LARSS MUZEJĀ

Brīvdienas Kopehāgenā sasniedza tādu intelektuālo temperatūru, ka saspridzināja manu kultūras izglītības līmeņrādi.

Turpmāk uz jautājumu - vai esi redzējusi Larsu von Trīru, es ekstātiski izdvesīšu - jāaa!

- Kuru filmu?

- Filmu?! Es pašu Larsu redzēju uz Dānijas Nacionālās mākslas galerijas trepēm!

- Nu, un kā tad viņš izskatās?

- Eh.. Filmas labākas.

Bet ne jau slavenības pētīt braucu, bet inteliģenti smelties kultūru, tāpēc apmeklēju izstādi Hammershøi and Europe, kura skatāma aiz tām kāpnēm, uz kurām Trīrs centās paslēpties no ziņkārīgo skatieniem, baidoties, ka pēc skandalozās izrunāšanās Kannu kinofestivālā, viņam varētu piesieties un skaļu viedokli paust gan antifašisti, gan neonacisti.

Iespējams, Trīrs bija ieradies mācīties harmoniju no dāņu glezniecības klasiķa, jo Vilhelms  Hammershøi (1864-1916) nebija skandālists, gleznoja sava mājokļa interjerus un rāmas dzimtenes ainavas, spēlējoties ar gaismu un ēnām, savās gleznās kā modeli izmantodams paša sievu.

Kamēr mākslas vēstures pārzinātāji zinoši māj ar galvu un intelektuālā sarunā apmainās ar savos smadzeņu failos atrodamajiem faktiem par Hammershøi glezniecību un tās ietekmi uz dāņu kultūras attīstību, noraksturošu viņa bildes  vienkāršiem ļaužiem saprotamos vārdos - pelēkā istabā iespīd pelēcīga gaisma, kura izēno pelēkas vai baltas durvis vai logu, un līdzās stāvošu vai sēdošu tumši pelēku sievietes figūru no mugurpuses. Domās uzslavēju gleznotāju par savas sievas izmantošanu kā modeli lielākajā daļā savu darbu ( lai dzīvo sieviešu solidaritāte un 8.marts), bet - kāpēc tikai no mugurpuses? Nē, nu vienu pretskatu atradu, Idas portretu, kad viņa vēl bija līgavas godā. Bet pēc kāzām klasiķis savu dzīvesbiedri labprātāk skatījis no mugurpuses.

Pārdomas par mākslu traucēja kāda mazāk attīstīta smadzene manā galvā, kura kā slavenību kāra tīne pavasarī, iebrēcās - bet es taču redzēju Larsu!

Tad atceros viņa filmas, un redzu iedomu kino kadrus, kur Vilhelma gleznā redzamā sieviete lēni pagriež seju ... un es šausmās kliedzu kā Antikristu ieraudzījusi!

Izstādes nosaukumā pieminētā Eiropa nav Trīra 1991.gada filma ar tādu pašu nosaukumu (tas varēja apbēdināt slaveno režisoru), bet pierādījums, ka dāņu klasiķis nav ne par matu sliktāks un valsts pilsoņiem nav kaunā jānodur acis, vērojot savējo līdzās tā laika citu valstu māksliniekiem. Pat Gogēnam pielīdzinājušies!

Mans lielākais prieciņš - izstādē redzamā Vistlera ,,Māte", kuru, pateicoties kino, neiespējami vērot bez mistera Bīna rēga blakus.

No galerijas iznākot, Kopenhāgena sagaida saules pielieta, debesis skaidras un tajās nav redzama Melanholijas draudīgā tuvošanās.

Tātad - līdz pasaules galam tālāk nekā līdz nākamajai Trīra filmai!

Varbūt nākamreiz apmeklējot Kopenhāgenu, būs atvērts Trīra muzejs, kur varēs šķelt viļņus, dejot tumsā, nošaut sliktos iedzīvotājus Dogvilā, un izdzīvoties arī citām filmām veltītās atrakciju zālēs.

ŠAUSMAS VANNASISTABĀ

Vannasistabā es nekad nejūtos viena. Vienmēr kāds uzglūn! Ieraudzīt viņus gadās reti, bet, kad tas notiek - es kliedzu!

Ja tad mūsu dzīvokli noklausītos, būtu dzirdams šāds dialogs starp vannas istabā drebošo sievu un viesistabā uz dīvāna sēdošo vīru.

VIŅA. Āāaaaā! Dušā ir ZIRNEKLIS!

VIŅŠ. Nu un?! Aizskalo viņu ar ūdeni!

VIŅA. Tad viņš noslīks! Izliec viņu aiz loga!

VIŅŠ. Tu maz apjēdz, ko tu runā?! Slīcināt nedrīkst, bet pa logu izmest - laipni lūdzu! Tas ir humānāk, vai?

VIŅA. Uzliec uz palodzes!

VIŅŠ. Varbūt iedot līdzi sainīti ar ēdamo?

VIŅA. Aizvāc! Man ir bail!

VIŅŠ. Bet kā tas mazais zirneklītis jūtas? Viņam ir aizkritušas ausis no taviem kliedzieniem, un tu vēl gribi viņu atstāt vienu uz palodzes uz visu nakti, aukstumā un tumsā, tāpat kā mūsu kaimiņiene izmet kāpņu telpā savu vīru?

VIŅA. Kaimiņš ir dzērājs!

VIŅŠ. Bet zirneklītis ir pilnīgi skaidrā!

VIŅA. Met uz palodzes!

VIŅŠ. Ja nu naktī viņš klauvēs pie loga un prasīsies atpakaļ?

VIŅA. Āāa! Vai tiešām tu nesaproti, cik viņš ir pretīgs?!

VIŅŠ. Tava draudzene arī ir pretīga, bet es viņu pa logu ārā nemetu!

VIŅA. Ja tūlīt neaizvāksi šo riebekli, es tviterī un feisbukā, un draugos uzrakstīšu, ka tev pašam ir bail no zirnekļiem!

Pārskaities vīrs iebrāžas vannasistabā un aizskalo zirnekli dušas trubā.

VIŅŠ. Nu, tagad esi apmierināta?

VIŅA. Nē!!! Viņš atrāpos atpakaļ!

VIŅŠ. Jā, kā tad! Attapsies pēc kāda laiciņa - ups, kur es atrodos? Ak, trubā? Nekas, atmudžināšu savas kamolā saveltās kājiņas un tip, tip, rāpšos uz augšu, līdz atkal ieraudzīšu to pliko un spiedzošo dāmiņu. Labs skats viņam pavērsies! Es sen neko tādu neesmu redzējis!

VIŅA. Un neredzēsi ar! Ej ārā no vannasistabas!

VIŅŠ. Varonim pienākas balva!

VIŅA. Īstu varoni nav desmit minūtes jālūdzas, lai glābj! Ej prom!

VIŅŠ. Un aiziešu ar! Bet, mīļum... Tikai neiedomājies apsēsties uz poda, reklāmās taču esi redzējusi, kādi mošķi tur dzīvo!

VIŅA. No tiem es nebaidos! Es viņiem uzliešu ,,Domestos"!

VIŅŠ. To jau viņi gaida, mīļā! Viņi ir tīrīšanas līdekļu narkomāni. Sēž tur un gaida kaifu. Tādi pretīgi, šausmīgi narkomāni!

VINA. Kāpēc tu tā?! Tu ņirgājies?

VIŅŠ. Nē, mīļum, es tev paskaidroju. Kāds vēl varētu būt iemesls dzīvot podā? Tas ir kā pie cilvēkiem - nevarētu izdzīvot pasaulē, kur tev katru dienu gāž sūdus uz galvas, ja nebūtu iespēja vakarā iedzert! Tāpēc, manu mīļo sieviņ, nomazgājies, uzvelc savu smuko halātiņu un nāc pie manis uz dīvāna. Vīna pudele jau atttaisīta, iedzersim un paskatīsimies TV. Tur tādas šausmas rāda, ka tu vēl sagribēsi to zirnekli klēpī paturēt un viņam galvu noglāstīt!

ŠOVMEŅU ASARAS

Lasu interneta lappusēs - grupas ,,Mad Show Boy" puikas rakstīs ģenerālprokuroram, lai apstrīdētu Eirovīzijas rezultātus. Ja es gribētu traucēt prokuratūras darbu, uzrakstītu īsu vēstulīti:,, Mīļo Ērik! Neļaujiet piepuņķot prokuratūru!" Īsti vīri prot zaudēt, nevis žēlojas visai pasaulei par netaisnību.

Bet ,,trakajiem šova puišiem" vai ,,trakā šova puišiem" ( brīvi tulkojot nosaukumu) asaras sasmērē nogrimmētās sejas - žūrija ignorējot tautas gribu, Azerbaidžānas vēstnieks nelikumīgi piedalās dalībnieku izvērtēšanā. Trakie rakstīšot sūdzību arī Ārlietu ministrijai!

Nospodrināju acenes un noskatījos vēlreiz grupas priekšnesumu, kurš pirmajā vērošanas reizē atgādināja skolas laikā apmeklētās popielas.  Es aicinātu visus domās pārcelt šo iztaisīšanos uz Baku. Azerbaidžāna pirmoreiz rīko Eirovīziju, tāpēc centīsies sarīkot pēc iespējas krāšņāku šovu uz lielākās iepējamās skatuves, lai visai Eiropai parādītu, kā svētki svinami. Un palūkosimies citzemiešu acīm uz to, kas notiktu pēc Latvijas pārstāvju svinīgas pieteikšanas.

Lūk, mirdz krāsainas gaismiņas, vizuļo spīguļi un no milzīgas skatuves dibenplāna izbrauc kāds vīrs tādā kā vecā policista kostīmā, turot rokā papīra gabalu. Latvieši smejas - tas tak Vaišļa, plaša profila visādu izdarību šovmenis, kurš tagad grib pasauli apceļot kā Eirovīzijas dalībnieks! Citu tautu pārstāvji Vaišļu nepazīst, smiekli tiem nenāk, tie izmisīgi cenšas saskatīt, kas rakstīts uz lapeles. Eh, nepagūst, jo vīriņš ātri pazūd aizkulisēs (jo jāpārģērbjas nākamajam iznācienam). Latvji turpina spīdēt ar zināšanām - tas bija amerikāņu policista kostīms no slavenās filmas ,,Mirāža." Kamēr mūsējie gremdējas tikai viņiem zināmos faktos, svešie ievēro tādu redzētu seju izlienam no aizslietņa. Vai tiešām Mensons? - min desmit zālē sēdošie rokmūzikas pazinēji. Mensona fanu Eirovīzijas mīlētāju rindās varētu būt ļoti maz. Un kāds varētu būt sakars slavenajam šokrokerim ar šo pasākumu? Solists dzied par zagšanu, bet tekstu klausīties nav laika, jo jāmēģina saprast, kas ir pārējie vājā līmeņa  dejotāji. Mjā, Eltonu Džonu pie klavierēm tā kā varētu atpazīt, bet - kas ir vīriņš ar zilo bļodiņu galvā? Latviešu skatītājs laikam atpazīst un čakli balso, jo ir sajūsmā par šitādu ,,šovu", bet Eiropas publika mulsi klusēs. Uz mirkli visus pamodinās opernieka balsī dziedošais vīrs, bet tad viņi neizpratnē paraustīs plecus, kad bariņam pievienosies par tādu kā reperi pārģērbies Vaišļa, kura klepošanu mikrofonā tikai mana ome atzīs par repu. Bet, lai jūklis būtu vēl lielāks, no klavierēm izlien trollis ar Somijas karoga krāsas cepurīti. Kamēr somi meklē papīru, lai rakstītu sūdzības par savas tautas izsmiešanu, priekšnesums tuvojas finālam, jo atkal parādās Vaišļa un cenšas paslēpt pārējos dalībniekus aiz dārza drāšu žoga. Nu jā - attopas publika, lasot grupas nosaukumu, - tie tak bija zagļi! Ja reiz esot zog melodijas un dziesmu tekstus, tad varēja sazagties vairāk, tagad izklausās, ka dziesmā nav pietiekoši daudz nošu prātā paliekošai melodijai.

Taisnību sakot, man nepatika neviens no fināla dalībniekiem un būtu man vara un nauda, Latvija šogad  pasākumā nepiedalītos. Bet. Labāk  smuka blondīne ar spēcīgu balsi klusiņām netiek finālā, nekā skaļi izgāžamies ar dīvaini saģērbtu vīriešu vāju šovu.

VAJAG SAPURINĀTIES!

Ne kā sunim nopurināties, bet sevi sapurināt vajag, lai izturētu šo ziemu, kas līdzīga tikko no āra ienākušam vīrietim, kurš ledus auksts palien zem segas un grābājas gar jūsu karsto miesu. Ai, kāds negantnieks tas vīrietis, šausmas, cik neganta tā ziema!

Sirdi vajag turēt karstu! Un ļauties piedzīvojumiem, kas sapurina nosalušo miesu!

Pirmo sapurināšanos piedzīvoju vācu rokgrupas ,,Rammstein" koncertā. Kādas izjūtas? It kā abas rokas līdz elkoņiem būtu iebāztas elektrības rozetē, dzirksteles šķīst pa gaisu, bet no tumbām nākošie ,,basi" kā zābaki bliež pa atšauto pēcpusi. Acis žilbst no salūta uguntiņām, bet sejas āda svilst no šova dzīvajām uguns liesmām. Bet skatītāji tik uzkurināti, ka gatavi maršēt pie katras solista Lindemanna pavēles. Uzvārds liekas pazīstams? Kā nu ne, mums ir valodu ,,eksperts" Lindermans, un varam tikai priecāties, ka viņam nepiemīt tāds spēks un harisma kā vācu dziedātājam, citādi mūsējais ,,uzkurtu" ne tikai referendumu.

Tiku riktīgi sapurināta koncertā, bet krietni atdzisu, stāvot bezgalīgā rindā pie garderobes, jo Arēna Rīga iekasē par katru mētelīti 50 santīmus un tad liek drūzmēties milzu baros, lai 12 000 apmeklētāju varētu ,,izpriecāties" par katru iztērēto santīmu pie divām garderobēm. Lai viņiem tie santīmi pie dibeniem piesalst, johaidī!

Bet Rammsteina šovs, zvēru pie tēta metināmā aparāta, bija katra iztērētā lata vērts!

Nokauninājusi sevi, ka garam un dvēselei ar rokmūziku nepietiek, nolēmu sapurināt savus garīguma apvārkšņus un devos uz JRT izrādi ,,Vigīlija. Sapnis par nomodu." Dvēselīte atveldzējās un uzmirdzēja, vērojot lielisko izrādi un fantastiskos aktierdarbus. Un piebildīšu - ja gribat aiz skaudības nograuzt teātra somiņu, aizejiet uz šo izrādi un apskatieties, cik skaista gan miesā, gan garā ir aktrise Lidija Pupure savos apaļajos septiņdesmit.

Tīksmināšanos par sava gara attīstību pārtrauca vēdera burkšķēšana. Nolēmu sapurināt gastronomiskos jutekļus un izmēģināt kādā smalkākā ēstuvē komplektu, ko lepni sauc -biznesa pusdienas. Visapkārt sēdēja dažāda vecuma puiši uzvalkos, meitenes profesionālu ofisa darbinieču stilā, un mēs visi kolektīvā kopībā ēdām to, kas ēdienkartē saucās - mintaja fileja sarkano dārzeņu garnējumā, bet garšoja pēc uzsildītas ceptās zivs marinādē no Maximas kulinārijas. Tas tiešām ir īsts bizness, ko? Gribējās mēli nopurināt pēc tādas ,,smalkas" izēšanās.

Kad cilvēks ir paēdis, ko viņš dara? Viņš pārvar vēlmi nosnausties un dodas uz sporta zāli notērēt uzēstās kalorijas!

Smaga ir diskusija pašai ar sevi ceļā uz sporta zāli. Salasījusies žurnālā - katra diena jādzīvo kā pēdējā, es, stāvot pie trenažieru zāles durvīm, sev jautāju: ,,Aiva! Ja šī būtu tavas dzīves pēdējā diena, vai tiešām tu to pavadītu šeit?!"

Oi, nevaru.. Tik daudz kārdinājumu visapkārt! Tik daudz neapēstu kūciņu un tviterī neierakstītu asprātību! Un, kur vēl franču sarkanvīna pudele un treknais brī siera ritulītis....

Bet vajag sevi saņemt aiz ausīm un sapurināt! Šī noteikti nav pēdējā mana mūža diena. Man noteikti ir jāiet pavingrot, lai tad, kad tā diena pienāks, man būtu gana daudz spēka to maksimāli izbaudīt!

Sapurinamies!

CEPURU TRAUMA

Kā jūs, mīļie vecāki, jūtaties brīdī, kad skolasbērns ,,Panorāmas" laikā pienāk un - ,,Mammu, man uz rītdienu vajadzētu ..." Es uzreiz saspringstu lēcienā - KO vajadzēs? TIKAI burtnīcu vai no dārzeņiem izveidotu Ražas svētkiem veltītu kompozīciju? Izrādījās, vēl trakāk. Vajag Lapsas tērpu! Oi, oi, oi, cik ir pulkstens, kura bode vaļā, un kas tā vispār par lapsu, ko?

Labi, ka drēbju maisiņā, kuram piestāvētu uzraksts ,,Nopirkts ar domu, ka reiz noderēs" ( irdzīgs ha, ha par 99% satura), atradās kas oranži lapsīgs.

Atcerējos savu padomju laiku bērnību, kad nebija humpalu. Tad daudz ko izšķīra vecāku darbavietas un profesija. Varēja redzēt no bērnudārziem vai pašdarbības kolektīviem aizlienētus kostīmiņus, čaklu māmiņu - šuvējiņu darinājumus, vai no noliktavas pārziņiem par blatu dabūtus plastmasas degunus ar brillēm. Bet mans tētis bija metinātājs. Nojaušat ko dīvainu? Jā, jā, es biju vienīgais oktobrēns pilsētā, kurš savu karnevāla tērpu pēc lietošanas varēja nodot metāllūžņos. Mana mamma bija iecerējusi mazo trešklasnieci pārvērst margrietiņā, jo radi bija atsūtījuši no ārzemēm skaisti zaļu kleitiņu, taisni puķu kātiņa krāsā. Čaklais tētis no dzelzs trosēm sametināja palielu ,,ziedu". Mammucis ar audumu apšuva dzeltenu viducīti un baltas ziedlapiņas. Domājams, ja tajos laikos būtu organizācija ,,Glābiet bērnus!", gan jau viņiem būtu kas iebilstams pret sākumskolas bērniņu, kas tenterē uz skolu ar Eifeļa tornim līdzīgu dzelzs konstrukciju uz galvas. Bet es noturējos uz kājām! Biju skaista un neatvairāma Margrietiņa! Man tikai pārāk tuvu neviens nevarēja stāvēt, ziedlapas tādas palielas un smagas, klasesbiedri baidījās, ka neatsit degunu līdz asinīm..

Tādai bērnībai, protams, ir sekas. Vājība pret vīriešiem, kuri smaržo pēc karbīda (metināšanai nepieciešama viela) un vēlme uzlikt galvā dīvainas cepures savu lugu varoņiem.

Izrādei ,,Mīli mani", kas palaban tiek izrādīta klubā ,,Austrumu robeža", man vajadzēja sacerēt citplanētiešu karalienes monologu. Tā nu cienījamā Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale izrādē stāv uz skatuves ar zaļu plastmasas cepuri, no kuras uz visām pusēm vicinās trubiņām līdzīgi ,,staipekņi" un skaita:

To daudzās kājas dzimto zemi min,

Prusaki nāk – to marsieši zin.

Es karaliene nelaimīga,

Man tauta karā jāvada,

Mans mīļais miris,

Lūk, kur viņa līķis.

Vēl prusakkāja pusnošķelta,

No viņa krūtīm ārā lien."

Domājiet, mīļie vecāki, pirms liekat bērniem kaut ko uz galvas! Ja nu maska pielīp uz visu mūžu? :)

EIROVĪZIJAS KŪKA

Pārbijos no sava sapņa.

Eirovīzija 2012. Uz skatuves uzripo milzu torte. Tās iekšienē kāds neredzams dzied. Zem ekrāna parādās titri - ,,Welcom to Latvia - country of singing cakes!" ( Latvija - dziedošo kūku zeme)

Tā notiek, kad tukšā dūšā skatās Eirovīzijas pusfinālu. Dikti gribēju redzēt, jo zināju, ka nākamajā dienā internetā plosīsies joki par atlases dalībniekiem, bet es nesapratīšu, par ko jāsmejas.

Skatoties man smiekli nenāca. Divas pirmās dziesmas cīnījos ar miegu, tad pārbijos no dziedošās baltās papīra turziņas, kas dziesmas beigās nolobījās par tērpu, kādus skolas laikā darinājām no kreppapīra, lai aplikušas krāsaino draziņu svārkus, iztēlotos sevi par Āfrikas mežoniem.

Bet tad pienāca ilgi gaidītais emociju sprādziens - papīra tūtiņu nomainīja dziedoša torte. Mīļie cilvēki, es gribētu redzēt tā cilvēka seju, kurš iedomājās smuku meiteni ar labu balsi uz visu dziesmu ieslodzīt butaforiskā tortē. Lai viņam putukrējuma plakšķi uz ģīmja! Kaut viņam sviesta rozes kaklā iesprūstu! Jo atšķirībā no turzas, torte neatvērās un pārvērtību šovs nenotika. Tad jau labāk no tās varēja izdejot Puzikovs ar savu puišu kolektīvu. Iedomājieties, visi policistu tērpos, tādi braši, steku vietā karotes un viņi dejo ap tortes gabaliņiem, lēni izģērbjoties. Zem ekrāna tirtri - Latvija - zeme, kur policisti ne tikai dzied...

Fui, aizsapņojos.

Eirovīzijas atlase pie mums notiek tāpat kā latviešu seriāli. Sēdi, gaidi, kad beidzot kaut kas notiks. Kad eņģelis parādīsies, vai vismaz cerība, ka tādi eksistē, un tā nu skatītāji sēž, dzer tēju, grauž neveselīgus našķus un tauta lēnām iet bojā. Varbūt tā ir slēptā reklāma, visas tās dziedošās tūtiņas un tortes? Jo tā vien gribas aiziet uz virtuvi, paskatīties, vai ledusskapī nav palicis kāds pagājušo viesību kūkas gabaliņš.

Lūk, ideja demogrāfiskās situācijas uzlabošanai valstī! Vairāk erotikas un seksa uz latviešu dziesmu skatuves!

Arī  ideja par dziedošo torti nemaz nav slikta, ko?

Liksim mūsu slavenos pavārus pie darba! Lai Mārtiņi - Rītiņš un Sirmais, lai Tannis un ,,Kūkotavas" Lapsa ķeras klāt un rada jaunu iespaidīgu latviešu suvenīru - dziedošo kūciņu. Suvenīrs ar bonusu - noklausies dziesmiņu un apēd! Tā ne tikai pratīs skandēt latvju tautasdziesmas, tā spēs nekaunīgam britu tūristam atgādināt, ka nebūs tam čurāt pie mūsu brīvības pieminekļa.

Ar šitādu suvenīru mēs beidzot satrieksim igauņus lupatās! Aiz skaudības viņu zilibaltais karogs pārkrāsosies zaļš.

Iedomājieties kādas valsts augstos viesus pie mūsu prezidenta svētku galda. Bērziņa kungs paceļ glāzi Latvijā ražotā bērzu sulas šampanieša (Jaungadā nogaršoju - labs), bet tostu saka uz galda stāvošā torte. Mūsu prezidentam diemžēl tā runāšana nav tik koša kā ar sviesta rozēm izrotāts konditorejas izstrādājums, tāpēc jaunais suvenīrs ne tikai izklaidēs, bet glābs valsts godu.

Uz virtuvēm, čaklās latviešu saimnieces! Šī biznesa niša pagaidām vēl brīva!

Jauns šovs - AIVAS PĀRVĒRTĪBAS

Gribat dzīvi kā TV šovā? Sūtiet vēstulīti ,,Aivas pārvērtībām" un jūsu pasaule pagriezīsies uz saules apspīdēto pusi! Saģērbta fejas kostīmā ar brīnumnūjiņu rokās ieradīšos jūsu mājās, nostādīšu pie spoguļa un teikšu, ka esat neglīta, ģērbjaties bezgaumīgi, dzīvojat mājā, kur fenšuī ir salaists galīgā dēlī, un, ko tur slēpt, visa jūsu dzīve ir galīgā bezjēgā. Bet neuztraucieties, tāpēc jau es esmu šeit, lai visu neglīto samestu sarkanajā spainī. Ui, mazliet samuldējos par to spainīti - lai izmestu visu nederīgo no jūsu drēbju kaudzes un dzīves, vajadzēs veselu vagonu!

Tā, raujam vaļā skapja durvis. Nevajag sarkt, nevienai mums nav perfekta kārtība. Jo īpaši, ja skapis nav pēc fenšuī principiem pareizā vietā. Neticat? Pārstumiet pie pretējās sienas, un, skat, perfektās kaudzītēs salikti moderni un gaumīgi džemperīši.

Bet nu atpakaļ pie vecā skapja! Sameklēsim trīs komplektiņus dažādām situācijām. Trīs lietas, labas lietas, ir tāds tautas izteiciens. Bet - trīs lietas ne vienmēr ir trīs komplekti, tāpēc ņemsim vērā, ka samainot topiņu un svārciņus vietām, mēs neiegūstam citu komplektu, pat ja abi priekšmeti īpaši neatšķiras ne lielumā, ne formā.

Ko darīt, ja nevarat iedomāties 3 dažādas situācijas, jo gadiem ir tikai divas - darbā un mājās? Hm... Iedomājieties, ka svētku situācija ir tā reize, kad varat doties uz veikalu, nesatraucoties par naudas daudzumu maciņā. Pārāk neticama situācija? Liksim bēdu zem aizejošā gada, nākamais ne tādus vien brīnumus atnesīs! Varbūt...

Tad nu uz lidojošā paklāja dodamies uz veikalu, kur palīdzēšu orientēties veikalu plauktos! Nesakiet paldies, ko nu.. Turpmāk, kad ieiesiet apģērbu nodaļā, bailīgi lūkosieties apkārt, vai atkal kāds padomdevējs jums neraus ārā no rokām noskatīto kleitiņu. Baidīsieties paskatīties spogulī, un pareizi darīsiet! Jo es to nobūru, un, kad jautāsiet: spogulīt, spogulīt, saki man tā, vai esmu gaumīgi sakomplektējusi apģērbu, spogulis uz brīdi samulsīs un lēnām pārklāsies ar pelēku plēvi, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem.

Uzminējāt, ka neesmu nekāda feja, bet ragana?! Tā notiek, ja pārāk daudz klausās citu padomos, nevis dara to, ko vēlas katra paša sirds.

Eh, atmetīsim bailes un Jaunajā gadā rikšosim uz veikaliem un grābsim ciet visu ko gribas un kas patīk, un pat, ja nevaram atļauties nopirkt, var tak izpriecāties veikalu uzlaikošanas kabīnēs. Ņemsim līdzi draudzenes un sacentīsimies, kurai ātrāk izdosies uzstiept sev divus izmērus šaurāku keitiņu! Ja vēlaties pavisam ekstrēmu piedzīvojumu - brīdī, kad cenšaties uzstiepto kleitiņu novilkt un tā ir iestrēgusi jūsu krūšu rajonā, palūdziet palīdzību veikala apsargam.

Ekstrēmi priecīgu Jauno gadu!