ZINĀTNISKIE JOKDARI

Nopietni vīri un sievas baltos uzsvārčos supermodernā laboratorijā rīkojas ar sarežģītu aparatūru, lai rezultātus darītu zināmus tautai nesaprotamos terminos šauram profesionāļu lokam pieejamos žurnālos, tāds bija mans viedoklis par zinātniekiem, pirms izlasīju, ka Londonas ekonomikas skolas speciālisti pēc eksperimenta, kurā piedalījās 20 tūkstoši Lielbritānijas iedzīvotāju, noskaidrojuši, ka nedēļas visneveiksmīgākā diena ir otrdiena. Viņi joko, vai tiešām tas skaitās zinātnisks atklājums? Iegrimu mediju okeānā, lai izvejotu patiesību par zinātnes jautrajiem prātiem. Lūk!

Milānas universitātes zinātnieki ilgstošu pētījumu rezultātā noteikuši pašu spēcīgāko afrodiziaku - līdzekli, kas palielina dzimumdziņu, un izrādījies, ka uz libido vislabāko iespaidu atstāj šņabis ar kaviāru. Neticu, ka pētījumā iesaistījuši cilvēkus no ielas, gan jau paši uz sevi pārbaudīja!

Francijas zinātnieki pēc rūpīgiem pētījumiem nonākuši pie secinājuma, ka šampanieti glāzē vajadzētu ieliet līdzīgi, kā tas tiek darīts ar alu: turot glāzi slīpi, nevis taisni. Varbūt nākamais franču pētījums būs - lai ielietu glāzē šampanieti, vispirms tas jānopērk?!

Itāļu zinātnieki apgalvo, ka atraduši to, ko vīrieši meklē gadiem un bieži vien nesekmīgi - pašu jūtīgāko sieviešu zonu - punktu G. Patiesībā tas esot muskuļu audu sabiezinājums vagīnas priekšējā sieniņā un tā laukums ir apmēram 2 cm. Cik sieviešu viņi iztaustīja, tas netiek minēts...

Lai zinātniekiem neaptrūktos iedvesma dīvainu pētījumu veikšanai, ir īpašs apbalvojums - Šnēbeļa balva, kuru pasniedz par pētījumiem, kuri izraisa smaidu.

Piemēram, pagājušajā gadā Šnēbeļa balvu saņēma zinātniece, kura izgudroja ierīci vaļa puņķu savākšanai. 2009. gada balvu nopelnīja krūšturis, kuru nepieciešamības gadījumā var pārveidot par diviem respiratoriem. Vēl laureātos iekļuva Šveices zinātnieku grupa, kas mēģināja noskaidrot, ar kādu alus pudeli labāk dabūt pa galvu - tukšu vai pilnu. ,, Tukšās pudeles ir stiprākas par pilnām, taču gan vienas, gan otras ir spējīgas traumēt galvaskausu," tāds bija šī ,,svarīgā" pētījuma galaziņojums.

Balvu saņēmēju sarakstā mani favorīti ir entomologa Hostetlera darbs, kas ļauj identificēt kukaiņus pēc plankumiem, kurus tie atsitoties atstāj uz auto vējstikla, un metereologa Vonegūta raksts ,,Cāļu aiznešana kā vēju ātruma mērīšanas līdzeklis tornado laikā".

Sievietēm par prieku, Ročesteras universitātes pētījumā noskaidrots: ja vīrietim anoģenitālais attālums ( no ānusa līdz sēklinieku maisiņa beigām) ir vismaz kredītkartes garumā, apm. 5 cm, pastāv septiņas reizes lielāka iespēja, ka viņš spēs padarīt sievieti grūtu.

Latvijas zinātnieki varētu izpētīt, kā sievietes vēlmi tapt grūtai ietekmē uz iepriekšminētās kredītkartes esošā noguldījuma summa.

Balvu pasniedz septembrī. Vai mūsu valsts zinātnieki ir gatavi par to cīnīties?

DOMBURA MŪŽĪGAIS JAUTĀJUMS

Kas notiek Latvijā?  Baumo, ka žurnālists Jānis Domburs neatgriezīsies TV ekrānā ar šo vārdu kopu, kas nav atraujama no viņa personības. Viņš savā raidījumā bija kā diriģents, kuram koris uzgriezis muguras. Domburs vicina zizli, uzdod niknus jautājumus, bet koristi atdzied frāzes, kuras apguvuši kursos pie speciālistiem, kas iemāca, kā atbildēt uz jautājumu, neko nepasakot par uzdoto tēmu.

Lai nu kā ar Jāni, bet jautājums ir mūžīgs. Kas notiek?

Ministru kabinets aizliedz jāt ar strausiem! Laikam paši to pamēģinājuši, nav paticis, arī tautai aizlieguši.

Toties nest zārku no Liepājas līdz Rīgai nav aizliegts! Braši tēvadēli to gatavi iestiept vai katrā sētā, lai latviešiem beidzot skaidrs - nekur nav tik labi nomirt, kā dzimtenē. Kāpēc aizbraukt, tautieši?

Lai nedomātu par zārkiem, iegriezos lielveikalā un atklāju jaunu šķidrumu mērvienību. Visu mūžu domājos pērkam piena litru, bet

Rīgas piensaimnieka ražotais produktiņš ar ripuli, kur smuki ierakstīts ,,Ražots Latvijā", piedāvā jaunu šķidrumu sadales principu. Litrs, puslitrs un litriņš ( 0,9)!

Ne tikai litriņš mani pārsteidz, bet arī eksprezidenta bailes no tukšiem krēsliem. Redzējāt to foto, kur Zatlera kungs klausās blakus sēdošā Šlesera kunga pārdomas par reformu partiju vadošajām lokomotīvēm un buldozeriem? Pēcāk izrādās, Ainārs neaicināts iesēdies tukšajā blakuskrēslā, piespiedis ar sevi sarunāties un sasmērējis Valda reputāciju. Lai lietu vērstu uz labo pusi, Zatlera partija izdevusi aforismu krājumu, veltītu krēslu tematikai.

,,Kur tukšs krēsls, tur Šlesers iekšā!"

,,Nejautā - kas es esmu, bet - kas man blakus sēdējis?"

,,Balta nāca tautu meita, nav tai blakus Šlesers manīts."

Savukārt Ventspils pilsētas svētku laikā iznācis zaļas krāsas manuskripts ,,Kā pārtērēt 5000 eiro limitu nedēļā." 

Latvijas sievietēm šis jautājums nav aktuāls. Viņas gatavojas piketam pie Rungaiņa kunga mājas. Viņas lepojas, ka dzīvo ilgāk par valsts vīrišķo daļu! Viņas gatavas strādāt, cik vien ilgi iespējams. Bet, vai Rungaiņa kungs nepateiktu, kur lai septiņdesmitgadīgas sirmgalves atrod darbu? Iedomājies, kundziņ, tu ienāc veikalā, tur sirmgalves, sirmgalves vien; tu ieej kafejnīcā un stundu gaidi, kad atnesīs kafiju, jo sešdesmit gados tās kājiņas vairs nav tik veiklas. Tu ieslēdz TV, tur raidījumu ,,Kas notiek Latvijā?" vada sirma Birbele, kas lasa jautājumus no lapiņas un nesadzird atbildes. Labāk lai Domburs paliek savā vietā, mēs paliksim savējās!

,,Kas notiek uz Marsa?" - tāds varētu būt nākamais Dombura raidījums.

Zinātnieki tur atraduši tekoša ūdens pēdas, mūsu Jānis atradīs visu pārējo!

PIRMIZRĀDES FITNESS

Manu lugu ,,Kapusvētku PR" uzvedīs Nacionālajā teātrī. Lielais notikums gaidāms oktobrī. Tagad man dzīvē ir tikai viena problēma - ko vilkt uz pirmizrādi? Tam seko papildjautājums - uz kā vilkt, t.i., kāds būs tas augumiņš, kas nesīs smuko svētku kostīmiņu? Lielās zāles skatuve nav joka lieta. Būs jāklanās kopā ar godājamiem aktieriem, negribētos, lai kāds no zāles pajautā - kas tā tāda, ar to kumpo muguriņu un izgāzto vēderiņu?

Nolēmu sekot ,,Ievas" žurnālistu piemēram un izmēģināt ,,uz savas ādas" kādu aktivitāti, kas mani no celma pārvērtīs ziedošā liepiņā.

Agrāk  neesmu bijusi sportiska dzīvesveida piekritēja. Reiz gan apmeklēju jogas nodarbības. Skatījos, kā pasniedzēja veido manam prātam neaptveramas un ķermenim nepieejamas pozas, un centos sevi uzmundrināt, ka pēc desmit gadiem smaga darba es arī tā varēšu. Teikuma daļa ,,es varētu" man ļoti patika, bet tā otrā par desmit gadiem ne visai. Tāpēc pametu nodarbības jau pēc viena mēneša. Tad izmēģināju areobiku. Nu, nepatika tā lēkāšana bariņā un vēl skatīšanās spogulī, cik tizli tas izdodas.

Tagad izmēģināšu trenažierus. Domāju, es tā klusiņām, maliņā varēšu netraucēti mocīties zobārsta krēslam līdzīgos aparātos. Bet izvēlētās fitnesa studijas personāls darbam pieiet nopietni, tāpēc pirms manu apaļumu pārvēršanas stingros muskuļos, veica aprēķinus sverot un mērot, kā arī aptaujāja par ēšanas ieradumiem, kurus trīs dienas bija jādokumentē ( pašai bija kauns skatīties, kur nu vēl citam rādīt). Ar trenerīti vienojāmies, ka tāds nu tas cilvēks ir, viņš vispirms tērē naudu sapērkoties par daudz, tad pārēdas, un tad tērē naudu fitnesa zālē, lai tiktu no saēstā vaļā.

Tā nu cīnos jaukā sieviešu bariņā. Te nav iespēja iedvesmoties, slepus lūkojoties uz muskuļainiem vīriešiem, jo studija paredzēta tikai daiļā dzimuma pārstāvēm.

Zvēru pie neapēstā tortes gabala - jau pēc trīs nodarbībām jūtos cienīgāka uzkāpt uz Nacionālā teātra Lielās skatuves!

Ko vēl varētu pasākt? Paskatījos spogulī uz savu piena krāsas atspulgu. Varbūt nosauļoties viegli brūnai? Tad atcerējos par rozīnēm. Man tās garšo, bet ēdot vienmēr atceros, ka tās bija vīnogas - sulīgas, ar gludu ādiņu. Tad tās sažāvēja un ... Labāk palikšu, kā ir - piens un asinis!

Vēl tikai jāizdomā, starp kuriem aktieriem jāiespraucas pirmizrādes paklanīšanās laikā, lai būtu smuka bilde, ko ielīmēt albumā un vecumdienās mazbērniem palielīties. Varbūt starp Dumpi un Jakovļevu?

Vai labāk blakus ,,Ugunsgrēka" zvaigznim Melbārdim?

Galva kūp no lielas spriedelēšanas. Smadzeņu fitness, tā nav joka lieta!

SIEVU LIETA

Astoņdesmitie. Vidusskola. Saazvērnieciski smaidīdama, draudzene paziņo, ka nepiedalīsies fizkultūrā, jo viņai atbraukusi krustmāte. Hm. Kad pati izeju iniciācijas procesu sieviešu pasaulē, saprotu, ka tā krustmāte ir visai asiņaina kundzīte, kas apciemo reizi mēnesī. Nez, ko nodarīja tā krustmāmiņa, kuras radu bērns ieviesa šādu metaforu?

Senās ciltis mēdza aizdzīt tā patālāk no ciema sievietes menstruāciju laikā. Nav brīnums, jo laikmetā, kad nebija ,,Always" un ,,Libresse", šis skats nebija visai tīkams. Pat padomijas lupatiņu un marlīšu nebija! Un koku lapas piestiprināt varēja būt pagrūti.

Reliģiskos disputos, kur sanāk vīri melnos uzsvārčos, spriedelē, ka tas esot sods sievietēm par Ādama pavedināšanu uz Tā koka augļiem. Tāpēc jau negrib ordinēt sievietes, jo vīru bariņā var netraucēti gvelzt šitādas muļķības un visu grēku nastu sakraut uz Ievas pleciem. Nez ko paši teiktu, ja reizi mēnesī vajadzētu ievīstīt savu ,,draudziņu" kā zīdaini baltās lupatiņās uz pāris dienām?

Kāpēc mani tā nomoka šī filozofiski fizioloģiskā tēma? Klāt pirmsmenstruālais sindroms.

Kā jums tas izpaužas? Man sanāk trīsdieninieks.

1.diena.

Gribas iztīrīt māju! Ne tā ikdienišķi, bet ar dziļāku jēgu.

Katrā grīdasšķirbā veicu arheoloģiskos izrakumus un ticu, ka grīdas lupatas ciešs pieskāriens liek laminātam pasmaidīt.

2.diena.

Ēst! Dodiet ēst - ir šīsdienas devīze. Ideālā ēdienreize sākas no rīta un beidzas ap pusnakti. Neviens katls nav par dziļu, neviens šķīvis par platu!

3.diena

Melnā diena. Saprotu, ka ģimene mani neciena, sabiedrība nenovērtē, kājas ļogās, kurpju papēži šķobās, globālā sasilšana progresē un pasaules gals jau klauvē pie durvīm. Nekas nav tik slikti, lai nebūtu vēl sliktāk.

Nākamajās dienās svarīgas vairs tikai procesa tehniskās nianses.

Kā liecina kanādiešu higiēnas preču ražotāju veiktais pētījums, 23% procentu sieviešu labāk atbrīvotos no mēnešreizēm, atstājot celulītu. Vecuma grupā no 16 līdz 34 šis procents bija vēl lielāks - 33%. Es arī par celulītu! Jo dzemdēt tāpat esmu par vecu, seksa dzīvei mēnešreizes nav nepieciešamas, tad kāda jēga vēl gadiem ilgi mocīties? Eh, kā klimakss noderētu!

Varu droši teikt - paldies tev, Radītāj, sievietes dzīve ir lieliska! Tikai ar mēnešreizēm un kāju spalvām esi mazliet pārspīlējis.

Radītājs man atbild: ,,Tajās dienās jūs tiekat pie spārniņiem!"

Ak, tu asprāti, pamēģini ar viņiem palidot - es nopūšos un stiepju savu sievietības nastu tālāk. Smaidot.

ŠAUSMAS LATVIJĀ

Lasu ziņas un drebu. Epilācija nav vajadzīga, jo spalvas šausmās ceļas stāvus un pašas bēg prom. Kā nu ne, ja Latvija koku izciršanas dēļ drīz pārvērtīsies tuksnesī, kurā skraidīs izmisuši ļaudis ar palielinātajiem gāzes rēķiniem rokās, lecot pāri miroņiem, kam rokās iekostas indīgās vafeles.

Un tas vēl nav viss! Latvija kapitulē latvāņu priekšā un basketbolistes piedzīvo otro zaudējumu pēc kārtas! Ufo ir novājējis! Droši vien baidās no transtaukskābēm un tāpēc neko neēd.

Kur nu vēl ziņa, ka aprecējies Daniels Kreigs! Cerams, ka šī skumjā vēsts izraisīs tādus sieviešu asaru plūdus, kas Latvijas tuksnesi pārvērtīs ziedošā oāzē. Jo, kā teikts tautas dziesmā ,,Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju … ‘ Kāda pāri iešana! Spriežot pēc ziņu virsrakstiem, latvietis vispirms līdz asinīm atdauza pirkstu pret to akmeni, tad paklūp aiz tā, krītot sasit degunu un izmežģī rokas īkšķi. Tad par to paziņo tviterī, feisbukā, draugiem.lv un uzraksta savā blogā.  Ar iespējami biedējošu virsrakstu, piem. ,,Neizārstēti lūzumi nogalina lēni un mokoši”. Tad ierodas eksperts no Eiropas attīstītajām valstīm un paziņo, ka latviešu akmeņi ir uzsūkuši visu negatīvo kosmosa informāciju un katru reizi uz tāda uzkāpjot, notiek pakāpeniska asins saindēšanās.

Ja kādu vēl nav piebeigušas bailes no akmeņiem, nogalina apziņa, ka pēc pieciem gadiem pensijas nevienam nemaksās. Tā redz, paziņojis Ķīļa kungs un tādejādi iedzinis ķīli sabiedrības nākotnes optimismam, ka reiz mums arī atnāks tie laiki, kad kopā ar bagātajiem vācu pensionāriem apceļosiem pasaules skaistākās vietas.

Nākamais solis attīstībā būtu kāds rakstiņš ar virsrakstu ,,Izlasi un nošaujies!” Un tam 500 komentāri par to, ka nevar Latvijā nopelnīt tik daudz, lai nopirktu labu šaujamo. Valdība vainīga, oligarhi visos labos šaujamos izpirkuši, deputāti viens otram sadāvinājuši un nabaga latvietim tik vien kā indīgie akmeņi palikuši, bet tos pašus liek ziedot Likteņdārzam.

Zvēru, ka oligarhu sevī jau esmu iznīcinājusi, varbūt izdosies atbrīvoties arī no vaimanātāja? Varbūt pieradināties ar vēsu galvu iedziļināties faktos un spēt objektīvi salīdzināt skaitļus?

Cenšos meditēt. Mēs esam stipri, mēs esam vareni! Mēs paši esam kā akmeņi. Kur nomet, tur spītīgi stāvam. Ja uzkāpj, lepni paciešam…

Nu, kad tā smuki izvaimanājos, paliek vieglāk un es spēju palūkoties apkārt un pamanīt saulīti logā, žurnālu kaudzīti uz dīvāna, kuru virsraksti man optimistiski stāsta,, kā iegūt slaidas kājas bez lielas piepūles”, kā ,,novājēt, ēdot visu, ko vēlies” un vēl apsola uzlikt ,,meikapu, kas flirtē tavā vietā” .

No elles paradīzē, tāds ir aizrautīga latviešu lasītāja ceļš!

LAULĪBAS LĪGUMS

Pafantazēsim!

Nāk mājās jūsu vīrakungs un pie durvīm viņu gaida cenrādis:

- Kompleksās vakariņas                                                      2    Ls

- No līdzatnestiem paša iegādātiem produktiem                0,60  Ls

- Ar speciālu iepriekšējā dienā veiktu pasūtījumu              2.50  Ls

( divi lati par produktiem, piecdesmit santīmi par mutes palaišanu)

- Vakariņas sveču gaismā, ar sievu šikā veļas komplektā   25     Ls

( ar PVN, bet neieskaitot tēriņus par veļu)

Vīrs izlasa, padomā un aiziet uz netālo ēdnīcu...

Eh! Kur kļūda? Vai aprēķinos?

Internetā izlasīju interviju ar Gunu Leiškalni, kura savam vīram pateikusi: ,,Es tev dzemdēju bērnu, tagad visu mūžu man to atstrādāsi!"

Tas uzvedina uz domām – vai nav pienācis laiks skaidri un gaiši pateikt, cik maksā laulības dzīve? Par ko norēķinamies naudā, par ko graudā?

Ja intervijas varones vīrs būtu jurists, viņš seifā turētu laulības līgumu un palūgtu precizēt – kur dokumentā lasāms, ka bērna ieņemšanas process bijis labprātīgs tikai no vienas ieinteresētās puses, vai arī otra iesaistītā persona ir pakļāvusies ne aiz brīvas gribas, vai neatrodoties par sevi lemtspējīgā stāvoklī?

Bet šamējais neko, maksā tik, pretī nerunādams.

Lasīju to interviju un domāju - kāda ir mana cena?

Kad pirmais brūtgāns mani veda uz kafejnīcu, es vienmēr izvēlējos lētāko bulciņu pie kafijas. Tie bija astoņdesmitie, puisis mācījās proftehniskajā skolā un mēs apmeklējām nesen modē nākušos dienaktsveikalus, kuru stūros bija lētas ieskrietuves, piemērotas mūsu ienākumu līmenim. Es biju ļoti pieklājīga un saprotoša meitene, neko vairāk par kafiju un biezpienmaizīti neizvēlējos.

Deviņdesmitajos es lepojos ar puisi, kurš man varēja nopirkt kiosku lodziņos redzamās krāsainās šokolādītes un kolas pudelīti. Vairāk neko neuzdrošinājos palūgt.

Tā gadi gāja, bet es vēl aizvien izvēlējos lētāko, lai gan puišiem cēlās ienākumu līmenis un kafejnīcas kļuva arvien smalkākas. Tāds ieradums, ko lai dara. Ieradums būt par saprotošo meiteni.

Vai tas nozīmē, ka esmu lēta? Jāceļ cenas!

Ha, iedomājos, kā mans vīrkundziņš nāk uz guļamistabu un tur es, kā Venēra jūras putās, baltos palagos atlaidusies un uz kailajām krūtīm plāksnīte ,,Maksas pakalpojums".

Bet vīrs izvelk savu plakātiņu: ,,Iespējams barteris", un mēs ātri noslēdzam sadarbības līgumu.

Katrai ģimenei vajag mājgrāmatu, kurā katru gadu tiek savilkta laulības bilance.

Noderīgi šķiršanās gadījumos. Iesniedz tiesai mājgrāmatu, tur visu sarēķina un izsniedz bijušajiem mīlniekiem gala rēķinu.

Tūlīt iesniegšu šo priekšlikumu Ministru kabinetam!

TEATRĀLAS BAUMAS

Pēc asu viedokļu maigas izteikšanas teātru direktori ir vienojušies, ka nākamajā sezonā pirms izrādēm tiks atskaņota revolucionāri jauna uzruna skatītājiem.

,,Cienījamie skatītāji! Lūdzu izslēdziet savus mobilos telefonus! Kad esat to paveikuši, palūkojieties apkārt.

Kungi, novērsiet skatienu no blakussēdošo jaunkundžu ceļgaliem, labāk pārtrauciet viņu skaļo sačukstēšanos, pajautājot, kādas krāsas telefoni viņām ir? Ar sajūsmu tos aplūkojiet un pārbaudiet, vai tie ir izslēgti. Dāmas, pavaicājiet apkārtējiem kungiem - kuram ir jaunākā modeļa iPhone? Kad viņi ir izvilkuši savu aprīkojumu, mīļi palūdziet nodemonstrēt tik apbrīnojama aparāta izslēgšanu.

Paskatieties apkārt! Ja redzat kādu sirmu kundzi, pajautājiet viņai - vai izdevās izslēgt mobilo telefonu? Ja kundze atceras, ka viņai ir šāds priekšmets un apgalvo, ka viņai jau neviens tāpat nezvanīs, pārlieciniet cienījamo dāmu par pretējo un palūdziet viņas telefonu. Izslēdziet to! Mīļo cilvēk, pārvariet savu kautrību un latvisko nekoapkārtneredzēšanu un izslēdziet viņas telefonu! Ja kundze iebilst, atgādiniet viņai traģisko gadījumu kinoteātrī ,,Citadele", tad palīdziet somiņā sameklēt sirdsdrapes un dariet zināmu, ka aktieru arodbiedrība ir izstrādājusi miermīlīgākus cīņas paņēmienus.

Pirmoreiz iezvanoties telefonam izrādes laikā, aktieri sastings esošajā pozā, ļaujot skatītājiem ar attieksmi iemīt zemē neveiklo teātrmīli, visiem kopā drūmi noklausoties viņa paskaidrojumus zvanītājam: ,,Es esmu teātrī. Es nevaru runāt." Pēc šī teksta skatītāji drīkst aplaudēt un atkal pievērsties skatuvei. Otro reizi atgadoties šādam misēklim, zālē nodzisīs gaisma, cerot, ka blakussēdētāji atrisinās problēmu mierīgi un bez lieka trokšņa. Trešajā reizē būs kārta aktierim - kauslim. Jā, tāpat kā hokejā, arī teātros būs savi kārtībnieki. Pārējie mākslinieki atkal sastings pozās kā bērnu sālstabiņu spēlē, bet Kauslis sevī sajutīs desmit gadus ilgi krāto aktieru un mūziķu niknumu par iztraucēto spēli un .... Redziet, te būs tas, ko mākslā sauc par improvizāciju ar pieejamajiem resursiem. Lai dies' stāv klāt tiem, kas nav izslēguši telefonus Šekspīra lugu uzvedumos, kur pieejami ieroči un paredzētas līķu kaudzes! Ne vienmēr asinis ir mākslīgas, mīļie skatītāji.

Paldies par sapratni! Patīkamu jums skatīšanos!"

Protams, nekā tāda nebūs. Vēl aizvien atradīsies skatītāji, kuru nevērības dēļ tiks sabojāts izrādes skatīšanās prieks.

Nesen biju uz JRT ,,Kopenhāgenu.“ Tuvojoties izrādes emocionālajam finālam, vienai kundzītei sāka zvanīt telefons. Tad iezvanījās vēlreiz. Uz pārmetošajiem skatieniem kundzīte reaģēja ar skaļu čukstu: ,,Bet es jau turu virsū pirkstu, lai nezvana!“ Goda vārds, gribējās viņai pašai uzlikt ,,pirkstu“, lai apklust.. Bet telefons iezvanījās vēlreiz... Nu, izrādes fināls tika izbojāts...

SPICAIS MARATONS

Maratona sekas - dzejniece Inga Gaile pantu vietā raksta par saviem skriešanas rezultātiem. Ak šitā? Ja dzejniece var, vai dramaturģe lai atpaliek? Nekad! Man ir treniņplāns, lai nākamgad dzejdari pārspētu.

Katra saimniece mēdz apmeklēt veikalu, vai ne? Es to pārvēršu skrējiena distancē līdz 3 kilometru attālumā esošajam lielveikalam ,,Spice“.

Turpceļš ir iesildīšanās distance. Lēnā solī, skatoties ziedošajos ceriņkrūmos, ieelpojot Pārdaugavas pavasari, nonāku tuvāk galamērķim un ceļmalā noplūcu izziedējušu pieneni. Dziļi ieelpoju, izelpoju. Pieneņpūkas aizlido kā starta salūts un es metos iekšā veikalā.

Nekādas slīdošās trepes! Žiglā skrējienā dodos augšā uz otro stāvu un tad zigzagā pa veikaliem, veicot plecu vingrinājumu – augšā, lejā, it kā mani izbrīnītu bodīšu preču piedāvājums. Ja pārdevēja vaicā - ,,vai varu ko piedāvāt?“, veicu galvas pagriešanas vingrojumu pa labi, pa kreisi.

Tad ar nostieptu mugurkaulu, it kā gribētu ar galvu aizsniegt veikala griestus, es murminu, ka man noteikti nevajag to skaisti puķaino somiņu, kas tik labi piestāvētu manām jaunajām kurpēm, tādejādi trenējot ne tikai miesu, bet arī garu. Izgājusi no veikala, relaksējos ar dziļām, bet ātrām ieelpām un izelpām, ignorējot ziņkārīgā apsarga jautājumu -,, vai viss kārtībā, kundze?“ ,,Jā, brašuli, man tomēr ir gribasspēks!“- atcērtu un lepni soļoju tālāk, sasprindzinot un atslābinot dibena muskuļus, rokās virpuļojot tukšo somu.

Nākamais treniņa etaps ir līkloču skrējiens ar pārtikas nodaļas ratiņiem, piekraujot tos ar hanteļu aizvietotājiem, t.i., ikdienas ēdamlietām. Kad gribu būt īpaši sportiska, paņemu 7-kilogramīgo istabas puķu zemi.

Mājupceļš ir spēka treniņdistance!

Starta punktā pārliecinos, vai sapirktie produkti ir sakārtoti līdzīgā svarā divos maisos un dodos uz gājēju celiņu pie Kalnciema ielas.

Sāku vieglus maisu šūpošanas vingrinājumus, tad tos paceļu sānis nostieptās rokās. Jā, grūti, bet tad es atceros, cik daudz naudas atkal iztērēts un niknums man palīdz noturēties un veikt vairākus izklupienus uz priekšu ar labo, pēc tam ar kreiso kāju.

Tad nolieku maisus, jautrā polkā aplecu apkārt trīs reizes, sešas reizes lecu pāri kā Jāņu ugunskuram un veicu deviņus dziļus pietupienus.

Ieelpoju, izelpoju, paķeru maisus un, kājas augsti cilādama, lēkšoju līdz krustojumam, kur izaicinu likteni. Tas ir tā – ja deg sarkanā, atpūšos, bet, ja zaļā, neko darīt, šķērsoju ielu galopa solī ar seju pret šoferīšiem.

Mājās pārskrējusi, veicu liekšanās vingrojumus, grīdu mazgājot, tad seko relaksējošā tvaika elpošana pie gludināmdēļa un roku locītavu vingrināšana, karbonādi klapējot. Kad vakariņas gatavas, sēžu un veicu lūpu kaktiņu staipīšanas vingrinājumu, ko ģimene uztver kā smaidu un nejautā, kāpēc es neēdu. Man prātā nav ēdiens, bet maratona finiša līnijas šķērsošana sportiskā miesā un spartiskā garā!

Pusnaktī pieeju pie spoguļa. Urā! Skaidri redzams, ka viens centrimetrs no gurnu apkārtmēra ir pazudis!

Tātad esmu nopelnījusi ko garšīgu. Nu un, ja pārēdīšos? Rīt būs atkal jauna diena un varēšu divas reizes līdz ,,Spicei“ aizsportot!

TIRGUS ETĪDE

Labu laiciņu nebiju apmeklējusi Centrāltirgu, jo baidījos satikt izbijušās kaimiņienes kopš manas divnedēļu ,,prakses” zivju paviljonā, jo negribēju viņām atklāt, ka man klājas labi, ka esmu rakstniece un dzīvoju tā, kā rādās viņu pārdrošākajos sapņos.

Bijušās kolēģes neredzēju, iespējams, viņām izdevies pārtraukt 35 gadu darba pieredzi tirgū un pārvākties uz kādu, ne tik specifiski smaržojošu un siltāku vietu.

Toties blondais lašu valdnieks vēl aizvien ir savā vietā! Vaicāsiet, kas tas tāds?

Kad esat zivju paviljonā, dodieties tuvāk izejai uz dārzeņu placi un redzēsiet maza auguma , blondu, nenosakāma vecuma jaunekli pie lašu tirgošanas. Nebrīnieties, ja tur ir rinda. Kā mani informēja darba kolēģes, viņš ir pelnošākā persona zivju tirgū, ar pastāvīgu klientu loku un vislielāko apgrozījumu, t.i, arī algu. Kāpēc? Iepērcieties un sapratīsiet! Kā izbijusi pārdevēja zvēru – liels apgrozījums, tas nozīmē, lielākas iespējas, ka prece ir svaiga. Un blondais lašu guru jums sagriezīs kā vajag, iesālīs, ja vajag, vārdu sakot, nākamreiz atkal nāksiet pie viņa un stāvēsiet rindā.

Zivs bez baltvīna ir ārā spļaujama, vai ne? Ha! Biju nolēmusi iegriezties pēc baltvīna Stokmanā, jo patīk man sajusties tik materiāli nodrošinātai, lai paspīdētu ar šī lielveikala maisiņiem ,,Superneto” ķeseļu pārpildītā sabiedriskajā transportā. Bet tad es pagaršoju gaļas paviljonā esošajā Itālijas vīnu tirgotavā nopērkamo izlejamo vīnu un ne uz kādu smalko bodi vairs i netaisījos doties. LABS! Jopcik, cik labs bija tas baltvīns par 0, 54 ls plastmasas krūziņā! Nopirku litru. Ar akcijas cenu, kas ilgs līdz 16.jūnijam, tā kā, marš meitenes un zēni uz veikalu pēc laba sausā itāļu baltvīna, kādu Stokmanā, zvēru, pirksiet par piecīti pudelē! Sarkanais arī ir normāls, bet tas ir gaumes jautājums. Man sarkanais patīk tāds biezāks, smagāks. Hm, kā jau noprotat, nogaršoju arī sarkano… Labi, ka tāds viegls, citādi jau pusdienaslaikā būtu Dionīsa uzvarēta…

O, jāpiebilst tur bija arī rozā. To noprovēšu nākamreiz!

Priecīgi savīnojusies, piekrāvu ķeseli ar visādu veidu salātiem, zaļumiem, pa virsu uzmetu dzeltenos plūmju tomātus, un atgriezos mājās, lai aicinātu jūs visus diebt pēc prieka dzirksts uz vietu, kur sastopamas daudzas tūristu grupas ar fotoaparātiem.

LABS PADOMS ZELTA VĒRTS

Žurnālā ,,Rīgas laiks" izlasīju interviju ar Knutu Skujenieku. Sekojošais citāts man ir īstie vārdi īstajā brīdī, kuri apskaidro domas un palīdz formulēt to, ko jūtu sakarā ar Literārās akadēmijas mājasdarbu, kur jāanalizē I.Melgalves jaunais stāsts, gan arī pašai savos darbos meklējot atbildi - kur problēma, ka iecerētās nopietnās sarunas vietā sanāk tikai  situācijas ieskicējums.

Knuts Skujenieks man saka tā ( izcēlums manējais):

,,Būtu labi, ja mums būtu laba proza, laba dramaturģija. Bet tā mums vienmēr ir bijusi vājākā literatūras nozare – ja neskaita Blaumani, Zīvertu. Priede manā uztverē vienmēr ir bijis tāds mākslots, tāpat kā liela daļa arī mūsu prozas – it kā aktuāli, it kā par problēmām, bet māksloti. Galu galā visa pamatā ir nevis problēma, bet cilvēks.

Šinī ziņā labs piemērs ir Blaumanis – problēma izaug no cilvēkiem un cilvēku attiecībām. Viņš ļauj katram cilvēkam viņa taisnību un konstatē, ka tur sākas cilvēku sabiedrības traģēdija, ka šīs taisnības nav savienojamas. Andriksona taisnība nav savienojama ar baronlielskungu – tā ir pat divu dažādu gadsimtu sadursme. Nevis tikai dabisko tiesību un kodificētu tiesību sadursme, bet arī divi dažādi domāšanas un saprašanas līmeņi. Tas pats ar veco Indrānu un jauno Indrānu. Ir taču skaidrs, ja Edvarts nenocirtīs mīļotos ošus, tad mājas ies zem āmura.

Bet šodien autors jau tūlīt dod savu nostāju.”

PIEDOD, BORISS

Biļetes izpārdotas! Nokavēts!

Kad beidzot sevi novedu līdz rīcībai, klausoties ,,You Tube“ Borisa Grebenščikova dziesmas, un biju gatava izdot jebkādu naudu, lai iegādātos biļeti uz koncertu, viss jau izpārdots. Citas fanes ātrāk sevi novedušas līdz vajadzīgajai kondīcijai, lai būtu vienalga, ka nesanāks jaunas vasaras kurpes un būs jāvalkā pagājušogad pirktā kleita.

Tā mēs iemainām jaunības elkus pret prātīgākām izvēlēm. Tā teikt, ko nu iešu skatīties uz sirmo Borisu, labāk tipināšu uz tirgu nopirkt karbonādes gabaliņu pašas sašam.

Eh, meitenes, kāpēc viss dullums tiek izpārdots kā sezonas prece ar atlaidi? Skatos uz BG seju datora ekrānā un jūtos kā nodevēja.

Esmu bijusi uz trīs viņa koncertiem. Vēl tagad atceros, ka pirmajā koncertā viņam bija sarkans krekls un jutos kā pieslēgta elektrības rozetei, jo sajūtas bija ārkārtīgi erotiskas un garīgi uzlādētas. Noticēju reiz lasītajam notikumam par sievieti, kura koncerta laikā uzskrējusi uz skatuves, pielikusi Grebenščikovam nazi pie rīkles un pieprasījusi no viņa bērnu.

Otrajā koncertā krekls bija melns, trešajā balts...

Bet neatceros, kas viņam bija mugurā, kad tikāmies aci pret aci. Dzīvē sapņu elks iznira acu priekšā, kad strādāju kafejnīcā Berga bazārā un, paceļot acis pret nākamo klientu, gandrīz paģību, jo pretī stāvēja Boriss Grebenščikovs, kā jau ierasts, mazāks augumā, nekā liekas meiteņu sapņos. Žēl, ka biju pieaugusi sieviete un gana profesionāla pārdevēja, lai bez trīcošām rokām aiznestu viņam kafijas tasi. Vajadzēja paģībt un ar visu kafiju iekrist viņam klēpī! Būtu vairāk ko atcerēties. Jo jāatzīst, Boriss man nepievērsa nekādu uzmanību.

Toties slavenais krievu aktieris, seriāla ,,Brigāde" zvaigznis Sergejs Bezrukovs mani pamanīja, kad iegriezās tajā pat kafejnīcā! Jo es biju vienīgā, kura ievēroja, ka slavenība pie mums iegriezusies. Aktierim vajadzīgi aplausi jebkurā vietā, jebkuras sievietes acīs.

Varbūt labāk neiet uz jaunības pirmā posma elku koncertiem? Būs tā, kā ar mani notika Nika Keiva koncertā. Vairākus gadus pie sienas turēju viņa bildi, bet koncertā atteicos iet tuvāk skatuvei, jo nespēju noticēt, ka šis vīrs ar ūsām un plānajiem matiem, kas atkāpušies tālu no pieres, ir tas pats puisis no plakāta!

Boriss pēdējo koncertu bildēs vairāk sēž, nevis braši stāv kājās, garos matus atglaužot un dziedot dziesmiņu par to ,,kā viņa prot gurnus kustināt“. Laiks skrien nežēlīgi ātri.

Vīrs darbā, bērns skolā, esmu rātna mājsaimniece. Nevaru atļauties kā Grebenščikovs dziesmā : ,,vīns man asiņu vietā, mamm“. Bet varu cēlā vientulībā izdzert vienu glāzi, klausieties trīsuļojošajā un vīrišķīgajā dziedātāja balsī.

Piedod, Boriss! Drosmes pietika tikai vienai slepenai vīna glāzei, ne ģimenes budžeta paplucināšanai.

Bet es raudu, dziesmas klausoties.

Varbūt tiksimies nākamgad?

JĒKABS

 

Krājas materiāls romāna tapšanai. To iedvesmo mācības Literārajā akadēmijā un tur uzdotais mājas darbs - aprakstīt romāna varoņu dzīves vidi. 

Saules zaķītis paslīdēja uz plauktā novietotā galvaskausa un pazuda tukšajā acu dobumā, atstādams neredzamus pēdiņu nospiedumus putekļos uz vienīgā priekšmeta, kuram Biruta ģenerāltīrīšanas reizēs kaimiņa dzīvoklī atteicās pieskarties. Jēkabs viņai neteica, ka tas ir mākslīgs, ļāva Birutai šausmināties par mirušo miera necienīšanu un neprotestēja, kad čaklā kaimiņtante tam priekšā novietoja Ziemassvētku vainagu, vai šobrīd aktuālo Lieldienu olu ar koši dzeltenu cāli virsū, kurš bija pagriezts ar knābi taisni pret goda vietā plauktā nolikto Bodlēra dzejas grāmatu ,,Ļaunuma puķes“. Cālim dzeja pie ,,vienas vietas“, arī Jēkabs idejas filmām jau divus gadus smēlās internetā, nevis savā gotiskās literatūras kolekcijā, tomēr grāmata vēl aizvien atradās sasniedzamā attālumā, jo tajā atradās kopš vidusskolas laikiem nenosūtīta mīlestības vēstule klasesbiedrenei. Apņēmīgi apstiprinājis meitenes draudzības aicinājumu feisbukā, Jēkabs cerēja reiz pasniegt viņai arhivāro dārgumu komplektā ar sarkanu rozi un skūpstiem mēnesnīcā.

Kā noskumusi par mūsdienu jaunatnes datoratkarību, istaba nopūtās, no sienas atbrīvojās grupas ,,Deathstars“ plakāts, atklājot nemainītās bērnu dienu tapetes ar rozā mākonīšiem, uz kuriem sēdošie zvēriņi ar baloniem nu izskatījās nokļuvuši briesmās, jo no visām pusēm tos ielenca uz plakātiem redzamie melnās ādās ietērptie mūziķi, rotāti ar krustiem un miroņgalvām.

,,Jums pienācis e-pasts“ - ziņoja tuvāk pie loga stūrī dzīvojošais dators.

Neviens neatsaucās.

Jēkabs mazgāja tāsdienas pirmo ekspertīzei nodoto upura ķermeni, tāpēc pārsteigums par  saņemto naudu filmēšanas uzsākšanai pacietīgi viņu gaidīs līdz vakaram.