Slavas brīdis ir klāt! Mani intervēs žurnālam ,,Ieva". Jau domās redzu, kā manas dzimtās mazpilsētas ļaudis zīmīgi skatās uz manu māsu un spiež roku manai mammai, murminot - apsveicam, apsveicam.
Ko lai dara, kā lai uzvedās, ai, vai, ka tik neizgāžos...
Pakonsultējos ar PR haizivi Liepnieku. Par savu mazo naudiņu nopirku tikai vienu padomu - jāizvēlas pareizas paštēls, kurš paudīs pasaulei, cik esmu gudra, radoša un iedvesmas pilna. Bildei arī jābūt tādai - jau 40, bet vēl sprigana!
O! Demonstrēšu, ka esmu sportiska. Sarunātajā kafejnīcā iebrāzīšos vieglā riksī, uz krēsla nometīšu sporta somu, trīs reizes pietupšos, jo ,,ui, esmu tik enerģijas pilna, taisni vai nezinu, kur spēku likt! Parunāšos ar jums un ātri skriešu mājup, lai uzrakstītu vēl kādas sešas lugas! Jāfotogrāfejas? Tūlīt Berga bazāra pagalmā nostāšos ,,svecītē"!
Ups! Bet vai sportistes norunā tikšanos kafejnīcā, kur tirgo smaržīgas un treknas bulciņas? Es tak nevaru paiet garām nevienai smalkmaizītei.
Varbūt labāk būt Mākslinieces tēlā? Uzvilkšu garu, melnu kleitu, ietīšos šallē, būšu kautrīga un trausla, jo ,,realitātes pieskārieni man nodara sāpes. Un nejautājiet man neko par privāto dzīvi, nē, nē! Es kalpoju tikai gara sfērām. Mana radošā enerģija ceļ mani tik augstu mākslas debešos, ka vai lielas silikona krūtis jāpieliek, lai ir kas tāds, kas zemei pietur.."
Hm.. Diez kas nav..
O! Esmu norunājusi tikšanos Franču maiznīcā. Tā ir īstā lieta! Divas reizes pabijusi Parīzē, jūtu - franciskais, tā ir mana stihija! Tātad. Ienāku kafejnīcā, skaļi nočukstu ,,bonžūr!", cerot, ka īpašnieks nav uz vietas un nesāks ar mani franciski sarunāties. Bet, ja sāks, domājiet, es padošos? Nekā! Es piekrītoši māšu ar galvu un franciski koķeti smiešos, tad pamāšu ar roku, jo ,,es labprāt parunātos, bet ,redziet, tur kaktiņā, mani žurnāliste gaida. Eh, nav viegli būt mēdiju uzmanības lokā. Selavī! Mersī, bokū!"
BET! Kas es par potenciālu zvaigzni, ja man ir tikai viens vīrs, viens bērns un pat mājdzīvnieks tikai viens? Kivičs, tā ir īsta zvaigzne! Pat autobiogrāfiju izdod. Es labi ja vienu viņa grupas dziesmu atceros, bet sievas, oho, no tām vismaz divas uzreiz varu nosaukt. Nesen viņš nobiedēja aprūpes centra darbinieces, kliedzot telefonā. Vai nav īsta varoņa cienīgs gājiens, ko? Kad viņa dienasgrāmatu publicēja ,,Pdz", manas māšeles biroja darbinieki katru otrdienas rītu skrēja pirkt žurnālu, jo Kiviča atklāsmes deva iemeslu irgoties un zvaigāt visu darba dienu.
Ko ta es, es neko uz tāda fona.
Eh, būšu smaidīgs foto klusuma pilnā žurnāla lapā!
Vienreizēji uzrakstīts...sulīgi...un galvenais īsti...
AtbildētDzēst