ceturtdiena, 2014. gada 30. oktobris

KAPUSVĒTKU PR



Lai nu kā bija un izbija, tomēr Bija tas gods ,,karāties" pie Nacionālā teātra (ar to es domāju sīkiem burtiņiem rakstīto savu vārdu un uzvārdu plakāta augšmalā).

Patīk man kapos staigāt, patīk izdomāt stāstus par to, kas tik varētu un nevarētu notikt kapsētā.
Un tad, izlasot mazu avīžrakstiņu par sirmu kundzīti, kura nodota tiesai par kapu vāzes noslēpšanu atriebīgos nolūkos, un krustojot viņu ar ,,Makbeta" raganām, tapa ,,Kapusvētku PR", ironisks sāsts par latvieti kapos ar detektīva elementiem.

Žanrs - komēdija.
Tēma - kapu kults, nespēja aizmirst pagātni.
Darbības vieta - lauku kapsēta.
Personāži - 14, visu vecuma grupu pārstāvji, 9 sievietes, 5 vīrieši.
Apjoms - 61 lpp.


Fragments.

7.aina

Laukums pie Paplāņu kapsētas. Redzams žogs, aiz tā krusti, koki.  Te iekārtota lete ziedu un vainagu tirdzniecībai. Mazliet tālāk atrodas nojume ēdiena tirgošanai.
Līze un Alma sēž uz gara sola, priekšā sakrauti kapu vainagi, vāzes, ziedi. Viņas gatavo kapu pušķus.

Līze.
         Runā, pilsētās jau vairs nevar sev normāli kapavietu nopirkt. Visur tik pills, ka vai aiz sētas jārok.
Alma.
         Tad jau Velgai paveicies, ka atpakaļ pārcēlusies. Vismaz nomirt būs kur.
Līze.
         Un kā tev patīk šitais, ko Marija par Ameriku stāstīja? Vienā betonā viņi savējos ierok. Ne puķīti iestādīt, ne kādu zaļumiņu. Tikai plāksnes rindās. Ārprāts!
Alma.
         Riktīgs ārprāts. Zin, vajadzēs tam televīzijas puisim arī par Mariju izstāstīt. Tur ar sanāk stāsts kā seriālos.
Līze.
         Nu, smuki jau bij, ka izzīlēji mīlu un taisni pēc mēneša vecais brūtgāns klāt un aizved uz Ameriku.
Alma.
         Piecdesmit gadus pēc pirmā skūpsta, kas esot taisni tepatās, vecajā kapu daļā noticies.
Līze.
         Viņa tev šito pastāstīja? Kad?
Alma.
         Vakar. Kad svinējām viņas atbraukšanu. Tu biji aizsnaudusies. Tev tiešām vecums klāt. Divas liķiera glāzītes un acis ciet.
Līze.
         Kāpēc tā, ko? Jau skolas laikā visi viņai pakaļ skrēja. Kad kantorī strādāja, tā atkal rinda vīriešu ar puķītēm un šokolādītēm ,,mūsu smukajai grāmatvedītei”. Tagad vecumdienās tikai viens vecis dzīvs palicis, tas pats arī viņai tiek.
Alma.
         Neskaud, pumpas uzmetīsies.
Līze.
         Lai metās! Zin, kā ir ar tām mīlas lietām? Kad nu esmu tik daudz par to salasījusies, un zinu kā, tad vairs nav ar ko!
Atskrien Marija.
Marija.
         Sviestūžos autobusu organizē! Tev bij’taisnība, kā padzirdēja, ka televīzija atbraukusi, tā šie arī būs klāt! Ar visu pagastveci.

Marija iekārtojas uz sola un ķeras pie vainadziņu pušķošanas.
Alma.
         Oi, tad jau ies vaļā. Abi – arī mūsējais, uz vēlēšanām taisās, grib tikt visa apgabala padomē!
Marija.
         Vai ta kārtīs neizliki, kurš vinnēs?
Alma.
         Neiešu savas kārtis politikā sasmērēt!
Līze.
         Meitenes, jāsataisa pavairāk tie vainadziņi! Sviestūžnieki tak negribēs stāvēt ar tukšām rokām, gan kaut ko nopirks! Izrādās, viņējā vainagu vecene visu pārpalikumu pēc svētkiem sadedzinājusi. Iedomā, kas par skādi?
Visas smejas.
Marija.
         Bet pašas pie letes nestāvēsim, ko?
Alma.
         Atdosim Lagzdiņiem, lai tirgo! Tie buržuji par peļņas procentu arī dvēseles iztirgos.

Uznāk Zenta Ermane un dodas pie Marijas, Līzes un Almas sola.

Zenta.
         Vai manu puiku neredzējāt?
Marija.
         Ervīnam tagadiņ daudz darba. Viņš pratina lieciniekus. Vai ta neesi dzirdējusi, kas noticis?
Zenta.
         A kas ta?
Alma.
         Neizliecies.
Līze.
         Visi jau čukstās pa kaktiem, ka tik neesi atminējusies vecos nodarījumus.
Marija.
         Un Doniņu Velgai par to izlaiduma balli atriebusies.
Zenta.
         Jūs par to kapu sapostīto? Es nekad! Es neko! Re, atkal par mani visu padomā, a! Vot, kādi ļaudis, a? Kāpēc es vienmēr tā sliktā?
Alma.
         Mums nācās tev šogad atgādināt, ka pašas kaps jāsakopj. Vai tā nebija, ko?
Zenta.
         A man ir laiks, a? Es mellās miesās pa kūti raujos! Es taču tikai bišku nokavēju. Es rūpīgi gar savu kapiņu, te, ar soliņu ņēmos. Taisni gribēju to pastumt nostāk, lai zari mugurā nespiežas.

Alma.
         Vai kāds to redzēja?
Zenta.
         Ko ta?
Marija.
         Iedomājies, kāds būs redzējis, ka tu soliņu rauj. Un tev tas kapiņš neko daudz no citiem neizceļas, tādejādi…
Zenta. ( pārtrauc Mariju)
         Tu te manu kapu nesmej!
Marija.
         Štrunts ar to kapu! Es par tevi uztraucos! Citi padomās, ka ne savējā esi rosījusies, bet to Doniņu esi postījusi.
Zenta.
         Es tikai gribēju to soliņu pārlikt labajā pusē, a. Tas sasodītais krūms tā izaudzis, piesēžot zari mugurā duras. Ņēmu, izkustināju, bet tagadiņ stāv šķībs un ne uz priekšu, ne atpakaļ, vot! Vēl tur grūstoties, izbradājos pa stādījumiem.
Līze.
         Tie tiešām bija tavi stādījumi, pa kuriem bradājies?
Zenta.
         Nu, ko jūs te man gribat iestāstīt? Nu kā var šitā par mani padomāt, a? Mūžīgi jau visi tik zina man acīs bāzt, ka es tur tāda un šitāda, ka tas jau vecāku dēļ, ka šie man tādi dzēr… Tpfu! Tā jau ir, kā saka – par miroņiem labu, vai neko. Bet kad par manējiem jāpļurkst, tad jau to aizmirst, uz prastiem kūts strādniekiem, uz tiem jau neattiecas visas tās smalkās būšanas, a?
Vecenītes sarūmējas tā, lai Zentai ir vieta uz soliņa. Alma mīļi viņu apsēdina.
Alma.
         Zentiņ, mīļā, mēs tev vēlam visu to labāko. Atminies, es tev par velti kārtis izliku, sāpošo muguru apārstēju ar savu speciālo smērīti.
Līze.
         Bet tie citi, tiem jau mutes neaizbāzīsi. Viss ciems par šo notikumu vien runā.
Marija.
         Cilvēki mūsdienās tik neapdomīgi tic visādām muļķībām.
Zenta.
         Ko man tagadiņ darīt, a?
Alma.
         Mūc mājās. Pasēdi, paskaties televizoru.
Līze.
         Ja tu vēl te acu priekšā grozīsies, visi pagātni atcerēsies.
Alma.
         Arī to, kādā vārdā Velgu sauci. Skaļi bļaustījies.
Marija.
         Un taisni tas vārds tur uzrakstīts. Nozieguma vietā.
Zenta.
         Es neko! Viss aizmirsts!
Līze.
         Kurš ticēs, mīļā. Tā skolas balle nav aizmirsta.
Marija.
         Pilnīgi nejauši šodien veikalā dzirdēju kādu par to runājam.
Līze.
         Tu tik ilgus gadus esi vaimanājusi, ka jaunības kļūdas sabojā dzīvi.
Alma.
         Tevi toreiz uz kapu soliņa, nu, tā iznerroja. Tagad uz kapu soliņa tas sliktais vārds iezāģēts. Tā ir zīme!
Līze.
         Tas izklausās ne tev par labu. Tici man, es tomēr esmu grāmatas lasījusi.
 Marija.
         Televīzija atbraukusi. Ja kāds izmuldēsies, tevi nofilmēs un viss – labais vārds vējā.
Alma.
         Tāpēc bēdz, mīļā.

Zenta  aizskrien.

Līze.
         Nabadzīte. Galīgi ar galvu nedomā.
Marija.
         Kāda māte, tāda meita.
Alma.
         Nesen bij pie manis ieskrējusi, lai kārtis izliekot.
Līze.
         Uz ko ta šī vairs cer? Pašas vīrs mežā vien pie zvēriem dzīvoja, negribēja mājās nākt.
Alma.
         Par dēlu prasīja. Kopš tās reizes, kad viņu pilsētas policijā dzeršanas dēļ nepaņēma, Ervīns esot pavisam dīvains. Atteicies no miltu mērcēm. Kaut kādas tabletes, uztura bagātinātājus muskuļu masai rijot. Bija pārbijusies, ka nepaliekot par šito veģetārieti. Es viņu nomierināju, kārtis mazbērnus sola!

Vecenītes tik nogroza galvas un turpina kārtot puķes vainadziņos.

Marija.
         Eh, meitenes! Man liekas, svētki šogad būs kā jaunībā.

Uznāk divi gotu jaunieši. Matīss un Jasmīne. Abi saģērbušies melnās drēbēs, sakrāsojušies, krustiem apkrāvušies. Matīss pienāk pie Līzes, aiz rokas vilkdams košļeni žļembājošo Jasmīnu.

Matīss.
         Mēs, vecmamm, brauksim ar autobusu piecos.
Līze.
         Jau prom? Un svētbrīdis? Balle?
Matīss.
         Vecomamm, mēs taču neiesim uz tādu balli!
Līze.
         Bet paēst? To paguvāt?
Matīss.
         Jā. Čau.
Līze.
         Zaptes līdzi paņēmāt, ko biju tur salikusi?
Matīss.
         Nevajag tās zaptes, vecomamm.

Matīss aizvelk Jasmīni prom. Tā vēl pamāj atvadu sveicienu Līzei.

Marija.
         Ak tu jēziņ! Līze, kā viņi ir apģērbušies!
Līze.
         Bet šitādi vismaz viņi uz kapiem aiziet! Citādi ne ar koku nevar iedzīt. Bet tagadiņ, redzi, pat fotogrāfējas.
Marija.
         Kapos?
Līze.
         Tas esot tāds stils. Mums vecenēm to nesaprast. Bet vismaz tagadiņ zina, kur vectēva kapiņš. Man arī būs bildīte – mazdēliņš pie tā smukā krusta, ko izgājušogad uzlikām. Tik mīļi. Taisni blakus manai kapa vietai.

Visas trīs sēž, domās iegrimušas.


8.aina

Ēdiena tirgošanas nojume. Tur rosās Lagzdiņu ģimene. Māte Anna iejauc rosolu milzīgā bļodā, meita Liene griež gurķīšus. Vīrs Jānis ir uzstādījis šašliku cepamo un tagad cenšas iekurināt.

Anna.
         Ko tu tur čammājies! Uzlej kaut ko, lai ritīgi aizdegās!
Jānis.
         Man taisni tepatās blašķē ir.

Jānis meklē pie sola noliktajā somā.

Anna.
         Ne to, mūlāps, nu! Es biju domājusi degšanas šķidrumu.
Jānis.
         Vispirms man pašam vajag biški aizdegties, ko?
Jānis izvelk no somas pudelīti.
Anna.
         Liec nost!
Jānis.
         Mēs sarunājam, ka vienu var!
Anna.
         Tu mājās jau vienu izkodi, pagāns nolādētais!
Jānis.
         Tas jau nekas nav! Šoreiz man sanācis tāds švakāks.
Anna.
         Ak, švakāks? Kaimiņš vēl tagadiņ guļ kā beigts!
 Jānis iemalko.
Anna. ( Lienei)
         Redz, meit, neklausa tas tavs tēvs. Kaut tev netrāpītos dzērājs, to es dieviņam lūdzu.
Jānis.
         Tur dievs nelīdzēs. Ja nebūtu tāda cimperlīga, jau gaidībās staigātu.
Liene.
         Te jau nav neviena, ar ko būtu iespējams parunāties normāli.
Anna.
         Skolā vari ar bērniem izrunāties!
Jānis.
         Ne jau ar runāšanu pie bērniem tiek. Paliksi ālavās. Nosprāgsim visi, nebūs kas kapus apkopj.
Anna. ( Jānim)
         Ja nenoliksi to pudeli, tūlīt pats kapos tiksi! Iekurini tak beidzot!
Jānis.
         Vot, taisni kapu svētkos par mazbērniem iedomājos. Pie kaimiņiem sabrauc mašīnas, pilna sēta bērnu. Aiz skaudības zaļš var palikt.
Anna.
         Dari kaut ko beidzot!
Jānis.
         Ņemšu kādu puisieti aiz krāgas un stiepšu mājās.
Anna.
         Es kurināšanu domāju. Ar puišiem pašas galā tiksim.
Anna ierauga tuvojošos Ervīnu.
Anna.
         Liene, meit, sien nost to netīro širci!
Liene.
         Kas ir?
Anna.
         Sien nost un smaidi! A, tu vecais, neelpo virsū, lai nemana, ka tu jau piemeties.
Liene nosien priekšautu, izbrīnīta skatās apkārt. Pienāk Ervīns.
Ervīns.
         Sveiki!
Anna.
         Sveiks, sveiks, Ervīniņ! Nāc, piesēdi, uzcienājies. Tev jau šodien daudz darba esot.
Ervīns.
         Taisni dēļ darba atnācu. Izmeklēšana jāveic.
Anna.
         Uzliec, meitiņ, šim brašajam un drosmīgajam vīrietim. Šašlika vēl nav, bet dažas desiņas atradīsies.
Jānis.
         Tā gan! Pabarosim mūsu zemessardzi!
Ervīns.
         Tas noziegums jāatklāj. Nav laika tā sēdēt. Visi jānopratina.
Anna.
         Ar tukšu vēderu neviens nav strādātājs.

Anna nosēdina Ervīnu uz sola. Liene atnes šķīvi ar rosolu un desiņām.

Jānis.
         Vot, žēl, ka nevaram kā normāli vīri ieraut kopā.
Anna.
         Jāni, ko muldies! Tik labi, Ervīniņ, ka tu neļaujies vairs tai nelaimei.
Jānis.
         Tas jau ir labi, ir. Man tik žēl, ka nevaru neko piedāvāt. Ja nu vienīgi savu meitu.
Jānis ķiķina.
Liene.
         Tēt, izbeidz.

Jānis stumj meitu uz sola blakus Ervīnam, Liene pretojas, bet , kad Anna uzliek viņai roku uz pleca, paklausīgi apsēžas.

 Anna.
         Lai jau, meit, tētis biški pamuldās. Čakla un spēcīga tā mūsu meita ir gan.
Ervīns.
         Es atnācu parunāt par šodienas notikumiem. Jūsu kaps taisni blakus Doniņiem.
Jānis.
         Mūsu kaps vēl pagaidām tukšs, paldies dieviņam…
Ervīns.
         Atvainojos, jūsu dzimtas kaps.
Anna.
         Nepievērs uzmanību Jāņa jociņiem, Ervīn! Lienīte šodien kapos bija. Mēs vairāk pa māju, to darbu tik daudz. Labi, ka varam uz Lienīti paļauties. Ne visiem jaunie tādi dūšīgi un strādīgi. Te jau, zin kā, ne tā sagrābsi, ne tā grābeklīti noliksi, uzreiz viss ciems bļaustās.
Ervīns. ( Lienei)
         Varbūt pamanīji kaut ko aizdomīgu?

Liene grib ko teikt, bet Anna pagūst pirmā.

Anna.
         Tie divi sātanisti vazajās! Abi melli, abi gariem matiem, i pats vells nevar atšķirt, kurš skuķis, kurš puisietis. Uzreiz var redzēt, ka slikti nodomi, kaut ar krustiem apkrāvušies.
Ervīns.
         Konkrētas pazīmes?
Jānis.
         Skuķim raganas slota rokā.
Jānis smejas.
Anna.
         Izbeidz ākstīties, vecais! Ervīns nopietni strādā.
Jānis.
         Lai Liene uzzīmē! Kā riktīgā policijā. Un pilnīgi nopietni.
Anna.
         Tā gan! Ne velti mūsu meitiņu mākslas skolā laidām. Tu, Ervīniņ, pa to laiku vēl kādu pīrādziņu nosmeķē.

Ervīns izvelk no mapes lapu un iedod Lienei to un pildspalvu. Liene zīmē. Anna dod Ervīnam pīrāgus. Jānis arī grib ņemt, bet dabū pa pirkstiem.

Ervīns.
         Nu, varbūt kas dzirdēts? Senāk kas aizdomīgs redzēts?
Jānis.
         Jā! Reiz bij šitā. Es vienmēr grābju skujiņā. Mans tēvs grāba skujiņā, es tā daru un meitai tas stingri pieteikts. Bet – vienreiz es atnāku un ko redzu? Sasper jods, tā vairs nav manis sagrābtā skujiņa! Grābeklītis ar nav aiz ķeblīša kā man bijis mūžu mūžos, bet ir nomests zem tās mūsu kapu eglītes. Es nav muļķis, uzreiz viss skaidrs! Kāds pabradājies, sabijies par atstātajām pēdām un tagadiņ bija jāsagrābj no jauna. Bet es grābju skujiņā! Vienmēr. Bet šamējais jau tikai taisni un atpakaļ, taisni un atpakaļ.
Anna.
         Nešūmējies. Gan kāds grābekli aizņēmās. Šoreiz noticis kas nopietnāks. Doniņu Velga nesmukā vārdā nosaukta.
Jānis.
         Kas nu tas par nesmuku vārdu! Viņas vecumā jāpriecājas, ka šitā nosauc.
Jānis ķiķina.
Anna.
         Tā Velga jau skolas laikā ar degunu gaisā staigāja, visu laiku par pilsētu runāja, kā viņa tur brauks, par kādu smalku dāmu izaugs. Abet nu jāatgriežas tepat. Runā, ka esot dzīvokli zaudējusi. Īpašnieks mājai uzradies, un smalkais dzīvoklītis bijis par dārgu. Ervīn, kā tur ir?
Ervīns.
         Nezinu. Es tomēr gribētu vairāk par tiem sātanistiem uzzināt. Varbūt viņu ir vesela banda?
Anna.
         Varbūt. Televīzijā raidījumu redzēju, ka viņi kapos visādus tur rituālus veic, visādas nešķīstas burveklības dara. Re, Ervīn, Lienīte tev iedos to zīmējumu un tu viņus riktīgi nopratini, ja?

Liene iedod zīmējumu. Ervīns apskatās.

Ervīns.
         Labi uzzīmēts. Nu, riktīgs šitais Helovīns!
Anna.
         Kur viņu vecāki skatās, ka ļauj šitādiem vazāties?
Ervīns.
         Es tad nu iešu.

Ervīns pieceļas un aiziet.

Anna. ( Lienei)
         Ko sēdēji kā ūdeni mutē ieņēmusi? Ar puisieti nemāki parunāt?
Jānis.
         Es jau teicu, ka būs kāds brūtgāns ar varu mājās jāatstiepj.
Anna.
         Gandrīz pie Almas jāiet, lai kādu burvju dziru iedod!

Liene.
         Jūs mani kapā iedzīsiet ar savām runām!
Liene aizskrien.
Anna.
         Kādā kapā? Vai māte ne vārda vairs nevarēs pateikt? Iekurini beidzot!  Tā jau pieļurbājies, ka pietiks tikai elpu uzpūst un aizdegsies.


Anna atvēzējas, lai atkal ieblieztu Jānim ar dvieli, bet Jānis pagūst pirmais uzšaut Annai pa dibenu.


Fragmenta beigas.

Teksts pilnībā iegūstams sazinoties ar autori
vai

Par autores citiem darbiem      Lugu bibliotēka

Foto NT izrādes reklāmas kampaņas. Autore pozē kopā ar galveno lomu atveidotājām Lolitu Cauku, Līgu Liepiņu un Intu Tiroli.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana