PUSE NO SIRDS

Ko pūlēties pašai, ja reklāmas tekstu var nokopēt no izrāžu apvienības PANNA, vai ne?
Lūk, 2011.gada rudenī prese tika informēta par jaunas izrādes tapšanu:

Pētījums par vidējo latviešu laulību jaunajā izrādē „PUSE NO SIRDS”

 Izpētījis vīrieša lomu ģimenē izrādē „Tētis” un sievietes intīmo zonu bilanci izrādē „Tāda es esmu”, izrāžu apvienības PANNA  režisors Juris Rijnieks un dramaturģe Aiva Birbele kopā ar aktieriem Zani Daudziņu un Aldi Siliņu 2. novembrī kino „Rīga” Lielajā zālē nodos skatītāju vērtējumam jaunu stand-up izrādi par iemīlēšanos, apprecēšanos, aizbraukšanu no Latvijas, darbu ārzemēs, šķiršanos, atkalsatikšanos un atgriešanos mājās - „PUSE NO SIRDS”.

            Ideja par izrādi radusies, PANNAI ar izrādi „Tētis” pirms gada viesojoties Īrijā, tāpēc iespējams, ka dažs labs Īrijas latvietis izrādē atpazīs piedzīvotas situācijas. Tas lieliski raksturo stand-up žanru – stand-up stāsti rodas no dzīves. Izrādes režisors J. Rijnieks stāsta par izrādes vadmotīvu – brauc uz kuru pasaules malu gribi, bet puse sirds paliek Latvijā. „Te nav ne liekas patētikas, ne banalitātes. Mēs gribam runāt par to, kā nosaukt vārdā nenosaucamo iemeslu, kāpēc Latvijā kāds vēl dzīvo un kāpēc tie, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas, ar bērniem sarunājas latviski un kopā svin Jāņus, Ziemsvētkus un vienkārši dzimšanas dienas, kāpēc gaida no Latvijas atsūtītos Kāruma sieriņus un rupjmaizi.”

Izrādes tapšanas procesu raksturo Zane Daudziņa: „Strādājot pie izrādes „Puse no sirds”, man ir kļuvis pilnīgi skaidrs, kas pietrūkst latviešiem. Tā ir mīlestība. Jā, tieši tik vienkārši tas ir! Un manas izrādes varones Annas galvenā atziņa – mana vērtība nemainās atkarībā no tā, ko un kur es daru.”

 Aktieri Zane Daudziņa un Aldis Siliņš izrādīs ne tikai ķermeniskos daiļumus, bet demonstrēs arī intelektuālos dziļumus, ko tiem sarūpējusi teksta autore Aiva Birbele, iedvesmu smeļot klasiskās vārsmās:

Nav stāsta skumjāka ar mīlas metu,

Kā sāsts par Romeo un Džuljetu.   (Šekspīrs)

Stāsts jautrāks tapis par Jāni un Annu,

Kas mīlu uztur kā karstu pannu.

Tie krīzi pārvar gan valstī, gan mājās,

Kaut sanāk puspasauli izstaigāt kājām.   (Birbele)

Žanrs - komēdija.

Personāži -  JĀNIS un ANNA, kuri izspēlē katrs vairākas lomas.

Apjoms - 44 lpp.

Tēma - ģimene, darbs ārzemēs, laulāto attiecības.

Fragments.

JĀNIS.

         Nospīdēja man labs darbiņš. Šofera tiesības man ir, tiku pie smagā auto stūres un liek man vest asfaltu uz objektu. Lai arī man ar to ģeogrāfiju tā pagrūtāk, nedrīgst taču izgāzties pirmajā dienā.

Es nevarēju zaudē darbu. Kad boss stāstīja, kur jāved, pat karti rādīja, braši māju ar galvu, smaidīju un teicu: Yes, okey!

Nesanāca nekāds ,,yes”, nekāds ,,okey”. Visu pilsētu izbraukāju, nevarēju atrast objektu. Kā es biju pārbijies! Varēju zaudēt ne tikai darbu, bet arī reputāciju. Bet reputācija, saprotiet, tā jau nav kā darba bikses, sasmērē un izmazgā. Zaudētu reputāciju nesalabosi pat ar viskrutākajiem instrumentiem. Atzīstos, asfalts jau ķieģelī bija sacietējis, kad beidzot tumsiņā atradu objektu un pārskaitušos šefu, kurš mani trīs reizes bija riņķojam ap objektu redzējis, bet tā arī nesagaidījis, kad beidzot griezīšu iekšā. Tā nosvīdu no uztraukumiem, ka ne tikai kreklu varēja izgriezt, bet arī zeķes un cepuri.

Šefs bija saprotošs, atvilka no algas, bet no darba neatlaida.

Bet tāds stress!!!

Labi, ka vietējā pabā satiku mūsējos. Tagad Dublinā uz katra stūra var kādu latvieti satikt. Sadzērāmies tā riktīgi pa latviskam. Nolēmām iet ielās un pabraukāties arī tā pa latviskam. Pie dirsas šito stulbo braukšanu pa kreiso pusi! Izdomājām, brauksim atmuguriski! Lai ir tā kā Latvijā, mājīgāk. Tā nu vālējām pa ielām ar pakaļu pa priekšu. Dziedam ,,Mazs kukainīts pa jūru peld, un negrimst dibenā..” Laižam pa apli uz visiem 80! Te pēkšņi no sānielas izlien viens vāģis! Bremzējam, bet būkšķis izdodas varens! No mašīnas izlien viens vecs īrs, pilnīgā šokā. Nesaprot, nabags, vai viņam rādās, vai? Izsauc policiju. Policisti uzklausa, visu izpēta. Beigās pienāk pie mums, atdod dokumentus un saka: Brauciet! Tas vecais galīgi pārdzēris jēgu, stāsta, ka jūs atmuguriski braukuši.

Braucām atpakaļ uz krogu.

Tas tik bija piedzīvojums!

Jānis izņem no kabatas mobilo telefonu un  zvana.

JĀNIS.

         Hallo! Anna, Annīt mīļā!

ANNA.

         Ak, tad beidzot piezvanīji. Atcerējies tomēr.

JĀNIS.

Ko dari?

ANNA.

         Guļu! Nakts taču.

JĀNIS. 

         Ko nu pūties, zaķīt, ja tu zinātu, kā man te iet! Mēs tā braucām pa pilsētu, tādas gonkas, un tad ,,būkš" , piebrauc policija!

ANNA.

         Dzēris esi, ja? Esmu nostrādājusies, pārgurusi, bet tu tur izklaidējies..

JĀNIS.

         Kāpēc tad uzreiz dzēris?! Izbeidz, zaķīt!

ANNA.

         Par zaķīti tu mani sauc tikai dzērumā! Jeb varbūt tev tur kāds cits zaķītis apkārt spriņģo?

JĀNIS.

         Nekas man te nespriņģo!

ANNA.

         Nodzersi naudu! Tu nemaz par ģimeni nedomā!

JĀNIS.

         Kam man tāda ģimene, kad sieva nepriecājas vīru dzirdot?!

ANNA.

         Ak, tad tev vairs mani nevajag?!

JĀNIS.

         Tā es neteicu. Varbūt tu pati tur.. sazin ko dari..

ANNA.

          Varbūt darīšu arī. Nav jau kas mani pieskata!

JĀNIS.

         Ja?! Es arī darīšu ko gribēšu! Vot gribu un dzeru!

ANNA.

         Es arī gribu! Visu gribu! Un to arī darīšu! Apnicis man te vienai cīnīties!

JĀNIS.

         Tad tu beidzot izdomā - tu gribi, lai es strādāju un piķi pelnu, vai tev blakus sēžu un rociņu glaudu.

ANNA.

         Tātad manas rociņas vairs nav glāsta vērtas?!

JĀNIS.

         Tu mani nesaproti! Tu nekad nesaproti, ko es saku!

ANNA.

         Bet tu nekad nedomā, ko tu runā!

JĀNIS.

         Bet tu tikai runā un nemaz nedomā!

Anna nomet klausuli.

ANNA.

         Vēl jau sazvanījāmies. Retāk. Pavisam reti.

Tad klusums.

Manī klusums un no viņa arī tikai klusums...

Es nepadošos.

Kas man, brīvai sievietei brīvā valstī! Vīrieši kā suga vēl nav izmirstošo dzīvnieku sarakstā.

Gadu desmitiem ilgi Latvija cīnījās par savu neatkarību. Tagad esmu izkarojusi arī savējo!

Lasīju socioloģisku pētījumu, ka Britu salās jebkura pietiekami glīta imigrantu sieviete var iepazīties ar kādu normālu vietējo vīrieti. Es esmu ļoti pat pietiekami glīta. Mani gandrīz aktieros uzņēma jaunībā!

Anna grozās pie spoguļa.

ANNA.

Iepazīties, tā tiešām nav problēma. Ārzemju vīrieši ir galantāki par mūsējiem. Viņi ir džentelmeņi. Viens džentelmenis mani uzaicināja vakariņās. Un nevis tā prasti – ejam iedzert! Bet – vai es nepagodinātu viņu, kopā aizejot vakariņās. Vai kaut kā tā. Man ar to valodu vēl aizvien tā pašvaki. Bet es cenšos!

Atceros, vēl Latvijā bija šitāds gadījums.

Netālu no Rīgas autoostas mani apstādina jautājums svešā valodā no cilvēkiem, kam rokā karte. Man domās uzreiz parādās svešvalodas skolotāja ar apnikušo teicienu, ka valodu zinības atver pasauli, un ne pirmo reizi aptveru, ka viņai ir taisnība. Es tiešām gribu palīdzēt, tāpēc pasmaidu un speru ārā pirmo, kas ienāk prātā: ,,Welcome to Latvia!” Pusmūža tūristu pāris, vīrietis, uz kura iesvīdušā vēdera atbalstās paliela fotokamera un sieviete, kura acīmredzami bauda labāku kosmētiķes aprūpi nekā mūsu sirmās dāmas, priecīgi turpina stāstīt savu vajadzību, un es turpinu piekrītoši māt ar visu saprotošu sejas izteiksmi, gaidot kādu atpazīstamu vārdu viņu tekstā. Sagaidīju! Viņiem vajag MARITIM. Kā viņiem ir paveicies, ka viņi satika tieši mani! Ne visi zina šo viesnīcu Pārdaugavā, nav brīnums, ka apmaldījušies, nabadziņi.

Es izsleju gaisā pirkstu kā Godmanis un tūristi sastingst, gaidot manu vēstījumu. Tas kavējas, jo es cenšos noorentēties situācijā un sameklēt ērtāko ceļu no Vecrīgas līdz Daugavas otram krastam. Tāpēc ar pirkstu es parādu uz upes pusi un saku ,,River. Okey?”(upe, labi) ,,Yes, yes!” – tūristi cerīgi sarosās, jo tagad zina, ka nerunāšu blēņas, jo upi viņi ir redzējuši. Tālāk es ar vienu roku veidoju vilnīšus, bet ar otru uzbūvēju tiltu pāri Daugavai. Tūristi smejas, viņiem patīk mans teātris un, galvenais, viņi mani saprot. Jātiek pāri upei. Bet ne ar kājām, protams. Rādu ar pirkstiem tip – tap, rādu skumju seju un slauku sviedrus. No, no, apstiprina pārītis. ,,No bus,”- es drosmīgi turpinu. ,,But!”( bet) Atkal Godmaņa pirksts. ( Paldies, Ivar, tu esi radījis jaunu valodu) Uz brīdi samulstu. Bet kā lai parāda tramvaju? Izstiepju roku gaisā, lai atveidotu elektrības vadu. Tūristi lūkojas debesīs un kļūst domīgi. Vai tik nedomā par To Kungu debesīs? Nedod, dievs, būšu aizskārusi viņu reliģiskās jūtas. Kaut kas jāsaka, kaut kas jāizdomā. Atbrauc viesi un es nemāku uzvesties... ,,God is okey!”( dievs ir labi) Skaļi paziņoju un mīļi pasmaidu. Tad iedomājos, bet ja nu viņi nav kristieši? Tagad visādas ticības pieejamas. Tāpēc turpinu: ,,All God is okey!” ( visi dievi ir labi) Un vēl izsleju īkšķi, lai apstiprinātu pateikto. Pārītis izskatās samulsis, jūtu, ka vajag steidzīgi glābt situāciju. Es ieraugu kunga rokās karti. Kāpēc es agrāk to nepamanīju?! Grābju ciet, bet vīrietis nelaiž savu mantu vaļā. Viņš pēkšņi izskatās satraucies. Es bļauju ,,Give! Give! (dod, dod)”, sieviete kā sargājot apķer savu somiņu un sāk kliegt: Help! Help! Police! ( policija) Ko viņa iedomājas, ka mūsu policisti runā labāk angliski? Un galvenais, es taču neesmu noziedzniece, es gribu palīdzēt no visas sirds. Es gribēju teikt - I am good! ( es esmu laba), bet uztraukumā iekliedzos: ,,I am God!” ( Es esmu dievs) Kuram negadās kļūdīties, ko? Tūristi šokā! Bet es spītīgi turpināju raut karti. Es nepadošos! Sieviete arī pieķērās kartei, bet viņiem neizdevās mani uzvarēt. Šitie izlepušie rietumnieki jau nav bietes kaplējuši, nezin kā ir, ka plaukstas vienās tulznās no siena grābšanas. Es ir brangs latviešu skuķis no laukiem! Es uzvarēju. Pacēlu karti gaisā, uzvaroši nobļāvos: ,,Yes! You are loosers!” ( Jūs esat zaudētāji) Un atcerējos, kā angliski ir tramvajs. ,,Go by tram number 4”, (brauciet ar 4.tramvaju) es teicu. Bet viņi neklausījās, viņi skrēja prom.

Lai skrien! Lai paši meklē to... Pag, varbūt viņiem nevajadzēja MARITIM, bet MARKET ( tirgus)?

Es ārzemēs nevienam neko nejautāju. Ne jau tāpēc, ka valodu nezinu. Principā nejautāju! Es pati tieku ar visu galā!

Dažreiz...

Ceru, ka tagad randiņā izdosies labāk. Tikšos ar Džonu. Es sev izdomāju citu vārdu – Endžija. Izklausās tā angliskāk, vai ne?

Restorāns.

Pie galdiņa sēž Anna. Ierodas Sapņu princis Džons ar diviem alus kausiem.

DŽONS.

         Beer.

ANNA.

         Yes, beer, okey.

DŽONS.

         Beer is okey, yes.

ANNA.

         Good beer.

DŽONS.

         Yes, beer is good. For all people.

ANNA.

         Yes, I am people too.

Džons izdzer savu kausu.

DŽONS.

         Beer is tu-tū.

ANNA.

         O, you say tu-tū! Latvians say tu-tū too. Beer is (rāda uz savu kausu, kurā vēl ir alus), that ( rāda uz tukšo kausu) is tutū!

DŽONS.

         Endžij, wehre are you from?

ANNA.

         I am from Latvia.

DŽONS.

         Ups. No kuras pilsētas?

Mulsuma brīdis.

ANNA.

         Rīga. No kurienes tu?

DŽONS.

         Jānis no Cēsīm.

ANNA.

         Jānis, hm. Tāds rets vārds. Anna.

DŽONS.

         Tā redz.. Hm... Alu vēl dzersi?

Džons uzliek uz galda Annai priekšā alus kausu, sev pudeli ar baltu nenosakāms izcelsmes šķidrumu.

DŽONS.

         Kā pie mums latviešiem saka – pivo bez vodki, ģeņgi na veķer!

( salej) Nu – tad par dzimteni! Prozit!

Abi dzer. Un dzer. Džons pat ļoti dzer.

Fragmenta beigas.

Pilns teksts pieejams sazinoties ar autori

vai

sellfy.com/puse no sirds

Par autores citiem darbiem  Lugu bibliotēka

Foto - skats no izrādes. Lomās - Zane Daudziņa un Aldis Siliņš.