ceturtdiena, 2015. gada 28. maijs

2.daļa GOTISKĀ LEIPCIGA

Braucot uz Leipcigu, autobusā piedzīvoju savu pirmo mūžā telefonsarunu angliski. Man zvanīja no rezervētās viesnīcas, lai apjautātos, cikos būšu. Mīļi, vai ne? Ja neņem vērā, ka festivāla laikā cenas viesnīcās ir trīskāršotas...
Tiem, kas brauks uz turieni ne maija beigās, mierinoši uzlieku roku uz pleca - tā parasti nav tik dārga, kad - kā man teica melnā ģērbtais puisis, kad meklēju, kur izsniedz festivāla aproces - pilsētā ir ,,many black people".
Ha, man par prieciņu, tie vācieši angliski runā tik pat vāji kā es. :)
Atrast to aproču izsniegšanas punktu bija grūtākais visā braucienā. Un mazliet smieklīgi bija stāvēt visai garajā ,,black people" rindā ar savu balto plašķīti un nepavisam ne black ietērpā...
Viss ir labs, kas labi beidzas un varēju sākt baudīt Leipcigu un festivālu.
Ja Berlīnē ir jādodas meklēt īpašas vietas, kas slavenas vai nu ar vēsturi vai smukumu, tad Leipcigā vajag tikai iziet no viesnīcas un var sākt to vēsturi un smukumu bildēt no sliekšņa.





Festivāls norit 5 dienas, es ierados otrās vakarā, tāpēc nokavēju Viktoriāņu pikniku - visvairāk bildēto un filmēto festivāla pasākumu. Tā man ir mācība nākotnei - ja reiz dodies uz pasākumu, tad izplāno tā, lai izbaudītu visu programmu!



Leipcigai piestāv gotiski ģērbtie cilvēki! Un Leipciga gatavojas to uzņemšanai. Picērijas piedāvā melno picu un Makdonalds pāriet uz melniem baloniņiem... ;)


Pilsētas ielās tirgo vīnu no Drakulas pils, ko nobaudīju kopā ar šo eleganto pāri.


Pilsētas ielās satiku daudzus vecāka un mana gada gājuma (ak, dies'- izklausos pēc pirmpensijas vecuma kundzītes) līdzīgi tērptus pārus. Varbūt viņi apmeklē Operu, kur festivāla laikā rādīja Vāgnera darbu iestudējumus? Bet varbūt dodas uz slepenām ballītēm, baudot dzīvi uz pillu klapi, kamēr vēl mugurās nav letāls stīvums? Kas zin...


Iespēja papildināt savu garderobi bija gan mazā vidusslaiku tirdziņā, uz kura skatuves uzstājās folkroka un līdzīga stila grupas (mūsu Skyforger ieskaitot),gan milzīgā hallē, kurā ieejot sajūsmā noelsos - visur melnas kleitas, melni svārki, melnas bikses, melnas rotas, melnas... Nu, viss melns.. :)
Ir mazliet smieklīgi, kad iekāp tramvajā un tur rindām vien black people, stāvi pieturā - visur cilvēki melnās drēbēs... Bet bija viegli atrast visas festivāla norises vietas - vienkārši pieslēdzies melnajai plūsmai un nokļūsi vajadzīgajā vietā.

Un visapkārt - skaistas pilsētas ainavas, skaties, kur vien gribi!



Mākslas galerijas rīko atbilstošas izstādes, bet paši goti ,,izstādās" pilsētvidē.



Apbrīnojams vācu ordnungs valdīja pat lielajās koncerthallēs. Ģeniāli izdomāts - jāiemaksā depozīts 2 eiro par glāzi, kas nozīmē - nekur nemētājas sabradāta plastmasa vai stikli.
Glāzēs tika liets gan melns alus, gan visu krāsu vīns. Jo - kā rakstīts (kokā ,,iecirsts") -


No mūziķiem manā atmiņā paliks ,,iecirsts" FIELDS OF THE NEPHILIM.


Pirms prombraukšanas no Lepcigas apmeklēju izstādi bijušajā Stasi (Ministry for State Security) , kur bija izstādīti materiāli par to, kā savulaik drošības aģenti apkopoja informāciju par visiem, kuri ģērbās ne tā, klausījās ne to un uzvedās ne tā... It kā smieklīgi lasīt drošībnieka uz rakstāmmašīnas drukāto, ka persona tāda un tāda demonstrē pārāk depresīvu dzīves uztveri, rotājas ar sātaniskiem simboliem un klausās The Cure, kuri dzied par pārāk depresīvām tēmam. It kā smieklīgi. Jo mūsu sabiedrība ir kļuvusi tikai mazliet tolerantāka pret visu, kas atšķiras no ,,vidējā un pierastā."

Mazs video kā īsa pamācība gotu mīlēšanā ar ieskatu Leipcigā un WGT.



Labs videostāsts no kibergotes skata punkta, kas dzīvoja Agrā ( kempingā).



Atgriezos Berlīnē un pirms lidojuma mājup paguvu aizbraukt uz turku un imigrantu rajonu Kreicbergu(Kreuzberg). Lai tā Berlīne pārāk sapucēta un pareiza neizskatītos. Un jā! Das stimmt!
Kreicbergā pa ielām braukā mašīnas, no kurām skaļi dārd turku roks, pie apzīmēto māju sienām daudz mazu krodziņu, krāmu tirgotavu... Kūsā skaļa dzīvība, pilna ar dīvaiņiem, ubagiem un dzērājiem.. Ir arī mākslas galerija, kura parāda ... ordnungam.




Tad nu paēdusies kebabu un pahlavu biju gatava mājupceļam. Auf Wiedersehen!

P.S. Praktisks padoms - paņemieties līdzi skaidru naudiņu iz latvju bankomāta. Pat lielveikali Vāczemē mīl skaidrās naudas norēķinus. Bet vācu bankomāti gan jūs nemīlēs, komisija būs kebaba cenā...

P.S. 2
Tikai pēc brauciena atradu rakstu par Leipcigu ar interesantiem faktiem.
10 fakti par Leipcigu

trešdiena, 2015. gada 27. maijs

BERLĪNE - LEIPCIGA - BERLĪNE 1.daļa

Sensenos laikos tepatzemē skatījos video no Wave Gotik Treffen (lielākais gotu subkultūras festivāls) un ilgojos tur nokļūt - kaut maliņā pasēdēt un pāri melna vēdekļa maliņai paskatīties. Bet šo braucienu vairāk uzskatu nevis par sapņa piedalīties WGT īstenošanu, bet saņemšanos izdarīt ko tādu, ko neatļautos pat gadu iepriekš - ceļot vienai un un egoistiski uz turieni, kur gribu. Kas makten labi sapas ar WGT gūto atziņu - tu vari būt tāds, kāds vēlies!

Plāns bija tāds - trips no 20.līdz 24.maijam, 2 naktis Berlīnē, 2 Leipcigā.
Pirms brauciena aktīvi meklēju internetā informāciju un padomus, daži tiešām noderēja, tāpēc padalīšos arī praktiskos ieteikumos.

Par Berlīni ceļotājam nav jāsatraucas - tur ir riktīgs vācu ordnung (kārtība), visur ceļa norādījumi un pilsēta ir gana labi pārskatāma un ievērojamākās vietas ar kājām izstaigājamas. Īpaši ērti, ja viesnīca ir centrā (Mitte). Īpašs paldies Tēgeles lidostai par to, ka no tās tik eleganti viegli var nokļūt centrā. Iekāp TXL autobusā, kas ir pie izejas no lidostas (turklāt pie biļešu būdiņas bija onkulīts, kurš i ceļu parādīs, i pateiks kāda biļete labāk pērkama) un pustundas laikā esi Aleksī (tā vācieši dēvē Aleksanderplaci)  vai nu ar vienvirziena biļeti 2.70(kas derīga 2 stundas), vai dienas 6.90 rociņā.
Tā kā viesnīcā iečekoties varēju tikai no 14.00, bet ierados rīta pusē, biju izstrādājusi plānu Aleksī iekāpt tūristu HopHop (var kāpelēt iekšā un ārā, pieejami izvēlei vairāki maršruti) autobusā un ar visu ceļasomu braukāties un pa lodziņu lūkoties uz Berlīni, izlemjot, kuras smukvietas vēlāk izstaigāšu ar kājām. Plāns bija labs, tikai nevajadzēja pirkt 2 dienu biļeti. Gana ar viendienīti.Turklāt jāņem vērā, ka tūres busiņš braukā tikai līdz 16.00, tā kā vakarīgo vai naksnīgo pilsētu tāpat kājiņām vien jāizstaigā.
Biļeti pirku šeit HopHop




Iz pašas pieredzes iesaku noīrēt viesnīcu centrā, izstaigāt tūristvietas un tad saņemties un aizbraukt uz tiem rajoniem, kur visi tūristi neaizbrauc - Špandau un Kreizberg.
Jo Berlīnes centrs ir glīts lielpilsētas rajons, kur smukvietas jāmeklē pēc kartes un tās viegli atrodamas, bet atstāj mazuma piegaršu. Galu galā Berlīne kara laikā tika 70% nograuta. Tagad var apbrīnot kā pilsēta ir iecēlusies no drupām un aplūkot daudz moderno augstceltņu. Bet man pietrūka ierasto ,,vecrīgas" skatu.. Tāpēc devos uz Špandavu, kur sajutos kā dzimtajā Kuldīgā - bruģētas ieliņas, mazas smukas mājiņas un vācu tūristi. :)



Tur beidzot paēdos slavenās vācu desas. Ko man servēja pikta bufetniece, kraujot man uz šķīvja to, ko rādīju ar pirkstu. Jo vācu valoda ir pāri visiem citiem saziņas līdzekļiem. Ja nemāki tajā locīt mēli, tad strādā ar rokām! Arī bufetniece čakli strādāja ar rokām, visiem tās desas sagriežot. Laikam baidās, ka bāzīs to desu veselu mutē un aizrīsies kāds nejēga..


Berlīnes metro pārsteidz ar to, ka nav jādodas dziļi pazemē kā Parīzē vai Londonā. Nokāp stāvu zemāk un metro ir klāt!



Nav nekādu biļešu kontroles vārtiņu, jo vāciskais ordnungs paredz to, ka apzinīgs pilsonis nekad nebrauks bez biļetes un labprātīgi to apzīmogos tādā mazā un knapi atrodamā aparātiņā pie paša metro ceļa. Vai TXL autobusā pie šoferīša kabīnes. Protams, Berlīnē nav tkai šitas buss, bet vesels lērums to un tramvaju. Bet man tas TXL tā sildīja sirdi ar ērto nokļūšanu no un uz lidostu! Var izkāpt un iekāpt arī citās pieturās, protams.


Tā kā ceļoju viena, man nebija jāapmeklē mākslas muzeji, zoodārzs un jākāpj kaut kur palūkoties uz pilsētu no augšas - ko parasti darīju citu ģimenes locekļu dēļ. :) Vienīgais muzejs, kur biju - Filmhaus.


Burvīgs ceļojums kino vēstures labirintos gar TV monitoriem, kur rāda filmu fragmentus. Un var aplūkot M.Dītrihas tērpus.
Protams, nevarēju neaplūkot savas meitas vārdā nosaukto pieminekli. Vācieši to sauc par Zelta Elzu. Un es nekad neesmu šaubījusies, ka mana Elza ir zelta vērtē. :)



Divas dienas Berlīnē man bija gana. Turklāt zināju, ka atgriezīšos un pirms mājupceļa vēl ko aplūkošu.

Tad nu bija laiks jaunam izaicinājumam!
Mani visvairāk šajā ceļojumā biedēja doma, ka netradīšu, kur iekāpt autobusā uz Leipcigu. Tāpēc kā padomiju pieredzējuša persona jau stundu pirms vajadzīgā laika riņķoju ap Aleksaderplatz, meklējot autobusa piestātni. Atradu. Un stundu tur stāvēju, baidīdamies, ka stāvu ne tur... Kad pienāca autobuss, iekāpu un turpināju baidīties, ka ne tur iekāpu... Tikai Berlīnes autoostā, kur sakāpa melni tērpti goti, noticēju, ka esmu pareizajā autobusā, kurš dodas pareizajā virzienā.


Braukt ar autobusu ir lēti un ērti - tāds ir secinājums. Biļetes turp un atpakaļ kopā izmaksāja 20 eiro. Un no tā Alekša autobusi kursē ne tikai uz Leipcigu, bet arī uz citām Vācijas pilsētām, pat uz Amsterdamu (neVācijas pilsētu). Biļetes nopirku internetā https://www.flixbus.com/ un tā baidīšanās par iekāpšanu ne tur ir pārspīlēta, jo pie autobusa tak ir cilvēciņš, kas to biļeti pārbauda un nepareizā busā jau nu nelaidīs.

1.daļas noslēgumā - jautrs, richtig vācisks šlāgeris ar gotisku piesitienu. Hop! Hop! :)