TIRGUS ETĪDE

Labu laiciņu nebiju apmeklējusi Centrāltirgu, jo baidījos satikt izbijušās kaimiņienes kopš manas divnedēļu ,,prakses” zivju paviljonā, jo negribēju viņām atklāt, ka man klājas labi, ka esmu rakstniece un dzīvoju tā, kā rādās viņu pārdrošākajos sapņos.

Bijušās kolēģes neredzēju, iespējams, viņām izdevies pārtraukt 35 gadu darba pieredzi tirgū un pārvākties uz kādu, ne tik specifiski smaržojošu un siltāku vietu.

Toties blondais lašu valdnieks vēl aizvien ir savā vietā! Vaicāsiet, kas tas tāds?

Kad esat zivju paviljonā, dodieties tuvāk izejai uz dārzeņu placi un redzēsiet maza auguma , blondu, nenosakāma vecuma jaunekli pie lašu tirgošanas. Nebrīnieties, ja tur ir rinda. Kā mani informēja darba kolēģes, viņš ir pelnošākā persona zivju tirgū, ar pastāvīgu klientu loku un vislielāko apgrozījumu, t.i, arī algu. Kāpēc? Iepērcieties un sapratīsiet! Kā izbijusi pārdevēja zvēru – liels apgrozījums, tas nozīmē, lielākas iespējas, ka prece ir svaiga. Un blondais lašu guru jums sagriezīs kā vajag, iesālīs, ja vajag, vārdu sakot, nākamreiz atkal nāksiet pie viņa un stāvēsiet rindā.

Zivs bez baltvīna ir ārā spļaujama, vai ne? Ha! Biju nolēmusi iegriezties pēc baltvīna Stokmanā, jo patīk man sajusties tik materiāli nodrošinātai, lai paspīdētu ar šī lielveikala maisiņiem ,,Superneto” ķeseļu pārpildītā sabiedriskajā transportā. Bet tad es pagaršoju gaļas paviljonā esošajā Itālijas vīnu tirgotavā nopērkamo izlejamo vīnu un ne uz kādu smalko bodi vairs i netaisījos doties. LABS! Jopcik, cik labs bija tas baltvīns par 0, 54 ls plastmasas krūziņā! Nopirku litru. Ar akcijas cenu, kas ilgs līdz 16.jūnijam, tā kā, marš meitenes un zēni uz veikalu pēc laba sausā itāļu baltvīna, kādu Stokmanā, zvēru, pirksiet par piecīti pudelē! Sarkanais arī ir normāls, bet tas ir gaumes jautājums. Man sarkanais patīk tāds biezāks, smagāks. Hm, kā jau noprotat, nogaršoju arī sarkano… Labi, ka tāds viegls, citādi jau pusdienaslaikā būtu Dionīsa uzvarēta…

O, jāpiebilst tur bija arī rozā. To noprovēšu nākamreiz!

Priecīgi savīnojusies, piekrāvu ķeseli ar visādu veidu salātiem, zaļumiem, pa virsu uzmetu dzeltenos plūmju tomātus, un atgriezos mājās, lai aicinātu jūs visus diebt pēc prieka dzirksts uz vietu, kur sastopamas daudzas tūristu grupas ar fotoaparātiem.

LABS PADOMS ZELTA VĒRTS

Žurnālā ,,Rīgas laiks" izlasīju interviju ar Knutu Skujenieku. Sekojošais citāts man ir īstie vārdi īstajā brīdī, kuri apskaidro domas un palīdz formulēt to, ko jūtu sakarā ar Literārās akadēmijas mājasdarbu, kur jāanalizē I.Melgalves jaunais stāsts, gan arī pašai savos darbos meklējot atbildi - kur problēma, ka iecerētās nopietnās sarunas vietā sanāk tikai  situācijas ieskicējums.

Knuts Skujenieks man saka tā ( izcēlums manējais):

,,Būtu labi, ja mums būtu laba proza, laba dramaturģija. Bet tā mums vienmēr ir bijusi vājākā literatūras nozare – ja neskaita Blaumani, Zīvertu. Priede manā uztverē vienmēr ir bijis tāds mākslots, tāpat kā liela daļa arī mūsu prozas – it kā aktuāli, it kā par problēmām, bet māksloti. Galu galā visa pamatā ir nevis problēma, bet cilvēks.

Šinī ziņā labs piemērs ir Blaumanis – problēma izaug no cilvēkiem un cilvēku attiecībām. Viņš ļauj katram cilvēkam viņa taisnību un konstatē, ka tur sākas cilvēku sabiedrības traģēdija, ka šīs taisnības nav savienojamas. Andriksona taisnība nav savienojama ar baronlielskungu – tā ir pat divu dažādu gadsimtu sadursme. Nevis tikai dabisko tiesību un kodificētu tiesību sadursme, bet arī divi dažādi domāšanas un saprašanas līmeņi. Tas pats ar veco Indrānu un jauno Indrānu. Ir taču skaidrs, ja Edvarts nenocirtīs mīļotos ošus, tad mājas ies zem āmura.

Bet šodien autors jau tūlīt dod savu nostāju.”

PIEDOD, BORISS

Biļetes izpārdotas! Nokavēts!

Kad beidzot sevi novedu līdz rīcībai, klausoties ,,You Tube“ Borisa Grebenščikova dziesmas, un biju gatava izdot jebkādu naudu, lai iegādātos biļeti uz koncertu, viss jau izpārdots. Citas fanes ātrāk sevi novedušas līdz vajadzīgajai kondīcijai, lai būtu vienalga, ka nesanāks jaunas vasaras kurpes un būs jāvalkā pagājušogad pirktā kleita.

Tā mēs iemainām jaunības elkus pret prātīgākām izvēlēm. Tā teikt, ko nu iešu skatīties uz sirmo Borisu, labāk tipināšu uz tirgu nopirkt karbonādes gabaliņu pašas sašam.

Eh, meitenes, kāpēc viss dullums tiek izpārdots kā sezonas prece ar atlaidi? Skatos uz BG seju datora ekrānā un jūtos kā nodevēja.

Esmu bijusi uz trīs viņa koncertiem. Vēl tagad atceros, ka pirmajā koncertā viņam bija sarkans krekls un jutos kā pieslēgta elektrības rozetei, jo sajūtas bija ārkārtīgi erotiskas un garīgi uzlādētas. Noticēju reiz lasītajam notikumam par sievieti, kura koncerta laikā uzskrējusi uz skatuves, pielikusi Grebenščikovam nazi pie rīkles un pieprasījusi no viņa bērnu.

Otrajā koncertā krekls bija melns, trešajā balts...

Bet neatceros, kas viņam bija mugurā, kad tikāmies aci pret aci. Dzīvē sapņu elks iznira acu priekšā, kad strādāju kafejnīcā Berga bazārā un, paceļot acis pret nākamo klientu, gandrīz paģību, jo pretī stāvēja Boriss Grebenščikovs, kā jau ierasts, mazāks augumā, nekā liekas meiteņu sapņos. Žēl, ka biju pieaugusi sieviete un gana profesionāla pārdevēja, lai bez trīcošām rokām aiznestu viņam kafijas tasi. Vajadzēja paģībt un ar visu kafiju iekrist viņam klēpī! Būtu vairāk ko atcerēties. Jo jāatzīst, Boriss man nepievērsa nekādu uzmanību.

Toties slavenais krievu aktieris, seriāla ,,Brigāde" zvaigznis Sergejs Bezrukovs mani pamanīja, kad iegriezās tajā pat kafejnīcā! Jo es biju vienīgā, kura ievēroja, ka slavenība pie mums iegriezusies. Aktierim vajadzīgi aplausi jebkurā vietā, jebkuras sievietes acīs.

Varbūt labāk neiet uz jaunības pirmā posma elku koncertiem? Būs tā, kā ar mani notika Nika Keiva koncertā. Vairākus gadus pie sienas turēju viņa bildi, bet koncertā atteicos iet tuvāk skatuvei, jo nespēju noticēt, ka šis vīrs ar ūsām un plānajiem matiem, kas atkāpušies tālu no pieres, ir tas pats puisis no plakāta!

Boriss pēdējo koncertu bildēs vairāk sēž, nevis braši stāv kājās, garos matus atglaužot un dziedot dziesmiņu par to ,,kā viņa prot gurnus kustināt“. Laiks skrien nežēlīgi ātri.

Vīrs darbā, bērns skolā, esmu rātna mājsaimniece. Nevaru atļauties kā Grebenščikovs dziesmā : ,,vīns man asiņu vietā, mamm“. Bet varu cēlā vientulībā izdzert vienu glāzi, klausieties trīsuļojošajā un vīrišķīgajā dziedātāja balsī.

Piedod, Boriss! Drosmes pietika tikai vienai slepenai vīna glāzei, ne ģimenes budžeta paplucināšanai.

Bet es raudu, dziesmas klausoties.

Varbūt tiksimies nākamgad?

JĒKABS

 

Krājas materiāls romāna tapšanai. To iedvesmo mācības Literārajā akadēmijā un tur uzdotais mājas darbs - aprakstīt romāna varoņu dzīves vidi. 

Saules zaķītis paslīdēja uz plauktā novietotā galvaskausa un pazuda tukšajā acu dobumā, atstādams neredzamus pēdiņu nospiedumus putekļos uz vienīgā priekšmeta, kuram Biruta ģenerāltīrīšanas reizēs kaimiņa dzīvoklī atteicās pieskarties. Jēkabs viņai neteica, ka tas ir mākslīgs, ļāva Birutai šausmināties par mirušo miera necienīšanu un neprotestēja, kad čaklā kaimiņtante tam priekšā novietoja Ziemassvētku vainagu, vai šobrīd aktuālo Lieldienu olu ar koši dzeltenu cāli virsū, kurš bija pagriezts ar knābi taisni pret goda vietā plauktā nolikto Bodlēra dzejas grāmatu ,,Ļaunuma puķes“. Cālim dzeja pie ,,vienas vietas“, arī Jēkabs idejas filmām jau divus gadus smēlās internetā, nevis savā gotiskās literatūras kolekcijā, tomēr grāmata vēl aizvien atradās sasniedzamā attālumā, jo tajā atradās kopš vidusskolas laikiem nenosūtīta mīlestības vēstule klasesbiedrenei. Apņēmīgi apstiprinājis meitenes draudzības aicinājumu feisbukā, Jēkabs cerēja reiz pasniegt viņai arhivāro dārgumu komplektā ar sarkanu rozi un skūpstiem mēnesnīcā.

Kā noskumusi par mūsdienu jaunatnes datoratkarību, istaba nopūtās, no sienas atbrīvojās grupas ,,Deathstars“ plakāts, atklājot nemainītās bērnu dienu tapetes ar rozā mākonīšiem, uz kuriem sēdošie zvēriņi ar baloniem nu izskatījās nokļuvuši briesmās, jo no visām pusēm tos ielenca uz plakātiem redzamie melnās ādās ietērptie mūziķi, rotāti ar krustiem un miroņgalvām.

,,Jums pienācis e-pasts“ - ziņoja tuvāk pie loga stūrī dzīvojošais dators.

Neviens neatsaucās.

Jēkabs mazgāja tāsdienas pirmo ekspertīzei nodoto upura ķermeni, tāpēc pārsteigums par  saņemto naudu filmēšanas uzsākšanai pacietīgi viņu gaidīs līdz vakaram.

KATRAM SAVA ĀFRIKA

Ne katru dienu rodas jaunas teātrim veltītas interneta lapas, kur nu vēl tādas, ar tik labu nosaukumu kā kroders.lv . Cerams, te būs gan nopietnas recenzijas, atsauksmes, teātra cilvēku blogi un lugas.
Man visvairāk patīk mākslinieka Z.Lasmanoviča izveidotais dizains un tas, ka pieejams katras dienas visu teātru repertuārs.

Kā pirmā luga dramaturģijas sadaļā ir mana ,,Katram sava Āfrika."
Lasam un vērtējam!

http://kroders.lv/katram-sava-afrika/

PUIŠI UN APELSĪNI

Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.

Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.

Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.

Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais.  Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:

"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".

Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.

Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.

Radioraidījums ,,Talanti un pielūdzēji"

Heijā! Man patika radioraidījums pašai par sevi. Tā teikt, pats talants, pats sev pielūdzējs. :)
Priecājos gozēties tik krāšņā kompānijā kā raidījumu ciklā intervētās personības.
Klausāms te:
http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm

Paldies žurnālistei Zanei Lācei!

LĪGAVA VESTARDAM

Kā aprecēt Vestardu? Tāds, lūk, jautājums pēc interviju lasīšanas presē un raidījuma ,,Vīrietis uz paklāja“ noskatīšanās.

Tā kā labāk vīrietis mājās uz gultas pārklāja, nevis ,,uz paklāja“ TV, sievietei jābūt gatavai cīnīties par laimi. Jo ,,personīgais koncerts vispirms jānopelna“, kā teica pianists Šimkus raidījumā Leonardai Ķesterei, tā arī atstājot viņu vientulīgi eksistējam dīvāna maliņā, kamēr atsaucīgi reaģēja uz blondās un smukās Elīnas dzirksti.

Tā nu ir, Leonarda, mūsu abu vecumā dzirksteļošana jāatstāj jaunākiem skuķiem, jo esam jau pakurinātas pagales, kurām jāpriecājas, ka vispār kāds mūža laikā centies piešķilt. Toties mums neviens neliedz ar svecīti blakus pastāvēt un viedus padomus padalīt.

Latvju meitas, saņemās, un brienat uz Tukuma mežiem, brunčus atspraudušas!

Ja nenomaldīsieties tumsā, nenosalsiet aukstajā pavasara gaisā, neiebāzīsiet kājas konkurējošo mātesmeitu izliktajās zvēru lamatās, varbūt kādā pilnmēness naktī jums izdosies satikt Vestardu, kurš baltā kreklā slīd mežā, gremdēdamies koku šalkoņas un dabas elsu radītajā skaņu simfonijā. Tik nenobiedējiet, meitenes, savu līgavaini! Maigi piesitiet pie iepriekš noskatīta koka stumbra ar priedes zariņu, iespēlējot maigu ,,sol“. Vestards saausīsies – kas tur? Jauna skaņa ierastajā skaņu celiņā? Kad viņa daiļo acu skatiens beidzot ieraudzīs jūsu aprises maigajā meža rīta migliņā, nirstiet ārā kā Venēra no jūras putām. Tikai nedziediet, dieva dēļ! Labāk pirms tam ieplēsiet apģērbu tā, lai mazliet atsegtu plecu un daļu krūts. Jūs, meitenes, izliecieties, ka klīstat te pilnīgi nejauši, ka mēnesnīcas vērot sakārojies. Un labāk nepieminiet ,,Mēnesnīcas sonāti“ ! Nelieniet sfērā, kur Viņš ir labāks. Arī par kazkopību labāk neizsakieties. Labāk meklējiet aizklīdušo kaķēnu! Tā ir laba ideja. Tas liecinās par jūtīgu sirdi un vēlmi uzņemties rūpes. Skumstiet daiļi, neraudiet! Samērcēsiet acu tušu, un nosmērēsiet viņa balto kreklu, kad centīsieties remdēt kaķa zaudējuma sāpes, pret viņa plecu atspiežoties. Tikai pret plecu, meitenes! Sākuma prelūdijai jābūt maigai, tāpēc drīkst tikai ar vienu roku mazliet atspiesties pret 1,93 m garā auguma krūšu rajonu, cerot, ka krekls ir aizpogāts, jo citādi nerātna mātesmeita var nenovaldīties..

Vai, esmu tik sakarsusi, nočukstiet un izvelciet pudelīti, uz kuras rakstīts ,,Ekoloģiski tīrs skaidrais avota ūdentiņš“. Koķeti pašļakstieties, mazliet trāpat Vestardam, tad samulsusi atzīstieties :,, Ka tik neesmu izsitusi caurumu tava cietokšņa sienā,“ un bēdziet.

Ja neviens jums nedzenas pakaļ, tad nekā...

Ja dzenas, nesapriecājieties, varbūt tas ir vilks, ne Vestards!

Vestards nekur nevar paskriet, jo viņu ielencis precētieskāru meitu pūlis, TV kameras visu filmē un žurnālisti visu pieraksta.

Pianists bēg, lai paslēptos klavierēs, jo mūzika ir vienīgā mīļotā, kura spēj remdēt alkas pēc mīlestības, neievainojot dvēseli un nenoraujot kreklu.

STROIKA-NEDASTROIKA

Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.

Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!

Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“

Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!

Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.

Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...

Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.

Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.

Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.

Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.

Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.

Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.

KINORITUĀLS

Par katru kino apmeklējumu Forumā es dāvinu sev bonusu – eju uz Stokmann pirmā stāva kafejnīcu. Paņemu kruasānu ar garnelēm un ... Jā, būšu pavisam atklāta – sidru. Bet mazo!

Arī filmas ,,Rituāls“ apmeklēšanas rituāls neiztika bez ierastajiem kārumiem.

Tā nu apsēžos, iedzeru pirmo malku burbuļūdens un sajūtu – mani vēro.

Palūkojos pa labi. Kā tad! No žurnālu stenda krāsainajiem vāciņiem uz mani lūkojas neskaitāmi acu pāri. Raibs gar acīm metas! Kad ņirboņa norimst, daudzu blondo vāku modeļu vidū pamanu arī dažas brunetes. Nopriecājos, ka visā redzeslokā vienīgā rudmate esmu es.

Sejas modelēm izskatās līdzīgas – plati baltzobu smaidi uz iedegušas sejas mirdzošu matu ielokā. Lieki piebilst, ka mana seja tā neizskatās.

Modeles skatās uz mani, saka - vajadzētu tev sakopties pirms pavasara!

Es lepni atcērtu - ,,Sazin kādas pašas izskatītos bez fotošopa!“- un gardi iekožos kruasānā. Majonēze maigi noglāsta manas smaganas, garneles veido kārdinošas pozas uz manas mēles. Tad viņas iztēlojas sevi par austerēm un slīd rīklē svilpodamas.

Vāku modeles badasajūtu cenšas maskēt ar nicinošu grimasi.

,,Varu ar salātlapu padalīties!“, - es priecīga piedāvāju.

Visas novēršas, lai es neredzētu, kā notek siekalas, aizskalojot grima mākslinieku rūpīgi veikto darbu.

,,Prozit, meitenes!“ – es turpinu viņas ķircināt un iedzeru krietnu sidra malku. Burbulīši jautri kutina manas nāsis un es divas reizes neslēpti atraugājos. No kāda žurnāla cenšas izbāzt galvu uzvedības etiķetes speciāliste, bet viņai tas neizdodas, jo žurnāla pamatnei uzgūlies mazs, bet smags adījumu žurnāliņš.

Vai tiešām nav žurnālu vāki ar vīriešiem? Hm, reku Gints Bude. Hi, hi, uz žurnāla ,,40 plus“ vāka. Stilīgi! Pārējie džeki paslēpti stendā aiz stūra.

Ievērojiet, sejas augstumā izvietotie žurnāli ir kā iedomu spoguļi, kuriem garām slīdot, var pasapņot, ka es arī tā varu izskatīties. Ja gribas palasīt par bērniem, dārzu un tamborējumiem, nākas pieliekties, kā dārzeņus ravējot.

Pēc tādas prātošanas manas smadzenes sagura. Piedodiet, smukmeitenes, bet es apēdīšu arī saldo! Nemēģiniet atrunāt. Pēc reliģiskās šausmenes ,,Rituāls“ noskatīšanās, mani ar resnu vēderu nenobiedēs.

Ak, dievs, ak, jēziņ, es dvesu, rupjmaizes kārtojumu kleksējot. Svētlaime!

Ziniet, ko? Smuku ģīmi var ar fotošopu uztaisīt, bet ēdienu ar mākslīgām skropstām neuzlabot.

Redzu, dažas modeles slauka asaras, manus tukšos traukus vērojot.

Neraudiet! Gan jau kāds jūs mīl arī tad, kad grims nomazgāts.

Priecīgu stendā karāšanos, meitenes!

Es nu iešu uz parfimērijas nodaļu ar ,,Chanel N.5“ iesmaržoties.

BIRUTAS GRĀMATIŅA

Es arī romānu rakstu. Lūk, fragmentiņš.

- Tātad – kas viņš ir? – Marta jautāja un viņas acis iegrima medus kūkā, kārīgi izlaizot biezo krēma kārtu.

-       Nezinu.

Martas zobi nošķēla dzīvībai bīstami lielu gabalu. Kūkas dzīvībai, ne Martas, protams.

-       Vismaz vārdu varēji sētniecei paprasīt.

-       Viņš iepazīstoties neesot teicis. Sētniece trīs reizes savējo minējusi, bet šis neko. Tik piekodinājis, ka nedzīvošot tur ilgi, un, lai vispār nepievēršot viņam uzmanību, viņš būšot kā tāds neredzamais cilvēks.

-       Slims. Vai maniaks.

-       Pēc tāda neizskatās.

-       Rogoļovs arī neizskatījās. Bet nožmiedza septiņas sievietes.

-       Kā tu zini?

-       Atšķirībā no tevis es lasu ne tikai asarainas lubenes. Trenēju prātu ar noziegumu mīklu minēšanu.

-       Tiešām palīdz tam prātam?

-       Nenovirzies no tēmas. Mēs runājam par tavu problēmu.

Marta iznīcināja medus kūku un drūmi vērās tukšajā šķīvī.

-       Laikam vajadzēja ņemt septiņas, - Biruta ieminējās.

-       Pilnīgi izslēgts! Palikšu resna.

Biruta nesaprata, vai vajadzētu iesmieties kā par joku, vai izturēties līdzjūtīgi pret personu, kura neapzinās realitāti.

Tad Marta iedarbināja savu smieklu tauri. Biruta pievienoja tai savu ķiķināšanas klarneti un lika galdā būtiskāko ziņu.

-       Galvenais, viņš dzīvojot viens. Tas ir noskaidrots.

-       Iespējams, ir mīļākā.

-       Bet sievas nav.

-       Sievas nav, tas izklausās cerīgi.

Biruta domās jau pielaikoja plīvuru. Pirkt tādu, līdz zemei, vai līdz pleciem?

Biruta palūkojās uz draudzeni. Ja Martu ietītu milzīgā līgavas plīvurā, viņa izskatītos pēc laimīgi smaidošas slēpošanas trases, kurā bīstami atvērusies milzīga krauja starp krūšu kalniem.

Visa pasaule varētu sasildīties Martas krūšu bedrītē! Kā Visuma melnais caurums tas sevī iesūktu visus Birutas neveiksmīgos randiņus, kuros viņa izmēģināja gan izcili uzmanīgu potenciālā partnera uzklausīšanas stratēģiju, kuru izgreznoja ar izteiksmīgiem piekrītošas sajūsmas izpaudumiem, gan rafinētas stervas nicinošo stīvumu, zem kura tikai mazliet atklājas mīlestības izlāpusi dvēselīte.

-       Tu atkal neklausies, – Marta nopūtās un viņas milzu krūtis sašūpojas kā vētrā, saspiežot līdz nāvei visu to pasauli, kas bija tur paslēpusies.

-       Klausos gan, - Biruta nočiepstēja tikpat nepārliecinoši, cik viņai izdevās stervas loma randiņu scenārijā.

-       Un izdzēs savās acīs to izsalkumu! Vīriešiem nepatīk, ja acu zīlīšu vietā spīguļo laulības gredzeni.

-       Esmu gatava uz visu.

-       Plānam būs trīs galvenie virzieni. Miesas trenēšana, partnera iepazīšana, gara izkopšana.

-       Kāpēc gara izkopšana?

-       Kāpēc, kāpēc... Lai nebūtu nekāda stulba kāpēciskošana! Tāpēc, vot!

-       Skaidrs.

Marta izsniedza Birutai lielā kūku kārbā iesaiņotos mācību materiālus un ar savu mīksti tuklo roku uzmundrinoši uzsita trauslajam pleciņam.

Vārti uz jaunu dzīvi bija atvērti!

INTERVIJA ŽURNĀLAM ,,LATVJU PEKSTIŅI"

Divu gadu attālumā no Literārās akadēmijas es izdevu savo pirmo romānu un visu novembra mēnesi uzsaucu banketus draugiem, radiem un kolēģiem. Svētku reibumu atvēsināja ziņa, ka mani žurnālam ,,Latvju teksti“ intervēs ĻOTI NOPIETNA LATVIEŠU RAKSTNIECE.

Sapratu, ka nepietiks ar mājas uzkopi vien, nāksies piestrādāt pie intelektuāla ārējā tēla un uz lapiņas uzmest tēzes, kas pauž rūpes par valsts un sabiedrības garīgo veselību.

Pasviedu pagultē draudzenes ,,Santu“, ,,Ievu“ un ,,Lilitu“ un noliku goda vietā ,,Rīgas laiku“, kuru veikalā uzmetu pudelēm, akcijas vīnus vairumā iepērkot, lai gluži pēc alkoholiķes neizskatītos. Saburzīju žurnālam vāku, lai izskatās lasīts, un jutos gatava intelektuālai diskusijai par būtisko.

Kad godājamā viešņa ieradās un ieņēmām vietas uz dīvāniņa, tas jūtami sasvērās nopietnās personības pusē. Tā nebiju es. Es nenopietni karājos gaisā un vēroju, kā Gundega cenšas laipni iesākt sarunu.

Gundega.

Eksistenciālās formas, kādā dzīvo mūsdienu sievietes ir vārgi nolasāmas jūsu darbos, jo stilā tuvinaties sieviešu žurnālu vēstījumam. Nav brīnums, jo pirms romāna esat rakstījusi komēdijas par sievietes miesas kultu. Par ko īsti ir Jūsu romāns?

Atveru muti, bet pie vārda netieku, jo Gundega turpina runāt. ,,Laikam paredzēts esejisks intervijas ievads,“- nodomāju.

Latviešu literatūrā pēdējos 20 gadus nav bijis neviena darba, kas kā baļķis gulētu sabiedrības ceļā uz garīgo degradāciju. Vai jūtaties atbildīga par sabiedrības pilnīgu nonākšanu izklaides, ne mākslas varā?

Atkal nevietā atveru muti.

Man šķiet, ka apziņas degradācija notikusi vienlaikus ar rakstnieku nekurnošu centību tikt pārdotiem par katru cenu.

Es pētu Gundegas iespaidīgā izmēra auskarus, Gundegas skatiens veic manas degradācijas rentgena uzņēmumu.

Aiva.

         Nu, tas mans romāns... Tas ir tāds vienkāršs stāsts.

,,Tiešām vienkāršs,“ -  Gundega zīmīgi piezīmē, es mulstu – nez, ko tas nozīmē?

Tajā romānā vientuļa sieviete Biruta saklausās ne visai saprātīgas laimes sasniegšanas teorijas un sāk izspiegot pretējā mājā dzīvojošu vīrieti, jo zīmes rāda, ka viņš nu beidzot varētu būt tas īstais un vienīgais. Viņa man tāda, nu, aktīvā fantazētāja. Cīnītāja par mīlestību. Un kā nu māk, tā nu cīnās. Protams, vīrietis nebūt nav tas, kas viņš ir Birutasprāt. Tur man tāda mazliet krimināla līnija, vot.

,,Birbele, runā izkoptā valodā!“ – es sevi neveiksmīgi lūdzos.

Bet tā Biruta, kā jau visas, nu, varbūt ne visas sievietes, grib  iekopt ligzdiņu. Ģimeni grib. Tāda nu ir sievietes daba.

Gundega pārtrauc mani nedzirdēt un sadzird sevī radušos atklāsmi.

Gundega.

Vai tiešām visas atbildes ir rodamas panteismā?

Nevietā atveru muti.

Labi, tas būs par sarežģītu. Jautāšu ko vienkāršāku. Cik ilgi rakstāt?

Aiva.

Šo romānu vai vispār?

Gundegas sejā lasāms, ka vajadzēja izvēlēties vēl vienkāršāku jautājumu, tāpēc metu kaunu pie malas un lieku faktus galdā.
Četrus gadus rakstīju lugas un slejas žurnālam. 
Fakti Gundegu nepārliecina, kauns nāk atpakaļ un apsēžas man blakus.
Gundega.

Šajā laikā, kad notiek orģiastiska raušana un sabiedrība nicina tos bālģīmjus un lūzerus ar debili zilajām acīm, kuri būvē sapņu pilis, nevis piebāž savu jaunbūvju rijīgās mutes ar vēl un vēl stilīgākām mantām; kur šajā laikā, kad kultūras līķis ir izmests izglītotības tuksnesī un agonē, agonē un agonē; kur šajā smirdīgajā gaisā atrast laiku rakstītai sarunai ar visaugstāko sevī?

Gundega devās garīgajā vertikālē, es uzliku galdā vīna pudeli. Gundega atgriežas uz zemes un hipnotizē CHATEAU HAUT BELLEVUE 2008. 

Aiva.

Es rakstu maz. Patiesībā, es nezinu, kā un cik daudz strādā citi.

Gundega.

Daudz. Daudz vairāk strādā.

Aiva.

Nu, jā, es... Nu, vispirms sastrādāju materiālu galvā. Kamēr gludinu veļu, vai taisu ģimenei ēst un tā. Šiverē rokas, raisās domas. Garās pastaigās dodos, jā, man patīk. Bet vairāk pa māju. Tad ir brīži, kad jāmet veša kaktā un jāskrien šis tas pierakstīt. Ir situācijas, ir, nenoliegšu, kad jāpiespiež sevi apsēsties un to darbiņu nodarīt līdz galam.

Es spodrinu glāzes. Gundega izņem no somiņas lapiņu un vīpsnājoši tajā ieskatās.

Gundega.

Lai palielinātu tirāžu, redakcija liek tuvināties trulajiem sieviešu žurnāliem un uzdot šādu jautājumu - kur smeļaties iedvesmu?

Aiva.

Divi neizsmeļami avoti. Bankas konts un dedlains.

Gundega asais skatiens pudeles virzienā liek vīna korķim lidot un sadauzīt galvu pret griestiem.

Gundega.

Vai bija kāds pārrāvums romāna rakstīšanas darba gaitā?

Aiva.

Lai iedzertu, ir jāielej.

Kas teikts, tas darīts. Saleju. Pagaršojam, iemalkojam, sagaršojam, padzeramies, iedzeram.

Ā, par to pārrāvumu. Kā nu bez šamējā. Da tā noriebās vienā brīdī! Noliku, lai nostāvas tas romāniņš, pusgadu i redzēt negribēju. Šādas tādas domas lidinājās, bet es sev teicu - da nafig! Lai tik lidinās! Ja izdzīvos, ja vārnas nenoknābs, mož tad noderēs. Jo man tās komēdijas arī jāraksta. Tur režisors zvana, katru nedēļu viņam koncepcija mainās. A ko? Maizītei jāpelna. Un man patīk, jā. Pie mums gan nav solīdi teikt, ka patīk komēdijas un visādi pigori. Pie mums, ar to domāju latviešu intele..., intili.. Nu, kulturālajā sabiedrībā.

Saleju vēl pa glāzei. Glāzes man lielas. Gandrīz tikpat, cik ambīcijas.

Tāpēc jāmeklē vēl viena pudele. Kamēr to daru, Gundega pārskata savas daiļrades arhīvu.

Gundega.

Mana romāna ,,Sarkans“ krāsvielas apvienoja esamības dzīles, likteņu mīklaino, arhetipisko cikliskumu, kaislību dimensijas un laiktelpas mērogus dzīvības noslēpumā. Kādus esamības noslēpumus tev izdevās atklāt?

Aiva.

         Vislabāk man padodas ironiskas, tādas kā etīdes par kādu tēmu. Nu, piemēram, kad Biruta satiek romānā savu bijušo klasesbiedreni, kas strādā zivju tirgū, tur man tāds feins zivju sievas monolodziņš sanācis. Visgrūtāk tās etīdītes, tos uzplaiksnījumus uztupināt uz groda sižeta. Un grūti rakstīt iz vīrieša pozīcijām. Jā, tur man vairāk darba jāiegulda.

Gundega smaida, vērojot pudeļu kompozīciju galda malā. Sarkans, balts, sarkans. Kā valsts svētkos. Gundega atmaigst, viņa jūt ,, mums mērķis viens – pilnība“, kā teiktu Rainis. Es arī smaidu. Ieleju, saskandinam, dzesējam slāpes, ilgi skatāmies tukšajās glāzēs, mazliet klusējam.

Gundega.

                  Un vīns no glāzes pētī mūs,

un sarkans,

sarkans,

sarkans dzirksteļo.

Viņš klusē,

ugunīgi domājot,

cik daudz var runāt divi klusie

un vai tiem reibumu var dot,

kam sirds no sirds

ir piedzērusies.

Es tagad rakstu par Ojāru Vācieti.

Aiva.

         Interesanti. Kāpēc? 
Gundega.
         Viņam būtu apaļa jubileja. Neviens cits no mūsu garīgi izkurtējušās mankurtu sabiedrības to vēl nav pamanījis.
Aiva.
         Es vienu krimiķi uzrakstīšu. Pēc tam pārtaisīšu par scenāriju, Holivudai notirgošu. 

Gundega.

         Pārdosies izklaides industrijai?

Aiva.

         Vai tev nav tā bijis,

         Ka pasaule šķiet tevis izgudrota,

         Kad ziedi un koki

         No zemes ir tevis saukti,

         Un tu nemaz neredzi,

         Cik daudz uz zemes ir draņķu,

         Un, ja arī redzētu,

         Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.

         Ojārs Vācietis. Ko es gribēju ar to teikt? A ko vispār var pateikt, ne?

       

Mēs ilgi klusējam.

Mēs dīvānā kā šūpolēs, augšup, lejup. 

Mazliet smieklu, mazliet asaru. 

Mēs vienoti aizmiegam katra savā dīvāna pusē.

P.S. Visi tēli un notikumi ir izdomāti. Autors nenes atbildību, ja kāds saskata līdzību ar sevi.

Darbs tapis kā Literārās Akadēmijas radošais uzdevums tās audzēkņiem.

PAPĪRA SKOLA ( sacepušamies skolasbērna mātes uzceptais)

Skolas direktores kabinetā stāvēja visi trīspadsmit skolotāji sasārtušiem vaigiem, juzdami kā baiļu sviedru tērcīte tuvojas skolas teritorijā skaļi vārdā nesaucamajai ķermeņa daļai.

,,6 B soli uz priekšu! – nobrēcās direktore. - Jūsu audzināmajā klasē astoņi vecāki nav parakstījuši savu bērnu dienasgrāmatas! Ko jūs esat darījusi, lai šo situāciju labotu? 5 A - nav vecāku zīmes par bērnu sešām nokavētām stundām! Ko lai es atbildu ministram? Nē, es netērēšu laiku katram uzskaitot, cik reizes esat nevērīgi izturējušies pret parakstu vākšanu dienasgrāmatās. Visiem par sodu – sešas reizes dziedāt, marš!“

Skolotāji stāv rindā un dzied:

,,Skolā iet man ļoti patīk,

Katru dienu draugus satikt.

Klausīties kā zvaniņš dzied,

Aicinot mūs klasē iet...“

Tāda man radās fantāzija par skolas dzīvi, kad saņēmu meitas klases audzinātājas vēstuli, ka sakarā ar jauniem Ministru kabineta noteikumiem, vecākiem līdz 8.30 jāziņo klases audzinātājam par iemesliem, kāpēc bērns nav ieradies skolā, jo skolotājam atkal tālāk jāziņo skolas vadībai. Rodas jautājums – jums tur skolā ko darīt nav?! Ja kāds no vecākiem neziņos par sava bērna neierašanās iemesliem, to skolotāju dzīs uz audzēkņa mājām pārbaudīt situāciju?

Nezinu, kā citās skolās, bet man klases sapulcēs regulāri jāklausās skolotājas žēlošanās, ka visi vecāki neparaksta dienasgrāmatas un, ak vai, cik grūti pēc tam atskaitīties direktorei. Vai tiešām paraksts ir tas, kas liecina, ka vecāki interesējas par sava bērna skolas gaitām?

Man ir aizdomas, ka nespējot uzlabot izglītības kvalitāti pēc būtības, visi koncentrējas uz dokumentu kārtību. Skraidelē no viena kabineta uz otru, papīrus atrādīdami.

Jūs teiksiet, vajag būt aktīvai un uzstāties sapulcēs, skaļi paužot savu viedokli. Esmu mēģinājusi. Aicināju balsot pret vienādu krāsu apavu maisiņu ieviešanu. Visi piekrita, ka tā ir velta naudas šķiešana, nobalsoja pret to, bet tas neatcēla skolas rīkojumu.

Kāpēc vajadzēja tādus īpašos apavu maisiņus?

Lūk, jums pamatskolas līmeņa ,,cietais rieksts“.

Konstatējot faktu, ka vienai no piektās klases skolniecēm garderobē nozagta jaka un kurpes, skolas vadība pieņēma lēmumu ieviest katrai klašu grupai savas krāsas maiņas apavu maisiņus. Sestajai klasei – sarkanus, piektajai – zilus, ceturtajai – dzeltenus, u.t.t.. Jautājums – kā vienota maisiņu krāsa veicinās zagšanas samazināšanos?

Jau gadu meklēju atbildi, nespēju atrast.

Toties skolas dokumenti ir kārtībā, jo ailīte – pasākumi drošības palielināšanai ir glīti aizpildīta.

Izglītība ,,uz papīra“ skolās, kur visi papīri ir kārtībā un salikti glītos smuku krāsu maisiņos. No tālienes izskatās labi. Bet tuvumā? Vienādi netīri apavu maisiņi un bezjēdzīgu dokumentu kaudzes.