trešdiena, 2012. gada 29. februāris

ŠOVMEŅU ASARAS


Lasu interneta lappusēs - grupas ,,Mad Show Boy" puikas rakstīs ģenerālprokuroram, lai apstrīdētu Eirovīzijas rezultātus. Ja es gribētu traucēt prokuratūras darbu, uzrakstītu īsu vēstulīti:,, Mīļo Ērik! Neļaujiet piepuņķot prokuratūru!" Īsti vīri prot zaudēt, nevis žēlojas visai pasaulei par netaisnību.
Bet ,,trakajiem šova puišiem" vai ,,trakā šova puišiem" ( brīvi tulkojot nosaukumu) asaras sasmērē nogrimmētās sejas - žūrija ignorējot tautas gribu, Azerbaidžānas vēstnieks nelikumīgi piedalās dalībnieku izvērtēšanā. Trakie rakstīšot sūdzību arī Ārlietu ministrijai!
Nospodrināju acenes un noskatījos vēlreiz grupas priekšnesumu, kurš pirmajā vērošanas reizē atgādināja skolas laikā apmeklētās popielas.  Es aicinātu visus domās pārcelt šo iztaisīšanos uz Baku. Azerbaidžāna pirmoreiz rīko Eirovīziju, tāpēc centīsies sarīkot pēc iespējas krāšņāku šovu uz lielākās iepējamās skatuves, lai visai Eiropai parādītu, kā svētki svinami. Un palūkosimies citzemiešu acīm uz to, kas notiktu pēc Latvijas pārstāvju svinīgas pieteikšanas.
Lūk, mirdz krāsainas gaismiņas, vizuļo spīguļi un no milzīgas skatuves dibenplāna izbrauc kāds vīrs tādā kā vecā policista kostīmā, turot rokā papīra gabalu. Latvieši smejas - tas tak Vaišļa, plaša profila visādu izdarību šovmenis, kurš tagad grib pasauli apceļot kā Eirovīzijas dalībnieks! Citu tautu pārstāvji Vaišļu nepazīst, smiekli tiem nenāk, tie izmisīgi cenšas saskatīt, kas rakstīts uz lapeles. Eh, nepagūst, jo vīriņš ātri pazūd aizkulisēs (jo jāpārģērbjas nākamajam iznācienam). Latvji turpina spīdēt ar zināšanām - tas bija amerikāņu policista kostīms no slavenās filmas ,,Mirāža." Kamēr mūsējie gremdējas tikai viņiem zināmos faktos, svešie ievēro tādu redzētu seju izlienam no aizslietņa. Vai tiešām Mensons? - min desmit zālē sēdošie rokmūzikas pazinēji. Mensona fanu Eirovīzijas mīlētāju rindās varētu būt ļoti maz. Un kāds varētu būt sakars slavenajam šokrokerim ar šo pasākumu? Solists dzied par zagšanu, bet tekstu klausīties nav laika, jo jāmēģina saprast, kas ir pārējie vājā līmeņa  dejotāji. Mjā, Eltonu Džonu pie klavierēm tā kā varētu atpazīt, bet - kas ir vīriņš ar zilo bļodiņu galvā? Latviešu skatītājs laikam atpazīst un čakli balso, jo ir sajūsmā par šitādu ,,šovu", bet Eiropas publika mulsi klusēs. Uz mirkli visus pamodinās opernieka balsī dziedošais vīrs, bet tad viņi neizpratnē paraustīs plecus, kad bariņam pievienosies par tādu kā reperi pārģērbies Vaišļa, kura klepošanu mikrofonā tikai mana ome atzīs par repu. Bet, lai jūklis būtu vēl lielāks, no klavierēm izlien trollis ar Somijas karoga krāsas cepurīti. Kamēr somi meklē papīru, lai rakstītu sūdzības par savas tautas izsmiešanu, priekšnesums tuvojas finālam, jo atkal parādās Vaišļa un cenšas paslēpt pārējos dalībniekus aiz dārza drāšu žoga. Nu jā - attopas publika, lasot grupas nosaukumu, - tie tak bija zagļi! Ja reiz esot zog melodijas un dziesmu tekstus, tad varēja sazagties vairāk, tagad izklausās, ka dziesmā nav pietiekoši daudz nošu prātā paliekošai melodijai.
Taisnību sakot, man nepatika neviens no fināla dalībniekiem un būtu man vara un nauda, Latvija šogad  pasākumā nepiedalītos. Bet. Labāk  smuka blondīne ar spēcīgu balsi klusiņām netiek finālā, nekā skaļi izgāžamies ar dīvaini saģērbtu vīriešu vāju šovu.


pirmdiena, 2012. gada 13. februāris

VAJAG SAPURINĀTIES!


Ne kā sunim nopurināties, bet sevi sapurināt vajag, lai izturētu šo ziemu, kas līdzīga tikko no āra ienākušam vīrietim, kurš ledus auksts palien zem segas un grābājas gar jūsu karsto miesu. Ai, kāds negantnieks tas vīrietis, šausmas, cik neganta tā ziema!
Sirdi vajag turēt karstu! Un ļauties piedzīvojumiem, kas sapurina nosalušo miesu!
Pirmo sapurināšanos piedzīvoju vācu rokgrupas ,,Rammstein" koncertā. Kādas izjūtas? It kā abas rokas līdz elkoņiem būtu iebāztas elektrības rozetē, dzirksteles šķīst pa gaisu, bet no tumbām nākošie ,,basi" kā zābaki bliež pa atšauto pēcpusi. Acis žilbst no salūta uguntiņām, bet sejas āda svilst no šova dzīvajām uguns liesmām. Bet skatītāji tik uzkurināti, ka gatavi maršēt pie katras solista Lindemanna pavēles. Uzvārds liekas pazīstams? Kā nu ne, mums ir valodu ,,eksperts" Lindermans, un varam tikai priecāties, ka viņam nepiemīt tāds spēks un harisma kā vācu dziedātājam, citādi mūsējais ,,uzkurtu" ne tikai referendumu.
Tiku riktīgi sapurināta koncertā, bet krietni atdzisu, stāvot bezgalīgā rindā pie garderobes, jo Arēna Rīga iekasē par katru mētelīti 50 santīmus un tad liek drūzmēties milzu baros, lai 12 000 apmeklētāju varētu ,,izpriecāties" par katru iztērēto santīmu pie divām garderobēm. Lai viņiem tie santīmi pie dibeniem piesalst, johaidī!
Bet Rammsteina šovs, zvēru pie tēta metināmā aparāta, bija katra iztērētā lata vērts!
Nokauninājusi sevi, ka garam un dvēselei ar rokmūziku nepietiek, nolēmu sapurināt savus garīguma apvārkšņus un devos uz JRT izrādi ,,Vigīlija. Sapnis par nomodu." Dvēselīte atveldzējās un uzmirdzēja, vērojot lielisko izrādi un fantastiskos aktierdarbus. Un piebildīšu - ja gribat aiz skaudības nograuzt teātra somiņu, aizejiet uz šo izrādi un apskatieties, cik skaista gan miesā, gan garā ir aktrise Lidija Pupure savos apaļajos septiņdesmit.
Tīksmināšanos par sava gara attīstību pārtrauca vēdera burkšķēšana. Nolēmu sapurināt gastronomiskos jutekļus un izmēģināt kādā smalkākā ēstuvē komplektu, ko lepni sauc -biznesa pusdienas. Visapkārt sēdēja dažāda vecuma puiši uzvalkos, meitenes profesionālu ofisa darbinieču stilā, un mēs visi kolektīvā kopībā ēdām to, kas ēdienkartē saucās - mintaja fileja sarkano dārzeņu garnējumā, bet garšoja pēc uzsildītas ceptās zivs marinādē no Maximas kulinārijas. Tas tiešām ir īsts bizness, ko? Gribējās mēli nopurināt pēc tādas ,,smalkas" izēšanās.
Kad cilvēks ir paēdis, ko viņš dara? Viņš pārvar vēlmi nosnausties un dodas uz sporta zāli notērēt uzēstās kalorijas!
Smaga ir diskusija pašai ar sevi ceļā uz sporta zāli. Salasījusies žurnālā - katra diena jādzīvo kā pēdējā, es, stāvot pie trenažieru zāles durvīm, sev jautāju: ,,Aiva! Ja šī būtu tavas dzīves pēdējā diena, vai tiešām tu to pavadītu šeit?!"
Oi, nevaru.. Tik daudz kārdinājumu visapkārt! Tik daudz neapēstu kūciņu un tviterī neierakstītu asprātību! Un, kur vēl franču sarkanvīna pudele un treknais brī siera ritulītis....
Bet vajag sevi saņemt aiz ausīm un sapurināt! Šī noteikti nav pēdējā mana mūža diena. Man noteikti ir jāiet pavingrot, lai tad, kad tā diena pienāks, man būtu gana daudz spēka to maksimāli izbaudīt!
Sapurinamies!