trešdiena, 2010. gada 28. jūlijs

SIEVIETE AR KULAKU

Internets ir kā silikona krūtis. Izskatās smuki, bet nepamet sajūta, ka tas nav pa īstam. Tāpēc jāiet ielās! Nolēmu izkustēties un aiziet līdz trolejbusa pieturai. Pastaigājos, izlikos, ka gaidu transportu, bet patiesībā uz citiem Pārdaugavas cilvēkiem paskatījos un savu jauno kleitu notestēju (krūtis krīt ārā no polsteriem, bet citādi pieguļ labi).
Blakus pieturai ir mazs puķu tirdziņš. Ja tā var saukt pie saviem puķu spaiņiem satupušas divas pavecas sieviņas. Redzu viņas tik bieži, ka esmu izdomājusi vārdus. Lielo, brango sievu ar vējā aprauto seju, kas stīvi sēž, savus spaiņa lieluma kulakus uz ceļgaliem uzlikusi, es saucu par Velgu. Otru - mazu, ņipru sieviņu ar tik plānu deguntiņu, ka gaisma spīd cauri, to es saucu par Līzi. Nemierīgā Līziņa bieži lec kājās un skrien līdz ielas malai palūkoties uz transporta plūsmu. Atpakaļ atskrējusi, viņa ziņo par situāciju savai milzu kolēģei. Bet tā nekustīgi sēž un lūkojas tālumā. Jūtams, ka Līziņai gribas izkustināt ne tikai kājas, bet arī mēli. Pārdevusi mazu ziedu pušķīti, Līze nonāk pie svarīgas atklāsmes.
Līze. Zini, kāpēc pie manis vairāk pērk? Es smaidu!
Velga pagriežas un palūkojas lejup uz Līzi.
Velga. Tas, ka mute vaļā, vēl nenozīmē, ka smaidi. Pieregulē protēzi.
Līziņa spītīgi izslej savu deguntiņu.
Līze. Es vienmēr esmu mīlīgāka bijusi! Jau kopš skolas laikiem. Tu zini.
Velga. Kā nu nezināšu. Viss pagasts smej par to mīlīgumu. To, ka vienmēr visiem pa priekšu savu pakaļu grozi, to sauc citā vārdā uz burta m.
Līze. Tev skauž!
Velga. Kas man varētu skaust?
Līze. Ka es smukāka! Skolas ballēs tu vienmēr sēdēji malā, kamēr es dancoju. Tas ir fakts, ka tev skauž!
Velga. Fakts ir tāds, ka tev ģīmis čokurā savilcies! Bail iedomāties, kas notiek citās vietās. Visi zina, ka tu pa šitiem daudzajiem gadiem esi krietni nolietota.
Līze. Es neesmu nemaz tik veca! Varbūt es par puķu naudu sev šito, plastisko operāciju uztaisīšu. Ir tādas špricītes - iedur un ģīmis izlīdzinās!
Velga. Bet nav tādas operācijas, ar kurām smadzenēs kādu rievu varētu ieveidot.
Līze. Domā, ka vidusskolu pabeigusi, baigā gudriniece, ne? Man ir sava dzīves gudrība.
Velga. Tu naivi notici katram garāmgājējam un tad puņķojies, ka atkal pavesta un pamesta. Baigā dzīves gudrība!
Līze. Bet tu tikai pusmūžā pie vīrišķa tiki! Droši vien pagaidīji, ka vecajam acis vairs tik labi nerāda un tad caps! Ar savu lielo dūri kā piespiedi pie sienas, tā līdz šimbrīžam nav atlipis.
Velga. Pie tavām sienām tik pašas jaunības atmiņas un apdzeltējusi kinoaktiera bilde.
Līze. Man toties ir ko atcerēties! Es ar saviem vīriešiem tik interesanti par mākslu parunājos.
Velga. Par kādu mākslu? Tu divdesmit gadus neesi teātrī bijusi.
Līze. Es divas izrādes televizorā redzēju!
Velga. Tad tāpēc tie maitas tik ātri skrien no tevis pie nākamās, ko? Par divām izrādēm jau gara saruna nesanāk.
Līze. Nevajag man nekādu teātri. Es pati māku. Es dziedu!
Velga. Ak, tā brēkāšana no tavas sētas puses būtu dziedāšana?
Līze. Atšķirībā no tavas dzimtas sievietēm, kurām miesa liela, bet balstiņa sīka, mūsējām visām balsis kā taures!
Velga. Ka es tavā taurē vecas pujenes neiebāžu!
Līze. Ja tu šitā pret mani, es padziedāšu tavam laulenim. Redzēsi, ka viņam patiks! Viņš jau smok nost zem tā tava...
Līze nespēja turpināt, jo atradās metru virs zemes, sagrābta Velgas milzīgajā kulakā. Velga ierēcās un uz mirkli pieklusa visa Pārdaugava.
Velga. Viņš ir manējais! Ja tu viņam tuvosies, es tevi kā sapujušu ābolu pret garāmbraucošu trolejbusu izšķaidīšu! Neaiztiec to, kas mans!
Velga nometa Līzi atpakaļ vietā, apsēdās un sastinga kā piemineklis. Pēc mirkļa bija redzams, ka Līziņa pikti uzšļaksta ūdeni no sava spaiņa Velgas mugurai. Velga nepakustējās.
Noklausījusies, es domāju, vai uzdrošinātos tik atklāti cīnīties par savu laimi, ja kāda svilpaste apdraudētu manu ģimeni? Vai izliktos, ka mani tas neuztrauc? Kas zina…
Dažkārt dzīvē noderētu tāda liela dūre, kurā sagrābt savu laimi un nelaist vaļā!

otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

TETOVĒJUMS

Draudzene mani apgaismoja, ka iepazīšanās portāla profila bildē es izskatoties pēc izsalkušas peles, kura sen nav baudījusi kvalitatīvu sek.., tpfu, sieru. Vajag, lai manī jūtams panteras spēks, kaķenes lokanums un lauvmātītes pašapziņa. Internetā cilvēks var pārtapt par jebko, varot atrast sev citu identitāti.

Es pārtapu. Tagad bildē man ir melni, gari mati ar izbalinātām šķipsnām, notetovētā roka ar pirkstu taisni baksta vērotāja acī un saka – panāc šurp! Sejā koķets smaids, mazliet atsegts plecs, uz kura uztetovēts tauriņš. Nezinu gan, kas ir šī meitene realitātē, bet ceru, ka viņa atrodas tālu prom no manas pasaulītes.

Pēc īsa brīža jau pirmā vēstule – vai man būšot kāda brīva vieta, kur viņam parakstīties? Rupeklis, ne? Nebūšu nekāda paraksties-un-iemet-atvilknē meitene! Nedēļas laikā pastkastītē sabira vēstules ar ,,Čau, smukā! Sveiks, asumiņ! Meklējam trešo! Vai nevēlies nerātnu seksu?, u.t.t. repertuāru. Beidzot saņēmu cerīgu vēstījumu ar veseliem četriem teikumiem, no kuriem viens - vai vēlies izjust kā taviem matiem pieskaras vējš? O, vēlos gan un ātri uzklikšķināju šī puiša profilam. Hmmm… Nez, kāds viņš izskatās bez ķiveres un saulesbrillēm? Visu bildi aizņem milzīgs motocikls un tik no tālienes saredzams miglains vīrieša augums. Cerams, ka vismaz par moci viņš ir lielāks!

Baikera lielākā bagātība esot meklējama starp kājām. Bez zemteksta. Un tas, kas starp kājām, neesot tehnika, bet bauda. Atkal bez zemteksta.

Uzrakstīju - vai tik tas vējš nebūs par stipru, nenopūtīs mani dubļos?

Tas nenotiks, man atbild. Tāpēc jau esot domāta vīrieša mugura, aiz kuras tādam tauriņam kā man paslēpties. Cik mīļi, vai ne? Iesaistījos sarakstē. Atskaitījāmies par nesen skatītajām filmām, lasītajām grāmatām un mīļākajām alus šķirnēm. Man ir grēks – kaislība uz tumšo alu. Viņam tas patika, bija gatavs mani izpeldināt alus okeānā. Uh! Viņa mīļākā filma esot multene Karalis Lauva. Ah! Alus okeānā iebira aizkustinājuma asariņa. Aiz skarbās ārienes noteikti slēpjas jūtīga dvēsele.

Sākumā lauzos un nepiekritu tikties. Bet pārāk ilga laušanās ir nepieklājīga.

Sarunājām tikties Alus dārzā. Vispirms piekritu, tikai pēc tam attapos, ka nemaz nelīdzinos bildē redzamajai meitenei. Uzrakstīju, ka ir jau kāds laiciņš pagājis, kopš bilde tapusi, vai viņš spēs piedot izmaiņas? Viņš atbildēja, ka būs jau labi, galvenais, ka mūsu dvēseles tik labi saprotas. Lai mazinātu sirds nemieru, aizgāju pie friziera un nokrāsoju matus. Melnus ne, bet tādus tumšākus. Divas šķipsnas izbalināju. Tad es iegāju tetovēšanas salonā. Tas puisis man vēl tagad murgos rādās! Ja cilvēks piedzimstot ir kā balta lapa, tad šis savos 30 bija trīsreiz pārrakstīts un četrreiz pārpublicēts. Viņš priecājās kā bērns manu balto miesu pētīdams. Te ir tik daudz vietas, viņš kliedza! Tikai mazītiņu rozīti, es bailīgi stīvējos pretī. Nebaidies, meitenīt, es tev iedošu pretsāpju zāles. Kad nu nosauca par meitenīti, tad ļāvos iedzert ko nomierinošu. Un aizmigu! Kad pamodos, mana mazā rozīte bija ieguvusi pārplaukušas pujenes apmērus.

Roka sāp, sirds trīc, nervi kauc pēc tumšā alus - tāda es devos uz randiņu. Sāku nodoties sapņiem, ka viņš nebūs nekāds skarbais džeks, līdz ieraudzīju pie alus sētas atslieto motociklu. Viņam rokās būšot kāds priekšmets, pēc kura es varēšot viņu uzreiz atpazīt. Priekš kam, ja moci jau atpazinu? Pamanīju arī plato, ādas jakā tērpto muguru un drosmīgi devos turp. Ko vairs zaudēt, ja roka tāpat izcūkota ar pujeni!

Netiku līdz platajai mugurai, jo kājās piecēlās pie blakus galdiņa sēdošais vīriešu kārtas pārstāvis ar Karali Lauvu – mīksto rotaļlietu rokās. Atpazinu.

Uztetovētā pujene uzreiz novīta. Melis! Labāk būtu uzmākusies tam baikerim!

Labi, ka neiegādājos ādas bikses un jaku, jo tas onkulis spēj uzstīvēt savu kārno dibenu tikai uz velosipēda un arī tad ar mazbērnu palīdzību.

Tikai nevajag man bāzt acīs, ka es arī iztaisījos par citu. Nu un? Tā bija mazā sieviešu viltībiņa.

Iešu atpakaļ uz tatoo salonu. Lai iededzina manā miesā – Ieeja tikai īstiem vīriešiem!

pirmdiena, 2010. gada 26. jūlijs

FITNESS

Reģistrējos iepazīšanas portālā. Jau nedēļu gaidu vēstules, bet esmu saņēmusi tikai vienu ar ,,Čau!“ Un vairāk nekā. Ne šajā vēstulē, ne pastkastītē. Varbūt nav pareizā profila bilde? Drīz ielikšu vienu pilnā augumā. Esmu sākusi nodarboties ar skriešanu. Tikšu ne tikai pie sportiska auguma, varbūt izdosies arī laimi aiz astes noķert!

Gandrīz jau izdevās.

Skrēju tuvējā parkā. Attapos, ka jāiesildās, piestāju skvēriņā un centos aizsniegt pirkstgalus. Tad parādījās Viņš! Esot fitnesa treneris un vēloties man ieteikt dažus iesildīšanās vingrinājumus, vai drīkstot? Atļāvu. Vīrietis izstaipīja savas muskuļainās rokas un demonstrēja vingrinājumus pēdu saitēm. Nezinu, kur man tās saites uz kājām sākas un beidzas, bet jutu, ka saite veidojas starp mums. Sasitu plaukstas un jūsmoju, cik viņš pats labi uztrenējies. Mēle nostrādāja profesionāli, jo misters Fitness lepni izslējās un ierosināja vakarā tikties, lai viņš varētu man pastāstīt vairāk par sportu kā dzīvesveidu. Piekritu! Skriešus devos mājās, lai sagatavotos pārrunām. Kā Afrodīte cēlos no vannas putām un noliktajā laikā biju noliktajā vietā.

Viņš ieradās tērpies spīdīgā likras ūdenslīdēja kreklā, kurš izcēla katru bicepsu, tricepsu un visas citas muskuļu grupas. Mulsu, jo baidījos skatīties zemāk par jostas vietu - ja nu tur arī viss tikpat apspīlēts... Labi, ka viņš bija runātīgs. Jau trīs gadus apkopojot visu jaunāko informāciju par fitnesu, nepalaižot garām nevienu modernu tendenci. Malkoju sulu un cerēju, ka nepārstāstīs visas iekrātās zināšanas. Klausoties uzmanīgi sekoju katra muskuļa izmaiņām. Tie saspringa un atbrīvojās, saspringa un atbrīvojās... Tā aizrāvos ar pētīšanu, ka nepamanīju viņa runu plūdu apstāšanos. Ieraudzīju jautājošo skatienu un automātiski piekrītoši pamāju. Izrādījās, viņš ierosinājis aizstaigāt līdz sporta preču veikalam, lai es nopērku jaunas, skriešanai piemērotākas kurpes. Tie, kas apgalvo, ka vīriešiem nepatīk iepirkties, nekad nav bijuši ar fitnesa fanātiķi sporta veikalā! Man atklājās pilnīgi jauna pasaule, kurā cilvēki izpēta katru zoles izliekumu, katru kurpi loka un testē, runājas ar pārdevējiem par trikotāžas un sintētikas savstarpējām attiecībām tā, it kā tās nesen būtu aprecējušās viena ar otru. Lai tiktu pēc iespējas ātrāk ārā, nopirku pirmo ieteikto kurpju pāri. Pie kases stāvot, nejauši palūkojos uz jauniegūtā drauga likras apspīlēto gurnu rajonu, tāpēc īsti labi neatceros, cik samaksāju.

Tuvējā parciņā viņš man palīdzēja apvilkt jaunos apavus un mēs devāmies mazā testa skrējienā, kura finālā, kā gadījies, kā ne, bijām nokļuvuši viņa dzīvesvietas tuvumā. Viņš man piedāvāja masāžu nogurušajām kājām. Vai tad es varēju atteikties? Telefona rēķinam paredzētā nauda iztērēta par kurpēm, vajag gūt arī kādu pievienoto vērtību!

Dzīvoklis izskatījās pēc trenažieru zāles. Laikam viņš guļ uz velosipēda un masāžu veiks, piestiprinot mani pie līstekām. Bet tad ieraudzīju pie sienām salīmētos puskailos skaistuļus! Eh, ja tie varētu izkāpt no plakātiem un kolektīvi mani izmasēt... Misters Fitness stāstīja par savu treniņu grafiku, līdz beidzot nonāca pie nesen iegūtā masiera sertifikāta un lielais piedzīvojums varēja sākties. Štrunts par tām tupelēm, masāža bija to vērta! Arī pēcāk notiekošais ,,tas“ likās lielisks. Ir no tiem sportistiem kāds labums, tā es jums, dāmas, teikšu!

Pamodos tikai no rīta. Palūkojos uz blakus guļošo. Miegā visi vīrieši, lai kas arī viņi būtu pēc titula vai amata, izskatās pēc mīļiem puikām, kas tā vien grib pasūkāt īkšķi. Manī pamodās izsalkums un es meklēju virtuvi.

Labi, ka tur bija vismaz ūdens! Jo pārējais, kas attāli līdzinājās ēdamai vielai, bija safasēts bundžiņās un glīti sarindots uz plauktiem. Sapratu, ka brokastis nesagaidīšu un klusiņām devos prom.

Pēc tam sēdēju kafejnīcā un ēdu eklērus. Bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo jutos krietni pasportojusi. Žēl, ka jaunās kurpes aizmirsu pie mistera Fitnesa.

Varbūt manā pastkastītē ir jauna vēstule? Varbūt man gaidāma vēl kāda neaizmirstama tikšanās?