.
Aiva.
Interesanti. Kāpēc?
Gundega.
Viņam būtu apaļa jubileja. Neviens cits no mūsu garīgi izkurtējušās mankurtu sabiedrības to vēl nav pamanījis.
Aiva.
Es vienu krimiķi uzrakstīšu. Pēc tam pārtaisīšu par scenāriju, Holivudai notirgošu.
Gundega.
Viņam būtu apaļa jubileja. Neviens cits no mūsu garīgi izkurtējušās mankurtu sabiedrības to vēl nav pamanījis.
Aiva.
Es vienu krimiķi uzrakstīšu. Pēc tam pārtaisīšu par scenāriju, Holivudai notirgošu.
Gundega.
Pārdosies izklaides industrijai?
Aiva.
Vai tev nav tā bijis,
Ka pasaule šķiet tevis izgudrota,
Kad ziedi un koki
No zemes ir tevis saukti,
Un tu nemaz neredzi,
Cik daudz uz zemes ir draņķu,
Un, ja arī redzētu,
Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.
Ojārs Vācietis. Ko es gribēju ar to teikt? A ko vispār var pateikt, ne?
Mēs ilgi klusējam.
Mēs dīvānā kā šūpolēs, augšup, lejup.
Mazliet smieklu, mazliet asaru.
Mēs vienoti aizmiegam katra savā dīvāna pusē.
P.S. Visi tēli un notikumi ir izdomāti. Autors nenes atbildību, ja kāds saskata līdzību ar sevi.
Darbs tapis kā Literārās Akadēmijas radošais uzdevums tās audzēkņiem.
trešdiena, 2011. gada 2. marts
PAPĪRA SKOLA ( sacepušamies skolasbērna mātes uzceptais)
Skolas direktores kabinetā stāvēja visi trīspadsmit skolotāji sasārtušiem vaigiem, juzdami kā baiļu sviedru tērcīte tuvojas skolas teritorijā skaļi vārdā nesaucamajai ķermeņa daļai.
,,6 B soli uz priekšu! – nobrēcās direktore. - Jūsu audzināmajā klasē astoņi vecāki nav parakstījuši savu bērnu dienasgrāmatas! Ko jūs esat darījusi, lai šo situāciju labotu? 5 A - nav vecāku zīmes par bērnu sešām nokavētām stundām! Ko lai es atbildu ministram? Nē, es netērēšu laiku katram uzskaitot, cik reizes esat nevērīgi izturējušies pret parakstu vākšanu dienasgrāmatās. Visiem par sodu – sešas reizes dziedāt, marš!“
Skolotāji stāv rindā un dzied:
,,Skolā iet man ļoti patīk,
Katru dienu draugus satikt.
Klausīties kā zvaniņš dzied,
Aicinot mūs klasē iet...“
Tāda man radās fantāzija par skolas dzīvi, kad saņēmu meitas klases audzinātājas vēstuli, ka sakarā ar jauniem Ministru kabineta noteikumiem, vecākiem līdz 8.30 jāziņo klases audzinātājam par iemesliem, kāpēc bērns nav ieradies skolā, jo skolotājam atkal tālāk jāziņo skolas vadībai. Rodas jautājums – jums tur skolā ko darīt nav?! Ja kāds no vecākiem neziņos par sava bērna neierašanās iemesliem, to skolotāju dzīs uz audzēkņa mājām pārbaudīt situāciju?
Nezinu, kā citās skolās, bet man klases sapulcēs regulāri jāklausās skolotājas žēlošanās, ka visi vecāki neparaksta dienasgrāmatas un, ak vai, cik grūti pēc tam atskaitīties direktorei. Vai tiešām paraksts ir tas, kas liecina, ka vecāki interesējas par sava bērna skolas gaitām?
Man ir aizdomas, ka nespējot uzlabot izglītības kvalitāti pēc būtības, visi koncentrējas uz dokumentu kārtību. Skraidelē no viena kabineta uz otru, papīrus atrādīdami.
Jūs teiksiet, vajag būt aktīvai un uzstāties sapulcēs, skaļi paužot savu viedokli. Esmu mēģinājusi. Aicināju balsot pret vienādu krāsu apavu maisiņu ieviešanu. Visi piekrita, ka tā ir velta naudas šķiešana, nobalsoja pret to, bet tas neatcēla skolas rīkojumu.
Kāpēc vajadzēja tādus īpašos apavu maisiņus?
Lūk, jums pamatskolas līmeņa ,,cietais rieksts“.
Konstatējot faktu, ka vienai no piektās klases skolniecēm garderobē nozagta jaka un kurpes, skolas vadība pieņēma lēmumu ieviest katrai klašu grupai savas krāsas maiņas apavu maisiņus. Sestajai klasei – sarkanus, piektajai – zilus, ceturtajai – dzeltenus, u.t.t.. Jautājums – kā vienota maisiņu krāsa veicinās zagšanas samazināšanos?
Jau gadu meklēju atbildi, nespēju atrast.
Toties skolas dokumenti ir kārtībā, jo ailīte – pasākumi drošības palielināšanai ir glīti aizpildīta.
Izglītība ,,uz papīra“ skolās, kur visi papīri ir kārtībā un salikti glītos smuku krāsu maisiņos. No tālienes izskatās labi. Bet tuvumā? Vienādi netīri apavu maisiņi un bezjēdzīgu dokumentu kaudzes.
piektdiena, 2011. gada 18. februāris
STILA BUDA (vēstule G.Budes kungam)
Cienījamais Budes kungs!
Rakstu Jums, visu stilistu stilistam, jo mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja Jūsu komentāri par Latvijas vīriešu ziemas apģērbu, kas lasāmi Privātās dzīves februāra nummurā. Līdz šim es priecājos, ka mums vispār ir vīrieši uz ielām, tagad man ir skaidrs – ja spalva nespīd, manta var būt bojāta.
Vakarnakt pamodos nestilīgi nosvīdusi, jo redzēju murgu. Man piešķīra Trīszvaigžņu ordeni! Bet ne par ordeni sviedrējos, kas nu pievērš īpašu uzmanību par ko tas ordenis piešķirts. Uztrauc tikai tas – ko lai velk mugurā uz to ceremoniju?! Sapnī redzēju sevi bailīgi lavāmies gar Rīgas pils paksi, baidoties no fotogrāfiem. Visbriesmīgākais sapņa brīdis bija, kad Prezidents nosarka, nestilīgajai Birbelei ordeni spraužot. Labi, ka kundze viņam iebakstīja sānā, citādi tā ceremonja līdz rītam ievilktos, kamēr prezidents atrastu pareizo vietu, kur to bļembu uz nestilīgā tērpa piespraust. Prezidenta kanceleja nolēma mani sodīt un manā mājā ieradāties Jūs un atvērāt manu skapi. Man bija tāds kauns, mīļo Budes kundziņ! It kā es piedalītos TV raidījumā un visas Latvijas priekšā man tiek pateikts, ka visas manas drēbes jau pagājušajā gadsimtā vajadzēja ārā izmest. Stila nav! Skaties, cik dziļi skapī gribi, stila nav! Es tā raudāju, tā nožēloju katru nopirkto teātra biļeti, gribēju paslēpties nopirktajās grāmatās, bet no patiesības neizbēgt – nestilīgi nauda iztērēta, Birbele!
Pareizi sadevāt Skrastiņu Artūram tajā PDZ. Kultūras darbinieks atradies! Nemāk stilam atbilstoši bērnus pastaigā izvest. Vislabāk man patika Jūsu aizrādījums – ,,nav īsti saprotams, kāpēc viņam uz vēdera ir bērnu soma, ja mazie guļ ratiņos“.Te vai visai tautai skaļi jākliedz – Artur, ja tev ir divi bērni, stilīgi ir vienu vest ratiņos, bet otrs ir jāliek somā. Tukša soma neatbilst ziemas pastaigas etiķetei. Nākamreiz lai fotogrāfi sabildē bērneļus arī. Labi būtu, ja izrautu no ratiem un stilisti mūs varētu apgaismot, vai bērniem pareizie rāpulīši uzvilkti un jaciņas mazuļu zābaciņiem pieskaņotas.
Vissāpīgāk bija lasīt, ka mans iemīļotais aktieris nav uzvilcis atbilstošus apavus un nepareizi izvēlējies cimdu krāsu. Runā, ka Rakstnieku savienība saņemot vēstuļu maisus ar aicinājumiem Mārai Zālītei mest dzeju pie malas un uzadīt znotam vairāku krāsu dūrainīšus. Lai Zālītes kundzei būtu laiks jaunam mūziklam, es nākšu palīgā un uzadīšu Artūram cimdiņus un uzsākšu akciju, lai savāktu naudu stilīgu apavu iegādei Dailes teātra aktieriem.
Tāpēc rakstu Jums un lūdzu nosūtīt man 5 latus dzijas iegādei. Vai tas nebūtu stilīgi, ko?
pirmdiena, 2011. gada 7. februāris
VIENKĀRŠO ĻAUŽU STĀSTI
Bērnībā kopā ar citiem sētas bērniem rotaļājos transformatoros un elektrības vadu ruļļos. Šitādu mantiņu mums netrūka, jo mājojām elektriķu darba vietas pagalmā.
Varbūt bērnības dēļ mana drošības sajūta smaržo pēc garāžām, kur vīri nošmucētos kombinzonos laistās ar mašīneļļām un, kur baiss noslēpums, ir - kā tētis var skatīties uz metināšanas liesmu caur darba ķiveres stikliņu, kuram kā es pārbaudīju, neko nevar cauri redzēt? Un, vai zinat, ka peļķē iemetot karbīdu (metināšanai vajadzīgs pulverītis), tas sakuļ ūdeni burbuļos? Es vēl tagad atceros karbīda smaržu un mani nekaitina vīriešu rokas ar netīriem nagiem, jo varbūt viņš tikko salabojis trubas kādā pagrabā.
Kāpēc gremdējos šajās atmiņās?
Nesen kāda twiteriste lepojās, ka izdevies ,,Drogu“ pārdevēju, kurai vienmēr jākomentē katra sava darbība un jāpiedāvā akcijas prece, apsteigt ar ,,labdien, jā, tā ir mana karte, un jūsu piedāvāto man nevajag“. It kā asprātīgi. Droši vien pašai asprātei nav nācies strādāt veikalā. Es gan zinu, ka dzīve var negaidīti pagriezties ,,ar kases otru pusi“, tāpēc spēju iedomāties sevi to meiteņu vietā. Ne jau tās pārdevējas ir šitādu mārketinga stratēģiju izdomājušas!
Iedomājos, kā J.Liepnieks un J.Šleiers intervē elektriķi Jāni Krūmiņu. Liepnieka kungs tirda vīriņu kombinzonā, vai viņa ikdienas darbā ir saistošs Kanta kategoriskais imperatīvs? Uzdod šito jautājumu un jau iekšēji smej, ka nu tik Jānis norausies vēl vairāk kā Ella ,,Santas“ intervijā. Krūmiņa kungs dziļdomīgi nopūšas: ,,Visu dzīvi izmantoju imperatīva otro formulējumu – pret katru cilvēku izturies kā pret mērķi, nevis līdzekli. Redz, es skrūvēju spuldzītes, bet zem katras spuldzītes mājo dzīvs cilvēks.“ Kamēr Jurģis nu meklē kabatā pēc īpaši filozofiska strāvas trieciena, Šleiera kungs interesējas, vai jaunais IPod drīz spēs brīdināt par tuvojošos sprieguma zudumu vados? Krūmiņu Jānis kautri ieminas, ka neko nezin par tādu podu, bet ar vadiem esot tāpat kā ar cilvēkiem. Ja iesprauž nepareizajā kontaktā, ne spriegums būs, ne gaisma radīsies.
Menedžeru un projektu bīdītāju laikmetā mēs pērkam par lielu naudu biļetes, lai klausītos vienkāršo ļaužu stāstus teātrī. Mēs lepojamies, ka esam redzējuši Eiropas kino, kur bieži varoņi ir cilvēki no tautas. Vai sadzirdam viņus ikdienā?
Ja mums mājās saplīstu pods, neba polittehnologam Liepniekam zvanītu, vai ne?
Sūdu jūrā gudra filozofēšana nepalīdzēs. Tur noder tās rokas bez manikīra.
pirmdiena, 2011. gada 24. janvāris
JAUNĀ VRONSKA CIEŠANAS
Vēl aizvien manī skan valsis un aktieri griežas dejā pēc Nacionālajā teātrī noskatītās ,,Annas Karēņinas“. Tas labi.
Daudz domu neliek miera un alkaini lasu romānu. Arī labi, vai ne?
Bet ir kas tāds, par ko kliegt gribas!
Tātad. No ,,Karēņinas“ gaidīju, lai man izrauj sirdi un kopā ar Annu pamet zem vilciena. Es gribēju raudāt līdzi aiz sāpēm, ka arī man (neteikšu, cik gados!) – varētu gadīties iemīlēties un dzīve sagrieztos tā, ka nāktos no tās sāpīgi izkrist.
Tā vietā Anna cēli cieš viena un Gruzdova kungs krata ar pirkstu – ,,Uzmanies, sieviete, pārgulēsi ar citu, par savu bērnu aizmirzdama, vai ku būs slikti! Lai morfijs ar tevi un vilciena brīdinošā taure ausī!“
Bet es, naivā sieviete, gribēju līdzdzīvot mirkļos, kad rodas jūtas un sāpēt kopā tad, kad kaislība gaist. Domāju, lielākais vairums skatītāju teātrī meklē emocijas. Vai tad skatītājs nāk uzzināt par tā laika sabiedrības dzīvi un atcerēties, kas tur īsti Tolstoja romānā notika? Tam labāk noder grāmata un internets.
Lielākais sāpinātājs ir ,manuprāt, neveiksmīgs dramatizējums. Mazu ainiņu virkne īsi pārstāsta romāna saturu, nekur neiedziļinoties.
Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?
Es labāk skatītos 3 ainas par to, kā viņi atrod to īpašo viens otrā, nekā kārtējo ,,iekšējo monologu“, kurā tiek paskaidrots, kas te notiek un kas mums jāsaprot.
Nenoliedzami, parādīt mīlestības rašanos ir grūts uzdevums. Romānā mēs to vērojam ar Kitijas acīm, kur tā veidojas uz viņas pašas sagruvušo sapņu drupām. Tad vismaz varēja akcentēt to, kā Anna izbauda kaislīgo pielūgsmi. Viņa dabū krutāko džeku ballē! Es gribu redzēt, kā viņai acis deg, un aiz skaudības iekosties somiņā! Bet nekā...
Ja nekas netiek uzbūvēts, tad nav ko sagraut, un ciešanas, lai cik skaisti noformētas, izskan tukšumā.
Varbūt kaisle bija jānojauš zābaku atšņorēšanas ainā?
Tajā vietā es iekšēji kliedzu no zāles - vairāk seksa, Liuzinik! Lai rokas trīc ne jau aiz uztraukuma sapīties kurpjšņorēs, bet aiz tā, ka gribas to sievieti tik ļoti, ka varētu apēst abus zābakus bez uzdzeršanas.
Jā, aktrise Indra Roga norunā monologus ar sāpi un prasmīgi. Bet, nu un? Kāpēc es blakus rindās nedzirdu šņukstus, tikai pieklājīgu klepu?
Laiciņu atpakaļ redzēju pēc Bulgakova stāsta ,,Morfijs“ uzņemtu filmu, kur skarbi parādīta no šīs narkotiskās vielas atkarīga cilvēka dzīve. Ja Anna tik ilgu laiku ,,sēž uz morfija“, ko mums izrādē vairākkārt norāda, viņa ir īstena narkomāne.
Tāpēc, tad, kad Anna sāk pārmest Vronskim, ka šamējais, redz, nemīl vairs tā kā viņai gribētos, prasās teikt – marš zem vilciena, nepateicīgā sieviete!
Jo – ko ieguvis Vronskis? Viņš ir pametis karjeru, vēlas veidot savu ģimeni ar sievieti, kuru mīl, gribētu vēl bērnus, uzlabo māju – bet tajā viņu gaida no morfija atkarīga histēriķe, kas nemīl viņu kopīgo meitu, bet visu laiku vaimanā pēc sava dēla.
Žēl jaunā vīrieša.
Nacionālais teātris varētu izpārdot ,,Vakarus ar Vronski.“ Atrastos gana daudz sieviešu, kas labprāt grieztos valsī ar grāfu un pēc tam mierinoši ,,paturētu rociņu“. :)
Arī mūsdienās sabiedrība piesistu krustā sievieti, kas pamestu savu dēlu mīļākā dēļ, vai tad ne?
piektdiena, 2011. gada 14. janvāris
MANS VARONĪGAIS DŽEISONS
Es lidoju! Jūtos tik gaisīga!
Vienīgais, kas velk pie zemes, ir briljantu auskaru smalkās vijas, kurus mans varonis pārnesa mājās, kā dāvanu nebēdnīgi iesaiņojis jaukā lapsādas kažociņā.
Uz kailas miesas uzvilkusi pūkaino jaunieguvumu, laistīdamās briljantos un laimīgā apziņā, ka ,,viņš mani mīl!“, es dzeru šampanieti.
Dzeru, dzeru, sajūtu, ka vajag uz tualeti...
Un pamostos!!!
Mans noplukušais naktskrekliņš kopā ar mani tualetē kliedz - ,,Es gribu varoni!“
Un ne jau tādu, kā reklamē Tele2! Man nevajag varoni, par kuru būt nav dārgi. Kam tādi lētie vajadzīgi, ko?
Es gribu varoni, kurš savu titulu nopelnījis godam, mirkdams asinīs un sadevis pa seju daudziem sliktajiem.
Kamēr mans vēl nesatiktais varonis klejo pasaulē mani meklēdams, es remdēju alkas, skatoties kino.
Varbūt man vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu, lai līdzīgi kā vairumam sieviešu nepatiktu bojeviki ar šaudīšanos un iespaidīgām autoavārijām?
Bet pagaidām mans varonis ir Džeisons Stethems.
Nezinātājām paskaidroju, ka Džeisons ir Kurjers, kurš nogādās jebkuru paciņu uz jebkuru vietu jebkādos apstākļos. Iedomājieties, ka laukos dzīvojošā mamma vēlas jums nosūtīt ievārījumu un kartupeļus šajos krīzes apstākļos. Viņa uzticas Džeisonam, un viņš, nebaidoties ne sniega, ne atkalas vai atkušņa, lec savā melnajā BMW un dodas bīstamajā ceļā. Varonīgi manevrēdams starp sasalušajām sniega kupenām, slidenos posmus viņš pārvar, pievienojot riepām slidas. Džeisons pagūst gan atšaudīties no atstarojošās vestēs tērptajiem lielceļa laupītājiem, gan nošaut kādu mežacūku, kuras cepeti varēsiet pievienot mammas sūtītajiem kartupeļiem.
Jā, tas ir Kurjera īpašais piedāvājums. Pie katriem pārvadātajiem 3 kg kartupeļu bonusā nāk 1 kg medījuma. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņš ir Varonis, kurš nejautā – kāpēc, bet dara!
Tuvojoties Rīgai, varonīgais kurjers redz sastrēgumu uz tilta. Viņš zina, ka mana panna jau sakarsusi, tāpēc kavēties nedrīkst. Viņš ieskrienas un... pārlido pāri Daugavai!
Jūs katra gribētu redzēt savu vīrieti, tik drosmīgi pārvarot satiksmes sastrēgumus, lai produktus vakariņām piegādātu laikā, vai ne?
Kad varonis ar sūtījumu tuvojas manām namdurvīm, sakarsusi ir ne tikai panna... Es pati arī esmu pavisam karsta, johaidī!
Tas ir mans īpašais piedāvājums. Par katriem laikā piegādātajiem 3 kg kartupeļu.. Nu, skaļi neteikšu, kas...
Tad es atkal pamostos! Zvana mamma. Lai ejot uz autoostu, viņa sarunājusi pie Rīgas dakteriem braucošo kaimiņu atvest man maišeli ar kartupeļiem.
Tāda, lūk, tā dzīvīte bez kino!
Abonēt:
Ziņas (Atom)

