piektdiena, 2014. gada 31. oktobris

ZAĻĀ ZONA

Kad ar mani sazinājās Salacgrīvas teātra vadītāja Inese un vēlējās tikt pie kādas ludziņas, mēģinādama izvairīties, teicu - gan jau jums pašu pilsētā ir kādi interesanti notikumi, atrodiet kādu, par to arī uztaisiet izrādi. Pēc kāda laika Inese priecīgi ziņo - esot atrasts notikums! Salacgrīvas marihuānas audzēšanas skandāls! Wow!!! Ko tādu uzzinot, rokas taisni vai pašas lēkā pa laptopa klaviatūru, tik dikti gribējās šitādu ,,nesmukumu" aprakstīt! :)
Speciāli Salacgrīvas teātra studijai, no speciāli par marihuānas audzēšanu izstudējošās Birbeles -
tapa uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par to, kā reiz kādā pierobežas pilsētā uzņēmīgi ļaudis pievērsās alternatīvajām biznesa formām.
Stāsts par pāriem, kas dabonas - jo mīla ir svarīgāka par biznesu.
Brīdinājums! Lugā tiek pieminētas narkotikas, transvetīti, vīrieši pārģērbjas par sievietēm, elegantas dāmas sadzeras neriktīgo tēju. Bet beigās visi nostājas uz pareizā ceļa. :)

Apjoms - 38 lpp.
Darbības vietas - 2, mežmala un viesību nama lielistaba.
Personāži - 13 ( ar iespējām samazināt).
Tēma - mīlestība.
Žanrs - komēdija.

Zaļo zonu apdzīvo:

,,Vestkāju" nama iemītnieki un viesi:
MARIKA          sieviete labākajos gados, īstena saimniece savā namā un dārzā
AGNESE         viņas meita, precību gados ( visi gadi precībām labi!)

KRISTAPS     policists un vērā ņemams precinieks

SKAIDRĪTE - pirtniece, zāļu sieva, dzejdarības fanātiķe

ALBERTS   - pensionēts kapteinis, vērā ņemams precinieks ( pēc paša domām)

Norvaišu saime:
JANĪNA   - praktiska jauniete
BRUNIS  - māksliniecisks jauneklis
KĀRLIS  - izpalīdzīgs radinieks
NORVAIŠU MĀTE – biznesa sieviete



Sieviešu klubiņa ,,Ašās kaijas" dalībnieces - SARMA, RASMA, AUSMA, VĒSMA

Fragments.

1.aina

Mežmala.
Brunis stāv, atspiedies pret lāpstu, iegrimis domās, skatās uz melnā miskastes maisā ietīto vīstokli, kas formā atgādina.. dies’pas’.. vai tiešām cilvēku? … vai varbūt kādu nabaga lopiņu.. vai.. tpfu.. varbūt vienkārši atkritumi? Varbūt.

Uzsteidzas viņa māsa Janīna, velkot vēl vienu maisu.

Janīna enerģiski sāk rakt bedri.

BRUNIS. Rakt vai nerakt, tāds ir jautājums…

JANĪNA. Nemuldi, roc!

BRUNIS. Vajadzētu rakt bez tā maisa. Maiss noārdās 100 gados. Viss dabīgais – cilvēks, lopi, viss satrūd un saplūst ar zemi kādos sešos gados. Bet tas maiss trūdēs vēl 94!

Pēc Janīnas dusmīgā skatiena, arī Brunis sāk darbināt lāpstu.

JANĪNA. ( ironiski) Taisies tāds moderns – zaļš un ekoloģisks?

BRUNIS. Jā! Esmu zaļais un par to nekautrējos!

JANĪNA. Vienu dienu par Šreku pārvērtīsies.

BRUNIS. Mamma mūs abus te ieraks, kad uzzinās, ko esam pastrādājuši.

JANĪNA. Izkulsimies.

BRUNIS. Kāda sūda pēc nevarējām sadedzināt, ko?

JANĪNA. Gribi, lai tos dūmus uz pilsētas pusi sanes un visi saož?

BRUNIS. A, ja vējš uz meža pusi?

JANĪNA. Tad pilns mežs ar zāli sapīpējušamies sēņotājiem.

BRUNIS. Būs sūdi, māsiņ..  Varbūt vajag kādu grāmatu izlasīt? Mammai bija tādas brošūriņas.

JANĪNA. Par šito nav.

BRUNIS. Bibliotēkā paņemsim?

JANĪNA. Tad točna būs sūdi! Prasīsi - hei, kur jums te grāmatiņas par marihuānas audzēšanu? Kriminālkodeksu tev iedos! Un vispār brālīt, kāda bibliotēka, internets ir pieejams!

BRUNIS. (žēli skatoties uz maisiem) Desmit eiro par gramu. Mēs varējām dabūt desmit eiro par gramu! Ja šitie nav baigie sūdi, tad kas?

Janīna pēkšņi sadzird kādu troksni, paskatās apkārt.

JANĪNA. Eu, Kristaps nāk!

Abi aizbēg.
Uznāk policists Kristaps.
Viņš apskatās, kas ir maisos.



2.aina
,,Vestkājas”
Nesen remontētas, skaisti iekārtotas viesu mājas atpūtas istaba.
Marika sēž pie galda, runā pa telefonu.

MARIKA. Es jūs lūdzu! Mēs taču vienojāmies par citādu atmaksas grafiku… Es cenšos! Es daru visu, kas manos spēkos un vēl vairāk! … Nē, jūs nevarat man atņemt māju! Man vienalga, ko tas no manis prasīs, bet māju es neatdošu! Nekad! … Kā lai nekliedz?! Hallo! Hallo!

Marika nomet telefonu uz galda.


3.aina
Marika sēž pie galda.
Iedrāžas pirtniece Skaidrīte.

SKAIDRĪTE. Ak tu jēziņ! Ko es nupat piedzīvoju! Gāju pirtslotas griezt! Ārprāts!Es tak zālīti pazīstu, visādu! Šausmas! Domāju, šoreiz iešu citu taku, vajag tak dzīvē atklāt jaunas teritorijas! Šausmas! Atklāju, johaidī!! Ārprāts!!! Nāves sērga plosās mūsu zemītē!!

MARIKA. Kas?!

SKAIDRĪTE. Zāle sastādīta! Meža vidū!

MARIKA. Kas tur slikts –  zāli var sēt, kur vien grib.

SKAIDRĪTE. Šis tev nav – visa laba Jāņu zāle, šis ir pants un cietumā iekšā!

MARIKA. Nomierinies. Kas īsti notika?

SKAIDRĪTE. Šausmas! Eju, eju pa meža taciņu kā tāda Sarkangalvīte..

MARIKA. Bez literatūras un šausmām, lūdzu.

SKAIDRĪTE. Skatos, tāds jocīgs klajums, tāds kā izcirtums, domāju, varbūt zemenītes.. Šaus..  Sastādīts! Vesela plantācija!

MARIKA. Saki beidzot – kas tur aug?!

SKAIDRĪTE. Nu šitā… Ja sviestā sataisa, tad drīkst, bet, ja pīpē un no tā pats saiet sviestā… tad ir pants un cietumā iekšā.

MARIKA. Kaņepe?

SKAIDRĪTE. Gandrīz. Sarežģītāks nosaukums.

MARIKA. Marihuāna.

SKAIDRĪTE. Šausmas. Kā tu zini?

MARIKA. Alberts stāstīja.

SKAIDRĪTE. Nu ja, Alberts… Viņš jau zina.. Šausmas.

MARIKA. Nu, tu redzēji. Ko darīji?

SKAIDRĪTE. Kā, ko? Muku prom olimpiskā ātrumā.

MARIKA. Kāpēc?

SKAIDRĪTE. Ja nu pēkšņi policija? Visi tie helikopteri un ar suņiem? Piesies man to plantāciju! Vai vēl trakāk! Tas narkobarons un viņa banda! Apbruņoti līdz zobiem! Šausmas! Labi, ka dzīva izkūlos! Šausmas. Kad iedomājos viņus man dzenamies pakaļ..Tad - sveika dzīve jaukā, atnāk nāve zāles laukā..

MARIKA. Diez, kur viņi liek to saaudzēto?

SKAIDRĪTE. Gan jau ved uz Rīgu tirgot. Kā viņi var pēc tam turēt rokās šitādu naudu! Kā tās rokas nesvilst elles liesmās!!!

MARIKA. Daudz tās naudas?

SKAIDRĪTE. Filmās rāda, ka pilni koferi ar naudu tiem narkomāniem. Kaut viņiem tās rokas elles liesmās nodegtu, kas to koferi tur!

MARIKA. Paši lai deg, bet tas koferītis varētu  mums palikt..

SKAIDRĪTE. Ei, ka tu nu.. Šausmas.

MARIJA. Tev miljonu nevajag?

SKAIDRĪTE. Nē!! Nē, nu varbūt.. Vai dieniņ, es nekad mūžā tādu naudu.. Nu miljonu varbūt. Bet tikai miljonu! Ne eiro mazāk.

MARIKA. Ko tu darītu ar to naudu?

SKAIDRĪTE. Oi.. Atvērtu te Rimi filiāli! Lai manām meitām nav darbs pasaulē jāmeklē. Šausmas… Kad par saviem mazbērniņiem, kas tik tālu Anglijā, ka tikai reizi gadā satieku. Taisni jāraud. Vai tā zāle jāēd.. vai ko ar viņu tur dara..

MARIKA. Pīpē.

SKAIDRĪTE. Žēl, ka nepietiek tikai pakošļāt. Es, reku, vienu noplūcu. Nenoturējos..

MARIKA. Parādi!Vai tik tu neesi saēdusies to zāles stiebru?! Tev tak tāda maniere, visu bāzt mutē, kas pa rokai.

SKAIDRĪTE. Nu, ja bišķi pakošļāju pa ceļam, kas tad tur liels var būt?! Pati teici, jāpīpē!

MARIKA. Varbūt šis kāds moderns paveids. Parādi!

Skaidrīte izņem no pirtslotai saplūktajiem augiem kaņepi.

SKAIDRĪTE. Re, kur ir tās šausmas!

MARIKA. Tāda švaka izskatās.

SKAIDRĪTE. Būs novītusi pa ceļam.

MARIKA. Izskatās, ka uz lapām kāda kaite. Slims, nabadziņš.

SKAIDRĪTE. Tev žēl šito indes augu?! Es esmu nabadzīte, kura saēdusies slimu narkotiku! (paskatās pa logu) Un, re ku, vēl viens nabadziņš, tavs pielūdzējs!

MARIKA. ( ieinteresēti pēta kaņepes stiebru) Interesanti, kaut kāda neredzēta slimība..

Skaidrīte skrien atvērt durvis.
Ienāk Alberts, vīrs ar stāju, kā nekā pensionēts kapteinis. Viņš atnesis Marikai konfekšu kasti.

ALBERTS. Sveikas, burvīgās dāmas.

Viņš sniedz Marikai konfekšu kasti, bet Skaidrīte pagūst paņemt pirmā.

SKAIDRĪTE. Ūja, Albertiņ, tu nu gan esi iznesīgs vīrietis. Zini, kā sievietes iepriecināt.

Skaidrīte liek konfekšu kasti uz galda un taisa vaļā.

MARIKA. ( ironiski) Laikam kādā veikalā atlaides konfektēm.

ALBERTS. Katru rītu reklāmas avīzītē ieskatos, kur kas lētāks nopērkams.

MARIKA. Kas vēl jauns?

ALBERTS. Kas nu jauns. Maza tā mūsu pilsētiņa. Katrs jaunums top arvien lielāks, no mājas uz māju staigādams.

MARIKA. Kas šoreiz izaudzis?

ALBERTS. Dzirdējāt par Norvaišu māti?

SKIADRĪTE. Kas tā tāda?

MARIKA. Tie, kas ievācās tepat netālu, pašā nomaļākajā mājā.

ALBERTS. Runā, ka tas neesot bez iemesla. Slēpjas. Neviens īsti to māti nav redzējis. Tikai iztālēm, kad tikko ienāca. Bet nu jau kādu pusgadu pat ēnu neredz.

MARIKA. Uz ko tu tēmē?

SKAIDRĪTE. Domā, nomušījuši?

Skaidrīte sēž pie galda un ēd konfektes.

MARIKA. Skaidrīt, vai tev nav uz māju jāiet?  Pirtslotas novītīs.

SKAIDRĪTE. Tā nu maza bēda! Tāpat jākaltē. Bet jāiet ir.

Skaidrīte lec kājās, skrien uz durvīm. Tad apcērtas, aizskrien līdz galdam, paķer vēl dažas konfektes. Alberts skatās uz Mariku.

ALBERTS. Kas tas par stiebru?

Skaidrīte nesas atpakaļ, gatava atkārtot savu stāstu.

SKAIDRĪTE. Ak tu jēziņ! Ko es nupat piedzīvoju! Gāju…

MARIKA. ( pārtrauc ) Skaidrīt!

Skaidrīte aizskrien.

MARIKA. Atceries, tu man kādreiz stāstīji par Amsterdamu.

ALBERTS. Beidzot esi ar mieru doties apskatīt Holandes tulpju laukus?

MARIKA. Mani neinteresē svešzemju tulpes. Pašai savas labu labās!

ALBERTS. Ir vairākās tūrfirmas, kas vadā uz turieni par visai pieņemamu cenu. Laicīgi pērkot var ietaupīt pat 30 procentus.

MARIKA. Albert, man ir labi tepat! Klausies, viņiem tur esot tādas īpašas kafejnīcas. Tādas ļoti īpašas, kādas nekur citur nav atļautas.

ALBERTS. Jā, tās sauc par kofīšopiem. Tur tie izvirtīgie elementi var netraucēti un pilnīgi legāli pīpēt marihuānu. Kāpēc prasi? Tu gribi braukt uz tām?!

MARIKA. Es tādu gribu atvērt šeit. Tādu mazu, pagrīdes kofīšopiņu.

ALBERTS. Ko?!!! Tu joko? Par to var tikt cietumā!

MARIKA. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti.

ALBERTS. Nav labi ne riskēt, ne dzert! Izlasīji to Pētera Apiņa rakstu, ko tev iedevu?

MARIKA. Bet es riskēšu un pēc tam dzeršu.

ALBERTS. Es negribu par to neko zināt. Es nebūšu līdzdalībnieks.

MARIKA. Albert, tu esi mans labākais draugs. Mans stiprais plecs.
Albertiņ, šī ir iespēja mainīt mūsu dzīvi! Man vajadzīga tava palīdzība. Mājai vajadzīgs saimnieks. Pats redzi, viena netieku galā. Dēls Londonā, Agnesītei sava dzīve jānokārto. Man tiešām ļoti vajadzīga tava palīdzība. Es apsolu, nenotiks nekas slikts. Es par visu parūpēšos.

ALBERTS. ( kādu brīdi šaubās, bet, kad Marika saņem viņa roku..) Kas man jādara?

MARIKA. Skaidrīte tev parādīs to lauku. Vajadzētu noskaidrot, kam tas pieder.


4.aina.
Marika sēž pie grāmatām, blakus kaņepe. Šķirsta enciklopēdiju, meklē auga kaites aprakstus.
Ienāk Agnese, Marikas meita.
Marika paslēpj kaņepi.

Agnese neko neievēro, jo ir pārskaitusies.

AGNESE. Es šito vairs nevaru izturēt!

MARIKA. Ko atkal tāda dusmīga? Izej kaut kur ar draugiem. Vai aicini ciemos.

AGNESE. Tu atkal meklē iemeslu ielūgt viņu! Cik reizes var teikt! Izbeidz! Tā vienmēr – to vien zini – piezvanīšu Kristapam, ielūgšu ciemos, jums būs ko parunāt.

MARIKA. Meitiņ, es tikai …

AGNESE. ( pārtrauc mammu pusvārdā) Nu, cik var! Iedomājies, šodien viņš man piezvanīja! Kas viņam man ko zvanīt?! A viņš ņem un zvana! Un pats nezin, ko teikt!

MARIKA. Kristaps ir …

AGNESE. ( atkal pārtrauc) Tu gribi teikt – gudrs un patīkams, ja?

MARIKA. Tev vajadzētu …

AGNESE. Ko?! Priecāties, ka viņš man pievērš uzmanību? Sajūsmināties, ka viņš saņēma apbalvojumu kā labākais pagastā?!

MARIKA. Ak tā? Tad vajadz …

AGNESE. Vajadzētu, ko?! Apsveikt un ielūgt uz īpašām vakariņām?! Nemūžam!! Nekad! Kas vēl nebūs, visādi tur iztaisīties, vai?!

MARIKA. Tev taisnība. Lai viņš mūsu mājās vairs nerādās.

AGNESE. Lai nerādās! ( attopās, ko dzirdējusi) Ko tu teici? Kā tā?! Kā lai nerādās?

MARIKA. Nav ko tam policistam te ložņāt.

AGNESE. Mammu!?! Ko tu tagad gribi teikt? Ka tu viņam nezvanīsi un neielūgsi ciemos uz īpašajām vakariņām?!

MARIKA. Nē taču.

AGNESE. Kāpēc?!

MARIKA. Tu negribot viņu redzēt.

AGNESE. Es ?! Kā negribu?!

MARIKA. Tu pati teici!

AGNESE. Es teicu? Ko es teicu?

MARIKA. Ka tu viņu negribi. To tu teici.

AGNESE. Nē! Nu un kas, ka teicu! Es tā nedomāju!

MARIKA. Dažkārt, meitiņ, man liekas, ka tu vispār nedomā.

AGNESE. Bet tu mācīji – neklausies vārdos, skaties uz darbiem!

MARIKA. Ja es paskatītos uz taviem darbiem, kad Kristaps mūs apciemo, ne prātā nenāktu, ka viņš tev patīk. Tu sēdi sapūtusies kaktā, es runāju.

AGNESE. Es nebiju sapūtusies! Man vienkārši tāda seja.

MARIKA. Tad skaties spogulī un noregulē seju, pirms ej cilvēkos! Vienalga – Kristapam labāk te nerādīties.

AGNESE. Bet, mamm! Tā tu izpostīsi manu ģimenes laimi!

MARIKA. Bet, meit! Tev ne tikai seja jāregulē, bet sava dzīve arī. Un pašai tas jādara. Jāņem lietas savās rokās un jānoliek tās, kur gribi.! Esi pieaudzis cilvēks un pats organizē savu dzīvi.

AGNESE. Tātad es varu darīt kā gribu?

MARIKA. Jā! Cik labi, ka beidzot to esi sapratusi. (Agnese dodas uz ārdurvju pusi) Kur tu ej?

AGNESE. Organizēt savu dzīvi.

MARIKA. Man vajag palīdzību siltumnīcā!

AGNESE. Tu esi pietiekami pieaugusi, mamm, pati tiksi galā. Organizē savu dzīvi! Un tā, lai es varu no tevis mācīties.

MARIKA. Kas tā runā ar mammu?

Agnese aiziet. Marika skrien pakaļ.



5.aina.
Brunis un Janīna stāv un skumji skatās uz savu zāles lauku. Abiem rokās melnie lielie atkritumu maisi.

BRUNIS. Nu ir dimbā.

JANĪNA. Vismaz trešdaļa pagalam.

BRUNIS. Rokam bez maisiem, būs labs komposts mežmalai. Nākamgad atnāksim, bet tur koši zaļa zāle..

JANĪNA. Un milzīgas mutantsēnes.

BRUNIS. Halocigēnās sēnes! Varbūt metam pie malas šito biznesu un pārejam uz sēnēm?

JANĪNA. Mamma neļaus.

BRUNIS. Varbūt mēs esam gana pieauguši, lai neklausītu mammu?

JANĪNA. Tu tā domā?

BRUNIS. Nē.

Abi smagi nopūšas.

JANĪNA. Šitā vairs dzīvot tālāk nevar.

Fragmenta beigas.

Pilns lugas teksts būs pieejams, kad Salacgrīvas teātra studija VVV to vairs nespēlēs.

Par autores citiem darbiem   Lugu bibliotēka

Foto no lugas pirmizrādes Salacgrīvā.









2015.gada maijā luga tika izrādīta Austrālijā, Sidnejas Latviešu teātrī. Lūk, foto no pasaules otras puses! 







Nav komentāru:

Komentāra publicēšana