Vēl aizvien manī skan valsis un aktieri griežas dejā pēc Nacionālajā teātrī noskatītās ,,Annas Karēņinas“. Tas labi.
Daudz domu neliek miera un alkaini lasu romānu. Arī labi, vai ne?
Bet ir kas tāds, par ko kliegt gribas!
Tātad. No ,,Karēņinas“ gaidīju, lai man izrauj sirdi un kopā ar Annu pamet zem vilciena. Es gribēju raudāt līdzi aiz sāpēm, ka arī man (neteikšu, cik gados!) – varētu gadīties iemīlēties un dzīve sagrieztos tā, ka nāktos no tās sāpīgi izkrist.
Tā vietā Anna cēli cieš viena un Gruzdova kungs krata ar pirkstu – ,,Uzmanies, sieviete, pārgulēsi ar citu, par savu bērnu aizmirzdama, vai ku būs slikti! Lai morfijs ar tevi un vilciena brīdinošā taure ausī!“
Bet es, naivā sieviete, gribēju līdzdzīvot mirkļos, kad rodas jūtas un sāpēt kopā tad, kad kaislība gaist. Domāju, lielākais vairums skatītāju teātrī meklē emocijas. Vai tad skatītājs nāk uzzināt par tā laika sabiedrības dzīvi un atcerēties, kas tur īsti Tolstoja romānā notika? Tam labāk noder grāmata un internets.
Lielākais sāpinātājs ir ,manuprāt, neveiksmīgs dramatizējums. Mazu ainiņu virkne īsi pārstāsta romāna saturu, nekur neiedziļinoties.
Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?
Es labāk skatītos 3 ainas par to, kā viņi atrod to īpašo viens otrā, nekā kārtējo ,,iekšējo monologu“, kurā tiek paskaidrots, kas te notiek un kas mums jāsaprot.
Nenoliedzami, parādīt mīlestības rašanos ir grūts uzdevums. Romānā mēs to vērojam ar Kitijas acīm, kur tā veidojas uz viņas pašas sagruvušo sapņu drupām. Tad vismaz varēja akcentēt to, kā Anna izbauda kaislīgo pielūgsmi. Viņa dabū krutāko džeku ballē! Es gribu redzēt, kā viņai acis deg, un aiz skaudības iekosties somiņā! Bet nekā...
Ja nekas netiek uzbūvēts, tad nav ko sagraut, un ciešanas, lai cik skaisti noformētas, izskan tukšumā.
Varbūt kaisle bija jānojauš zābaku atšņorēšanas ainā?
Tajā vietā es iekšēji kliedzu no zāles - vairāk seksa, Liuzinik! Lai rokas trīc ne jau aiz uztraukuma sapīties kurpjšņorēs, bet aiz tā, ka gribas to sievieti tik ļoti, ka varētu apēst abus zābakus bez uzdzeršanas.
Jā, aktrise Indra Roga norunā monologus ar sāpi un prasmīgi. Bet, nu un? Kāpēc es blakus rindās nedzirdu šņukstus, tikai pieklājīgu klepu?
Laiciņu atpakaļ redzēju pēc Bulgakova stāsta ,,Morfijs“ uzņemtu filmu, kur skarbi parādīta no šīs narkotiskās vielas atkarīga cilvēka dzīve. Ja Anna tik ilgu laiku ,,sēž uz morfija“, ko mums izrādē vairākkārt norāda, viņa ir īstena narkomāne.
Tāpēc, tad, kad Anna sāk pārmest Vronskim, ka šamējais, redz, nemīl vairs tā kā viņai gribētos, prasās teikt – marš zem vilciena, nepateicīgā sieviete!
Jo – ko ieguvis Vronskis? Viņš ir pametis karjeru, vēlas veidot savu ģimeni ar sievieti, kuru mīl, gribētu vēl bērnus, uzlabo māju – bet tajā viņu gaida no morfija atkarīga histēriķe, kas nemīl viņu kopīgo meitu, bet visu laiku vaimanā pēc sava dēla.
Žēl jaunā vīrieša.
Nacionālais teātris varētu izpārdot ,,Vakarus ar Vronski.“ Atrastos gana daudz sieviešu, kas labprāt grieztos valsī ar grāfu un pēc tam mierinoši ,,paturētu rociņu“. :)
Arī mūsdienās sabiedrība piesistu krustā sievieti, kas pamestu savu dēlu mīļākā dēļ, vai tad ne?
"Ja romānā Annas sirds pirmoreiz ievēro Vronski tad, kad viņš cēli izrīkojas, iedodot naudu nelaimē nonākušai sievietei, pretstatā pārējo līdzcietībai tikai vārdos, šis iemesls taču ir būtiskāks par pāris skatieniem ballē, lai arī cik mērķtiecīgi tie ir izspēlēti, vai ne?" Šis ir ļoti precīzi teikts! Lasu grāmatu (atlikušas pēdējās 300 lapas) un vēl joprojām nesaprotu, kāpēc Anna izvēlējās Vronski un kāpēc tieši tajā mirklī. Bet Tavs formulējums varētu būt tā īstā atbilde - kā pārsteidzoša reakcija tai formālajai pieklājībai un "galma tukšumam", ko viņa līdz šim redzējusi "sabiedrībā"; ka, lūk, viens patiesi līdzcietīgs cilvēks! Bet, lasot grāmatu, mans līdzpārdzīvojums pieder Kareņinam - viņš īstenībā ne pie kā nav vainīgs, jo ir tāds, kāds ir :D
AtbildētDzēstSveika! Pilnīgi piekrītu raksta sākumdaļai. Bet vai varam parunāt par to, kas seko aiz teksta"Bet, nu un?" ?
AtbildētDzēstVai pareizi saprotu jūsu domu, ka tieši izrādē viņa šķiet narkomāne un izrādes laikā gribas teikt - ak, ātrāk meties zem vilciena? Ja tā, tad es oponēju - tāda Anna ir arī romānā, šī līnija ir ļoti precīzi pārlikta uz iestudējumu, jo Annas atkarība no morfija un visi Vronski mocošie izgājieni ir jau Tolstojam, kurš jūtami nav Annas pusē un ar mokām izvelk Annas un Vronska līniju līdz galam. (Protams, neba nu man kritizēt Tolstoju, bet grāmatas pēcvārdā arī ir aprakstīts, kā viņu pašu vairāk interesējis Levina tēls un uzskati, ka Tolstojs alcis rakstīt nākamo darbu, bet bijis jāpabeidz Kareņina.)
Par pašu dramatizējumu - jā, arī man būtu gribējies tādu īsti kaislīgu izrādi, tikai un vienīgi par mīlestību, kaislību un pienākumiem, kur atmestas visas pārējās līnijas un tēli, kur tikai Anna, Vronskis un Kareņins dzīvo savās mīlestībās.
Linda
principā man izrāde patika! Vismaz mūzika.:)Pārsteidza Annas ciešā tuvība ar morfiju, ko tālajos sešpadsmit, lasot grāmatu, nebiju uztvērusi. Un, ja toreiz bija bezgala žēl Annas un viņas skaistās mīlestības, tad tagad redzēju sievieti, kura pametusi savu bērnu - un grozies kā gribi - tas vienmēr būs turpat. Es saku principā patika, jo nezinu, kā var uzlikt uz skatuves visu jūtu un pārdzīvojumu gammu, nerunājot nemaz par visām sižeta līnijām! Piemēram, vai jūs sapratāt, kādēļ fināla ainā tik izmisīgi tiek meklēta Kitija? Domāju, to saprata tikai tie, kam svaigi lasīta grāmata bagāžā. Un Tolstojam tik būtiskā Levana, arī viņa brāļa līnija...
AtbildētDzēstVēl - pirms pāris nedēļām LTV1 rādīja Annu Kareņinu ar Sofiju Morso galvenajā lomā. Dažas dienas atpakaļ biju redzējusi izrādi un jau pirmajā trešdaļā man kļuva garlaicīgi skatīties filmu! Jo - tās pašas ainas, tie paši dialogi - nu gandrīz. Tik līdzīgi redzējumi! Bet labāk lasīsim grāmatu.:)
Vineta
Es kā mazkulturāla persona, kas uz teātriem neiet, bet lūr Ugunsgrēku, esmu spiesta konstatēt, ka Luizniks ir čābīgs aktieris. Jo pat tai Ugunsgrēka vājprātā var redzēt, kurš aktieris ir kāds.
AtbildētDzēst