Sekss autobusā( no izrādes ,,Tāda es esmu")

Bija tāds gadījums.

Es devos mājās no darba un iekāpu autobusā. Parasts autobuss, parastie autobusa pasažieri, un kā parasti cenšos atrast atbalsta punktu, lai pavisam parasti skatītos uz ierasto ainavu aiz loga. Tad pilnīgi neparasti manas acis sastopas ar kādām citām. Tās pieder jauneklim ap 18. Es novēršos, pasmaidu un domās draugiem.lv domubiedru grupā uzsāku diskusiju: ,, Viņš ir 22 gadus jaunāks par mani. Vai jūs iesakāt turpināt šīs bezcerīgās, bet tik satraucošās attiecības? “ Biedri un biedrenes saslēdzas ap mani atbalstošā aplī un aiz autobusa loga redzamā pelēkā pilsētas ainava pārvēršas ziedu pilnā pļavā, kurā esmu atlaidusies kopā ar savu daiļo jaunekli, un, raugoties zvaigznēs, viņš apgalvo, ka gadiem nav nozīmes, ka viņam es būšu pati skaistākā sieviete pasaulē līdz mūža galam. Tad pasaules skaistākā sieviete uzmet skatienu jauneklim, viņš rāda uz brīvo sēdvietu un ar līdzjūtību acīs saka: ,,Sēdieties, kundzīt! “

Vai tiešām es jau izskatos tik veca?!!!!

Liekas, tas bija tikai vakar, kad vīrieši piedāvājās uz ceļiem paturēt. Tagad, še tev – kundzīte! Man likās, ka viss autobuss skatās, piekrītoši māj ar galvām – jā, jā, viņai noteikti derētu apsēsties, viņas gados nav viegli nostāvēt. Paši sēdiet! Man ir tikai trīsdes..., četrdesm... Nav svarīgi, cik man ir gadu! Es nesēdos! Pat ar pistoli pie deniņiem mani nepiespiestu apsēsties.

Izlikos, ka nākošā ir mana pietura un izkāpu. Lepna un nesalauzta. Visu garo ceļu gāju kājām, visu ceļu no manis neatkāpās doma - es izskatos veca, drīz man ne tikai autobusā vietu piedāvās, bet zārkā gribēs iebāzt! Ko nu, klimakss klāt?! Nē! Nē. Tas nevar būt!

Spriganā riksī skrēju uz savu dzīvoklī piektajā stāvā. Trešajā man gandrīz sirds apstājās, ceturtajā krampis kāju sarāva, bet es nepadevos. Uz vienas kājas pielecu pie savām durvīm. Ir man vēl pulveris iekšā! Vajag tik saņemties.

Bet tiem tur, autobusā, es vēl parādīšu! Kundze! Ha. Nepaies ne tik ilgs laiks un tas puisēns knapi varēs busā ietrausties un savu alus vēderu divos sēdekļos ievietot. Tad es viņam teikšu – sēdies, onkulīt!

Un vispār, varbūt autobusā bija tumšs?!

Varbūt viņš bija brilles aizmirsis uzlikt, ko?

Varbūt viņš to neteica man, bet kādai citai līdzās?

Kad krampis kāju atlaida un sirsdarbība stabilizējās, nostājos pie spoguļa. Drosmīgi sevi nopētīju.

Nu nav tik traki... Varbūt...

Tam džekam autobusā vajadzētu kompreses uz acīm paturēt, lai atšķirtu kundzītes no sievietēm, kuras varbūt vairs nav pumpurā, jā, tur nu jāpiekrīt, bet – viņas ir ziedi!

Jā, es esmu uzplaucis zieds! Esmu uzplaucis zieds. Esmu puķe.

Tā būs mana jaunā mantra. Katru rītu nostāšos pie spoguļa un varonīgi to norunāšu desmit reizes.

Es esmu puķe. Krāšņa, izplaukusi puķe.

Spuldzīti gan pie spoguļa vajadzētu tādu tumšāku. Maigāku gaismu vajag, citādi līdzīga veikala uzlaikošanas kabīņu gaismām. Tajā briesmīgajā vietā, pat tad, kad izdevies uzstiept veikalā atrasto burvīgo kleitu, spogulī izskatos pēc bāli zilganas radības, kurai ne tikai nevajag jaunu kleitu, bet labāk vispār no mājas ārā nerādīties. Tāpēc tās kabīnes ir pilnas ar atstātām drēbēm, jo sievietes panikā bēg projām, kā spoku ieraudzījušas.

Katrai sievietei vajag savu elektriķi! Tā gan. Gan spuldzīti ieskrūvē, lai gaišāks, gan saplēstos vadiņus atkal savieno tā, ka elektrība skrien.

Tādas mēs esam. Kā puķes, kurām nepieciešama pareizā gaisma, lai varētu ziedēt krāšņi un ilgi.

Pirmizrāde 19.martā kino Rīga!

Sieviete ar stāstu...

Cilvēks no tautas – tā ir jaunākā mode! Ja Paulu izkonkurē Vītolu ģimene, kāpēc žurnālu slejas raksta Rukšāne, nevis es, vienkārša latviešu sieviete ar pirmajām celulīta pazīmēm un minimālo algu? Lai skan tautas balss!

Skaudība mani ievesmo. Neizklausās glīti, bet tā ir neizbēgama četrdesmitgadnieces krīzes sastāvdaļa.

Tikšanās kafejnīcā ar klasesbiedreni Annu pārvērta mani par Valsts Kontroli, kas ar sarkanu zīmuli pasvītro katru krunku bijušās draudzenes sejā, lai sev pierādītu, ka vecums pie manis nākdams paklupis un es esmu saglabājusies labāk. Tā kā pie vārda netieku, jo Anna ir īsts vārdu vulkāns, uzmanīgi viņu vēroju.

Paurķējās zobā! Lai slavēta svaigi spiestu apelsīnu sula, ko Anna dzer! Ja neiebāztu pirkstu mutē, būtu noticējusi viņas perfektumam, jau stundu klausoties stāstos par neskaitāmajām procedūrām, kas padarījušas viņas augumu nevainojamu, viņas garu atbrīvotu un intelektuālo apvārksni bezgalīgu. Patlaban viņa slavē diētu, ko atradusi tiktieviem.lv un kura sastāv no piciņas ēdiena un saulespuķu eļļas karotes piedevas. Mana seja pauž apbrīnu un sapratni, bet domās gāžu viņu uz grīdas un vardarbīgi stumju ar botulīnu uzpumpēto lūpu starpā trekno medus kūkas gabalu, kuram neuzdrošinos pieskarties kopš ierašanās uz tikšanos. Tā būšot jauka meiteņu paklačošanās, tā viņa teica. Meitene atradusies! Uz pases datiem botulīns neiedarbojas. Kopš mūsu izlaidumu kleitām mode divdesmit reizes kūleni apmetusi. Laiks uzvilkt pacientu halātiņu plastiskās ķirurģijas klīnikā! Tur mums saīsina noļekušos plakstiņus, lai paplašinātu skatu uz pasauli. Tagad redzu katru jauno skuķi apspīlētos džinsos un plakano vēderu nesedzošā topiņā. Man neskauž. Nemaz! Pat nevaru izstāstīt, cik nemaz man neskauž! Man toties krūtis lielākas.

Tā kā cerība tikt pie vārda un pastāstīt savu sāpi Annai sen sabrukusi, esmu pārgājusi piekrītošo galvas mājienu režīmā, iestarpinot ā, o, hm, uhu un citus jaukos vārdiņus, kas palīdz saglabāt ilūziju par dialoga esamību. Kad Annas acis devās apgaitā, meklēdamas Lielisko vīrieti, kurš uz rokām aiznesīs līdz saulainās Turcijas kūrortam, un es redzēju cerību mirstam viņas ar permanento grimmu iezīmētajās acīs, man izdevās tikt pie vārda.

- Inga aprecējusies ar desmit gadus par viņu jaunāku džeku! Ar viņas izskatu un mūsu vecumā…

- Nav tāda mūsu vecuma. Katrs ir vecs tik, cik jūtas. To nosaka…

Ar to manas runastiesības izbeidzās un es atkal atgriezos pie sāpīgā jautājuma – ēst to kūku vai nē? Anna uz mirkli iegrima savas jogas nodarbību filozofiskā pamata atstāstā, tad mainīja tēmu, lai mani apgaismotu par veselīga uztura nozīmi. Manī dzima revolūcija un es steidzīgi noriju kūku. Tas man izdevās ar trīs milzīgiem kumosiem, kas likās iestrēga arī Annas kaklā un viņa apklusa. Tomēr pamanīja manas rokas, kuras visu sarunas laiku slēpu zem galda, jo tikšanās sākumā viņa paziņoja, ka nedraudzējas ar cilvēkiem, kas nespēj pat tik daudz, kā sakopt nagus pie speciālista. Tagad viņai vajadzētu pieklājīgi atvadīties un doties prom. To viņa arī dara, pēkšņi atceroties, cik svarīgu sapulci aģentūrā viņa kavē. Zobu urķēšanai pievienoju vēl vienu treknu mīnusu, jo tik banāls un prasts aizbildinājums liecina, ka bezgalīgais intelekts ir tikai viņas pašas izdomājums.

Kad biju sirsnīgi atvadījusies un zvērējusi, ka noteikti satiksimies vēl kādu tikpat neaizmirstamu reizi, es pasūtīju vēl vienu medus kūku. Lielu, lielu, treknu, treknu! Uzdzēru glāzi šampanieša. Tad vēl vienu.

Biju gatava vēl vienai revolūcijai! Pienācis mans laiks kļūt slavenai un bagātai! Es uzrakstīšu savu stāstu. Ar uzvarošu smaidu aplaimojusi visus kafejnīcas apmeklētājus, izvilku salveti un noslaucīju aizkustinājuma asaras. Tas būs absolūti atklāts latviešu sievietes miesas stāsts, kurā tiek veikta pilnīga ķermeņa inventarizācija un intīmo zonu bilance. Es to varu! No kafejnīcas izsoļoju uz sarkanā paklāja un fotozibšņu gaismās!

TĀDA ES ESMU!