trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

TĀDA ES ESMU

Sensenos laikos režisors Juris Rijnieks teicās man atsūtīt tulkošanai kādu lugu par sievietes sāpi u.c. no tām izrietošajām norisēm. Gaidīju, gaidīju , nesagaidīju... Nolēmu - man pašai ir ko teikt par sievietes Sāpi! Un tapa TĀDA ES ESMU, absolūti atklāts sievietes miesas stāsts, kurā tiek veikta pilnīga ķermeņa inventarizācija un intīmo zonu bilance.



Izrāde vienai aktrisei, kurā var iztaisīties kā vien patīk uz visām 25 lpp.
Žanrs - stand up komēdija.
Tulkota krievu un lietuviešu valodās.
Iestudēta Latvijā, Austrālijā.
Pabijusi viesizrādēs Zviedrijā, Austrālijā, Baltkrievijā.
Vienīgā latviešu stand up komēdija, kura piedalījusies starptautiskā festivālā.

Fragmentā iekļauts mans mīļakais moments un teksts, kuru aktrisei Z.Daudziņai ( kura spēlē šo izrādi jau vairākus gadus) lūdzot norunāt dažādos pasākumos. Es mīlu Tevi, Zanīt! :)



Fragments.

2.cēliens

Satiku vienu paziņu kafejnīcā. Viņa stāstīja par savas klases salidojumu. Sākumā viņai radušās šaubas, vai ienākusi pareizā telpā. Visapkārt kaut kādi sveši cilvēki. Tad atpazinusi savas klases meitenes, bet tā arī nav varējusi saprast, kas tie par resnvēderainiem onkuļiem ar plikiem pauriem. Izrādās, tie ir puiši, kuru dēļ skolas laikā gan spilvenā raudāts, gan krūšturis polsterēts!
Mēs, meitenes, turamies, ne?
Turamies, ta turamies, tikai tie balsti tik trausli un nestabili.

Bail novecot, jā, es to atzīstu. Nelīdz visādas prātulas, ka dzīve ar vecumu nebeidzas. Ādas elastība ta beidzas!
Redzu jauniešu sejas un atceros kā mēs, trīs draudzenes, kādā meiteņu iedzeršanas un klačošanās pasākumā nolēmām īstenot nepiepildītos jaunības sapņus. Realizēt vienu pasākumu, par kuru vienmēr ir domāts, bet nekad tas nav izdarīts. Leksim vagonā, kamēr vilciens nav aizgājis!
Mazliet kauns gan atcerēties šo pasākumu, jo es netrāpīju vagonā, bet paliku uz sliedēm ar sasistiem ceļgaliem, tēlaini izsakoties.
Mans plāns bija tāds. Kopš pusaudzes gadiem esmu gribējusi būt kopā ar alternatīvajiem, ar tiem, kas spēj būt izaicinoši un ne tādi kā pārējie. Ja sāktu dzīvi no jauna, gribētu būt ar tiem melnā tērptajiem gotu jauniešiem, kas staigā ar krustiem rotājušies, bālām sejām un melni sakrāsotām acīm. Savos 16 man bija aizliegts ģērbt melnu, jo mammai ļoti nepatika melna krāsa. Un es biju ļoti paklausīga meita, vells lai parauj!
Tad nu nolēmu piedalīties kādā gotu pasākumā. Domāju, tur visi tādi sagrimmēti, es arī uzlikšu pabiezāku smiņķa kārtu, ieģērbšos viscaur melnā, pat melnu mežģīņu plīvurīti varu sejai priekšā pielikt.
Ilgi stāvēju pie spoguļa.
Blakus domās redzēju mammu nervu zāles dzerot. Bet es jutos neatkarīga un stipra. Tāda jutos līdz brīdim, kad iekāpu taksometrā un taksists man tādai melni balti sakrāsotai pajautāja:
,,Tad nu gan būs viena ekstrēma vecmeitu ballīte, kundzīt?“
Ne nu gluži cerēju, ka pajautās, vai drīkstu viena tik vēlu uz ielas atrasties, bet nu tādu sitienu ar bomi arī nebiju gaidījusi. Sajutos kā veca geiša, kas brauc pie tādām pašām vēstures atliekām, lai pie balzama glāzes atcerētos jaunības grēkus. Bet – tā kā esmu audzināta iesākto paveikt līdz galam, drosmīgi devos iekšā klubā.
Pērkot biļeti nobrēcos: ,, Jā, tante arī grib izklaidēties! Palaiž garām, bērniņi, un iedod ķebli, kur apsēsties!“ Iedeva ar.
Tā nu sēžu pie bāra un varonīgi turos pie sava puslitra alus. Vajadzēja pieturēties, lai troksnis no ķebļa nenogāž. Sēžu nu kā veca gotiska ragana un noraugos, kā mazie velnēni priecājas. Ja mamma tagad mani redzētu, pirms daudziem gadiem būtu pati savu pusauga meitu te pa durvīm iegrūdusi, nevis ļāvusi tagad pusmūžā blamēties. Cenšos saplūst ar tumsu, jo alu jau nu neizdzertu neatstāšu! Tāpēc vēl mirklīti jānoturās.
Tad es ieraudzīju Viņu! Nabaga zēniņš. Uzreiz var redzēt – cieš nelaimīgas mīlas mokas. Tāds sadrūmis, tieviņš, bāliņš. Alum arī naudiņas nepietiek.
Bet man naudiņa ir.
Nopirku alu, trīs reizes noklausījos nelaimīgās mīlas stāstu, uz sava
pleca paraudāt ļāvu, ārā pavemt izvedu un ar taxi uz mājām nogādāju. Taksometrā bija mirklis, kad gribēju viņu vest pie sevis, bet šo saldo vājuma brīdi sabojāja taksists, teikdams, ka grūti jau ar tiem bērniem esot. Turpmāk izvēlēšos tikai tādu taksometru pakalpojumus, kuriem uz durvīm rakstīts ,, Taksists prot turēt muti“.
Kad mazgāju nost grimu no savas sejas, iedomājos, ka ir lietas, kas nemainās. Gadi iet, bet es tik savācu nelaimes putnus, auklēju, padzirdu, spalvas uzbužinu un tad viņi aizlido. Šādās situācijās gadiem tiešām nav nozīmes.
Sameklēju nebaltai dienai atstātās dzēriena rezerves. Apdzēsu ugunsgrēku dvēselē un mēģināju ielīst vidusskolas izlaiduma kleitā. Jā, esmu saglabājusi gan skolas, gan augstskolas izlaiduma tērpu. Kāzu kleitu gan sagraizīju šķiršanās drudzī.
Vidusskolas kleitu neizdevās uzstiept, bet augstskolas izdevās – līdz gurniem.
Kādu brīdi mēģināju sev iestāstīt, ka arī kā blūzīte tā neizskatās slikti. Spogulis tam nenoticēja.
Šitajā mirklī mana dvēsele bija pilnīgos pelnos un es nolēmu ar rītdienu sākt jaunu dzīvi.

Sāku ar! Izvilku dīvānapakšā paspertos svarus, noslaucīju tiem putekļus un varonīgi kāpu virsū.
Nevar būt!!!!
Es par šitiem svariem lielu naudu samaksāju.
Šķībi, greizi, nepareizi! Melo!
Jāuzēd kaut kas salds, tad nomierināšos un izstrādāšu rūpīgu nākotnes plānu.
Starp citu, nav gluži tā, ka dzīvoju viena pati.
Mana dzīvesbiedra vārds ir PC Makintošs de Safari.
Viņš ir mans stiprais plecs, padomdevējs un sarunu biedrs.

Tātad – diēta.
www. dieta.lv
Lasītākā ziņa – ,,12 dienas un 10 kg kā nebijuši.“
( 1051 komentārs par pieredzēto un panākumiem)
1.diena – 1 litrs kefīrs un viena ēdamkarote saulespuķu eļļa.
2.diena -  4 apelsīni un ēdamkarote saulespuķu eļļa
3.diena – puskilo biezpiena, ēdamkarote eļļas
u.t.t.
Visādas negaršīgas lietas un vēl tā eļļa.
Lai šito norītu, tiešām ar eļļu rīkle jāiesmērē...
Palasos vēlreiz komentārus, kur sievietes dalās pieredzē un iesaka viena otrai, kādas vēl riebeklības mutē jābāž.
Jūs ko?! Šitā mocās vairāk kā tūkstots Latvijas sieviešu?!
Lasu tālāk.
Šveices diēta.
Ekstremāla diēta ar ekstremāliem rezultātiem. Ilgums – cik spējat izturēt.
Latviešu sieviete spēj izturēt daudz un ilgi.
Es iedomājos, ka guļu zārkā un apkārt draudzenes apspriežas –paskat, cik lieliski novājējusi! Un fantastiskās diētas noslēpumu paņems līdzi kapā, neliete tāda!
Uz kapa būs rakstīts ,,Dzīvo diētiski, mirsti tievs!“
Un sērojošie tuvinieki metīs trīs smilšu saujas ar domu - kaut dzīvoji resna, vismaz nomiri slaida...
Nē, nē. Nē!
Un nevajag mani dzīt uz sporta zāli! Tā jau tur grūti, plus visu laiku spogulī uz savu tizlumu jāskatās.
Es labāk pacentīšot novājēt, dzenoties pēc laimes, ķerot lielo iespēju un skrienot pakaļ laikam.

Labi, ka ir mājas.
Aizveram durvis, uzvelkam vecās ērtās čības.
Esmu sākusi valkāt treniņbikses mājās! Agrāk ko tādu pat iedomāties nevarēju. Esam tak lasījušas visus viedos padomus par seksīgajiem mājas tērpiem, kas neļauj atslābt laulības dzīvei.
Bet ja tādas dzīves vairs nav? Ko tad? Sēdēt logā tajā halātiņā un cerēt, ka pretējās mājas kaimiņam ir binoklis?
Par tiem logiem runājot. Nesen pretējā mājā ievācās daži jaunekļi. Laikam studentiņi. Puiši ekonomiski, aizskari logiem nav priekšā un viss ir redzams. Tā nu sēžu, vēroju un redzu viņus pošamies uz ballīti.
Meitenes, viņi arī grozās pie spoguļa! Viņi pat izmēģina deju soļus!
Reiz redzēju, kā viens spoguļa priekšā cilā hanteles. Viņš tik cerīgi pēc vingrinājuma pētīja, vai muskulis tapis lielāks, ka sapratu -  arī puišiem ir sirds krūtīs. Dažkārt gan ir licies – jo lielāki un spēcīgāki krūšu muskuļi, jo mazāka un vārgāka sirds zem tiem.
Bojevikus skatāties? Es skatos tikai sākuma daļu, kur lielais stiprais vīrietis zaudē mīļoto un tad dodas visiem sliktajiem sadod pa purnu. Tad es izslēdzu un sapņoju, kā būtu, ja mīļotā nebūtu aizgājusi bojā. Nekas nav jāatriebj. Muskuļainais spēkavīrs strādā dārzā. Tad viņa mīļotā sauc palīgā salabot sulu spiedi. Viņš nāk, bet aparātu nemaz necenšas salabot. Viņš izspiež apelsīnu sulu ar savām stiprajām rokām vien. Paņem apelsīnu un tā sapiež!

Kā ieslēdzu televizoru, uzreiz atceros, ka ir arī ledusskapis.
Tādi kā divi draugi sazvērnieki. Tu apsēdies, iekārtojies ērtāk, droši turi rokās pulti, pat pagūsti nopriecāties, ka nav neviena ar kuru tajā jādalās, bet vienalga neatstāj mierā doma, ka kaut kā pietrūkst. Cauri jebkādam televizora skaļumam dzirdama aicinošā ledusskapja sanēšana. Viņš aicina, lūdz. ,,Nāc, tikai paskaties manī, tev obligāti nav viss jāizēd! Tikai atnāc un apskaties.“
Es aizeju, apskatos.
Pēc sešiem ledusskapī ir tikai sliktie tauki! Līdz sešiem tur ir labie, pēc sešiem sliktie.

Es jums pastāstīšu vēl vienu sapni.
Ir krietni pāri desmitiem. Es sēžu pie televizora, dzeru alu un ēdu čipšus. Skatos filmu, domās redzu sevi darām ,,To“ ar Bredu Pitu un viņam patīk mans apaļais alus puncītis. Piezvanu draudzenei.
Viņa skatās TV, dzer vīnu un piekož treknos sieru un dara ,,to“ ar vampīrpuisi no modernās vampīrsāgas ,,Krēsla“. Manā sapnī vampīriem nākušas modē tādas treknākas asintiņas un formīgākas sievietes, lai ir riktīgi apaļumi, kur iekosties. Paskatos pa logu un redzu daudz gaišu logu. Aiz katra sēž kāda sieviete, skatās, ko grib, dzer un ēd, ko grib un cik grib, un dara ,,to“ ar ko grib un kā grib.
Aiz laimes aizmirstam skūt kājas un paduses, neatjaunojam nolūzušos mākslīgos nagus.
Tāda laimīga apaļa pasaule. Esam apaļas kā zemeslodes un mūsos ir viss, kas nepieciešams laimei!

Bet tad piezvana draudzene. Viņa raud. Viņu neviens nemīl.
Viņai ir līkas kājas un droši vien smirdot pa gabalu, lai arī cik dārgas smaržas lietojot. Viņa esot resna un neglīta. Nu, taisnību sakot tā arī ir, bet viņa ir mana draudzene.

Ko es viņai varu ieteikt? Palasīt kādu žurnālu? Bet tur uz vāka
,, Esi slaida un laimīga!“
Atverot ir raksts – ,,Desmit seksa pozas, kas palīdz noslēpt jūsu ķermeņa nepilnības“. ,,Dikti“ patika tas rakstiņš. Lai tā autore pieliek klāt savu foto pilnā augumā. Tad lai dod padomus – nodzēsiet gaismu, ievelciet vēderu, neelpojiet, atliecieties, lai krūtis izskatās lielākas un kustiniet gurnus tik ātri, lai nepamana celulītu!
Un sapurieniet matus priekšā savai neglītajai sejai!
Un skaļi kliedziet no baudas!
Gribētos redzēt, kā tādā pozā vispār var pakliegt.
Ja nu vienīgi no sāpēm.

Bet ko lai atbildu savai raudošajai draudzenei?

Varbūt ieteikt paskatīties TV?
Šovs Brīnumzeme.

Raidījuma vadītāja:
Pie mums šodien viesos Lieliskā Sieviete, kas ar rīcību pierādījusi – nekas nav neiespējams! Vajag tikai gribēt un tu vari kļūt par ko vēlies! Ar aplausiem aicināsim mūsu viešņu! Sagaidām! Sēdieties!
Mēs visas redzam, cik jūs esat perfekta un nevainojami daiļa.
Vai skatītājas man piekrīt? Nekautrēsimies skaļi apliecināt savu atbalstu! ( zālē aplausi un uzmundrinoši saucieni) Jā! Jā! Bet - kāda jūs bijāt? Nekautrējieties! Mums visām ir pazīstama lielā vēdera un mazo krūšu sajūta. Sajūta, ka esam pelnījušas citu ķermeni un citu dzīvi ar to.Mēs esam tā vērtas, vai ne?Kāda jūs bijāt? Palīdzēšu. Jūs bijāt resna! Nekautrējieties par to. Zāle, atbalstīsim viešņu. ( zāle kliedz ,,tu biji resna!, ,,tu biji resna!“) 
Bet tagad vairs tāda neesat! Kāpēc? Ko jūs izdarījāt? Jums grūti izteikt šo vārdu? Jūs izoperējāt sev kuņģi! Malacis! ( zāle kliedz ,,urā!“) Kuņģis liek mums ēst un ēst, ved prom no mūsu cēlajiem mērķiem! Bet mūsu viešņa neapstājās pie sasniegtā! ( zālē dzirdama murdoņā ,,vai tas var būt?“, ,,neiespējami“) Viņa kritiski aplūkoja savus gurnus! Nost ar resno dibenu! Nost ar to!
( zāle kliedz ,,nost ar resnām pakaļām!“) Kas vainīgs pie šiem taukiem? Pareizi, reproduktīvie orgāni! Mūsu varone izoperēja dzemdi! Pareizi darījāt, dārgā! Palūkosimies uz sevi māsas, cik daudzām no mums dzemdības sabojājušas augumus? Teiksim visas reizē! Mēs neesam dzemdes! ( zāle piebalso) Mēs neesam vairošanās mašīnas! Jūs māc šaubas? Bērniņus un mīlestību gribas?  Mūsu studijas viešņa izoperēja sev arī smadzenes! Tagad viņa ir slaida un laimīga! ( zālē visi pielec kājās un aplaudē, skan ,,bravo“) Aplaudēsim viņai un pierakstīsim klīnikas telefona nummuru! Zvaniet un par jums parūpēsies labākie speciālisti!

Bail man no tiem speciālistiem, no visādiem profesionāļiem savā nozarē. Tu ieej veikalā, tur tev profesionāla pārdevēja saka skaļu ,,Labdien!‘‘un profesionāli nodomā – plati gurni, šauri pleci, piedāvāšu neuzkrītošas krāsas svārkus un blūzīti ar rišām, lai noslēpj savas dīvainības un staigā laimīga uz kosmētikas nodaļu, kur profesionāļi parūpēsies par viņas plānajiem matiem un iedos pretgrumbu krēmu, lai pēc diviem gadiem nav kauns uz ielas rādīties.
Varbūt drīz speciālisti laidīs pārdošanā špricīšu komplektu sievietei ar lozungu ,, Pierē botulīns, vēnās – vitamīns!“
Pagaidām ar mani viss ir kārtībā!
Kājas noskūtas, ciskas izmasētas, krūtis ar īpašo liftinga krēmu iesmērētas. Mazliet acis sāp, tas ir normāli, ja cilvēks tik daudz laika pavadīja pie datora.
Datora izgudrotājs pilnīgi noteikti ir bijis vīrietis, jo šitā ierīce nav paredzēta sievietēm! Citādi tam būtu ekrāna saudzētājs ar spoguļa efektu. Pele ar nagu spodrinātāju. Katrā pusē vannītes roku skalošanai. Lejā pumeka paklājiņš, kur noberzt papēžus, un blakus kāju vannītes ar zāļu tējām. Aromterapijas taustiņš klaviatūrā.
Virs ekrāna – plauktiņš pašam nepieciešamākajam – lūpu zīmulītis, lūpkrāsa, acu zīmulītis, tuša, vaigu krāsa, acu ēnas, pūderis, korektors, smaržiņas, nagu spīdums, nagu laka, rezerves zeķubikses, tamponi, ieliktnīši parastām biksītēm, tangiem, stringiem, melnai veļai... Pašas sēžam uz velotrenažiera.

Reiz devos uz tirgu iepirkties.
Meita ciemos taisījās, tie tagad reti svētki, jo kā jau moderna un pastāvīga meitene, viņa ārzemēs mācās. Tā nu klīdu gar letēm, kalorijas skaitīdama un konservantus atpazīdama, līdz zivju nodaļā ieraugu klasesbiedreni. Neko nezināju par viņas dzīves gaitām, bet nebrīnos viņu tur ieraugot. Augstām skolām nebija piemērota.
Tā kā neesmu augstprātīga nemaz, nolēmu laipni parunāties.
Kad viņa nobrēcās kolēģei, lai pieskata preci, jo viņa dosies kafijas pauzē, arī neiebildu. Tā nu sēžam, dzeram kafiju un runājamies.
Precīzāk, es dzeru kafiju, viņa runā – par to, kā devusies uz lielpilsētu laimi meklēt, kā tirgū iekārtojusies, jau 24 gadu strādājot, ka dēls mācās par apsargu.  Lai samulsinātu viņu un iegūtu pauzi pastāstīt par savu lielisko dzīvi un nākotnes izredzēm, uzdevu jautājumu – kā viņa sadzīvo ar savu ķermeni, un ar to, ka noveco?

Zivju sievas monologs.

Darba zirga ķermenis man ir. Tā vot. Varbūt sievietes ķermenis noveco, bet zirgs mūžam darbaspējīgs, zinies. A kamēr kustās, tikām viss čikeniekā. Vienreiz te iekūlās kaut kāda dāmīte, veica aptauju, kura ķermeņa vieta mūs pašas apmierina? Vot, kas tas par stulbu jautājumu! Staigā te gar žāvētām zivēm un uzdod šitādu te..
Es viņai iedevu pataustīt to vietu , točna. Re, šito muskuli! No kā tas ir, zini? Da nezini, vot. Ko domājies, man te šitas Švarcnēgers kastes cilā? Pati esmu tas nēģers.
Kad es biju jauns meitiets, tad es ar vien rok ņem kast, ar otr turēj to sūda leti, ar kāju kaķi paspēr nostāk.
Jaunība, joptvai. Aste gredzenā un tik dur dziedādams uz priekšu.
Va ta domā pa to, ko dar? Nee. Un i lab.
A vot, ka nu i veca un  resna, ta sēž pie siļķu mucas un brīnās, kā tas johaidī gadījies, ka visa dzīve sadirsta? Par to vot jādomā, nevis ķermeni, zinies.
Vienmēr esu bijusi liela sieviete. Ja kāds teica, ka resna, tā parādīju savu kulaku un viš uzreiz mainīj viedokli. Laba cilvēka nevar būt par daudz, tā teic mans tēvs, un tā viš i!
Sieviete. Da vēl tagad nesaprotu, esu sieviete vai nee. Jārukā vienalga, sieviet esi vai neesi. Kad es redzu tās, kā viņas, cacas, te vazājamies,nu, apskrienās dūša, apskrienās. Viņas te ar saviem sunīšiem, es te ar savām zivīm.
Tād tā dzīv i. Es neko, es tik paceļ augstāk zuti, vai nopucē ikru burciņu, lai spīd. A šamējās tur lakatiņus degunam priekšā. Reku, smirdot. Būtu labāk savus pārsmiņķētos ģīmjus piesegušas, a ta pat beigtai zivij acis sprāgst ārā no šausmām.
Pret to smak nekas nelīdz, tā viš i. Reiz man iedev vien, teic, īpaš ziepīt, noņem smaks visādas. Pamēģināju. Tā berzos, ka putas šķīd uz visām pusēm. Zin, ziepīt pēc tam smirdēj pēc manis, a es – kā parasti. Tā, vot..
A domā, negribas būt smukai? Kā nu negribas.
A no gribēšanas vien pupi lielāki neizaugs, zinies!
Uzradās viens mīlētājs man. Jā, jā, ir man ar šitā intīmā dzīve.
Izbijis jūrnieks bija, zinies. Teica, ka es esot kā jūra – liela, viļņaina un pēc zivīm ožot. Bišku pakuģoja uz manis un pazuda dzīves vētrās, vot. Nokāsa savus ikrus manī un aiztinās.
Tagad tāda jauna mode te tirgū, ievēroj, jauniņās strādā cimdos. Vai ta agrāk ko tādu varēj iedomāties? Manim tam nav jēg, rokas tāpat, paskaties, kā ar zvīņām. Viens krāvējs te smej, maita, ka ņemšot mani uz pirti līdzi kā suku. Un nevis kā , nu to krieviski, bet asu beržamo.
A ta es apvainotos, ja no tā krievu vārda. Varbūt arī neapvainotos..
Zinies, asaras acīs saskrienās.Tā ir, vot, atnāk cilvēks, uzdod tev jautājumu kā cilvēkam, nevis pārdevējai un tad viš akal aiziet un tu paliec kā zivs sausumā muti plātīdama.
Oi! Kā smējos, lasot, ka esot šitāds sāls skrubis. Padomā, skrubina sev nost netīrumus ar sāli! Es katru dienu skrubēju lasi un siļķes.
Baigais zivju spa man šite. Pašai rokām tādas sāls vannas...
Tā sāls no pirkstu galiem man līdz kāju pirkstiem iesūkusies!
Ja zupai sāli vajag, man tik pirkstu tur  iemērkt un sāļums i.
Un asaras makten sāļas. Jā, nu gadās, ka es paraud ar. A ko.
Brīžam sāk likties, ka es piedzim ar kaut kur te, starp zivju kastēm un kad nomiršu, mani izmetīs pie pārpalikumiem. Bet nevar daudz bļaut, manam tagadējam mužikam netīk, ja acis sarkanas.
Kā zivij.
Ta vīrietis jau gribētu gan, lai mēs i kā zivs – āda mūžīg gluda, mute vienmēr ciet, a acis vienmēr ieplestas: ,,Vai mīļais, cik tu man stiprs un izveicīgs zvejnieks!“
Mēs ar sievām šitās zivs iezieš ar eļļu, lai spīd, jo cilēkiem patīk apetelīgs izskats. Pašai ar nebūtu pa ļaunu ieziesties, a,  mož pircējs uzrastos. A es pārdotos ar! Skaidrs kā diena, ka šitas mužiks ar mani pametīs kā cauru laivu!
Zin, vīrietis nez kāpēc domā, ka pietiek pabraukāt pāris reizes  pupus un mans ķermens atdzīvosies. Ne sūda! Dažkārt es guļu kā plekste un gaidu, ka tā šūpošan beigsies un es varēšu atsliet savas kājas uz spilven un atpūsties.
Izgulēties gribas. Tā prasti, vienkārši izgulēties.
Bet kur nu. Jāslej vien sava miesa augšā un jādzen darbā.
Jā, man nav brīvdienu. Nē. Meloju. Divas ir.
Mēs nestrādājam Jāņos un Ziemassvētkos.
A tā es tik rukā. Mans ķermenis rukā bez brīvdienām, vot.


Klausoties, paslēpu zem galda savus mākslīgos nagus. Mana plātīšanās par savu lielisko dzīvi izpalika.

***
Teksts pilnībā pieejams

Par autores citiem darbiem  Lugu bibliotēka

Foto no izrādes reklāmas pasākuma, kurā autore ,,taisa sejas".


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana