JAUNĀ VRONSKA CIEŠANAS

Vēl aizvien manī skan valsis un aktieri griežas dejā pēc Nacionālajā teātrī noskatītās ,,Annas Karēņinas“. Tas labi.

Daudz domu neliek miera un alkaini lasu romānu. Arī labi, vai ne?

Bet ir kas tāds, par ko kliegt gribas!

Tātad. No ,,Karēņinas“ gaidīju, lai man izrauj sirdi un kopā ar Annu pamet zem vilciena. Es gribēju raudāt līdzi aiz sāpēm, ka arī man  (neteikšu, cik gados!) – varētu gadīties iemīlēties un dzīve sagrieztos tā, ka nāktos no tās sāpīgi izkrist.

Tā vietā Anna cēli cieš viena un Gruzdova kungs krata ar pirkstu – ,,Uzmanies, sieviete, pārgulēsi ar citu, par savu bērnu aizmirzdama, vai ku būs slikti! Lai morfijs ar tevi un vilciena brīdinošā taure ausī!“

Bet es, naivā sieviete, gribēju līdzdzīvot  mirkļos, kad rodas jūtas un sāpēt kopā tad, kad kaislība gaist. Domāju, lielākais vairums skatītāju teātrī meklē emocijas. Vai tad skatītājs nāk uzzināt par tā laika sabiedrības dzīvi un atcerēties, kas tur īsti Tolstoja romānā notika? Tam labāk noder grāmata un internets.

Lielākais sāpinātājs ir ,manuprāt, neveiksmīgs dramatizējums. Mazu ainiņu virkne īsi pārstāsta romāna saturu, nekur neiedziļinoties.

Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?

Es labāk skatītos 3 ainas par to, kā viņi atrod to īpašo viens otrā, nekā kārtējo ,,iekšējo monologu“, kurā tiek paskaidrots, kas te notiek un kas mums jāsaprot.

Nenoliedzami, parādīt mīlestības rašanos ir grūts uzdevums. Romānā mēs to vērojam ar Kitijas acīm, kur tā veidojas uz viņas pašas sagruvušo sapņu drupām. Tad vismaz varēja akcentēt to, kā Anna izbauda kaislīgo pielūgsmi. Viņa dabū krutāko džeku ballē! Es gribu redzēt, kā viņai acis deg, un aiz skaudības iekosties somiņā! Bet nekā...

Ja nekas netiek uzbūvēts, tad nav ko sagraut, un ciešanas, lai cik skaisti noformētas, izskan tukšumā.

Varbūt kaisle bija jānojauš zābaku atšņorēšanas ainā?

Tajā vietā es iekšēji kliedzu  no zāles - vairāk seksa, Liuzinik! Lai rokas trīc ne jau aiz uztraukuma sapīties kurpjšņorēs, bet aiz tā, ka gribas to sievieti tik ļoti, ka varētu apēst abus zābakus bez uzdzeršanas.

Jā, aktrise Indra Roga norunā monologus ar sāpi un prasmīgi. Bet, nu un? Kāpēc es blakus rindās nedzirdu šņukstus, tikai pieklājīgu klepu?

Laiciņu atpakaļ redzēju pēc Bulgakova stāsta ,,Morfijs“ uzņemtu filmu, kur skarbi parādīta no šīs narkotiskās vielas atkarīga cilvēka dzīve. Ja Anna tik ilgu laiku ,,sēž uz morfija“, ko mums izrādē vairākkārt norāda, viņa ir īstena narkomāne.

Tāpēc, tad, kad Anna sāk pārmest Vronskim, ka šamējais, redz, nemīl vairs tā kā viņai gribētos, prasās teikt – marš zem vilciena, nepateicīgā sieviete!

Jo – ko ieguvis Vronskis? Viņš ir pametis karjeru, vēlas veidot savu ģimeni ar sievieti, kuru mīl, gribētu vēl bērnus, uzlabo māju – bet tajā viņu gaida no morfija atkarīga histēriķe, kas nemīl viņu kopīgo meitu, bet visu laiku vaimanā pēc sava dēla.

Žēl jaunā vīrieša.

Nacionālais teātris varētu izpārdot ,,Vakarus ar Vronski.“ Atrastos gana daudz sieviešu, kas labprāt grieztos valsī ar grāfu un pēc tam mierinoši ,,paturētu rociņu“. :)

 Eh, sasmelšos vēl zinības un spēku, uzrakstīšu lugu par mūsdienu Annu – sievieti starp kaislībām, pienākumiem, mīlas priekiem un zaudējumiem.

Arī mūsdienās sabiedrība piesistu krustā sievieti, kas pamestu savu dēlu mīļākā dēļ, vai tad ne?

MANS VARONĪGAIS DŽEISONS

Es lidoju! Jūtos tik gaisīga!

Vienīgais, kas velk pie zemes, ir briljantu auskaru smalkās vijas, kurus mans varonis pārnesa mājās, kā dāvanu nebēdnīgi iesaiņojis jaukā lapsādas kažociņā.

Uz kailas miesas uzvilkusi pūkaino jaunieguvumu, laistīdamās briljantos un laimīgā apziņā, ka ,,viņš mani mīl!“, es dzeru šampanieti.

Dzeru, dzeru, sajūtu, ka vajag uz tualeti...

Un pamostos!!!

Mans noplukušais naktskrekliņš kopā ar mani tualetē kliedz - ,,Es gribu varoni!“

Un ne jau tādu, kā reklamē Tele2! Man nevajag varoni, par kuru būt nav dārgi. Kam tādi lētie vajadzīgi, ko?

Es gribu varoni, kurš savu titulu nopelnījis godam, mirkdams asinīs un sadevis pa seju daudziem sliktajiem.

Kamēr mans vēl nesatiktais varonis klejo pasaulē mani meklēdams, es remdēju alkas, skatoties kino.

Varbūt man vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu, lai līdzīgi kā vairumam sieviešu nepatiktu bojeviki ar šaudīšanos un iespaidīgām autoavārijām?

Bet pagaidām mans varonis ir Džeisons Stethems.

Nezinātājām paskaidroju, ka Džeisons ir Kurjers, kurš nogādās jebkuru paciņu uz jebkuru vietu jebkādos apstākļos. Iedomājieties, ka laukos dzīvojošā mamma vēlas jums nosūtīt ievārījumu un kartupeļus šajos krīzes apstākļos. Viņa uzticas Džeisonam, un viņš, nebaidoties ne sniega, ne atkalas vai atkušņa, lec savā melnajā BMW un dodas bīstamajā ceļā. Varonīgi manevrēdams starp sasalušajām sniega kupenām, slidenos posmus viņš pārvar, pievienojot riepām slidas. Džeisons pagūst gan atšaudīties no atstarojošās vestēs tērptajiem lielceļa laupītājiem, gan nošaut kādu mežacūku, kuras cepeti varēsiet pievienot mammas sūtītajiem kartupeļiem.

Jā, tas ir Kurjera īpašais piedāvājums. Pie katriem pārvadātajiem 3 kg kartupeļu bonusā nāk 1 kg medījuma. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņš ir Varonis, kurš nejautā – kāpēc, bet dara!

Tuvojoties Rīgai, varonīgais kurjers redz sastrēgumu uz tilta. Viņš zina, ka mana panna jau sakarsusi, tāpēc kavēties nedrīkst. Viņš ieskrienas un... pārlido pāri Daugavai!

Jūs katra gribētu redzēt savu vīrieti, tik drosmīgi pārvarot satiksmes sastrēgumus, lai produktus vakariņām piegādātu laikā, vai ne?

Kad varonis ar sūtījumu tuvojas manām namdurvīm, sakarsusi ir ne tikai panna... Es pati arī esmu pavisam karsta, johaidī!

Tas ir mans īpašais piedāvājums. Par katriem laikā piegādātajiem 3 kg kartupeļu.. Nu, skaļi neteikšu, kas...

Tad es atkal pamostos! Zvana mamma. Lai ejot uz autoostu, viņa sarunājusi pie Rīgas dakteriem braucošo kaimiņu atvest man maišeli ar kartupeļiem.

Tāda, lūk, tā dzīvīte bez kino! 

ZIEMEĻA VALSTS

KAS TE NOTIEK?

Saeima apstiprinājusi noteikumus, kas aizliec vaksāciju un citus apspalvojuma likvidācijas paņēmienus, tos aizstājot ar šīs ziemas apstākļiem daudz noderīgākām  procedūrām – kā ieberzēšanos ar sīpolu matu sakņu stiprināšanai un citām receptēm, kas pastiprina dabīgo spalvu kažociņa izveidi.

Izrakušies no sniega kaudzēm, latvieši tās sākuši pārveidot par cietokšņiem un pilīm, jo tā sanāk ērtāk, nekā rakties katru rītu no pazemes. Tādejādi, pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, labāk apaugt ar savu kažociņu, jo mākslīgos iegādāties nav kur, veikalu jumti iebrukuši, paši zem sniega kaudzēm pazuduši. Vienīgā bode, kas plaukst un zeļ, leduspuķēs laistās un sniegā mirgot mirgo, ir slēpju tirdzniecības bāze.

Rīgas mērs upurējies tautas labad,- pametis sievu, lai apprecētos ar Sniega karalieni, kura apsolījusi Rīgas ielās sakrājušo sniegu aizgādāt igauņiem. Redzēs, redzēs, vai jaunās eiro banknotes palīdzēs izrakties no sniega bedres! Katram viņu eiro aiz skaudības pa kilogramam sniega uzgāzīsim! Noraksim beidzot viņus, lai vairs nav jāklausās, ka šamējie gudrāki un izveicīgāki.

Rīt Saeima sanāk uz  ārkārtas sēdi, lai spriestu par Latvijas himnas nomaiņu uz:

,,Dim-dim-dim, dim, dim,

Ir lieli svētki Ziemelim,

Visur ledus, visur sniegs

Tāpēc pilī valda prieks!”

Kaimiņi stāv rindā uz kopīgi iegādāto sniega motociklu, lai veiksmīgi nokļūtu līdz atkritumu konteineriem, kur tagad izveidotas ledus trubas līdz pašiem Getliņiem. Met tik iekšā un tavs šmuces maisiņš slidinās līdz Lielkaudzei.

Ministru kabinets lems, vai pieņemt Ķīnas valdības dāvinājumu. Viņu zinātnieki izstrādājuši robottehnoloģijas, ar kurām aprīkoti sniegavīri izmantojami sniegabūvju celtniecībā. Došot par velti, pateicībā par lielās ķīniešu – latviešu valodas vārdnīcas izdošanu.

Sniegotajos laukos klīst izmisuši datoristi, kuri pazaudējuši baltos laptopus.

Zinātnieki atrisinājuši sniega cilvēka noslēpumu. Viņi ir starp mums! Vai arī mēs esam starp viņiem…

Teātrmīļa eglīte

Šogad es izgreznošu eglīti ar redzētajām izrādēm.

Ko likt galotnē kā mirdzošu zvaigzni?

Pirmais prātā nāk ,,Ziedonis un Visums”. Kāpēc? Jo izsmieties nākas bieži, bet smieklos atrast dziļāku jēgu un sirdstrīsas – tas notiek reti.

Nolemts. Eglītes virsotnē būs ,,kukainīt, paskaties, kā saule spīd.”

Turpat netālu es gribētu iekarināt divas spožas bumbiņas, uz kurām rakstīts ,,Mitjas mīlestība” un ,,Bikts”. Jo, mīļie mani, aizejiet gan uz Dirty Deal teātri Spīķeros! Zvēru, tas ir tā vērts.

Šis teātra gads man atklājis, ka līdzās aktieriem var interesanti darboties lelles. Tāpēc savā eglītē es iekarināšu veselas trīs. Vienu par ,,Novakars. Kopsavilkums”, kur trīs lellītes izstāstīja sirsnīgus savus ,,latviešu stāstus”.

Vēl vienu par ,,Karalisti”, kur aktieri pašaizliedzīgi centās nepazust daudzo leļļu daudzajās lomās un iekarināšu arī Bendes meitiņas lelli par eksistenciāli drūmo ,,Skalbi un valdi”.

Lellēm blakus piestāvēs ,,Zelta zirgs”, vai ne? Interesantākā un krāšņākā Raiņa interpretācija.

Ja jau rotājumos parādās zelts, klāt jāpieliek kāda karaliska mantiņa.

Kā būtu ar Elizabetes kroni no ,,Marijas Stjuartes”? Pēc izrādes noskatīšanās biju gatava kronēt Vitu Vārpiņu par Latvijas teātru karalieni.

Karaliski savas lomas iznesa Nacionālā teātra vecmeistari izrādē ,,Nesaprašanās”, par to es eglītē iekarināšu Aktiermākslas goda ordeni.

Vai nebūs zaimots, ja blakus karāsies ķieģelis, kuru Ceplis iesmērēja lētticīgajiem biznesa partneriem Liepājas teātra mūziklā?

Blakus likšu no JRT aizņemtu krūzīti Melna piena, pie kuras zogas košie, bet viens otru aprīt gatavie Siseņi no Dailes teātra.

Turpat līdzās jāatrodas Jāņonkuļa figūriņai, jo tikai viņš, smaga ikdienas darba veicējs, kopā ar Gunas Zariņas lieliski nospēlēto Soņu no JRT mani spēs glābt no visādām mošķībām, arī no ,,Slaktiņa dieva”, kuru simbolizēs eglītē iekārta maza alkohola pudelīte – mūsdienu visizplatītākais ,,psihoterapeits”, kas palīdzēja izrādes varoņiem atklāt savas patiesās sejas un neģīmjus.

Lai būtu jautrāk, eglītē līdzās karāsies Fundamentālists un ,,Aija pēc Jaunsudrabiņa”. Tur varētu veidoties interesanta diskusija, kurā G.Gāgas atveidotais mācītājs rādītu vienīgos un pareizos ceļus, kā R.Vaivaram būtu jāiestudē Jaunsudrabiņa darbi.

Vēl mantiņu kastē man atradīsies viens eņģelītis par atraktīvo aktiermākslas šovu ,,Mirušās dvēseles" un maza leijerkaste par Paula koncertu ,,Pēdējā bohēma”.

Pārsteiguma bumbiņa pienākas ,,Melnajam Strazdam”. Grodi aktierdarbi, veiksmīga režisora Ģ.Ēča atgriešanās Latvijas teātrī.

Vēl tik jāpiesprauž divas smaidīgās sejiņas par redzētajām komēdijām ,,Laulāts un brīvs” un ,,Ne tāds kā visi citi”, un ballīte var sākties!

Ak, jā. Ballītē sapucēšos par godu pati savai dramaturģiskajai debijai izrādē ,,Tāda es esmu”. Apkarināšos ar veiksmes bumbiņām, uz kurām uzlīmētas režisora Rijnieka, Zanītes Daudziņas un ,,Pannas” čaklo meiteņu sejas!

Jo tāda es esmu un tāda nu ir mana svētku eglīte!

P.S. Ceru saņemt pateicības vēstuli no kultūras ministres par teātru budžeta atbalstīšanu.

LATVIEŠI IR VISUR. ARĪ STROIKĀS.

Manuprāt, nav nejaušība, ka tieši tagad, posmā, ko apzīmējam ar vārdu ,,krīze“, iznāk grāmatas, kuras agrāk netiktu pamanītas. Un ne tāpēc, ka sliktas, bet tāpēc, ka latviešu literatūra vairāk asocējas ar rakstnieku sacensību, kurš vienu domu spēs pēc iespējas metaforiskāk pateikt vairākos veidos. Tāda poētiska ,,sieviešu literatūra“ par mūžīgo un nepasakāmo. Krīze mums piedāvā grāmatas, kurās neierasti daudz darbības un neierasti maz daiļmetaforu. Te es pļāpāju par ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ un ,,Latvieši ir visur“. Varbūt šos darbus dzemdinājusi četrdesmitgadnieku apziņa – ,,vai nu tagad, vai nekad es izdošu savu darbu“ komplektā ar krīzes dēļ vairāk esošo brīvo laiku? Varbūt izdevēji ir gatavi lielākam riskam?

Mana interese par šīm grāmatām bija savtīga, jo meklēju atspēriena punktus saviem joku stāstiem par latviešu gaitām ārzemēs. Izmēģināju arī agrāk uzrakstīto Muktupāvelas ,Šampinjonu derību“, bet tur bija tik daudz poēzijas un tik maz dzīves, ka ar vēl lielāku degsmi atgriezos pie Lācīša un Ozola.

Abi autori slēpjas zem pseidonīmiem, tādejādi vēl vairāk atšķiroties no vidēji klasiskā latv.lit. pārstāvjiem, tiem iebakstot acī, ka varbūt galvenais nav nointervēties žurnālam ,,Santa“, bet galvenais ir uzrakstīt grāmatas, kuras pērk un lasa.

Nojaušu, ka abi autori ietilpst man tuvā vecuma grupā, jo daudz atsauču uz laikazīmēm, kas nav tik viegli atpazīstamas jaunākiem indivīdiem.

,,Stroika“ iekļuvusi pārdošanas topos un ir grāmatiņa, kuru ģimenes locekļi rauj viens otram ārā no rokām, lai līksmotu par spraigo stāstu un uzjautrinātos par kolorīto Londonas dzīves aprakstu.

,,Latvieši ir visur“ tiek pieteikts kā globālais trilleris. Globāls ir, trillera nav, bet tas netraucē lasīt grāmatu ar aizrautību.

Interesanti, kā grāmatu uztver 20-30gadnieki? Man grāmata izraisīja sajūsmu par līdzīgu vēsturisko atmiņu. Sajutos – jā, es arī esmu par to lasījusi, jā, arī man ir tādi stereotipi, jā, es arī atceros šitos vecos jociņus. Piem. ,,Krausim apelsīnus mucās.Brāļi Karamazovi.“ Neatceros, kādā sakarā šis joks radās, bet atceros, ka tas likās smieklīgi, pat stilīgi.

Ir tik patīkami kopā ar autoru atgriezties padomju laiku ilūzijās. Patīkami tāpēc, ka O.O.viss kārtībā ar humora izjūtu un ironisku skatu.

Kāpēc nav trillera? Tāpēc, ka uz grāmatas vidu top skaidrs, ka kurjera darbs ir izvēlēts, lai varonim būtu iemesls vazāties apkārt pasaulei un uzklausīt lērumu gudru vīru par Latviju un latviešiem izteikto viedokli. Varbūt man traucē sajūsma par Dž.Stethemu, kura tēlotais ,,The Transporter“ droši vien nošautu visus muldoņas, jo nespētu pārciest tik garus stāstus par valsti, kura viņu neinteresē. Bet mani interesē, tāpēc pārciešu. J

Varbūt nespēju to uztvert kā trilleri, jo katru nedēļu izlasu vienu grāmatiņu no šī plaukta un esmu sapratusi, ka tas ir sasodīti grūts žanrs, kurā pērles rodas retāk kā uzplaukums Latvijas ekonomikā.

Vispār, nav ko piesieties. Tāds sižets ir labs paņēmiens kā sasaistīt kopā savākto materiālu iz dzīves un vēstures arhīviem.

Neesmu tik izglītota un daudzpētījusi vēstures dzīlēs, lai analizētu, cik patiesības, cik fantāziju ir faktu un notikumu izklāstā un interpretācijā. Es noticu visam!

Arī ar latvisko pašapziņu man viss ir kārtībā, tāpēc šī grāmata man nebija vajadzīga kā pierādījums, ka mūsu nācija ir dzīvotspējīga un bagāta ar interesantām personībām. Bet ir patīkami apzināties, ka ir vēl cilvēki ar veselīgu uztveri, ar man līdzīgu viedokli par trekno rietumvalstu alkatīgo plosīšanos mūsu tēvzemē.

Vēl man sirdi sildīja Helsinku raksturojums. Jo pati aizvedu ģimeni turp šoruden, lai pierādītu, ka tur ir ko redzēt, ir ko izbaudīt. ( īpaši, ja izdodas piedzerties brāļu Kaurismeki krogā :))

Kāds būtu kopsavilkums? Man patīk sajūta, ka neesmu lieki izšķiedusi naudu. Tādejādi iesaku šīs grāmatas kā zem Ziemassvētku eglītes liekamas!

GASTENARBAITERS UN LEIBORS. MŪSĒJAIS.

Es te Londonā, vot, stroikā rukāju.

Āmuru rokā turējis pirms tam biju, kā nu ne. Tikai turējis, jā, līdz darīšanai nebij tikts. Bet viņiem te arī nav nojēgas par darba kvalitāti. Ka tik leibors ir uz vietas un rukā par mazāku piķi kā vietējais.

Un mēs tur rukājam. Visādu krāsu un izmēru āmuri, tā teikt…

Teikšu kā ir, ar poļiem, ar tiem labāk nepīties. Tie pārvietojas skaļos baros un atņem mūsējiem darbu.

Leiši ar te ir daudz. No tiem var visu nopirkt, pat doķus, ja vajag. Satiksi ārzemēs leiti, viņš tev visu izdarīs! Ja nepiedirsīs, protams..

Bet vietējie, vot, tie ir vienkārši pidarasi. Tā tik mēs, bērnībā filmas saskatījušies, domājām, ka tur ārzemēs, ka tur nu baigā maļina – mannā līst no debesīm. Ne sūda. Tās filmu ārzemes tepat, Rīgā, filmēja. Kā Šerloku Holmsu, piemēram, un mūsu pašu aktieri par džentelmeņiem iztaisījās.

Tiem tur, tiem vietējiem, patiesībā nekā iekšā nav. Viņš ir tukšs cilvēks, tas ārzemnieks. Vienkārši bagāts maita.

A mums stroikā ir divi ukraiņu bračkas, vēsturnieki pēc izglītības, mistiķi pēc dvēseles stāvokļa un celtnieki pēc nodarbošanās. Labas dieniņas pavadījām vienā objektā, kur vajadzēja vākt gružus, uzspodrināt pirms nodošanas. Ar bračkām kopā tad klīdām pa stroiku, ar plastikāta maisiem un birstēm apkrāvušies, izliekoties, ka mums ir ko darīt un stāstījām viens otram anekdotes.

Jo viņiem tur, johaidī, maksā pa stundām, mīlīši! Un mēs tak nav muļķi, pirms šitās maļinas ar darbiem gāja grūti un tie bija makten smagi, tāpēc mēs satīram gružus vienā telpā, izberam otrā, atkal satīram, izberam atpakaļ iepriekšējā, tā norukājušies, ka vai nu. Ja atnāca kāds no tiem kundziņiem, vārtījāmies pa zemi, izliekoties, ka cenšamies satīrīt kādu herņu zem trubām.

Un galvenais tur ir ievērot tās tējas pauzes, tā ir svēta lieta. Tad visi dzer to dubļainu mālu krāsas padzērienu un lasa avīzes. Nu, kuri māk angliski, tie lasa, pārējie tik bildes paskatās.

Vēlāk jau biški kaut ko iemācījos,vot, tiku pie smalkākiem darbiem. Nopirku sev instrumentus un esu baigais spečuks. 

Zinat, kas stroikā liecina par jūsu pacelšanos augstākā līmenī? Aiz auss aizbāzts zīmulis! Tā uzreiz var atšķirt meistaru no melnstrādnieka. Vēl tik vajag uztrenēt to īpašo sejas izteiksmi, tādu zinošu, un ar to mērīt dažādus leņķus un atstatumus. Mērīšana vienmēr izskatās gudri, tā viņš ir, vot.

Dažkārt gan naktīs nenāk miegs, domājot, ka uz tām mūsu būvētajām sijām cilvēki liek smagas mēbeles, sazin, vēl ballīti uzrīko, nejēdzot uz kādiem puņķiem viss turas.

Bet nu stresa novadīšanai celtniekiem ir paredzēta lamāšanās. Tā ir, jo zem kaskām galvas uzkarst galīgā nejēgā un viens ritīgs štengrais vārds ir tas, kas to tvaiku var novadīt. Lamāšanas arī ir tāds kā papildus enerģijas avots, asinriti uzlabo, vot.

Es domāju - ja kāds ir dzīvē kaut vienreiz tā sirsnīgi palamājies mātes vārdiem, viņš to nespēj aizmirst. Kāpēc tā saku? Vēl labākos laikos, kad nebiju leibors, gastenarbaiters, rabotjaga un vietējo vārdiem, bloody foreingner, satiku vienā izbraucienā džeku, kurš bija vai nu no Dienvidslāvijas, vai Bulgārijas, vot, neatceros.. Bet noskaidrojis, ka protu krievu valodu, viņš palūdza mani drusku palamāties. 5 minūtes sirsnīgi visus sūtījām… pie mātēm, tā teikt.

Gadās jau arī kuriozi tajās stroikās. Vot, vienreiz atvilkās kaut kāda kundziņu grupa. Visi uzvalkos un tā. A mums nospļauties, zin. Mūsējais tā teikt, brigadieris, tieši aktīvi skaidrojas ar krāsotāju. Un viens no komisijas palūdz viņējo tulku šo dialogu pārtulkot. Tulkotājs atbild, ka tas ir samērā sarežģīti, taču mēģināt varot un sāk tulkot:

Darbu vadītājs saka krāsotājam, ka tas ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtas suns, un jautā – kāda vīriešu dzimumorgāna dēļ viņš ir atstājis atvērtu krāsu bundžu, tāpēc viņam tagad esot jāiet uz īkšķa.

Uz to krāsotājs atbild, ka nekur viņš neiešot, jo darbu vadītājs pats ir vieglas uzvedības sieviete un sieviešu dzimtes suns, un apgalvo, ka viņam ir bijušas dzimumattiecības ar darba vadītāja māti, firmas direktoru un visām pārējām krāsas bundžām, un lai pats ejot uz mārrrutka!

Lamājoties ne velti tiek bieži piesauktas seksuāla rakstura darbības.

Trimdā esot seksuālā spriedze ir baiga. Nonākam tiktāl, ka jebkurš kustīgs vai pat nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā uz naglas trāpījis ripzāģis…

Nez, kā ta mana Annai? Ta kādai manai, jupis viņu rāvis! Gan jau būs atradusi kādu izsalkušu melnstrādnieku un tagad cep kotletes..

Kādas viņai bija kotletes! Jop.. Pa trepēm nākot, es jau saodu.. jā, mana Anna cep.. Tik čauganas, tik maigas kā viņas krūtis un smeķīgas, ar pipariņu… kā viņa pati..

Meistarstiķis bija siļķe kažokā. Es večiem teicu, ka manējā to vien grib, lai nodzeros! Kā tā? - šie prasa. A vot tā. Atnāku mājās un uz plīts pilni katli un pannas ar tādām zacenītēm…

Manējā… Kaut viņu jupis…

 ( apraudas)

NEAPMIERINĀTAIS LATVIETIS

Manai vecenei atkal pasauli apskatīt sagribējies, kultūru pasasmelties, zinies.. 

Nav miera man tepat, vēl brauks kašķēties uz citām pasaules malām.

Šitā braukalēšana vairāk tāda sievišķu lieta. Dullās bābas kāpj autobusos un trīs dienas kratās, svīst, lai Eiropu paskatītos.

Es saprotu, ja brauc uz Peipusu makšķerēt, uz Alpiem slēpot, bet, ja liek braukt skatīties šķību torni Pizā?! Jēziņ, aizbrauciet tepat uz Panorama Plaza Lielirbes ielā Rīgā, paskatieties uz tiem kropļiem, kur lifts nevar līdz augšai uzbraukt, jo māja šķība! Be nee, jātriecas 1000 kilometrus, ne?

Viengad mani aizvilka uz Briseli, uz to čurājošo puisēnu paskatīties.

Ok, viens bij skaidrs uzreiz – man ir lielāks! Bet tas sīkais knipslis, tas bez jebkādas kauna izjūtas švakā strūklā čurā strūklakā! Fui! Kāpēc es nedrīkstu to darīt izlietnē, bet mazais nebēdnis drīkst šitā?

Vēl trakāk bija Venēcijā. Vai viņi maz apjēdz, ka pa kanalizācijas ūdeņiem airējas? Es tak arī celtniecībā orientējos, man ir pilnīgi skaidrs, cik tās mājas ir sapelējušas, ka visa šļura no trubām tek viņiem pa ielām, bet šie plēš baigo piķi, un šitajās ga.., kā viņas tur, galošās mūs vizina! Tas esot romantiski, tā dāmītes domā. Kā tad.. Kad esi atšuvis pāris nekauņas, kas par tavu mēnešalgu simts metrus pavizinās, kad esi beidzot nokaulējis cenu, tad tevi mēģina izvizināt starp daudziem tūkstošiem citu tādu pārmaksājušu jefiņu. Baigā romantika, ne? Skaties uz tādiem pašiem sadrūmušiem večiem kā pats un dikti sagribās uz Latgali makšķerēt dziļā vientulībā aizbraukt.

Bet, jāatzīst, ka Venēcijā, viņiem tur vismaz tās mājas, lai arī slapjas, bet vēl stāv, Romā bija uz drupām jāskatās. Ko tad itāļi nebrauc pa mūsu laukiem mūsu gruvešus skatīties, ko?

Un, tikai nevajag kulstīt mēles par garīgumu un kultūru. Boss pirms diviem gadiem brauca uz Indiju čakras atvērt. Ha. Norāva vēdera tīfu un viņam atvērās... Cits caurums viņam atvērās! Tā atvērās, ka zaļš mājās atgriezās.

Nākamajā gadā nabadziņš gribēja darīt laimīgu savu ģimeni un brauca bērniem īsto Salatēti parādīt. Ha. Atgriezies visus brīdināja – nekad uz to Lapzemi nebrauciet! Tur ir auksts, neviens ziemeļbriedis neatsaucas uz vārda Rūdolfs un Santa Klauss ir caurkritis somu aktieris ar speķainiem vaigiem un mākslīgo bārdu. Lai kāds briedītis palidotu, to jau nesagaidīt, kaut par skandināvu cenām varēja pamēģināt gan!

Nākamgad braukšot uz Poliju. Jo viņam iepatikās, kā viena poļu ceļojuma aģentūra reklamējas Vācijā: Apmeklējiet reiz Poliju, jūsu automašīna ir jau tur..

Tā viš ir. Tāpēc es labāk sēžu mājās un auklēju Mikimausu, dziedot ,,Velc pelīte saldu miegu“.

LATVIETIS UZ PODA

Kad esam sūdos līdz ausīm, gribētos, lai dzīvei varētu kā tualetei noraut ūdeni! Visi sūdi aizskalojas prom un ūdentiņš atkal tīrs un podiņš balts.

Jā, par tualetēm sāku domāt.

Veselu grāmatu varētu uzrakstīt par šo tēmu. Latvietis uz poda, tā varētu saukties.

Atceraties skolas laikus? 

Mežā iebrauc autobuss, skolotāja nokliedzas:,,Meitenes pa labi, zēni pa kreisi!“

Starp citu, daži puikas par vīriem izauguši, tā arī turpina iet pa kreisi.

Tagad Eiropas regulas droši vien neļauj skolotājām laist bērnus mežā. Par katru ērci bērnu dibenos nāksies tiesas priekšā atskaitīties.

Kur nu vēl kultūršoks, kad ieraudzījām, kādas tualetes ir ārvalstīs!

Tikai padomijas tūristi spēja fotografēties šajās svētvietās, ar laimīgām sejām rādot uz spīdīgām izlietnēm un tīriem podiem un visādiem interjera brīnumiem.

Mazmājiņas apmeklējot, ceļotājs bagātina iespaidus par valstu kultūrām un arhitektūru. Mēs meklējam mistiskos burtus WC, uztraucamies, vai šie burti konkrētajā valstī nozīmē to pašu, ko mums. Kur nu vēl figūriņu atšifrēšana, lai uzminētu, kā viņi apzīmē dzimumatšķirības. Visādi tehniskie izgudrojumi, kas jāuzmin! Interesanti, vai ne?

Reiz mana māsa ceļojumā uz Itāliju tualetē pēkšņi dzird blakus kabīnītē kolēģi tā dīvaini runājam. Prasa, kas ir? Vai kādas problēmas? Izrādās, nabadzīte nezin kā nolaist ūdeni. Kārtīga latviešu sieviete aiz sevis šmuci neatstāj; ko padomās tas, kas ienāks nākamais? Ieraudzījusi kaut kādu ierīci uz kuras tādi kā viļņi uzzīmēti, domājusi, mikrofons, kurā jāierunā, ka var laist ūdeni. Izmanojot savas niecīgās angļu valodas zināšanas, nabadzīte čukst: ,,Water, please! I did it!“ Ūdeni! Gatavs! Izrādījās, tā ir tā mistiskā tualete, kur ūdens sakuļas pēc kāda laika intervāla. Man bail no tādām. Ja nu tas kuļamais iedarbojas, kad tur sēžu?

Ienāca prātā tāda ķecerīga ideja – pods ar pretcelulīta masāžu. Sēdi, dari savu darāmo un tad riktīga strūkla izmasē dibenvaidziņus!

Tualetes atpazīšanu pēc smakas atceras iepriekšējās paaudzes, tagad tehnoloģijas attīstījušās tiktāl, ka būs pieejama speciāla programma viedtālruņiem ,Toilet Finder“ vai tualešu meklētājs.

Programma izmanto tālruņa GPS uztvērēju un uzrāda tuvāko tualešu atrašanās vietu. Šobrīd programmas datubāzē pieejama informācija par 76 000 tualešu dažādās vietās visā pasaulē.

Tas gan nenozīmē, ka jūs, parastā telefona īpašnieks, varēsiet atrast to vienu vienīgo.

Jo sirsniņbūdiņu modernās formas mēdz pārsteigt.

Portugāles pilsētā Porto atradu svētos burtus WC uz tāda kā jumta kupola. Iemetu naudiņu norādītajā caurumiņā un bundulis atvērās kā acu plakstiņš. Metos iekšā, ātri uz poda, ātri ievērtēju kosmosa kuģim līdzīgo metālspīdīgo interjeru, laikam nospiedu ne to, ko vajadzēja, jo vāks atkal atvērās un es skatījos uz pilsētu un pilsēta skatījās uz mani. Kad vāks aizvērās, piesarkusi lecu kājās un tramīgi lūkojos apkārt, vēlēdamās nomazgāt rokas. Neatradu. Un no uztraukuma, ka vāciņš varētu neatvērties,un es netikšu ārā, atkal čurāt sagribējās. Bet otreiz neriskēju. Grābstījos gar sienu līdz atvērās un fiksi muku prom.

 Parīzē bija tādas tualetes kā afišu stabi, tie apaļie bunduļi. Aizveda mūsu deju kolektīvu kārtējā kultūras ceļojumā, pēc divām dienām autobusā, izmeta tautumeitas Parīzes centrā, lai nu meklē to vietiņu, kur iet ķeizars kājiņām. Tad nu iedomājiet to skatu, četras tautumeitas stāv pie bunduļa un brīnās, jo salasīt neko nevar. Tikai franciski, protams. Gaidījām kādu vietējo, sak, noskatīsimies un atkārtosim redzēto.. Sagaidam, uzmanīgi vērojam, kā francūzis pazūd durvīs, kas pašas mistiski atveras un pieplokam paklausīties, kas tur notiekas. Bet tur, iekšā, skan rokmūzika! Lai visādi samaitāti indivīdi nevarētu saklausīt dabas balsi. Tad durvis mistiski atveras, izlaiž mūsu ekperimenta upuri, bet brīdī, kad gribam riskēt doties iekšā, bundulī atskan tāda kā viesuļvētra, un bundulis drebinās, jo izrādas, pēc katra apmeklējuma tas tiek dezinficēts! Bet mēs tā nobijāmies, ka neriskējām. Izšķirāmies par izmisuma soli. Tur bija tāds soliņš ar redelītēm. Mums kuplie brunči. Tā arī sasēdām, bikšeles uz leju un ... Rokmūzikas vietā mēs latvju dziesmas devām vaļā! Tā tiem frančiem vajag! Sarakstījuši tikai franču mēlē uz savām būdiņām nesaprotamus rakstus, mēs arī viņiem atstājām rakstus! Lielvārdes jostu Elizejas laukos izrakstījām.

Visās pasaules malās tūristu grupu autobusus pieved pie koka būcenīšiem, pie kuriem sēž nošņurkusi onkuļtantīte un pret ne mazu naudiņu izsniedz mazu papīrgabaliņu. Vienīgais veids kā to lietot ir uz sienas, zem pirksta, lai atstutētos, balansējos uz cauruma grīdā.

Latvijā arī tas pārvērties par biznesu. Starppilsētu autobusu šoferi pret bezmaksas kafiju pieved savu busu pie kāda ceļmalas krodziņa, un tā kā braucēji ir neaktīvi kafijotāji, tad vietējie biznesmeņi ievieš maksas tualetes, pie kuras stāv pūcīga persona ar sejas izteiksmi – esmu pelnījusi strādāt Rīgas domē, bet man te jāstāv un jāiekasē 15 santīmi no čurātājgribētajiem. Un, kad tu cilvēciņš samaksā, tu ieej būcenītī un saproti, ka esi pārmaksājis. Taisni kā Rietumvalstu tūrists Indijā!

Pēc iznākšanas vēl autobusā neatlaižas aukstā un ne visai tīrā poda riņķa sajūta. Tas negrib atlaisties! Vēl var dzirdēt baktērijas jautri čalojam, jo viņām nav nācies iepazīties ar Domestosu.

Labu laiciņu atpakaļ kāda padzīvojusi kundzīte – latviete no Londonas- vēlējās vasaru pavadīt senču zemē – Varakļānos. Kundze gana pieticīga, bet baisos stāstus par mūsu padomju laiku tualetēm saklausījusies, sazinās ar vietējo iedzīvotāju un uzraksta, vai WC neatradīsies pārāk tālu no viņas mitekļa. Vietējiem ļaužiem tāda burtu kombinācija bija sveša. Apspriedušies ar mācītākiem prātiem, secinājuši, ka tas būs Varakļānu katedrāles saīsinājums. Tā nu aizsūta kundzei izsmeļošu atbildi.

,,Tā atraudas nedaudz tālāk par kilometru no jūsu dzīves vietas galvenās ielas malā uz skaista paaugstinājuma. Tā ir atvērta visu nedēļu un var uzņemt pat simts apmeklētāju. Īpaši daudz ļaužu to apmeklē nedēļas nogalē, pēc apmeklējuma labprāt uzkavējoties tās tuvumā, apēdot līdzi paņemto launagu, ieklausoties no WC nākošajās skaņās. Akustika tur ir brīnišķīga. Šī vieta ir ļoti nozīmīga mūsu ģimenei, jo tieši tur mans dēls noskatīja savu nākamo sievu. Jo, piekritīsiet, šādā svētā vietā tikums ir vislabāk redzams.“

Lieki piebilst, ka kundze no Londonas tā arī nekad neapmeklēja Varakļānus.

PAKLĀJS

/Kāda vīrieša atmiņu stāsts./

Sievietēm palīdzēt ir bīstami. Īpaši svešai sievietei, svešā zemē. Pamēģiniet Zviedrijā izņemt smagu koferi sievietei no vārgajām rociņām. Cietumā iespundēs ne tikai par mēģinājumu aplaupīt, bet arī tiesā iesūdzēs par neķītru pieskaršanos publiskā vietā. Darba darīšanās nācās tikties ar vienu zviedru džeku, kuram stāstīju par mūsu Jāņu tradīcijām. Par to, ka mūsu meitenes pin puķu vainadziņus, bet džeki liek galvā riktīgus ozollapu vaiņagus. Zviedru čalītis tik nopūtās, ka pie viņiem dzimuma līdztiesības vārdā zviedru sievas liktu galvā ozollapas, bet vīriem aiz auss tik vienu puķīti būtu ļauts aizspraust! Dikti nomocīts zviedrs bija. Tā pieradies sievietēm pakļauties, ka nespēja atvairīt nevienu daiļā dzimuma pārstāvi. Kā sauc, tā jāiet, ko liek, tas jādara.. Jā, jā, arī tas, ko iedomājāties...

Reiz tālajos padomju laikos, kad brauciens uz ārzemēm bija ne tikai rets, bet arī poļitruku stingri uzraudzīts pasākums, mans tēvs iegāja valsts un partijas vēsturē, cenzdamies izpalīdzēt dāmai.

Notikās tā. Aizbraukuši ar kori uz brālīgo Berlīni, tik vien varējuši, kā stundiņu doties brīvsolī. Visi tika stingri brīdināti, ka partijas priekšā būs atbildīgi par priekšzīmīgu uzvedību un padomja pilsoņa morālo stāju, kas nozīmē, veikalus drīkst tikai apskatīt, pie tam ar neitrālu sejas izteiksmi, izliekoties, ka mūs tādas mantas neinteresē. Pirkt neko nedrīkst! Padomju autobuss rietumu buržuju preces nevedīs. Tikai pār poļitruka līķi tāds kārdinājumus nepārvarējis biedrs drīkstēs kāpt autobusā. Nu, lūk. Siekalošanās stunda pie veikalu vitrīnām bija iztecējusi, kad mans tēvs tukšām padomju strādnieka rokām steidzās atpakaļ uz busu, kur jau gaidīja mums saprotamu iemeslu saskumušie kolēģi. Ejot uz autostāvietu, kur novietoti arī citu grupu autobusi, tētis redz kaukāzu izcelsmes kundzīti, kas tusnēdama velk divas milzu somas un no paduses viņai izkrīt paklāja rullis. Džentelmenis būdams, tēvs krauj paklāju plecā, somas rokās un sadzirdējis autobusa pīpienu naski dodas tajā virzienā, nojauzdams, ka kundzīte ir no blakus autobusa.

Tagad vizualizējiet skatu no poļitruka puses, kas stāv autobusa durvīs un šausmās paliek bāls, ieraudzīdams Baloža kungu, šitik neķītri apkrāvušos. Kundzīte atpalikusi, to viņš neredz. Poļitruks sāk kliegt, ka biedrs Balodis tiks atzīsts par dzimtenes nodevēju, ja to visu kraus autobusā! Pārējie kolēģi pieplok pie logiem un redz savu sapņu piepildījumu. Katrs sajūtas kā varonīgais Balodis, kura somas ir pilnas ar dāvanām ģimenei, pārdošanai paredzētiem videomagnetafoniem un vēl burvīgs paklājs kā saulains sapnis uz aukstajām hrušķovku grīdām. Gaiss top smags no cerībām un kara nojausmas. ,,Visa ģimene cietīs!“ – nokliedzas partijnieks, vairāk aiz skaudības, ne politiskās pārliecības. Bet mans tēvs izslējās un saprata, ka īstais brīdis ir klāt. Demonstratīvi nometis abas pilnās somas, noglāstījis paklāja rulli, viņš atstāj pekeles uz asfalta un pliks un nabags iekāpj autobusā. Durvis aizcērtas un kapa klusuma piepildītais autobuss uzsāk mājupceļu. Kad vēl aizvien bālais un aiz bailēm nosvīdušais poļitruks pamet skatu autobusā, viņš redz četrdesmit divas naida pilnas sejas. Visi klusē, visi saprot, caur kādu elli izgājis biedrs Balodis un cik daudz cerību tika atstāts tajās somās. Un visi neieredz partiju! Tā sākās atmoda, starp citu...

DŽŪLIJA VENTSPILĪ

,,Ēd.Lūdzies.Mīli.” tagadiņ ir sieviešiem bībeles vietā. Kādi laiki, tādi grāmatu topi. Es ar’ neatpalieku. Noskatījos filmu un sapriecājos, ka man neiet sliktāk kā Džūlijai Robertsai.

Ko ēst ir, ko mīlēt ir, tik ar to lūgšanos iet pagrūtāk. Lūdzos, lai dod dieviņš man vairāk rakstnieces talanta, jo gribu rakstīt nopietnus romānus kā Nora Ikstena, bet man tikai feļetoni sanāk. Manu lūgšanos paklausījies, Dievs tik pajautāja, kas tie feļetoni tādi ir? Paskaidroju, ka tas ir nopietns apzīmējums maniem nenopietnajiem rakstu darbiem. ,,Brauc.Skaties.Pieraksti.” - teica Dievs un aizgāja pastāstīt eņģeļiem anekdoti. Laikam humoristiem ir savs dievs pēc ģīmja un līdzības, tāds joku plēsējs un mākoņos smējējs.

Bet kas dos ceļanaudu?! No filmas sižeta es varu atļauties tikai attiecību krīzi...

Padomāju, ja lidmašīnas biļetei man nesanāk, es varu braukt ar autobusu, piemēram, uz Ventspili. Kam man Itālija un Indija, kam man Bali sala, ja mums ir pašiem savas pilsētas, kurās piedzimst vējš vai Lembergs.

Cilvēks ar iztēli var justies autobusā kā limuzīnā. Iekārtojies kaut vairākos krēslos un meditē, lūkojoties logā uz garām skrienošo rudeni. Skaisti!

Pat Holivudas dīvai nebūtu iemesla sūdzēties.

Autobuss piestāja uz kafijas pauzi pie kāda ceļmalas krodziņa.  Tā kā ceļotāji nav gana čakli kafijotāji, vietējie biznesmeņi ir atraduši citu peļņas veidu. Tā ir maksas tualete, pie kuras stāv drūma persona, kuras izskats pauž - man pienāktos strādāt Rīgas domē, bet man jāstāv te un jāiekasē 15 santīmi no čurātgribētājiem. Iedomājos Džūliju Robertsu žilbinoši smaidam un meklējam maciņā sīknaudu. Bet bargā saimniece nelaiž Džūliju tualetē, jo nabadzītei ir tikai dolāri! Tāpēc Robertsas kundzītei jāiet kārtoties krūmājā, bet es lepni iesoļoju būcenītī un ... Saprotu, ka esmu krietni pārmaksājusi. Līdzīgi kā rietumu tūrists Indijā.

Vēl autobusā nepameta sajūta, it kā tas aukstais poda riņķis būtu pielipis un nelaidīs mani vaļā līdz pat ventiņu robežām. Varēja sadzirdēt, kā baktērijas priecīgi čalo, jo viņas nekad dzīvē nav iepazinušas Domestosu.

Ko tālāk? Ēdu. Lūdzos. Iemīlēju pat baktērijas. Jo pārliecināju sevi, ka tās ir mūsu, Latvijas lauku, ekoloģiski tīrās sīkradības.

Pilnīgi apskaidrota, ar mīlestībai atvērtu sirdi plaukstā, izkāpu Ventspilī, pilsētā, kura smaržo pēc jūras, naftas un kārtības.

Nekādu Bardemu gan nesatiku. Toties Lemberga kungu gan redzēju! Gan vaigā skatīju, gan valsts svētku uzrunu dzirdēju.

Apmeklēju koncertu ,,Dod dieviņi”, kur izgāzos, jo centos aplaudēt pēc Busuļa uzstāšanās, aizmirsusi, ka latviešu publika sēž kā laukakmeņi līdz pat koncerta beigām un tikai tad plaukšķina. Pārfrāzējo koncerta nosaukumu, gribētos novēlēt:

Do’dieviņi latviešam

Prasmi rādīt patikšan‘!

Tā bija Aiva Birbele, tiešajā reportāžā no Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas.

Lai mums visiem ir gribēšan‘ un patikšan‘!

NEGAIDĪTI VIESI

Zvans pie durvīm! Atveru - atnācis Valdis Dombrovskis konsolidēt manu budžetu. Ģimene esot valsts pamatšūniņa, tāpēc nolemts darbu pretī izaugsmei sākt katrā ģimenes mājoklī. Aiz viņa stāv Sudrabas kundze ar lielo Kontroles žurnālu, kur melns uz balta ierakstīts, ka esmu nopirkusi jaunus zābaciņus, neapdomīgi tērējoties ar kredītkarti. Ne viss ir zelts, kas spīd! Spīd arī Sudrabas visuredzošā acs. Man uznāk tāds kauns, tāds kauns par tiem zābaciņiem. Mēģinu iebilst, ka gribēju palielināt patēriņu. Vispirms nopelni, radi virsvērtību, padomā par kopproduktu, saka Valdis, un esmu spiesta aicināt svarīgos viesu dziļāk un vērt vaļā datorā bankas kontu pārskatus. Atveru, tur Neo jau pabijis un ar sarkaniem burtiem iezīmējis visas četras reizes, kad esmu tērējusies kafejnīcās par kūciņām.

,,Latvijas pilsone Birbele, - iesāk Sudrabas kundze, - ja tas būtu par augļiem un dārzeņiem, mēs to varētu norakstīt veselības ieguldījuma ailītē, bet nu šitā našķoties? Pie tam, cukurs paliks dārgāks, kā savilksiet galus? Finanšu pārskatā redzams, ka lētos griķus arī neesat pietiekami uzkrājusi.” Esmu gan! Man ir griķu spilveni! Krīzes brīdī šķērdīšu vaļā. Sudrabas kundze neticīgi groza galvu.

Es sarkstu un bālēju, kad Valdis ver vaļā manas guļamistabas durvis. Pat ne acu uzmetis nesaklātajai gultai, viņš pārbauda logu blīvējumu.

,,Lieli siltuma zudumi,”- saka ministru prezidents un es jūtu aukstus drebuļus pārskrienam. Sudrabas kundze saspiež manu roku un ielūkojas acīs līdz pašam maciņa dziļumam: ,,Vajadzēs griezt. Sāpīgi griezt, pilsonīt!”

,, Pavisam vai saīsināsim? “– viņa vēršas pie Valda, padomu prasīdama. Izmisusi skatos abos līdz saprotu, ka viņi uzmanīgi pēta manas rokas.

,,Nē! Tikai ne rokas! “– es bļauju, cik spēka, bet nākamajā brīdī jau esmu uz operāciju galda, un pēkšņi vairs nav ne Valda, ne Sudrabas kundzes, bet pats Kristovska kungs, kurš apgalvo, ka esmu drauds valsts iekšējai un ārējai drošībai. Tad pienāk Pabriks un kautrīgi iebilst, ka tagad viņš esot aizsardzības ministrs, bet Valdim K. laiks piezvanīt un pieteikt karu igauņiem. Tad mierinoši paskatās uz manu satraukto seju un bilst, ka tas viņiem esot tāds vietējais aizsardzības ministru jociņš. Ministrs Pabriks turpina mulsi smaidīt, bet ap mani sastājas latviešu armijas vīru kolonna. Tikai ne visi uzreiz! - es kliedzu, bet pati vairs nesaprotu, vai nokliedzos to, ko vajadzēja…

Labi, ka šajā brīdī pamodos. Pārvarējusi kaunu, ka esmu snaudusi dienas vidū, ielūkojos maciņā un skriešus devos uz tuvējo kafejnīcu. Šitādu triecienu bez kafijas un bulciņas nepārvarēt!

ASINSDARBI SILMAČOS

Reiz sensenos laikos Holivudas kinovīri uzaicināja pie sevis R.Blaumani, lai apspriestos par iespējamu latviešu klasiķa darba ekranizāciju.

Blaumanis ierodas ar un lepni sēž producenta ierādītajā krēslā.

PRODUCENTS.

         Ģeniāli! Skroderdienas Silmačos ir lielisks darbs! Bet, jūs saprotiet, nāksies šo to mainīt, pieskaņot pasaules līmeņa kino specifikai. Tikai dažas tehniskas nianses.

BLAUMANIS.

         Gods sadarboties. Mans zelts ir mana tauta, bet jūsu zeltam arī ne vainas.

PRODUCENTS.

         Jums tur pārāk daudz cilvēku, budžets ierobežots, tāpēc koncentrēsimies uz Antoniju, taisīsim kino četrdesmitgadniecēm, kuras grib sākt jaunu dzīvi.

BLAUMANIS.

         Jā, koncentrēsimies uz Antoniju.

PRODUCENTS.

         Tātad, Antonija ir atraitne. Lieliski! Liekam klāt netīru noslēpumu, skeletiņu skapī - viņa ir nogalinājusi veco saimnieku. Tiešām, kam tas vecis? Tagad moderni, ka sieviete tiek pie jauna puikas! Asiņainais duncis ir norakts kaut kur dārzā.  Kāzu laikā kāds bērniņš to izraks un pārbījies skries pie kāzu viesiem..

BLAUMANIS.

         Kāzas jau tikai beigās…

PRODUCENTS.

         Nekas, izstrīposim visu lieko ārā. Visas tās dziesmas, dejas – nost! Kādas dejas, dzīvos viņi pilsētas nomalē! Jā, ģeniāla doma, dosimies pie mazturīgajiem, iedziļināsimies viņu ģimenes lietās.

BLAUMANIS.

         Bet kā tad Elīna? Un Aleksis?

PRODUCENTS.

         Tos nesvītrosim, protams ne! Viņi mums noderēs seksa ainām! Nav seksa, nav pusaudžu kinozālē! Jau redzu ainu, kur Antonija redz Alekša un Elīnas kaisli. Viņa redz, ka Elīnas krūtis ir lielākas, dibens tvirtāks. Viņa meklē palīdzību pie Dūdara.

BLAUMANIS.

         Ko tur skroderis var līdzēt?

 PRODUCENTS.

         Nevar! Tur tas joks! Kam mūsdienās skroderis interesē! Dūdars būs plastiskais ķirurgs! Vai nav ģeniāli? Visu mūžu mocījies kompleksos par klibo kāju, apmeklējis psihoterapeitu, izmācījies par ārstu, sadakterējis sev kāju, uzlabojis tās izskatu, nav apstājies pie sasniegtā. Palielinājis locekli, amputējis alus vēderu, no liekajiem taukiem izveidojis bicepsus un  muskuļainus plecus, veicis sejas epilāciju, krūšu spalvas pārstādījis uz plikā pakauša…

BLAUMANIS.

         Bet, kas tad būs Rūdis?

PRODUCENTS.

         Kā kas? Rūdija, seksīga medmāsa būs. Kārlēna pirmā seksuāla pieredze. Zaudēs nevainību.

BLAUMANIS.

         Bet Kārlēnam ir Ieviņa!

PRODUCENTS.

         Ieviņa gan būs jāsvītro! Sekss ar nepilngadīgiem, tas par daudz.

BLAUMANIS.

         Bet Ābrams! Kā ar Joski un Zāru?

PRODUCENTS.

         Viņi būs bēgļi no Afganistānas. Aktualitāte jāņem vērā. Iedomājieties, cik iespaidīga būs spridzināšanas aina! Nāk pār tuksnesi, tpfu, pār tirgus laukumu Ābrams ar Kalašņikovu plecā un Joske ar dinamīta maisiņu.. Pilsēta reāli dabūs trūkties. Arī pīpēšana iegūs citu nozīmi. Sapīpēsies no afgāņiem ievesto zāli un visur sekss un vardarbība, sekss un vardarbība. Silmači – Latvijas karstais punkts! Ģeniāli!

BLAUMANIS.

         Pirtiņas ainu droši vien izsvītrosiet..

PRODUCENTS.

         Nē! Ko jūs! Ģeniāli uzrakstīts! Džolija ar Pitu lūgtin lūdzas piedalīties. Viņiem tagad jauns projekts pasaules bērnu aizstāvībai, par velti filmēsies. Pēc tam adoptēs arī kādu latviešu bērnu. Tas tik būs skats – kaila Endžija pirtī glaužas pie kailā Breda un apkārt visu krāsu bērniņi vicina pirtslotas. Ģeniāli esat uzrakstījis Blaumaņa kungs!

Vēl esmu noskatījis jūsu ,, Indrānus”. Ģeniāli! Pārcelsim darbību uz Amazones džungļiem, cīņa starp veco virsaiti un jauno..

Blaumanis paģībst.

DEGPUNKTĀ

         Kad policijas inspektors Brangais pacēla klausuli un dzirdēja sievietes sāpju šņukstus, viņš saprata – lielas brīdis, kad viņš parādīs pasaulei, cik labi prot apieties ar ieročiem ir klāt! Klausoties vaimanās par to, ka neģēlis izlicis viņas maziņos uz balkona un draud tos nosaldēt nežēlīgajos rudens vējos, brašais inspektors ciešāk sagrāba saujā pistoli un dūšīgi spieda uz trauksmes pogas. Kad specvienības vīri plecu pie pleca satupuši mikriņā traucās pilsētas ielās, Brangais domās izvēlējās labāko bildi rītdienas avīžu rakstiem par veiksmīgo operāciju viņa vadībā, kurā sagūstīts bērnu paverdzinātājs. Kaut noziedzniekam būtu ieroči! Vai vēl labāk – viņš varētu būt pedofils. Nu, vismaz narkotikas varētu atrast. Nākamreiz paņemšu mazliet maisiņā līdzi, lai var neģēļu dzīvoklī izbārstīt, Brangais jau kala nākotnes plānus. Tā viņiem vajag, bērnu slepkavām!

Piebraukuši mājai, specvīri uzvilka melnās maskas un stājās ugunslīnijā. Pa logu to redzējusi, kaimiņtante Velta tik ļoti satraucās, ka aizmirsa, kur tādos gadījumos, kad pagalmā iebrūk bandīti jāzvana, un kā ierasts uzgrieza ,,Laimes spēles “ nummuriņu.

Vīri melnās maskās jau lavījās augšup pa trepēm, Brangais ar kājas spērienu atdarīja durvis un drīz jau pie neģēļa ar zupu nolietais mūlis sastinga pistoles stobra priekšā. ,, Kur viņi ir? “ – nobrēcās komandieris un tajā brīdī no augšstāva atskanēja Veltas kundzes bļāviens. Apbruņojušies līdz zobiem specvienības vīri caur balkonu iebruka augšstāvā. Tur istabas vidū stāvēja vecā Velta, turēdama roku pie sirds un noelsās - ,,Nupat vinnēju laimes spēlē 1000 latus! “ Tad Velta sabruka un vīriem nācās noņemt sejas maskas, lai veiktu elpināšanu ,,no mutes mutē”.

Apakšstāvā ar zupu sejas apvidū un baiļu radītu cita veida šķidrumu zemākā rajonā nolietais noziedznieks atzinās, ka sievas mīlētos kāmīšus izlicis uz balkona neba jau plikiņus, bet apsedzis ar sedziņu. To smaku vairs nevarējis ciest, tāpēc tā rīkojies. Inspektora Brangā iedomātais ordenis nokrita no krūts un sašķīda pret grīdu.

Līdzīgi bija noticis ar kāmīšiem zem specvienības zābakiem. Nepārcieta glābšanas operāciju, mazie mīlulīši.

Jautāsiet – kāda ir stāsta morāle? Nekādas morāles tik amorālam stāstam nav.