,,Koridors" ir mana pirmā luga, tapusi tiešā kursa iespaidā. Gribēju būt labākā, centos kā pirmrindniece, lai būtu ko palasīt kursa tikšanās reizēs. Strīdējos ar Lauri ( vairāk gan iekšēji)... :)
Bet visa procesa rezultātā tapa KORIDORS - pilsētas nomales stāsts divos cēlienos. Mana vienīgā neiestudētā luga, toties publicēta Teātra Vēstnesī ar Daci Eversu uz vāka ( dikti lepojos būt vienā žurnālā ar viņu) un nominēta Latviešu literatūras Gada balvai 2009.
6 personāži (3 sievietes, 3 vīrieši) izdzīvo savas kaislības kādas nomales divstāvu mājas kāpņu telpā, kuru namīpašnieks gatavojas nojaukt. Daži kaimiņi gatavojas pārcelties, daži cīnās par iespēju palikt.
Vēl kādi ir iemīlējušies un ir nobrieduši atklāt savas jūtas.
ANNA - 50 gadi, nama pārvaldniece
VALDIS - 55 gadi, piepelnās ar gadījuma darbiem
JĀNIS -
30 gadi, neliela uzņēmuma īpašnieks
ANITRA - 28
gadi, mākslas galerijas darbiniece
DIĀNA
- 29 gadi, mārketinga speciāliste
GEORGS - 16 gadi, Annas dēls
Apjoms - 62 lpp.
Fragments.
1.cēliens
Remontu
ilgi nepieredzējusi vairākdzīvokļu mājas kāpņu telpa. Noplukusi, bet kopta.
Redzamas 5.,6. un 7.dzīvokļa durvis. Pie griestiem lampa. No lejas nāk Anna un
Valdis. Anna valkā priekšautu ar lielu kabatu, kur salikt visu, kas varētu
noderēt uzkopšanas darbos. Valdis nes palielu puķpodu ar dekoratīvo augu. Annai
rokās papīra rullis. Anna runā enerģiski un ātri, it kā baidīdamās, ka viņu varētu pārtraukt.
Anna.
Uzmanīgi,
nenobrāz sienu! Te, liec te.
Anna
rāda plaisu sienā.Valdis noliek podu pie sienas plaisai priekšā un bīda šurpu turpu pēc Annas
komandām.
Anna.
Te,
te, mazliet pa labi vairāk! Tā, tā. Pa kreisi. Bišku, bišku vairāk. Nu, re cik
smuki, ko? Žēl, protams, ka nav dabīgais, bet ko padarīsi. Varbūt tuvāk sienai piespiest, ko? Te nevar neko trauslu. Kā
bija ar to manu kaktusiņu, ko pirmajā stāvā noliku. Visu ar cigarešu galiem
piebāza.
Anna un Valdis novērtējoši skatās
uz puķpodu.
Anna.
Smuki,
dikti smuki. Atdzīviniet interjeru ar kādu mūžzaļu augu! Tā žurnālā bij
rakstīts un re, tas arī notiek. Pati gan būšu beigta un pagalam, ja saimnieks
nolems māju jaukt nost!
Valdis.
Ko
īpašniekam padarīsi.
Anna.
A
vot, padarīšu! Kad māja spīdēs un laistīties,
tad viņš nevarēs teikt, ka nevar izīrēt. Būs pa smuko. Līmē šito plakātu tam
pleķim virsū. No puikas paņēmu.
Anna
iedod Valdim papīra rulli, Valdis to atritina.
Valdis.
Kas
rakstīts?
Anna.
Vells
viņu zin. Pārējie bija ar tām miroņgalvām. Šermuļi skrien pa kauliem. Bet šite
smukas krāsas, ko?
Anna
izņem no priekšauta kabatas līmlenti un Valdis liek plakātu pie sienas. Anna
skatās un pieregulē, lai bilde ir taisna.
Anna.
Klau, varbūt pielikt te pie sienas arī diplomu, ko dabūju kā labākā nama
pārvaldniece?
Valdis.
Oho.
Anna.
Nu
ja, ka ,,oho,oho“! Lai viņš rīt te nāk pa trepēm augšā un taisni pierē – skat,
kāds cilvēks te savu mūžu ieguldījis.
Neviens man nevar pārmest, ka maz strādāts! Neviens! Te mani puikas bērnībā skraidījuši… Nevar atmiņās gremdēties,
taisni jāraud…
Valdis.
Būs
labi, saimniec.
Anna.
Rajons
attīstoties… Ha.Ha. Cilvēkus met no mājām ārā! Un kā viņš to māju dabūja, stāstīju?
Valdis.
Nee.
Anna.
Kad
mēs te ievācāmies… Smalkās kursabiedrenes aiz skaudības ģība, ka provinces
skuķim šitāda veiksme…Nu,ja… Vecā mājas īpašniece vēl bija dzīva. Šitas viltnieks par lētu naudu atpirka. Nu viņš ir
namīpašnieks Bērziņa kungs! Smalki, ko? Būtu man līdzās īsts vecis, būtu māja
tikusi man. Bet ne, mans tā saucamais dzīvesbiedrs, tik vien jēdza, kā mani ar trīs bērniem vienu atstāt.
Valdis.
Tu
esi laba saimniece.
Abi
atkāpjas, vērtējoši skatās uz plakātu.
Anna.
Neatdošu
savu māju! Rīt te viss spīdēs un laistīsies.
No
lejas uznāk Jānis.
Jānis.
Labvakar.
Anna.
Sveiks,
Jāni. Šodien tā agrāk, ko?
Jānis.
Jāsāk
mantas pārvest.
Anna
stāv priekšā Jānim, lai viņš nevarētu garām paiet. Anna pamet Valdim no kabatas
izņemto lupatiņu un Valdis sāk tīrīt sienu.
Anna.
Tad
tiešām dosieties prom?
Jānis.
Jā,
nav ko vilkt garumā.
Anna.
Ne
jau šovakar, ko?
Jānis.
Vai
atkal ābolrausi kaimiņiem dāvāsiet?
Anna.
Daudz
darba, nav laika ar cepšanu noņemties. Vismaz atcerēsieties
kādreiz manus pīrāgus, ko?
Jānis.
Vai
kaut kas nav nokārtots, pirms pārvācamies?
Anna.
Rīt
taču vēl būsiet?
Jānis.
Paši
vairs ne, bet mēbeles vēl neesam izvākuši.
Anna.
Aizskarus
gan vēl nenoņemiet, lai tie logi neizskatās tik drūmi, kā izdurtas acis. Man
jau katra īrnieka aizbraukšana salauž sirdi.
Jānis.
Neuztveriet
to personiski. Cilvēki vēlas modernu mājvietu, labāku rajonu.
Jānis
cenšas paiet Annai garām. Anna saķer Jāni aiz piedurknes.
Anna.
Atceries,
ka lūdzu apjautāties, vai kāds negrib te nākt? Kaut taisa sev dzīvokli pa abiem
stāviem! Vienā žurnālā redzēju, ka tādi ir.
Jānis.
Rajons
tāds, ne īpaši aktuāls.
Anna.
Kāda
vaina rajonam, ko? Laba māja stāv tukša.
Anna
uzmet skatienu Valdim.
Valdis.
Tā
ir. Mājai nav ne vainas.
Jānis.
Diemžēl
nevaru palīdzēt.
Anna.
Žēl gan. Sieviņa gan laimīga, ko? Par māju un vispār.
Jānis. Jā. Protams, ka laimīga.
Jānis
izraujas no Annas tvēriena un dodas uz 7.dzīvokļa pusi.
Anna.
Valdis
varētu palīdzēt mēbeles izvākt.
Anna
piebiksta Valdim.
Valdis.
Es
varētu. Jā.
Jānis.
Firmu
algosim.
Anna.
Vajag
tādus, kam var uzticēties. Ka sienas nesabojā!
Jānis.
Viss
būs kārtībā. Jauku vakaru!
Jānis
ieiet 7.dzīvoklī.
Anna.
Piedāvāju
tepat izremontēt. Kaut visu stāvu. Ne. Vajagot savu.
Valdis.
Savs
ir savs.
Anna.
Priekš
kam liela māja, ko? Es Anitrai teicu – kamēr nav bērnu, tepat labi. Bet tā jau
lepna, nerunā.
Valdis.
Viņai
ar savs uzņēmums?
Anna.
Nē,
savs ir Jānim, es taču tev stāstīju! Bet
Anitra strādā kaut kādā mākslas galerijā. Ja to var par darbu saukt – sēž un gaida, lai kāds gleznas pērk. Būtu vismaz pati sazīmējusi…
Valdis
rūpīgi saloka lupatiņu.
Valdis.
Kas
vēl darāms, saimniec?
Anna.
Tu
esi vienīgais, ar ko varu rēķināties. Atceries, kā es tevi pirmajā tikšanās reizē izrāju, ko? Aizmirsti. Tad izskatījies pēc kaut kāda
klaidoņa. Ja plāns izdosies, būs kā teicu –
i dzīvot te varēsi, i strādāt. Mēs tev vēl ofisu iekārtosim!
Valdis.
Ko
nu ofisu. Vienkāršs strādnieks esmu.
Anna.
Nu,
nu. Pie vilcieniem strādāt taču nebija nemaz tik vienkārši.
Valdis.
Līdzīgi
kā pie kuģiem. Ja to iemācās, jebkura mašīna saprotama.
Anna.
Tas
vecais depo mums kā tāds lāsts. Kopš tur dzīvība apstājās, tā viss tik uz galu,
tik uz galu vien. Agrāk izīrējām dzīvokļus turienes strādniekiem.
Valdis.
Dzīvē
viss mainās, ko padarīsi.
Anna
paskatās uz lampu.
Anna.
Spuldzīte atkal pagalam. Pēdējā laikā tās sprāgst vai
katru dienu.
Valdis.
Varbūt
kaut kas ar vadiem.
Anna.
Droši vien.
Valdis.
Es
paskatīšos.
Anna.
Tu ne. Likšu savu puiku pie darba. Teicu, ka jaunu ģitāru
nopirku? Lai atstrādā.
Valdis.
Dikti
par puiku rūpējies.
Anna.
Labāk
lai sēž savā istabā un rausta stīgas! Vismaz apkārt nevazājas. Citādi
atradīs vēl citus tādus, šitos te gotus. Pa kapiem tie
vazājoties. Diānīte man no interneta izkopēja tādu rakstu. Tur, redz, tais kapos esot daudz
miera un klusuma. Tad jau visērtākā gulēšana zārkā sanāk, ko?
Valdis.
Ko
nu tik šerpi.
Anna.
Tagad vari iet. Vakariņas iznesīšu septiņos kā parasti.
Valdis.
Paldies,
saimniec.
Anna.
Tiešām
žēl, ka tev jāstrādā tik vēdera tiesai.
Valdis.
Ir
jau labi.
Valdis
aiziet. Anna paskatās uz koku, ar pirkstu nobrauc pa lapu, tad ieiet
6.dzīvoklī.
Atveras
7.dzīvokļa durvis. Redzama Jāņa mugura.
Jānis
pagriežas, lai ietu, bet durvīs parādās Anitra un pieķeras koferim, kas Jānim
rokās.
Anitra.
Negribi
klausīties, bēdz prom, ja?
Jānis.
Nekur
es nebēgu. Gaidīšu tevi mašīnā.
Anitra.
Man vajag šo koferi, man tur ir kurpes!
Jānis.
Es
teicu, ka mēs nekur neiesim.
Anitra.
Es
iešu! Atdod koferi!
Jānis.
Es tev jau paskaidroju, ka svarīgākas lietas darāmas.
Anitra.
Tā
māja nekur nepazudīs! Koncerts ir tikai šovakar.
Jānis.
Mani vecāki būs klāt no rīta! Mums vēl daudz darba.
Anitra.
Tas,
ka es nopirku biļetes, tas neko nenozīmē?
Jānis.
Nav
liels zaudējums, mēs to varam atļauties.
Anitra.
Atļauties
ko? Izmest miskastē manas ieceres?!
Jānis.
Atkal
pārspīlē. Kas ar tevi ir?!
Anitra.
Tu
iebrāzies mājā, paķer koferi un skrien prom! Brīnums, ka apsveicinājies un
neuzkāpi virsū!
Jānis.
Atkal sākas… Tu žāvēji matus un nepievērsi man nekādu uzmanību.
Anitra.
Un
kādu uzmanību tad tu gribētu? Buču no sievietes, kam vienā rokā birste un otrā
grābeklītis?
Jānis.
Un
kas tur slikts? Tu esi mana sieva.
Anitra.
Tieši
tā! Nevis kaut kāda nedomājoša mēbele, kuru var pārvest no vienas vietas uz
otru!
Jānis.
Ko
tu vienmēr kliedz?!
Anitra.
Ja
es nekliegtu, tu mani vispār nepamanītu.
Jānis.
Tā
nav. Ja gribi pakašķēties, iesim dzīvoklī.
Anitra.
Protams,
es esmu tā kašķīgā! Es jau savu viedokli nekad nevaru izteikt!
Jānis.
Bet
nevajag kliegt trepju telpā, kur kaimiņi dzird.
Anitra.
Te
dzird jebkurā vietā!
Jānis.
Bet
mūsu jaunajā mājā ir ideāla skaņas izolācija, starp
citu.
Anitra.
Tu
ko ar to gribi teikt? Ka tur es varēšu droši klaigāt?
Jānis.
Tu
vienmēr sadzirdi pilnīgi ko citu.
Anitra.
Bet
tu nedzirdi vispār!
Jānis.
Nu,
atvaino par to koncertu. Aiziesim citreiz.
Anitra.
Atdod
man šo koferi un brauc uz to savu māju!
Jānis.
Un
tu iesi viena uz koncertu? Tev taču nepatīk vienai, tu baidies.
Anitra.
Tev
tā patīk domāt. Es lieliski ar visu tieku galā pati!
Jānis.
Tas ir jaunums!
Jānis
dodas lejā pa kāpnēm, Anitra skrien līdzi un mēģina izraut koferi Jānim no
rokām.
Anitrai
izdodas izraut koferi Jānim no rokām, bet tas atveras un izbirst koferī esošās
mantas, arī kurpes. Anita tās paķer, bet Jānis atņem un liek atpakaļ koferī.
Tagad abi cīnās dēļ kurpēm.
Anitra.
Šitās ir manas! Es pati tās nopirku!
Jānis.
Mēs esam ģimene, mums viss ir kopīgs.
Anitra.
Kāpēc tad vienmēr jādara tā, kā tu gribi?
Jānis.
Šitā cepšanās tikai koncerta dēļ?! Gribi,
sarīkosim mājas prezentācijas pasākumu?
Anitra.
Jā, nu savas mājas dēļ tu vari visu.
Jānis.
Visu,
ko es daru, es daru tevis dēļ.
Anitra.
Tikai
tu pats izdomā, kas man ir vajadzīgs, es to nevaru ietekmēt.
Jānis.
Un
kas tad tev ir vajadzīgs?
Anitra.
Tu
esi kaut reizi apjautājies, kā man iet ar grāmatas rakstīšanu?
Jānis.
Mīļum,
pabeigšu ar to…
Anitra.
Es
vairs negribu dzirdēt neko par to māju!
Jānis.
Nu
man ir skaidrs. Pie visa vainīga tā grāmata rakstīšana.
Anitra.
Tā
ir mana lielā iespēja!
Jānis.
Kas
tev tagad vainas dzīvei?
Anitra.
Tu
negribi, lai es arī kaut ko sasniedzu!
Jānis.
Nerunā
muļķības. Braucam mājās, rīt sagaidām vecākus, parīt vari sēdēt pie savas
grāmatas!
No
lejas uznāk Diāna. Viņa ir sporta tērpā, pie tam sporta tērps ir no dārgajiem
un pārstāv visiem zināmu firmu. Jānis aiztaisa koferi, pagrūž malā. Anitra
paliek stāvam ar kurpēm rokās.
Diāna.
Sveicināti!
Kas tās par dusmīgām balsīm šajā burvīgajā vakarā?!
Jānis.
Sveika.
Anitra.
Labvakar.
Diāna.
Ārā
tik skaists vakars.
Jānis.
Laikam
gan.
Diāna.
Debesis
skaidras, solītais lietus laikam nebūs.
Jānis.
Laika
ziņām nevar uzticēties, tas ir fakts.
Diāna.
Skatos,
mašīna piekrauta. Nevar būt, ka jau šovakar izvācaties!
Jānis.
Nu,
vienā vakarā neizdosies.
Diāna.
Nebūtu
gan labi, ja tā aizlavītos. Vismaz roku paspiest uz atvadām ienāciet gan.
Jānis.
Tā
arī izdarīsim. Protams.
Diāna.
Man
tiešām būs žēl no jums šķirties.
Anitra.
Tiešām?
Diāna.
Zinu,
ka izklausās dīvaini, bet tā ir. Pierasts bija.
Jānis.
Būs
jauni kaimiņi.
Diāna.
Tikai
Anna tam tic.Vai izdevās dabūt to kamīnu?
Anitra.
Kādu
kamīnu?
Jānis.
Diāna
man ieteica firmu.
Diāna.
Mēs
viņiem taisījām reklāmas kampaņu.
Anitra.
Tad
jau gribēsi redzēt, cik labi izskatās tas kamīns?
Diāna.
Kolēģe
arī nopirkusi māju jums kaimiņos. Tā ka nebrīnieties, ka ienākšu apskatīt.
Jānis.
Pasaule
maza. Kā viens ciemats.
Anitra.
Kur
visi dzīvo vienādās mājiņās.
Diāna.
Tad
viss jau iekārtots?
Jānis.
Tikai sīkumi palikuši.
Diāna.
Ja vēl
kaut ko vajag…
Jānis.
Būs
jau labi.
Diāna.
Sava
māja – tas ir mans mūža sapnis!
Jānis.
Ne
visi to novērtē.
Jānis
pārmetoši paskatās uz Anitru.
Diāna.
Ja
vien sievietes prioritāte ir ģimene, tā viņai ir liela laime. Būs bērniem
piemērota vide.
Jānis
un Anitra neatbild. Diāna norāda uz kurpēm, kas Anitrai rokā.
Diāna.
Stilīgas
kurpītes.
Anitra
neatbild.
Diāna.
Lai
veicas! Varbūt vēl tiksimies.
Anitra.
Visu
labu!
Jānis.
Lai
jauks vakars!
Diāna
ieiet 5.dzīvoklī. Anitra un Jānis brīdi pagaida, tad Anitra dodas uz savu
dzīvokli, Jānis seko, bet Anitra pagriežas un nostājas viņam priekšā. Sākumā
runā čukstus.
Anitra.
Brauc
viens pats!
Jānis.
Tev
taču arī patika ideja par māju! Tu pati gribēji tur visu ko izdomāt.
Anitra.
Tu
neko neņēmi vērā.
Jānis.
Kā
tad ne! Tu ieteici tās eko sienas. Izrādījās, baigi aktuālais materiāls.
Anitra.
Tam
vairs nav nozīmes. Es gribu šķirties!
Jānis.
Tu
domā arī, ko runā?!
Anitra.
Tev
tas liekas tikai tāds joks? Es to saku pilnīgi nopietni!
Jānis.
Tu
esi mana sieva, tu nevari tā pēkšņi kaut ko sadomāties un aiziet!
Anitra.
Varu
gan. Tu savu izvēli izdarīji.
Jānis.
Kādu
vēl izvēli?
Anitra.
Starp
mani un māju. Brauc prom!
Anitra
ātri ieskrien 7.dzīvoklī, aizcērtot durvis. Jānis arī aizskrien līdz dzīvokļa
durvīm, tās ir ciet.
Jānis.
Izbeidz
ākstīties, laid iekšā!
Jānis
rausta durvju rokturi. Jānis ar
plecu pagrūž durvis.
Anitra.
(aiz durvīm) Nelauz manas durvis!
Jānis.
Tavas
durvis?! Varbūt atslēgu arī atņemsi? Nāc ārā!
Jānis
izņem no kabatas atslēgu un ar to klauvē pie durvīm.
Atveras
6.dzīvokļa durvis un Anna izbāž galvu.
Anna.
Vai
viss kārtībā?
Jānis.
Jā,
viss ir kārtībā!
Jānis
dodas lejā. Anna aizver durvis. Jānis met atslēgas pret 7.dzīvokļa durvīm un
aiziet. Iznāk Anna. Viņa paceļ atslēgas un pieklauvē pie 7.dzīvokļa durvīm.
Anna.
Tā es esmu. Anitra, atver.
Durvis
atveras. Anitra izbāž galvu.
Anitra.
Kas
ir?
Anna.
Jānim
atslēgas izkrita.
Anitra.
Izkrita?
Cik jauki, ka tu vienmēr esi līdzās.
Anna.
Ja
jau tik skaļi kārtojat savas lietas…
Anitra.
Ko
sēdēji aiz durvīm? Varēji iznākt, uz palodzes piesēst un paskatīties!
Anna.
Kāpēc
tu esi tik rupja pret mani, ko?
Anitra.
Kāpēc
tu visur bāz savu degunu?!
Anitra
paņem atslēgas un aizcērt durvis. Anna ieiet savā dzīvoklī.
No
lejas uznāk Georgs. Georgs ir
rūpīgi piestrādājis pie sava tēla. Viņam ir melni krāsoti mati, melni ietonētas acis,
melni lakoti nagi. Arī apģērbs pieskaņots. Rotaslietas ar krustiem un
miroņgalvām.
Georgs
pieiet pie 7.dzīvokļa durvīm, brīdi klausās, tad izņem no azotes tur paslēpto
rozi un pielīmē pie durvīm.Tad izņem no kabatas vēstuli, mēģina to iestiprināt durvīs, bet neizdodas. Atveras 6.dzīvokļa durvis,
iznāk Anna ar
ķeblīti rokās.
Georgs satrūkstas,izliekas, ka paceļ no grīdas papīru , iebāž vēstuli kabatā, nostājas tā, lai Anna neredz
rozi.
Anna.
Es
tevi gaidu, bet tev jau vienalga, ka mums tik daudz darbi darāmi, ko? Kur biji?
Georgs. (ironiski)
Vazājos
pa kapsētu ar drūmu seju un asarām acīs.
Anna.
Vai
nevari nopietni atbildēt?
Georgs.
Tu
jau salasies visādas avīžu muļķības.
Anna.
Vai
mātei nebūtu jācenšas sargāt savu bērnu no kļūdām, ko?
Georgs
grib doties uz dzīvokli.
Anna.
Stāvi!
Re, atkal spuldzīte jāieskrūvē. Šitai lampai.
Anna ar
žestu parāda uz trepju telpas lampu.
Georgs.
Un
tieši man tas jādara un tieši tagad?
Anna.
Jā,
bet protams!
Georgs.
Kāda
jēga spuldzītes skrūvēt, ja visi vadi sapuvuši.
Anna.
Viņš
te spriedelēs par jēgu, ko?! Ķeries pie darba!
Georgs.
Neuzvelcies.
Abi aiziet līdz lampai, Georgs pakāpjas uz ķeblīša, noņem lampas kupolu, padod Annai. Anna izņem no priekšauta
kabatas spuldzīti, padod Georgam. Georgs skrūvē spuldzīti. Anna stāv blakus, tur lampas kupolu.
Anna.
Ieskrūvēsim,
būs gaiši un mājīgi.
Georgs.
Tumsā
var sevī dziļāk ieskatīties.
Anna.
Nefilozofē.
Domā, ka māte šitās gudrības nesaprot? Esmu skolā gājusi.
Georgs.
Vienu
kursu pabeidzi.
Anna.
Ģimene
ir mana augstskola. Nesaspied, sagriezīsies!
Georgs.
Vai
es izskatos stulbs?
Anna.
Labāk
neizteikšos kā tu izskaties. Pietiek jau, ka kaimiņi to dara.
Georgs.
Tā
nu visiem interesē mans izskats.
Anna.
Vai
citas krāsas nav, ko? Mells, viss mells. Sētniece jautāja, vai tik tev naktīs
ilkņi neizaug un tu neej ielās asinis sūkt.
Georgs.
Tai
vecenei ir humora izjūta.
Anna.
Tavi
brāļi tādi nebija. Visi brīnās, kur tu tāds gadījies.
Georgs.
Pasaki
viņiem, ka tev bija vienas nakts dēka ar vampīru.
Georgs
nokāpj no ķebļa.
Anna.
Te
nav nekā smieklīga. Cilvēki domā, ka sieviete viena nevar izaudzināt normālu
dēlu.
Georgs.
Tā
tu domā. Cilvēkiem ir vienalga.
Pēkšņi
Anna apķer Georgu un piespiež sev klāt. Georgs samulst.
Anna.
Es
taču tevi visādi atbalstu. Vai tu vari pārmest mammītei, ka viņa nerūpējas par
tevi, ko? Ģitāru nopirku. Vismaz rīt, kad atbrauks īpašnieks, varētu uzģērbt
kaut ko pieklājīgu?
Georgs
strauji atsvabinās.
Georgs.
Tāds
es esmu un tāds palikšu. Man jāiet.
Anna.
Pagaidi.
Un kas kupolu uzliks?! Vai cik netīrs!
Anna
iegrūž Georgam rokās lampas kupolu un sāk to berzt.
Anna.
Turi
uzmanīgi.
Georgs.
Vai
tiešām pati nevari?
Anna.
Nē.
Georgs.
Nosmērēsi
man drēbes.
Anna.
Vai
tiešām mammai nevar palīdzēt bez šantāžas?
Georgs.
Bet
arī man ir svarīgas darīšanas.
Anna.
Kas
var būt svarīgāk par mājas glābšanu?
Georgs.
Tu
esi apsēsta ar to māju.
Anna.
Es
cīnos par mūsu abu mājām. Kas var būt svarīgāk, ko?
Georgs.
Es
piedalīšos televīzijas šovā.
Anna.
Nu
gan muldies. Kādā vēl šovā?
Georgs.
,, Talantu darbnīca.“ Ir tāds šovs jaunajiem talantiem.
Anna.
Vai
ta es nezināšu, ka ir?! Zinu. Tur taču konkurss, es lasīju.
Georgs.
Es
izturēju konkursu.
Anna.
Paga,
paga! Tu man neko nezinot, pieteicies šovā?
Georgs.
Jāizmanto
visas iespējas.
Anna.
Bet
es? Tu neko nepasaki savai mātei?
Georgs.
Mamm,
es piedalīšos televīzijas šovā.
Anna neko
neatbild, saspringti berž lampas kupolu. Izskatās ļoti aizvainota.
Georgs.
Es
gribēju tev sagādāt pārsteigumu.
Anna.
To
tu gribētu gan – lai māte ieslēdz televizoru un dabū sirdstrieku. Nestāvi kā
stabs, uzliec taču to lampu!
Georgs
atkal pakāpjas un uzliek lampu. Anna satraukti staigā un skatās.
Anna.
Ak
tad televīzijā! Arī tas vēl! Ak, dievs! Vienīgais labums, ka tēvs beidzot
redzēs kāds izskaties. Kaut gan – nē, ārprāts! Tevi tak tur cerams pārģērbs,
ko? Uzvilks ko pieklājīgu?
Georgs.
Jā,
smuki sapucēs baltu kā eņģeli.
Anna.
Lai
tik tas, tā saucamais tēvs… Ieslēgs
televizoru un bāc!
Georgs.
Tēvs
apsolīja palīdzēt.
Anna.
Vai
es nepārklausījos, ko? Tu runāji ar viņu?! Kad? Kāpēc?
Georgs.
Naudu
iedošot.
Anna.
Tu satiecies ar tēvu?! Cik sen, ko?
Georgs.
Es
taču neatzīmēju kalendārā.
Anna.
Ak,
tu dievs! Tā ir, ka māte lec vai no ādas ārā, lai sagādātu dēliņam visu to labāko, bet viņš slepus visādi izdarās.
Georgs.
Vai
tad nav normāli tikties ar tēvu?
Anna.
Kas
viņš par tēvu?!
Georgs.
Viņš
nožēlo.
Anna.
Kas
par ārprātīgu dienu, ko? Brīnos, ka sirds nav apstājusies. Tūlīt pat uz istabu!
Georgs.
Mamm…
Anna.
Nekādi
,,mamm“. Tik daudz vari kā bišku papūlēties dēļ mātes, kurai vēl kredīts par to
ģitāru jāsamaksā.
Anna
ierauga rozi pie 7.dzīvokļa durvīm.
Anna.
Re!
Jau trīsdesmitā. Katru dienu pa vienai. Sākumā likās, ka Jānis..
Georgs.
Ejam! Varbūt vēl kādu darbu man atradīsi..
Georgs
iestumj Annu 6.dzīvoklī.
Atveras
7.dzīvokļa durvis. Anitra ar kāju izstumj kasti, rokā viņa tur maisu. Anitra
ierauga rozi. Anitra ienes rozi dzīvoklī, aiztaisot durvis, atstājot maisu un
kasti.
Tikko
Anitra aizgājusi, no 5.dzīvokļa iznāk
Diāna. Viņa aizslēdz savu dzīvokli un ierauga maisus pie kaimiņu durvīm. Diāna
pieiet klāt, apskatās visapkārt, ieklausās, tad pabaksta maisu, attaisa kasti
un paskatās iekšā. Tur ir samestas drēbes. Diāna rakājas kastē, izņem vīrieša
kreklu. Diāna metas prom, kreklu paķerdama līdzi.
No sava
dzīvokļa iznāk Anitra. Anitrai rokās atkritumu maiss. No 6.dzīvokļa iznāk
Georgs ar miskasti rokās. Viņš ierauga Anitru un sastingst.
****
Lugas pilns teksts pieejams žurnālā Teātra Vēstnesis 2009 5/6
vai sazinoties ar autori
Par autores citiem darbiem Lugu bibliotēka
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru