trešdiena, 2011. gada 28. decembris

Jauns šovs - AIVAS PĀRVĒRTĪBAS


Gribat dzīvi kā TV šovā? Sūtiet vēstulīti ,,Aivas pārvērtībām" un jūsu pasaule pagriezīsies uz saules apspīdēto pusi! Saģērbta fejas kostīmā ar brīnumnūjiņu rokās ieradīšos jūsu mājās, nostādīšu pie spoguļa un teikšu, ka esat neglīta, ģērbjaties bezgaumīgi, dzīvojat mājā, kur fenšuī ir salaists galīgā dēlī, un, ko tur slēpt, visa jūsu dzīve ir galīgā bezjēgā. Bet neuztraucieties, tāpēc jau es esmu šeit, lai visu neglīto samestu sarkanajā spainī. Ui, mazliet samuldējos par to spainīti - lai izmestu visu nederīgo no jūsu drēbju kaudzes un dzīves, vajadzēs veselu vagonu!
Tā, raujam vaļā skapja durvis. Nevajag sarkt, nevienai mums nav perfekta kārtība. Jo īpaši, ja skapis nav pēc fenšuī principiem pareizā vietā. Neticat? Pārstumiet pie pretējās sienas, un, skat, perfektās kaudzītēs salikti moderni un gaumīgi džemperīši.
Bet nu atpakaļ pie vecā skapja! Sameklēsim trīs komplektiņus dažādām situācijām. Trīs lietas, labas lietas, ir tāds tautas izteiciens. Bet - trīs lietas ne vienmēr ir trīs komplekti, tāpēc ņemsim vērā, ka samainot topiņu un svārciņus vietām, mēs neiegūstam citu komplektu, pat ja abi priekšmeti īpaši neatšķiras ne lielumā, ne formā.
Ko darīt, ja nevarat iedomāties 3 dažādas situācijas, jo gadiem ir tikai divas - darbā un mājās? Hm... Iedomājieties, ka svētku situācija ir tā reize, kad varat doties uz veikalu, nesatraucoties par naudas daudzumu maciņā. Pārāk neticama situācija? Liksim bēdu zem aizejošā gada, nākamais ne tādus vien brīnumus atnesīs! Varbūt...
Tad nu uz lidojošā paklāja dodamies uz veikalu, kur palīdzēšu orientēties veikalu plauktos! Nesakiet paldies, ko nu.. Turpmāk, kad ieiesiet apģērbu nodaļā, bailīgi lūkosieties apkārt, vai atkal kāds padomdevējs jums neraus ārā no rokām noskatīto kleitiņu. Baidīsieties paskatīties spogulī, un pareizi darīsiet! Jo es to nobūru, un, kad jautāsiet: spogulīt, spogulīt, saki man tā, vai esmu gaumīgi sakomplektējusi apģērbu, spogulis uz brīdi samulsīs un lēnām pārklāsies ar pelēku plēvi, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem.
Uzminējāt, ka neesmu nekāda feja, bet ragana?! Tā notiek, ja pārāk daudz klausās citu padomos, nevis dara to, ko vēlas katra paša sirds.
Eh, atmetīsim bailes un Jaunajā gadā rikšosim uz veikaliem un grābsim ciet visu ko gribas un kas patīk, un pat, ja nevaram atļauties nopirkt, var tak izpriecāties veikalu uzlaikošanas kabīnēs. Ņemsim līdzi draudzenes un sacentīsimies, kurai ātrāk izdosies uzstiept sev divus izmērus šaurāku keitiņu! Ja vēlaties pavisam ekstrēmu piedzīvojumu - brīdī, kad cenšaties uzstiepto kleitiņu novilkt un tā ir iestrēgusi jūsu krūšu rajonā, palūdziet palīdzību veikala apsargam.
Ekstrēmi priecīgu Jauno gadu!

pirmdiena, 2011. gada 12. decembris

KIVIČISMS


Ir procesi, kurus banku krīze nespēj ietekmēt. Beidzas šovs ,,Dziedošās ģimenes" un tauta izslēdz televizorus, lai atvērtu svaigi nopirktās grāmatas par Andriem. Interesanti būs apkopot pārdošanas datus, lai noskaidrotu, vai tautu vairāk interesē Lato Lapsas veiktie izrakumi prezidenta Andra Bērziņa dzīvē ,,Latvietis parastais", vai  mūziķa Andra Kiviča atskaite par sievām ,,Mana privātā dzīve".
Varēja taču tirgot jaunās andrgrāmatas komplektā! Salikt kopā abus nosaukumus - ,,Parastā latvieša privātā dzīve" un būtu lieliska Ziemassvētku dāvana, kas simbolizē mūsu latvisko dzīvīti, jo kurš gan ,,parastais" latvietis nav mazliet kādā fondā naudu pagrābis, mazliet pasportojis, bišku pamīlējis un kādu dziesmu uzdziedājis?
Es arī gribēju iegādāties to grāmatiņu par Kiviču. Bet bija kaut kā neērti. Tāds kā kauns. Grozījos veikalā un kaunīgi sarku. Ko citi padomās? Ja ar to grāmatu rokā satikšu kādu paziņu no kultūras darbinieku aprindām, būs jātēlo, ka pērku tikai tāpēc, lai dodos pie Kilblokas kundzes paust sašutumu, ka Andra grāmata ir izdota pirms Reinika memuāriem. ,,Jums jau tie andri dikti mīļi, - tā es solīšu klaigāt izdevniecības vadītājas kabinetā, - ,,vispirms izdevāt Andra Buļa dzejas pantus, tagad Kiviču Andris, kurš būs nākamais? Varbūt Andris Ērglis uzrakstījis atmiņu romānu ,,Kā mēs ar Virgu Dzimto valodu dziedājām?"
Vajadzētu tādiem kautrīgajiem kā es, grāmatnīcās izdomāt īpašo piedāvājumu - ietīt ,,dzeltenās" grāmateles neizpirkto žurnālu ,,Rīgas laiks" vākos un tirgot ar koda vārdiem zem letes. Vai arī paslēpt komplekta iepakojumā, kur virsū iesaiņota jaunā Umberto Eko grāmata. Šāda veida tirdzniecību varētu nodēvēt par kivičismu. Jo - neskati vīru pēc cepures un nespried par grāmatas saturu pēc vāciņa!
Jautāsiet, ko es piesienies Kivičam un viņa grāmatai? 
Es izlasīju dažas atsauksmes. Piemēram:
,,Varbūt izklausīsies neticami, bet Andra Kiviča grāmata tiešām ir mainījusi kā mani, tā manu dzīvi. Pilnīgi citādi skatos uz visiem tiem "gudrajiem", kas internetā komentē visu iespējamo, par ko ir sapratne ir par ko nav. " Jauki, vai ne? Manu dzīvi pat Bībeles lasīšana nevarēja izmainīt...
Ieslēdzu LNT, tur Kivičs stāsta par savu daiļradi Okartes jauniešiem, kuri pretendē tapt par latviešu mūzikas zvaigznēm. Iespaids ir grandiozs, jo viena no zvaigznītēm vēlāk apgalvo: ,,Vispār jau es grāmatas nelasu. Šito domāju varbūt izlasīt. Bet tad redzēju, cik bieza. Par desmit lapām vairāk nevarēšu."
Hm, ja nu šis skuķēns arī sadomā nākotnē rakstīt memuārus par savu tikšanos ar Andri Kiviču? Vienīgais labums būs tāds, ka tie nesanāks garāki par desmit lapiņām.
Ko darīt? Sagaidīt, kad andrgrāmatas nocenos par latu, vai pierunāt draugu pulciņu samest vienai uz visiem? Jo gribas zināt, cik tālu esam nonākuši savā kārībā uz izrādīšanos un, vai tiešām izdevniecības ir gatavas izdot un reklamēt jebko, ja vien ir iespēja nopelnīt. Bet, ja nu ir noticis brīnums un mums ir radies jauns, daudzsološs rakstnieks?
Jācer, ka reiz pienāks latviešiem tie laiki, kad rindas stāvēs nevis pie bankomātiem aiz bailēm no banku krīzes, bet drūzmēsimies pie grāmatnīcām aiz bailēm no stulbuma un neizglītotības.

pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

VIESĪBU SPĒLES

Valsts svētku brīvdienās izdomāju viesību spēli gada noslēguma ballītēm.
Tātad. Spēles vadītājs iedomājas sevi par folkloras kongresa dalībnieku, kuram jākāpj tribīnē un jāapraksta kādas tautasdziesmas saturs, bet citiem spēles dalībniekiem tā jāuzmin.
Izmēģinam! Miniet pirmo mīkliņu.
Šajā dziesmā kāds vīrietis piedzīvo nepatīkamu atgadījumu ar kādu no saviem apģērba gabaliem, bet tajā visā vaino zirgu. Viņš pats negrib kāpt no zirga, lai paceltu nokritušo lietu, bet pieprasa, lai kāda no klātesošajām sievietēm lien zem kumeļa kājām un to viņam padod.
Kad viesi izbrēkājuši iespējamās versijas, varat parotaļāties ar viņu nerviem un pirms pareizās atbildes demonstrēt savu intelektu, gari pļāpājot par dziesmu, un velkot laiku kā spēlē ,,Paņem 100 000, ja vari". Piemēram, es reflektētu par to, kāpēc to muļķi, kas lien zem kumeļa sauc par godīgu mātesmeitu, bet tās saprātīgās, kuras negrib locīties neveikla tēviņa dēļ, tās apsaukā par vīzdegunēm. Par ko tā?! Vēl pievērsīsim uzmanību tam, kā šajā dziesmā tiek saglabāta intriga. Dziesma sākas - kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīji. Mēs pēc šitā gribam ātrāk uzzināt, ko tas kumeļš nodarījis, bet nekā! Tālāk seko kaut kāds - trādi rīdi, rallalā! Velk garumā tāpat kā TV šovus, kur paredzētas dejas vai dziesmas, bet pa vidu ir tik daudz muldēšanas, ka atkal jāiet uz virtuvi pēc sviestmaizes, lai spētu sagaidīt nākamo priekšnesumu.
Kad ar savu pārgudrību esat nogurdinājuši iereibušo viesu prātus, varat pāriet pie otras mīklas.
Tā ir dziesma par putna spīdzināšanu. Nežēlīgs stāsts, bet ar jautru melodiju. Darbība notiek senajos laikos, kad nebija mobilo telefonu ar modinātājfunkciju. Tāpēc dzina pa ciemiem mājputnu, kuram katrā sētā bija jādzied. Iedomājieties, kā tas putniņš bija pārguris desmitajā sētiņā? Un katrā sētā jādzied trīs reizes! Pēc tādas skaņu dārdināšanas mobilajiem nosēstos baterija, bet nabaga gailītim vēl jāatgriežas pie savām vistām. Knapi dzīvs viņš aizvelkas mājās. Un kas tur? Tās klukstes jau mierā neliekas, dēj un kladzina, dēj un kladzina un vēl uz aplekšanu uzprasās. Gailīša žēl! Es raudu, kausoties ,,Kur tu teci, gailīti manu."
Trīs lietas, labas lietas. Tāpēc vēl viena.
Kas tā par tautasdziesmu, kas stāsta par starpdzimumu konfliktu, kur vīrietis prasa sievietei, lai tā apstrādā graudaugus un uzpilda viņa transportlīdzekli? Bet sieviete atsakās, jo šis vīrietis viņu intelektuāli neinteresē. Toties tādam, kas spētu apmierināt viņas prātiņu, tādam, kurš spētu sagādāt intelektuālo orgasmu, tādam vīrietim tautu meita gan auzas zirgam izsijās, gan benzīnu mersī salies.
Kad viesību dalībnieku prāti iesildījušies, izsludinam plātīšanās rotaļu, kurā uzvar tas, kas Ziemassvētku atlaižu laikā iegādājies visvairāk nekur nederīgu, bet nocenotu mantiņu.
Ticat vai nē, bet Ziemassvētku laiks tuvojas! Turamies braši!

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

RAIŅA STILĀ

Vēlēšanas beigušās, valdība izveidota, nu sajūta tāda, ka cirks aizbraucis.
Šad tad kāds jaunais ministriņš piesit kāju, ka demisionēs, ja viņa reformas neņems pa pilnu, bet citādi politiskais teātris kluss.
Kā izklaidēt valsts pilsoņus? Komerctelevīzijas draud kļūt pieejamas tikai par maksu, tāpēc sabiedriskās darīs visu, lai savienotu cirka izklaides un ziņu izklāstu vienuviet.
Eizenšteinam uzkrita ābols uz galvas, TV šefs sadzirdēja īstos vārdus īstajā brīdī. Ir mums politikas klasiķis, kuram skaistums nāk no iekšām un stila pērles birst no lūpām neierobežotā daudzumā. (Būtu tās satiksmes ministra krēslā sēdēdams, naudā pārvērtis, mūsu ceļi būtu labāki). Runājot par viesnīcā ,,Rīdzene" ierakstītajām sarunām, Šlesera kungs nopietnu ģīmi stāsta, ka džeki tāpat vien muti dzesējuši, pa tukšo tās virinājuši, tāpēc nav ko piesiet ne kriminālu spēku, ne filoloģisku vājumu šīm pļāpām ,jo tās jau neesot nekādas intervijas, kur ,,jārunā Raiņā stilā ar Aspazijas vārdiem."
Juhū, nodomāja ziņu šefs. Ieviesīsim TV jaunu vēstīšanas stilu! Lai izkoptu pilsoņu gaumi un spēju izvērtēt politiķu stilīgās intervijas, turpmāk ziņosim klasiķu stilā.
Jo klasiski latvisku ainiņu netrūkst. Pavej, kā Spīdola, tas ir, Āboltiņa staro un mirgo Saeimas prezidijā, tā vien uz lūpām deg Raiņa vārdi ,,Tu spēks, es - daile, mēs saderam kopā..." Tik problēma viena. Daile - Silvija mums ir, bet kur atradīsim spēku? Kur latvju Lāčplēsis?! Mūsu Spīdola izmisīgi lūkojas Saeimas zālē, bet tur - simts galvas, bet nevienai nav cepures ar lāča ausīm.
,,Valdi, varbūt tu,
nesīsi šo upuri?
Glābsi mūsu valstību
Uzlicis šo cepuri?" - uz Dombrovska pusi Spīdola veras.
Premjers purina galvu, jo ir smalki izpētījis Valūtas fonda ieteikumus, kur aizliegts valkāt lāča cepuri, ja finansu ministrs ir Vilks, jo citādi ar valsts budžetu būs kā parunā - no vilka bēgsi, lācim uzskriesi.
Tāpēc lāčausis turpmāk būs jāvelk ziņu diktoriem, lai tauta, pie ekrāniem sēdēdama, notic nākotnei un pašu spēkam. Blakus sēdināsim gaidībās esošu Laimdotu kā demogrāfiskās krīzes izbeigšanas simbolu, bet laika ziņās Spīdola solīs vētras un zibeņus tiem, kas traucē bibliotēkai augšupcelties.
Tad nu ,,Panorāma" kļūs tik spilgta kā Raiņa drāma, un studijā iesoļojis Lāčplēsis, iedos savu zobenu paturēt sēdošajai un fona melodiju dziedošajai Laimdotai, lai mums vēstītu šo:
,,Ak, tauta, mana latvju tauta, klausiet nu,
Uz Saeimu drīz nesīs jauno budžetu.
Pār visām ministrijām šķēru ēna krīt,
Ko nenogrieza pērn, to saīsinās rīt.
Bet padoties mēs nevaram ne brīdi,
Aizdevēji vēro mūs ar stīvu ģīmi,
Ja IKP mums regresēs,
Uz Grieķiju mūs deportēs!"
Un tauta saprot, paciešas, savelk jostas un maizi griež pavisam plānās šķēlēs. Tautai patīk, ja smuki runā! Tautai patīk, ja sapucējas!


pirmdiena, 2011. gada 24. oktobris

ĪSA PAMĀCĪBA IZGĀŠANĀS MĀKSLĀ

Jā, tas ir noticis. Varu sevi mierināt, ka visiem negadās iespēja izgāzties uz Nacionālā teātra skatuves. Tagad man ir izvēle - vai nu apklust uz mūžiem, vai uzrakstīt komēdiju par mazā dramaturga piedzīvojumiem lielajā teātrī.
Bija ķecerīgs plāns, ka man kā autorei vajadzētu uz ,,Kapusvētku PR" pirmizrādi izveidot frizūru par kapu tēmu - mazu copīti, kurā iesprausts krusts. Skarbā ironija ir tā, ka nekas cits tik spilgti neraksturotu manas sajūtas pēc pirmizrādes. Un, cik labi, ka jaunu kleitu nenopirku! Tad izplūstu asarās jau pirmizrādes banketā. Vecajā štātē izturēju līdz mājām.
Ja es iepriekš zinātu, ka šitā misēsies, vai būtu TV kameru priekšā un žurnālistu diktafonos priecīgi vīterojusi par savu daiļradi? Bet varbūt tā ir pareizi? Nez vai situāciju glābtu mans liktens sitienu jūtošais gīmis un melns apģērbs ar sēru plīvurīti pie cepures. Tā nu izgrozījos visos medijos smaidīga un laimīga. Pašpārliecināta un degunu gaisā izslējusi. Būtu spogulī laikus paskatījusies, varbūt savā šķībajā degunā liktenīgu zīmi pamanītu.
Ja man būtu jāraksta recenzija par izrādi ,,Kapusvētku PR", uz ko es vērstu uzmanību?  Nobijušies, ka Birbeles humors izrādi dižpārdoklī nepārvērtīs, tika izlemts to izkrāsot ar bļ... un jop... Nē, es jau neko nevaru pārmest, pati esmu ierakstījusi bučošanos un zāles pīpēšanu kapsētā. Pārmetumus par tādu vārdu lietošanu saņemu es, bet jāatzīst, ka šajās vietās zāle skaļi smejas. Ko tas liecina par mūsu humora izjūtu?
Vietām žēl, ka autors nevar iznirt no aizkulisēm un teikt:,, Šito es neierakstīju! Te es biju domājusi raitu dialogu, nevis skraidelēšanu sarunas vidū un atsevišķu teikumu izbļaušanu necilvēcīgā balsī." Dažās vietās es uzsistu aktieriem uz pleca un teiktu - labi izdomājāt, kā tekstu uzlabot ar asprātīgām darbībām un piebildēm!
Nu, varbūt nav tik traki. Pēc pirmā cēliena skatītāji atgriežas zālē, ķiķina, smejas, varbūt mazliet nespēj izsekot līdzi stāstam, kas tiešām ir mana vaina, un arī fināls bija jāveido precīzāks.
Ko no tā būs mācīties? Ja gādās izgāzties, izbaudi mirkli un piecelies!
Atcerējos fragmentu no filmas ,,Crazy.Stupid.Love". Kad filmas galvenais varonis kolēģim atzīstas, ka tualetē raudājis tāpēc, ka viņu pametusi sieva, darbabiedrs atbild: ,,Cik labi! Mēs jau satraucāmies, ka tev ir vēzis!"
Katram mākonim zelta maliņa.
Tiem, kas dažādos interneta portālu komentāros ķengājas par manu lugu, teikšu - varat būt gandarīti, jūsu vārdi sāp, varat manas asaras atzīmēt ar šampanieša šaltīm. Bet es pagaidīšu, kad būsiet savu žulti noskalojuši, lai pateiktu - es nepadošos! Jo vairāk tāpēc, ka draugi un jaukie atbalstītāji ir tas lietussargs, kurš aiztur spļāvienu lietu. Paldies viņiem!


Pievienoju pirmo recenziju par izrādi. Paldies Zanei!
http://kroders.lv/„vareja-but-bet-nebij”/


P.S.
Es saprotu, ka izrāde var nepatikt, bet es nesaprotu to naidu, ko daži izpauž. Ar ko tādu saskaros pirmoreiz, un teikšu godīgi - to nenovēlu nevienam. Šī pieredze mani darīs par labāku cilvēku. Un, lai darītu arī par labāku dramaturgu, tie, kam nepatika, varētu pastāstīt, kas tieši bija nesaprotams vai netīkams.
Nekas tā nesilda sirdi, kā jaukas skatītāju vēstulītes. Piemēram, šī;
Pirmdien biju uz Kapusvētki PR. Paldies par lielisko darbu! Protams, palasīju arī atsauksmes internetā un domāju, kāpēc cilvēki ir tik negatīvi noskaņoti. Sapratu - cilvēki nevēlas sevi redzēt no malas! Jo izrādījums tak ir par mums pašiem! Un mēs nevēlemies sevi redzēt no malas! Vēl mani pārsteidza, ka cilvēki smejas tādās vietās, kur man šķita, ka dvēselei jākliedz nevis jāsmejas! Izrādē bija ļoti daudz tāda, kas mani dziļi personiski uzrunāja un aizkustināja. Īpaši - mācītāja runa!
Man šķiet, ka es sapratu šī darba vēstījumu. Mīlzīgs, sirsnīgs paldies! Beigās es (arī mana draudzene, ar ko kopā apmeklējām izrādi) sēdēju un birdināju asaras, applaudēt nespēju, jo biju dziļās pārdomās.
Man žēl, ka vairums cilvēku nespēj uztvert vēstījumu.




Paldies! Paldies!
P.S.2
Lasīju atsauksmes par izrādi ,,Latvijas Avīzē" un brīnījos, kur kritiķe S.Geikina lasījusi, ka es tekstā izmantoju kapos noklausītas sarunas? Domās vizualizēju skatu, kā lavos gar kapu krūmājiem un diktafonā ierakstu nepazīstamu ļaužu sarunas.. Hm, būtu smieklīgi! 
Arī viņas atrastais ,,Dienā" publicētais Pakalniņas raksts nav sižeta pamatā. Bet tādi sīkumi laikam nav svarīgi... :(  
Eh, man nav nekas pret kritiku (lai arī sāpīgi to uztveru), bet apzināties, ka tajā tiek izmantoti sazin no kurienes grābti fakti, tas ir vēl sāpīgāk.


pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

MEDIJU ZVAIGZNE

Slavas brīdis ir klāt! Mani intervēs žurnālam ,,Ieva". Jau domās redzu, kā manas dzimtās mazpilsētas ļaudis zīmīgi skatās uz manu māsu un spiež roku manai mammai, murminot - apsveicam, apsveicam.
Ko lai dara, kā lai uzvedās, ai, vai, ka tik neizgāžos...
Pakonsultējos ar PR haizivi Liepnieku. Par savu mazo naudiņu nopirku tikai vienu padomu - jāizvēlas pareizas paštēls, kurš paudīs pasaulei, cik esmu gudra, radoša un iedvesmas pilna. Bildei arī jābūt tādai - jau 40, bet vēl sprigana!
O! Demonstrēšu, ka esmu sportiska. Sarunātajā kafejnīcā iebrāzīšos vieglā riksī, uz krēsla nometīšu sporta somu, trīs reizes pietupšos, jo ,,ui, esmu tik enerģijas pilna, taisni vai nezinu, kur spēku likt! Parunāšos ar jums un ātri skriešu mājup, lai uzrakstītu vēl kādas sešas lugas! Jāfotogrāfejas? Tūlīt Berga bazāra pagalmā nostāšos ,,svecītē"!
Ups! Bet vai sportistes norunā tikšanos kafejnīcā, kur tirgo smaržīgas un treknas bulciņas? Es tak nevaru paiet garām nevienai smalkmaizītei.
Varbūt labāk būt Mākslinieces tēlā? Uzvilkšu garu, melnu kleitu, ietīšos šallē, būšu  kautrīga un trausla, jo ,,realitātes pieskārieni man nodara sāpes. Un nejautājiet man neko par privāto dzīvi, nē, nē! Es kalpoju tikai gara sfērām. Mana radošā enerģija ceļ mani tik augstu mākslas debešos, ka vai lielas silikona krūtis jāpieliek, lai ir kas tāds, kas zemei pietur.."
Hm.. Diez kas nav..
O! Esmu norunājusi tikšanos Franču maiznīcā. Tā ir īstā lieta! Divas reizes pabijusi Parīzē, jūtu - franciskais, tā ir mana stihija! Tātad. Ienāku kafejnīcā, skaļi nočukstu ,,bonžūr!", cerot, ka īpašnieks nav uz vietas un nesāks ar mani franciski sarunāties. Bet, ja sāks, domājiet, es padošos? Nekā! Es piekrītoši māšu ar galvu un franciski koķeti smiešos, tad pamāšu ar roku, jo ,,es labprāt parunātos, bet ,redziet, tur kaktiņā, mani žurnāliste gaida. Eh, nav viegli būt mēdiju uzmanības lokā. Selavī! Mersī, bokū!"
BET! Kas es par potenciālu zvaigzni, ja man ir tikai viens vīrs, viens bērns un pat mājdzīvnieks tikai viens? Kivičs, tā ir īsta zvaigzne! Pat autobiogrāfiju izdod. Es labi ja vienu viņa grupas dziesmu atceros, bet sievas, oho, no tām vismaz divas uzreiz varu nosaukt. Nesen viņš nobiedēja aprūpes centra darbinieces, kliedzot telefonā. Vai nav īsta varoņa cienīgs gājiens, ko? Kad viņa dienasgrāmatu publicēja ,,Pdz", manas māšeles biroja darbinieki katru otrdienas rītu skrēja pirkt žurnālu, jo Kiviča atklāsmes deva iemeslu irgoties un zvaigāt visu darba dienu.
Ko ta es, es neko uz tāda fona. 
Eh, būšu smaidīgs foto klusuma pilnā žurnāla lapā!

ceturtdiena, 2011. gada 29. septembris

*****


Kapusvētkos noklausīta saruna.
Sarunājas divas sirmas kundzes. Pēc pretīstāvošo paziņu ģimenes dzīves apraksta un zīmīgi piktiem skatieniem uz kaimiņu meitas pusi, kas nedzied, bet tikai muti plāta, kundzes uz brīdi pieklusa, lai saklausītu vismaz divus teikumus no mācītāja runātā, bet tad atkal viena no viņām iebakstīja otrai sānā.
- Ui, atceries šito Vidusleju Pēteri? Nabags atbrauca uz kapiem jaunu soliņu mātei uzlikt. Bet pats jau vecs, knapi kust, un kā cēla to beņķi, tā nokrita beigts un pagalam. Sirds laikam. Abet viņa Mārīte, tā tik dusmīga, sak, šamējais to speciāli viņai nodarījis, tik nejēdzīgā vietā nomiris! Redz, tagadiņ no kapiem jāved uz mājām, apstāvēšana, un tad atpakaļ uz kapiem. Lieks ceļa gabals. A benzīns ta dārgs!
- Tā nu gan ir riktīga suņanagla! Sauju benzīna savam vecītim žēl. Ka tik pašai nesanāk vannā uz mūžu aizmigt un viņas atradēju līdz nāvei ar saviem noļekušajiem pupiem pārbiedēt!
Mācītāja piktais acu skatiens apklusināja kundzīšu ķiķināšanu.

Reklāmas pauze.
,,Kapusvētku PR“ pirmizrāde 20.oktobrī!
Izrādes
23.un 31.oktobrī
4.un 9.novembrī.
Biļetes pieejamas www.bilesuparadize.lv