VIENKĀRŠO ĻAUŽU STĀSTI

Bērnībā kopā ar citiem sētas bērniem rotaļājos transformatoros un elektrības vadu ruļļos. Šitādu mantiņu mums netrūka, jo mājojām elektriķu darba vietas pagalmā.

Varbūt bērnības dēļ mana drošības sajūta smaržo pēc garāžām, kur vīri nošmucētos kombinzonos laistās ar mašīneļļām un, kur baiss noslēpums, ir - kā tētis var skatīties uz metināšanas liesmu caur darba ķiveres stikliņu, kuram kā es pārbaudīju, neko nevar cauri redzēt? Un, vai zinat, ka peļķē iemetot karbīdu (metināšanai vajadzīgs pulverītis), tas sakuļ ūdeni burbuļos? Es vēl tagad atceros karbīda smaržu un mani nekaitina vīriešu rokas ar netīriem nagiem, jo varbūt viņš tikko salabojis trubas kādā pagrabā.

Kāpēc gremdējos šajās atmiņās?

Nesen kāda twiteriste lepojās, ka izdevies ,,Drogu“ pārdevēju, kurai vienmēr jākomentē katra sava darbība un jāpiedāvā akcijas prece, apsteigt ar ,,labdien, jā, tā ir mana karte, un jūsu piedāvāto man nevajag“. It kā asprātīgi. Droši vien pašai asprātei nav nācies strādāt veikalā. Es gan zinu, ka dzīve var negaidīti pagriezties ,,ar kases otru pusi“, tāpēc spēju iedomāties sevi to meiteņu vietā. Ne jau tās pārdevējas ir šitādu mārketinga stratēģiju izdomājušas!  

Iedomājos, kā J.Liepnieks un J.Šleiers intervē elektriķi Jāni Krūmiņu. Liepnieka kungs tirda vīriņu kombinzonā, vai viņa ikdienas darbā ir saistošs Kanta kategoriskais imperatīvs? Uzdod šito jautājumu un jau iekšēji smej, ka nu tik Jānis norausies vēl vairāk kā Ella ,,Santas“ intervijā. Krūmiņa kungs dziļdomīgi nopūšas: ,,Visu dzīvi izmantoju imperatīva otro formulējumu – pret katru cilvēku izturies kā pret mērķi, nevis līdzekli. Redz, es skrūvēju spuldzītes, bet zem katras spuldzītes mājo dzīvs cilvēks.“ Kamēr Jurģis nu meklē kabatā pēc īpaši filozofiska strāvas trieciena, Šleiera kungs interesējas, vai jaunais IPod drīz spēs brīdināt par tuvojošos sprieguma zudumu vados? Krūmiņu Jānis kautri ieminas, ka neko nezin par tādu podu, bet ar vadiem esot tāpat kā ar cilvēkiem. Ja iesprauž nepareizajā kontaktā, ne spriegums būs, ne gaisma radīsies.

Menedžeru un projektu bīdītāju laikmetā mēs pērkam par lielu naudu biļetes, lai klausītos vienkāršo ļaužu stāstus teātrī. Mēs lepojamies, ka esam redzējuši Eiropas kino, kur bieži varoņi ir cilvēki no tautas. Vai sadzirdam viņus ikdienā?

Ja mums mājās saplīstu pods, neba polittehnologam Liepniekam zvanītu, vai ne?

Sūdu jūrā gudra filozofēšana nepalīdzēs. Tur noder tās rokas bez manikīra.