BB DODAS PIE SKATĪTĀJIEM

Pirmizrāde ir notikums autora dzīvē, kurā viņš ir vismazāk nodarbinātā persona. Aktieri var atkārtot tekstu, gaismu meistars ieskrūvēt spuldzīti, skaņotājs pārbaudīt vadus, bet režisors dot pēdējos norādījumus. Producents vispār ir aizņemtākā persona - steidz sagaidīt viesus un preses pārstāvjus.
Bet autors...
Autors izskatās šādi -

Mja.. Birbeles briļļu stikli zaudē cīņā ar vīna glāžu vēsi tukšo iztukšoto stiklainību...

Neizbēgami pienāk BRUŅOTA UN BĪSTAMA izrādes sākums. Ar gadiem esmu uztrenējusies un ne kā ,,Tāda es esmu" pirmizrādē nemaz nedrebu un neraudu, tikai pieklājīgi smaidu. Tā īpaši stīvi. Un cenšos pazust krēslā, lai Zanīte mani neredz un nenobīstas no mana pieklājīgi nepieklājīgā smaida.

Iebildums man tikai viens! Kāpēc Stethemam mugurā krekls, ko?!!! Kur ta redzami tie muskuļi, par kuriem ir runa.. Bet varbūt tā labāk.. Jo kad pāri 40, tak jāraksta tikumīgāki teksti, nevis par Džeisona vēdera muskulatūru...
Nolemts.Nākamā luga būs par krustadūriena izšūšanas čempioni, kura vakaros skandē dziļu domu caurvītas dziesmas pašas šūtā tautastērpā. Nebūs vardarbības un seksa! Vairs neies bojā neviens balons kā šajā izrādē!

Uh... Viss beidzas laimīgi, skatītāji pēc starpbrīža atgriežas zālē, izrādes beigās aplaudē, autore kā nebūt tiek uz skatuves, solīdi paklanās un nemainīgi pieklājīgi smaidīdama saņem ziedus ... un sākas galvenais - bankets. :)

*****

Kapusvētkos noklausīta saruna.

Sarunājas divas sirmas kundzes. Pēc pretīstāvošo paziņu ģimenes dzīves apraksta un zīmīgi piktiem skatieniem uz kaimiņu meitas pusi, kas nedzied, bet tikai muti plāta, kundzes uz brīdi pieklusa, lai saklausītu vismaz divus teikumus no mācītāja runātā, bet tad atkal viena no viņām iebakstīja otrai sānā.

- Ui, atceries šito Vidusleju Pēteri? Nabags atbrauca uz kapiem jaunu soliņu mātei uzlikt. Bet pats jau vecs, knapi kust, un kā cēla to beņķi, tā nokrita beigts un pagalam. Sirds laikam. Abet viņa Mārīte, tā tik dusmīga, sak, šamējais to speciāli viņai nodarījis, tik nejēdzīgā vietā nomiris! Redz, tagadiņ no kapiem jāved uz mājām, apstāvēšana, un tad atpakaļ uz kapiem. Lieks ceļa gabals. A benzīns ta dārgs!

- Tā nu gan ir riktīga suņanagla! Sauju benzīna savam vecītim žēl. Ka tik pašai nesanāk vannā uz mūžu aizmigt un viņas atradēju līdz nāvei ar saviem noļekušajiem pupiem pārbiedēt!

Mācītāja piktais acu skatiens apklusināja kundzīšu ķiķināšanu.

Reklāmas pauze.

,,Kapusvētku PR“ pirmizrāde 20.oktobrī!

Izrādes

23.un 31.oktobrī

4.un 9.novembrī.

Biļetes pieejamas www.bilesuparadize.lv 

PUIŠI UN APELSĪNI

Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.

Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.

Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.

Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais.  Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:

"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".

Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.

Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.

STROIKA-NEDASTROIKA

Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.

Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!

Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“

Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!

Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.

Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...

Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.

Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.

Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.

Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.

Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.

Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.

JAUNĀ VRONSKA CIEŠANAS

Vēl aizvien manī skan valsis un aktieri griežas dejā pēc Nacionālajā teātrī noskatītās ,,Annas Karēņinas“. Tas labi.

Daudz domu neliek miera un alkaini lasu romānu. Arī labi, vai ne?

Bet ir kas tāds, par ko kliegt gribas!

Tātad. No ,,Karēņinas“ gaidīju, lai man izrauj sirdi un kopā ar Annu pamet zem vilciena. Es gribēju raudāt līdzi aiz sāpēm, ka arī man  (neteikšu, cik gados!) – varētu gadīties iemīlēties un dzīve sagrieztos tā, ka nāktos no tās sāpīgi izkrist.

Tā vietā Anna cēli cieš viena un Gruzdova kungs krata ar pirkstu – ,,Uzmanies, sieviete, pārgulēsi ar citu, par savu bērnu aizmirzdama, vai ku būs slikti! Lai morfijs ar tevi un vilciena brīdinošā taure ausī!“

Bet es, naivā sieviete, gribēju līdzdzīvot  mirkļos, kad rodas jūtas un sāpēt kopā tad, kad kaislība gaist. Domāju, lielākais vairums skatītāju teātrī meklē emocijas. Vai tad skatītājs nāk uzzināt par tā laika sabiedrības dzīvi un atcerēties, kas tur īsti Tolstoja romānā notika? Tam labāk noder grāmata un internets.

Lielākais sāpinātājs ir ,manuprāt, neveiksmīgs dramatizējums. Mazu ainiņu virkne īsi pārstāsta romāna saturu, nekur neiedziļinoties.

Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?

Es labāk skatītos 3 ainas par to, kā viņi atrod to īpašo viens otrā, nekā kārtējo ,,iekšējo monologu“, kurā tiek paskaidrots, kas te notiek un kas mums jāsaprot.

Nenoliedzami, parādīt mīlestības rašanos ir grūts uzdevums. Romānā mēs to vērojam ar Kitijas acīm, kur tā veidojas uz viņas pašas sagruvušo sapņu drupām. Tad vismaz varēja akcentēt to, kā Anna izbauda kaislīgo pielūgsmi. Viņa dabū krutāko džeku ballē! Es gribu redzēt, kā viņai acis deg, un aiz skaudības iekosties somiņā! Bet nekā...

Ja nekas netiek uzbūvēts, tad nav ko sagraut, un ciešanas, lai cik skaisti noformētas, izskan tukšumā.

Varbūt kaisle bija jānojauš zābaku atšņorēšanas ainā?

Tajā vietā es iekšēji kliedzu  no zāles - vairāk seksa, Liuzinik! Lai rokas trīc ne jau aiz uztraukuma sapīties kurpjšņorēs, bet aiz tā, ka gribas to sievieti tik ļoti, ka varētu apēst abus zābakus bez uzdzeršanas.

Jā, aktrise Indra Roga norunā monologus ar sāpi un prasmīgi. Bet, nu un? Kāpēc es blakus rindās nedzirdu šņukstus, tikai pieklājīgu klepu?

Laiciņu atpakaļ redzēju pēc Bulgakova stāsta ,,Morfijs“ uzņemtu filmu, kur skarbi parādīta no šīs narkotiskās vielas atkarīga cilvēka dzīve. Ja Anna tik ilgu laiku ,,sēž uz morfija“, ko mums izrādē vairākkārt norāda, viņa ir īstena narkomāne.

Tāpēc, tad, kad Anna sāk pārmest Vronskim, ka šamējais, redz, nemīl vairs tā kā viņai gribētos, prasās teikt – marš zem vilciena, nepateicīgā sieviete!

Jo – ko ieguvis Vronskis? Viņš ir pametis karjeru, vēlas veidot savu ģimeni ar sievieti, kuru mīl, gribētu vēl bērnus, uzlabo māju – bet tajā viņu gaida no morfija atkarīga histēriķe, kas nemīl viņu kopīgo meitu, bet visu laiku vaimanā pēc sava dēla.

Žēl jaunā vīrieša.

Nacionālais teātris varētu izpārdot ,,Vakarus ar Vronski.“ Atrastos gana daudz sieviešu, kas labprāt grieztos valsī ar grāfu un pēc tam mierinoši ,,paturētu rociņu“. :)

 Eh, sasmelšos vēl zinības un spēku, uzrakstīšu lugu par mūsdienu Annu – sievieti starp kaislībām, pienākumiem, mīlas priekiem un zaudējumiem.

Arī mūsdienās sabiedrība piesistu krustā sievieti, kas pamestu savu dēlu mīļākā dēļ, vai tad ne?