trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

KORIDORS

2008.gadā piedzīvoju atklāsmi - man tūlīt būs 40!!!! Ja es to neizdarīšu tagad, tas nenotiks nekad! Un es to izdarīju. Iestājos L.Gundara Dramaturģijas kursos, pirmajos, kurus viņš organizēja. Nodarbības notika Dailes teātrī un ar dažiem no ,,pirmā iesaukuma" satiekos vēl šobaltdien.
,,Koridors" ir mana pirmā luga, tapusi tiešā kursa iespaidā. Gribēju būt labākā, centos kā pirmrindniece, lai būtu ko palasīt kursa tikšanās reizēs. Strīdējos ar Lauri ( vairāk gan iekšēji)... :)
Bet visa procesa rezultātā tapa KORIDORS - pilsētas nomales stāsts divos cēlienos. Mana vienīgā neiestudētā luga, toties publicēta Teātra Vēstnesī ar Daci Eversu uz vāka ( dikti lepojos būt vienā žurnālā ar viņu) un nominēta Latviešu literatūras Gada balvai 2009.


6 personāži (3 sievietes, 3 vīrieši) izdzīvo savas kaislības kādas nomales divstāvu mājas kāpņu telpā, kuru namīpašnieks gatavojas nojaukt. Daži kaimiņi gatavojas pārcelties, daži cīnās par iespēju palikt.
Vēl kādi ir iemīlējušies un ir nobrieduši atklāt savas jūtas.


               ANNA         - 50 gadi, nama pārvaldniece
               VALDIS      -  55 gadi, piepelnās ar gadījuma darbiem
               JĀNIS          -  30 gadi, neliela uzņēmuma īpašnieks
               ANITRA      -  28 gadi, mākslas galerijas darbiniece
               DIĀNA        -  29 gadi, mārketinga speciāliste

               GEORGS     -  16 gadi, Annas dēls

Žanrs - drāma.
Apjoms - 62 lpp.


Fragments.


1.cēliens


Remontu ilgi nepieredzējusi vairākdzīvokļu mājas kāpņu telpa. Noplukusi, bet kopta. Redzamas 5.,6. un 7.dzīvokļa durvis. Pie griestiem lampa. No lejas nāk Anna un Valdis. Anna valkā priekšautu ar lielu kabatu, kur salikt visu, kas varētu noderēt uzkopšanas darbos. Valdis nes palielu puķpodu ar dekoratīvo augu. Annai rokās papīra rullis. Anna runā enerģiski un ātri, it kā baidīdamās, ka viņu varētu pārtraukt.

Anna.
         Uzmanīgi, nenobrāz sienu! Te, liec te.

Anna rāda plaisu sienā.Valdis noliek podu pie sienas plaisai priekšā un bīda šurpu turpu pēc Annas komandām.

Anna.
         Te, te, mazliet pa labi vairāk! Tā, tā. Pa kreisi. Bišku, bišku vairāk. Nu, re cik smuki, ko? Žēl, protams, ka nav dabīgais, bet ko padarīsi. Varbūt tuvāk sienai piespiest, ko? Te nevar neko trauslu. Kā bija ar to manu kaktusiņu, ko pirmajā stāvā noliku. Visu ar cigarešu galiem piebāza.

Anna un Valdis novērtējoši skatās uz puķpodu.

Anna.
         Smuki, dikti smuki. Atdzīviniet interjeru ar kādu mūžzaļu augu! Tā žurnālā bij rakstīts un re, tas arī notiek. Pati gan būšu beigta un pagalam, ja saimnieks nolems māju jaukt nost!
Valdis.
         Ko īpašniekam padarīsi.
Anna.
         A vot, padarīšu! Kad māja spīdēs un laistīties, tad viņš nevarēs teikt, ka nevar izīrēt. Būs pa smuko. Līmē šito plakātu tam pleķim virsū. No puikas paņēmu.

Anna iedod Valdim papīra rulli, Valdis to atritina.

Valdis.
         Kas rakstīts?
Anna.
         Vells viņu zin. Pārējie bija ar tām miroņgalvām. Šermuļi skrien pa kauliem. Bet šite smukas krāsas, ko?

Anna izņem no priekšauta kabatas līmlenti un Valdis liek plakātu pie sienas. Anna skatās un pieregulē, lai bilde ir taisna.

Anna.  
         Klau, varbūt pielikt te pie sienas arī diplomu, ko dabūju kā labākā nama pārvaldniece?
Valdis.
         Oho.
Anna.
         Nu ja, ka ,,oho,oho“! Lai viņš rīt te nāk pa trepēm augšā un taisni pierē – skat, kāds cilvēks te  savu mūžu ieguldījis. Neviens man nevar pārmest, ka maz strādāts! Neviens! Te mani puikas bērnībā skraidījuši… Nevar atmiņās gremdēties, taisni jāraud…
Valdis.
         Būs labi, saimniec.
Anna.
         Rajons attīstoties… Ha.Ha. Cilvēkus met no mājām ārā! Un kā viņš to māju dabūja, stāstīju?
Valdis.
         Nee.
Anna.
         Kad mēs te ievācāmies… Smalkās kursabiedrenes aiz skaudības ģība, ka provinces skuķim šitāda veiksme…Nu,ja… Vecā mājas īpašniece vēl bija dzīva. Šitas viltnieks par lētu naudu atpirka. Nu viņš ir namīpašnieks Bērziņa kungs! Smalki, ko? Būtu man līdzās īsts vecis, būtu māja tikusi man. Bet ne, mans tā saucamais dzīvesbiedrs, tik vien jēdza, kā mani ar trīs bērniem vienu atstāt.
Valdis.
         Tu esi laba saimniece.

Abi atkāpjas, vērtējoši skatās uz plakātu.

Anna.
         Neatdošu savu māju! Rīt te viss spīdēs un laistīsies.

No lejas uznāk Jānis.

Jānis.
         Labvakar.
Anna.
         Sveiks, Jāni. Šodien tā agrāk, ko?

Jānis.
         Jāsāk mantas pārvest.

Anna stāv priekšā Jānim, lai viņš nevarētu garām paiet. Anna pamet Valdim no kabatas izņemto lupatiņu un Valdis sāk tīrīt sienu.

Anna.
         Tad tiešām dosieties prom?
Jānis.
         Jā, nav ko vilkt garumā.
Anna.
         Ne jau šovakar, ko?
Jānis.
         Vai atkal ābolrausi kaimiņiem dāvāsiet?
Anna.
         Daudz darba, nav laika ar cepšanu noņemties. Vismaz atcerēsieties kādreiz manus pīrāgus, ko?
Jānis.
         Vai kaut kas nav nokārtots, pirms pārvācamies?
Anna.
         Rīt taču vēl būsiet?
Jānis.
         Paši vairs ne, bet mēbeles vēl neesam izvākuši.
Anna.
         Aizskarus gan vēl nenoņemiet, lai tie logi neizskatās tik drūmi, kā izdurtas acis. Man jau katra īrnieka aizbraukšana salauž sirdi.
Jānis.
         Neuztveriet to personiski. Cilvēki vēlas modernu mājvietu, labāku rajonu.

Jānis cenšas paiet Annai garām. Anna saķer Jāni aiz piedurknes.

Anna.
         Atceries, ka lūdzu apjautāties, vai kāds negrib te nākt? Kaut taisa sev dzīvokli pa abiem stāviem! Vienā žurnālā redzēju, ka tādi ir.
Jānis.
         Rajons tāds, ne īpaši aktuāls.
Anna.
         Kāda vaina rajonam, ko? Laba māja stāv tukša.

Anna uzmet skatienu Valdim.
Valdis.
         Tā ir. Mājai nav ne vainas.
Jānis.
         Diemžēl nevaru palīdzēt.
Anna.
         Žēl gan. Sieviņa gan laimīga, ko? Par māju un vispār.
Jānis. Jā. Protams, ka laimīga.

Jānis izraujas no Annas tvēriena un dodas uz 7.dzīvokļa pusi.

Anna.
         Valdis varētu palīdzēt mēbeles izvākt.
Anna piebiksta Valdim.
Valdis.
         Es varētu. Jā.
Jānis.
         Firmu algosim.
Anna.
         Vajag tādus, kam var uzticēties. Ka sienas nesabojā!
Jānis.
         Viss būs kārtībā. Jauku vakaru!
Jānis ieiet 7.dzīvoklī.
Anna.
         Piedāvāju tepat izremontēt. Kaut visu stāvu. Ne. Vajagot savu.
Valdis.
         Savs ir savs.
Anna.
         Priekš kam liela māja, ko? Es Anitrai teicu – kamēr nav bērnu, tepat labi. Bet tā jau lepna, nerunā.
Valdis.
         Viņai ar savs uzņēmums?
Anna.
         Nē, savs ir Jānim, es taču tev stāstīju! Bet Anitra strādā kaut kādā mākslas galerijā. Ja to var par darbu saukt – sēž un gaida, lai kāds gleznas pērk. Būtu vismaz pati sazīmējusi

Valdis rūpīgi saloka lupatiņu.
Valdis.
         Kas vēl darāms, saimniec?
Anna.
         Tu esi vienīgais, ar ko varu rēķināties. Atceries, kā es tevi pirmajā tikšanās reizē izrāju, ko? Aizmirsti. Tad izskatījies pēc kaut kāda klaidoņa. Ja plāns izdosies, būs kā teicu – i dzīvot te varēsi, i strādāt. Mēs tev vēl ofisu iekārtosim!

Valdis.
         Ko nu ofisu. Vienkāršs strādnieks esmu.
Anna.
         Nu, nu. Pie vilcieniem strādāt taču nebija nemaz tik vienkārši.
Valdis.
         Līdzīgi kā pie kuģiem. Ja to iemācās, jebkura mašīna saprotama.
Anna.
         Tas vecais depo mums kā tāds lāsts. Kopš tur dzīvība apstājās, tā viss tik uz galu, tik uz galu vien. Agrāk izīrējām dzīvokļus turienes strādniekiem.
Valdis.
         Dzīvē viss mainās, ko padarīsi.

Anna paskatās uz lampu.

Anna.
         Spuldzīte  atkal pagalam. Pēdējā laikā tās sprāgst vai katru dienu.
Valdis.
         Varbūt kaut kas ar vadiem.
Anna.
         Droši vien.
Valdis.
         Es paskatīšos.
Anna.
         Tu ne. Likšu savu puiku pie darba. Teicu, ka jaunu ģitāru nopirku? Lai atstrādā.
Valdis.
         Dikti par puiku rūpējies.
Anna.
         Labāk lai sēž savā istabā un rausta stīgas! Vismaz apkārt nevazājas. Citādi atradīs vēl citus tādus, šitos te gotus. Pa kapiem tie vazājoties. Diānīte man no interneta izkopēja tādu rakstu. Tur, redz, tais kapos esot daudz miera un klusuma. Tad jau visērtākā gulēšana zārkā sanāk, ko?
Valdis.
         Ko nu tik šerpi.
Anna.
         Tagad vari iet. Vakariņas iznesīšu septiņos kā parasti.
Valdis.
         Paldies, saimniec.
Anna.
         Tiešām žēl, ka tev jāstrādā tik vēdera tiesai.
Valdis.
         Ir jau labi.
Valdis aiziet. Anna paskatās uz koku, ar pirkstu nobrauc pa lapu, tad ieiet 6.dzīvoklī.
Atveras 7.dzīvokļa durvis. Redzama Jāņa mugura.
Jānis pagriežas, lai ietu, bet durvīs parādās Anitra un pieķeras koferim, kas Jānim rokās.

Anitra.
         Negribi klausīties, bēdz prom, ja?
Jānis.
         Nekur es nebēgu. Gaidīšu tevi mašīnā.
Anitra.
         Man vajag šo koferi, man tur ir kurpes!
Jānis.
         Es teicu, ka mēs nekur neiesim.
Anitra.
         Es iešu! Atdod koferi!
Jānis.
         Es tev jau paskaidroju, ka svarīgākas lietas darāmas.
Anitra.
         Tā māja nekur nepazudīs! Koncerts ir tikai šovakar.
Jānis.
         Mani vecāki būs klāt no rīta! Mums vēl daudz darba.
Anitra.
         Tas, ka es nopirku biļetes, tas neko nenozīmē?
Jānis.
         Nav liels zaudējums, mēs to varam atļauties.
Anitra.
         Atļauties ko? Izmest miskastē manas ieceres?!
Jānis.
         Atkal pārspīlē. Kas ar tevi ir?!
Anitra.
         Tu iebrāzies mājā, paķer koferi un skrien prom! Brīnums, ka apsveicinājies un neuzkāpi virsū!
Jānis.
         Atkal sākas… Tu žāvēji matus un nepievērsi man nekādu uzmanību.
Anitra.
         Un kādu uzmanību tad tu gribētu? Buču no sievietes, kam vienā rokā birste un otrā grābeklītis?
Jānis.
         Un kas tur slikts? Tu esi mana sieva.


Anitra.
         Tieši tā! Nevis kaut kāda nedomājoša mēbele, kuru var pārvest no vienas vietas uz otru!
Jānis.
         Ko tu vienmēr kliedz?!
Anitra.
         Ja es nekliegtu, tu mani vispār nepamanītu.
Jānis.
         Tā nav. Ja gribi pakašķēties, iesim dzīvoklī.
Anitra.
         Protams, es esmu tā kašķīgā! Es jau savu viedokli nekad nevaru izteikt!
Jānis.
         Bet nevajag kliegt trepju telpā, kur kaimiņi dzird.
Anitra.
         Te dzird jebkurā vietā!
Jānis.
         Bet mūsu jaunajā mājā ir ideāla skaņas izolācija, starp citu.
Anitra.
         Tu ko ar to gribi teikt? Ka tur es varēšu droši klaigāt?
Jānis.
         Tu vienmēr sadzirdi pilnīgi ko citu.
Anitra.
         Bet tu nedzirdi vispār!
Jānis.
         Nu, atvaino par to koncertu. Aiziesim citreiz.
Anitra.
         Atdod man šo koferi un brauc uz to savu māju!
Jānis.
         Un tu iesi viena uz koncertu? Tev taču nepatīk vienai, tu baidies.
Anitra.
         Tev tā patīk domāt. Es lieliski ar visu tieku galā pati!
Jānis.
         Tas ir jaunums!

Jānis dodas lejā pa kāpnēm, Anitra skrien līdzi un mēģina izraut koferi Jānim no rokām.
Anitrai izdodas izraut koferi Jānim no rokām, bet tas atveras un izbirst koferī esošās mantas, arī kurpes. Anita tās paķer, bet Jānis atņem un liek atpakaļ koferī. Tagad abi cīnās dēļ kurpēm.

Anitra.
         Šitās ir manas! Es pati tās nopirku!
Jānis.
         Mēs esam ģimene, mums viss ir kopīgs.
Anitra.
         Kāpēc tad vienmēr jādara tā, kā tu gribi?
Jānis.
         Šitā cepšanās tikai koncerta dēļ?! Gribi, sarīkosim mājas prezentācijas pasākumu?
Anitra.
          Jā, nu savas mājas dēļ tu vari visu.
Jānis.
         Visu, ko es daru, es daru tevis dēļ.
Anitra.
         Tikai tu pats izdomā, kas man ir vajadzīgs, es to nevaru ietekmēt.
Jānis.
         Un kas tad tev ir vajadzīgs?
Anitra.
         Tu esi kaut reizi apjautājies, kā man iet ar grāmatas rakstīšanu?
Jānis.
         Mīļum, pabeigšu ar to…
Anitra.
         Es vairs negribu dzirdēt neko par to māju!
Jānis.
         Nu man ir skaidrs. Pie visa vainīga tā grāmata rakstīšana.
Anitra.
         Tā ir mana lielā iespēja!
Jānis.
         Kas tev tagad vainas dzīvei?
Anitra.
         Tu negribi, lai es arī kaut ko sasniedzu!
Jānis.
         Nerunā muļķības. Braucam mājās, rīt sagaidām vecākus, parīt vari sēdēt pie savas grāmatas!

No lejas uznāk Diāna. Viņa ir sporta tērpā, pie tam sporta tērps ir no dārgajiem un pārstāv visiem zināmu firmu. Jānis aiztaisa koferi, pagrūž malā. Anitra paliek stāvam ar kurpēm rokās.

Diāna.
         Sveicināti! Kas tās par dusmīgām balsīm šajā burvīgajā vakarā?!
Jānis.
         Sveika.

Anitra.
         Labvakar.
Diāna.
         Ārā tik skaists vakars.
Jānis.
         Laikam gan.
Diāna.
         Debesis skaidras, solītais lietus laikam nebūs.
Jānis.
         Laika ziņām nevar uzticēties, tas ir fakts.
Diāna.
         Skatos, mašīna piekrauta. Nevar būt, ka jau šovakar izvācaties!
Jānis.
         Nu, vienā vakarā neizdosies.
Diāna.
         Nebūtu gan labi, ja tā aizlavītos. Vismaz roku paspiest uz atvadām ienāciet gan.
Jānis.
         Tā arī izdarīsim. Protams.
Diāna.
         Man tiešām būs žēl no jums šķirties.
Anitra.
         Tiešām?
Diāna.
         Zinu, ka izklausās dīvaini, bet tā ir. Pierasts bija.
Jānis.
         Būs jauni kaimiņi.
Diāna.
         Tikai Anna tam tic.Vai izdevās dabūt to kamīnu?
Anitra.
         Kādu kamīnu?
Jānis.
         Diāna man ieteica firmu.
Diāna.
         Mēs viņiem taisījām reklāmas kampaņu.
Anitra.
         Tad jau gribēsi redzēt, cik labi izskatās tas kamīns?
Diāna.
         Kolēģe arī nopirkusi māju jums kaimiņos. Tā ka nebrīnieties, ka ienākšu apskatīt.
Jānis.
         Pasaule maza. Kā viens ciemats.
Anitra.
         Kur visi dzīvo vienādās mājiņās.
Diāna.
         Tad viss jau iekārtots?
Jānis.
         Tikai  sīkumi palikuši.
Diāna.
         Ja vēl kaut ko vajag…
Jānis.
         Būs jau labi.
Diāna.
         Sava māja – tas ir mans mūža sapnis!
Jānis.
         Ne visi to novērtē.
Jānis pārmetoši paskatās uz Anitru.
Diāna.
         Ja vien sievietes prioritāte ir ģimene, tā viņai ir liela laime. Būs bērniem piemērota vide.

Jānis un Anitra neatbild. Diāna norāda uz kurpēm, kas Anitrai rokā.

Diāna.
         Stilīgas kurpītes.
Anitra neatbild.
Diāna.
         Lai veicas! Varbūt vēl tiksimies.
Anitra.
         Visu labu!
Jānis.
         Lai jauks vakars!

Diāna ieiet 5.dzīvoklī. Anitra un Jānis brīdi pagaida, tad Anitra dodas uz savu dzīvokli, Jānis seko, bet Anitra pagriežas un nostājas viņam priekšā. Sākumā runā čukstus.

Anitra.
         Brauc viens pats!
Jānis.
         Tev taču arī patika ideja par māju! Tu pati gribēji tur visu ko izdomāt.
Anitra.
         Tu neko neņēmi vērā.

Jānis.
         Kā tad ne! Tu ieteici tās eko sienas. Izrādījās, baigi aktuālais materiāls.
Anitra.
         Tam vairs nav nozīmes. Es gribu šķirties!
Jānis.
         Tu domā arī, ko runā?!
Anitra.
         Tev tas liekas tikai tāds joks? Es to saku pilnīgi nopietni!
Jānis.
         Tu esi mana sieva, tu nevari tā pēkšņi kaut ko sadomāties un aiziet!
Anitra.
         Varu gan. Tu savu izvēli izdarīji.
Jānis.
         Kādu vēl izvēli?
Anitra.
         Starp mani un māju. Brauc prom!

Anitra ātri ieskrien 7.dzīvoklī, aizcērtot durvis. Jānis arī aizskrien līdz dzīvokļa durvīm, tās ir ciet.

Jānis.
         Izbeidz ākstīties, laid iekšā!

Jānis rausta durvju rokturi. Jānis ar plecu pagrūž durvis.

Anitra.
         (aiz durvīm) Nelauz manas durvis!
Jānis.
         Tavas durvis?! Varbūt atslēgu arī atņemsi? Nāc ārā!

Jānis izņem no kabatas atslēgu un ar to klauvē pie durvīm.
Atveras 6.dzīvokļa durvis un Anna izbāž galvu.

Anna.
         Vai viss kārtībā?
Jānis.
         Jā, viss ir kārtībā!

Jānis dodas lejā. Anna aizver durvis. Jānis met atslēgas pret 7.dzīvokļa durvīm un aiziet. Iznāk Anna. Viņa paceļ atslēgas un pieklauvē pie 7.dzīvokļa durvīm.


Anna.
Tā es esmu. Anitra, atver.

Durvis atveras. Anitra izbāž galvu.

Anitra.
         Kas ir?
Anna.
         Jānim atslēgas izkrita.
Anitra.
         Izkrita? Cik jauki, ka tu vienmēr esi līdzās.
Anna.
         Ja jau tik skaļi kārtojat savas lietas…
Anitra.
         Ko sēdēji aiz durvīm? Varēji iznākt, uz palodzes piesēst un paskatīties!
Anna.
         Kāpēc tu esi tik rupja pret mani, ko?
Anitra.
         Kāpēc tu visur bāz savu degunu?!

Anitra paņem atslēgas un aizcērt durvis. Anna ieiet savā dzīvoklī.
No lejas uznāk Georgs. Georgs ir rūpīgi piestrādājis pie sava tēla. Viņam ir melni krāsoti mati, melni ietonētas acis, melni lakoti nagi. Arī apģērbs pieskaņots. Rotaslietas ar krustiem un miroņgalvām.
Georgs pieiet pie 7.dzīvokļa durvīm, brīdi klausās, tad izņem no azotes tur paslēpto rozi un pielīmē pie durvīm.Tad izņem no kabatas vēstuli, mēģina to iestiprināt durvīs, bet neizdodas. Atveras 6.dzīvokļa durvis, iznāk Anna ar ķeblīti rokās. Georgs satrūkstas,izliekas, ka paceļ no grīdas papīru , iebāž vēstuli kabatā, nostājas tā, lai Anna neredz rozi.

Anna.
         Es tevi gaidu, bet tev jau vienalga, ka mums tik daudz darbi darāmi, ko? Kur biji?
Georgs. (ironiski)
         Vazājos pa kapsētu ar drūmu seju un asarām acīs.
Anna.
         Vai nevari nopietni atbildēt?
Georgs.
         Tu jau salasies visādas avīžu muļķības.
Anna.
         Vai mātei nebūtu jācenšas sargāt savu bērnu no kļūdām, ko?
Georgs grib doties uz dzīvokli.
Anna.
         Stāvi! Re, atkal spuldzīte jāieskrūvē. Šitai lampai.
Anna ar žestu parāda uz trepju telpas lampu.
Georgs.
         Un tieši man tas jādara un tieši tagad?
Anna.
         Jā, bet protams!
Georgs.
         Kāda jēga spuldzītes skrūvēt, ja visi vadi sapuvuši.
Anna.
         Viņš te spriedelēs par jēgu, ko?! Ķeries pie darba!
Georgs.
         Neuzvelcies.

 Abi aiziet līdz lampai, Georgs pakāpjas uz ķeblīša, noņem lampas kupolu, padod Annai. Anna izņem no priekšauta kabatas spuldzīti, padod Georgam. Georgs skrūvē spuldzīti. Anna stāv blakus, tur lampas kupolu.

Anna.
         Ieskrūvēsim, būs gaiši un mājīgi.
Georgs.
         Tumsā var sevī dziļāk ieskatīties.
Anna.
         Nefilozofē. Domā, ka māte šitās gudrības nesaprot? Esmu skolā gājusi.
Georgs.
         Vienu kursu pabeidzi.
Anna.
         Ģimene ir mana augstskola. Nesaspied, sagriezīsies!
Georgs.
         Vai es izskatos stulbs?
Anna.
         Labāk neizteikšos kā tu izskaties. Pietiek jau, ka kaimiņi to dara.
Georgs.
         Tā nu visiem interesē mans izskats.
Anna.
         Vai citas krāsas nav, ko? Mells, viss mells. Sētniece jautāja, vai tik tev naktīs ilkņi neizaug un tu neej ielās asinis sūkt.
Georgs.
         Tai vecenei ir humora izjūta.
Anna.
         Tavi brāļi tādi nebija. Visi brīnās, kur tu tāds gadījies.

Georgs.
         Pasaki viņiem, ka tev bija vienas nakts dēka ar vampīru.
Georgs nokāpj no ķebļa.
Anna.
         Te nav nekā smieklīga. Cilvēki domā, ka sieviete viena nevar izaudzināt normālu dēlu.
Georgs.
         Tā tu domā. Cilvēkiem ir vienalga.

Pēkšņi Anna apķer Georgu un piespiež sev klāt. Georgs samulst.

Anna.
         Es taču tevi visādi atbalstu. Vai tu vari pārmest mammītei, ka viņa nerūpējas par tevi, ko? Ģitāru nopirku. Vismaz rīt, kad atbrauks īpašnieks, varētu uzģērbt kaut ko pieklājīgu?
Georgs strauji atsvabinās.
Georgs.
         Tāds es esmu un tāds palikšu. Man jāiet.
Anna.
         Pagaidi. Un kas kupolu uzliks?! Vai cik netīrs!
Anna iegrūž Georgam rokās lampas kupolu un sāk to berzt.
Anna.
         Turi uzmanīgi.
Georgs.
         Vai tiešām pati nevari?
Anna.
         Nē.
Georgs.
         Nosmērēsi man drēbes.
Anna.
         Vai tiešām mammai nevar palīdzēt bez šantāžas?
Georgs.
         Bet arī man ir svarīgas darīšanas.
Anna.
         Kas var būt svarīgāk par mājas glābšanu?
Georgs.
         Tu esi apsēsta ar to māju.
Anna.
         Es cīnos par mūsu abu mājām. Kas var būt svarīgāk, ko?
Georgs.
         Es piedalīšos televīzijas šovā.

Anna.
         Nu gan muldies. Kādā vēl šovā?
Georgs.
         ,, Talantu darbnīca.“ Ir tāds šovs jaunajiem talantiem.
Anna.
         Vai ta es nezināšu, ka ir?! Zinu. Tur taču konkurss, es lasīju.
Georgs.
         Es izturēju konkursu.
Anna.
         Paga, paga! Tu man neko nezinot, pieteicies šovā?
Georgs.
         Jāizmanto visas iespējas.
Anna.
         Bet es? Tu neko nepasaki savai mātei?
Georgs.
         Mamm, es piedalīšos televīzijas šovā.

Anna neko neatbild, saspringti berž lampas kupolu. Izskatās ļoti aizvainota.

Georgs.
         Es gribēju tev sagādāt pārsteigumu.
Anna.
         To tu gribētu gan – lai māte ieslēdz televizoru un dabū sirdstrieku. Nestāvi kā stabs, uzliec taču to lampu!
Georgs atkal pakāpjas un uzliek lampu. Anna satraukti staigā un skatās.
Anna.
         Ak tad televīzijā! Arī tas vēl! Ak, dievs! Vienīgais labums, ka tēvs beidzot redzēs kāds izskaties. Kaut gan – nē, ārprāts! Tevi tak tur cerams pārģērbs, ko? Uzvilks ko pieklājīgu?
Georgs.
         Jā, smuki sapucēs baltu kā eņģeli.
Anna.
         Lai tik tas, tā saucamais tēvs… Ieslēgs televizoru un bāc!
Georgs.
         Tēvs apsolīja palīdzēt.
Anna.
         Vai es nepārklausījos, ko? Tu runāji ar viņu?! Kad? Kāpēc?
Georgs.
         Naudu iedošot.
Anna.
         Tu satiecies ar tēvu?! Cik sen, ko?

Georgs.
         Es taču neatzīmēju kalendārā.
Anna.
         Ak, tu dievs! Tā ir, ka māte lec vai no ādas ārā, lai sagādātu dēliņam visu to labāko, bet viņš slepus visādi izdarās.
Georgs.
         Vai tad nav normāli tikties ar tēvu?
Anna.
         Kas viņš par tēvu?!
Georgs.
         Viņš nožēlo.
Anna.
         Kas par ārprātīgu dienu, ko? Brīnos, ka sirds nav apstājusies. Tūlīt pat uz istabu!
Georgs.
         Mamm…
Anna.
         Nekādi ,,mamm“. Tik daudz vari kā bišku papūlēties dēļ mātes, kurai vēl kredīts par to ģitāru jāsamaksā.

Anna ierauga rozi pie 7.dzīvokļa durvīm.

Anna.
         Re! Jau trīsdesmitā. Katru dienu pa vienai. Sākumā likās, ka Jānis..
Georgs.
         Ejam! Varbūt vēl kādu darbu man atradīsi..

Georgs iestumj Annu 6.dzīvoklī.
Atveras 7.dzīvokļa durvis. Anitra ar kāju izstumj kasti, rokā viņa tur maisu. Anitra ierauga rozi. Anitra ienes rozi dzīvoklī, aiztaisot durvis, atstājot maisu un kasti.
Tikko Anitra aizgājusi, no 5.dzīvokļa  iznāk Diāna. Viņa aizslēdz savu dzīvokli un ierauga  maisus pie kaimiņu durvīm. Diāna pieiet klāt, apskatās visapkārt, ieklausās, tad pabaksta maisu, attaisa kasti un paskatās iekšā. Tur ir samestas drēbes. Diāna rakājas kastē, izņem vīrieša kreklu. Diāna metas prom, kreklu paķerdama līdzi.

No sava dzīvokļa iznāk Anitra. Anitrai rokās atkritumu maiss. No 6.dzīvokļa iznāk Georgs ar miskasti rokās. Viņš ierauga Anitru un sastingst.

****

Lugas pilns teksts pieejams žurnālā Teātra Vēstnesis 2009 5/6
vai sazinoties ar autori

Par autores citiem darbiem  Lugu bibliotēka

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana