ceturtdiena, 2011. gada 26. maijs

SPICAIS MARATONS


Maratona sekas - dzejniece Inga Gaile pantu vietā raksta par saviem skriešanas rezultātiem. Ak šitā? Ja dzejniece var, vai dramaturģe lai atpaliek? Nekad! Man ir treniņplāns, lai nākamgad dzejdari pārspētu.
Katra saimniece mēdz apmeklēt veikalu, vai ne? Es to pārvēršu skrējiena distancē līdz 3 kilometru attālumā esošajam lielveikalam ,,Spice“.
Turpceļš ir iesildīšanās distance. Lēnā solī, skatoties ziedošajos ceriņkrūmos, ieelpojot Pārdaugavas pavasari, nonāku tuvāk galamērķim un ceļmalā noplūcu izziedējušu pieneni. Dziļi ieelpoju, izelpoju. Pieneņpūkas aizlido kā starta salūts un es metos iekšā veikalā.
Nekādas slīdošās trepes! Žiglā skrējienā dodos augšā uz otro stāvu un tad zigzagā pa veikaliem, veicot plecu vingrinājumu – augšā, lejā, it kā mani izbrīnītu bodīšu preču piedāvājums. Ja pārdevēja vaicā - ,,vai varu ko piedāvāt?“, veicu galvas pagriešanas vingrojumu pa labi, pa kreisi.
Tad ar nostieptu mugurkaulu, it kā gribētu ar galvu aizsniegt veikala griestus, es murminu, ka man noteikti nevajag to skaisti puķaino somiņu, kas tik labi piestāvētu manām jaunajām kurpēm, tādejādi trenējot ne tikai miesu, bet arī garu. Izgājusi no veikala, relaksējos ar dziļām, bet ātrām ieelpām un izelpām, ignorējot ziņkārīgā apsarga jautājumu -,, vai viss kārtībā, kundze?“ ,,Jā, brašuli, man tomēr ir gribasspēks!“- atcērtu un lepni soļoju tālāk, sasprindzinot un atslābinot dibena muskuļus, rokās virpuļojot tukšo somu.
Nākamais treniņa etaps ir līkloču skrējiens ar pārtikas nodaļas ratiņiem, piekraujot tos ar hanteļu aizvietotājiem, t.i., ikdienas ēdamlietām. Kad gribu būt īpaši sportiska, paņemu 7-kilogramīgo istabas puķu zemi.
Mājupceļš ir spēka treniņdistance!
Starta punktā pārliecinos, vai sapirktie produkti ir sakārtoti līdzīgā svarā divos maisos un dodos uz gājēju celiņu pie Kalnciema ielas.
Sāku vieglus maisu šūpošanas vingrinājumus, tad tos paceļu sānis nostieptās rokās. Jā, grūti, bet tad es atceros, cik daudz naudas atkal iztērēts un niknums man palīdz noturēties un veikt vairākus izklupienus uz priekšu ar labo, pēc tam ar kreiso kāju.
Tad nolieku maisus, jautrā polkā aplecu apkārt trīs reizes, sešas reizes lecu pāri kā Jāņu ugunskuram un veicu deviņus dziļus pietupienus.
Ieelpoju, izelpoju, paķeru maisus un, kājas augsti cilādama, lēkšoju līdz krustojumam, kur izaicinu likteni. Tas ir tā – ja deg sarkanā, atpūšos, bet, ja zaļā, neko darīt, šķērsoju ielu galopa solī ar seju pret šoferīšiem.
Mājās pārskrējusi, veicu liekšanās vingrojumus, grīdu mazgājot, tad seko relaksējošā tvaika elpošana pie gludināmdēļa un roku locītavu vingrināšana, karbonādi klapējot. Kad vakariņas gatavas, sēžu un veicu lūpu kaktiņu staipīšanas vingrinājumu, ko ģimene uztver kā smaidu un nejautā, kāpēc es neēdu. Man prātā nav ēdiens, bet maratona finiša līnijas šķērsošana sportiskā miesā un spartiskā garā!
Pusnaktī pieeju pie spoguļa. Urā! Skaidri redzams, ka viens centrimetrs no gurnu apkārtmēra ir pazudis!
Tātad esmu nopelnījusi ko garšīgu. Nu un, ja pārēdīšos? Rīt būs atkal jauna diena un varēšu divas reizes līdz ,,Spicei“ aizsportot!

piektdiena, 2011. gada 20. maijs

TIRGUS ETĪDE

Labu laiciņu nebiju apmeklējusi Centrāltirgu, jo baidījos satikt izbijušās kaimiņienes kopš manas divnedēļu ,,prakses” zivju paviljonā, jo negribēju viņām atklāt, ka man klājas labi, ka esmu rakstniece un dzīvoju tā, kā rādās viņu pārdrošākajos sapņos.
Bijušās kolēģes neredzēju, iespējams, viņām izdevies pārtraukt 35 gadu darba pieredzi tirgū un pārvākties uz kādu, ne tik specifiski smaržojošu un siltāku vietu.
Toties blondais lašu valdnieks vēl aizvien ir savā vietā! Vaicāsiet, kas tas tāds?
Kad esat zivju paviljonā, dodieties tuvāk izejai uz dārzeņu placi un redzēsiet maza auguma , blondu, nenosakāma vecuma jaunekli pie lašu tirgošanas. Nebrīnieties, ja tur ir rinda. Kā mani informēja darba kolēģes, viņš ir pelnošākā persona zivju tirgū, ar pastāvīgu klientu loku un vislielāko apgrozījumu, t.i, arī algu. Kāpēc? Iepērcieties un sapratīsiet! Kā izbijusi pārdevēja zvēru – liels apgrozījums, tas nozīmē, lielākas iespējas, ka prece ir svaiga. Un blondais lašu guru jums sagriezīs kā vajag, iesālīs, ja vajag, vārdu sakot, nākamreiz atkal nāksiet pie viņa un stāvēsiet rindā.
Zivs bez baltvīna ir ārā spļaujama, vai ne? Ha! Biju nolēmusi iegriezties pēc baltvīna Stokmanā, jo patīk man sajusties tik materiāli nodrošinātai, lai paspīdētu ar šī lielveikala maisiņiem ,,Superneto” ķeseļu pārpildītā sabiedriskajā transportā. Bet tad es pagaršoju gaļas paviljonā esošajā Itālijas vīnu tirgotavā nopērkamo izlejamo vīnu un ne uz kādu smalko bodi vairs i netaisījos doties. LABS! Jopcik, cik labs bija tas baltvīns par 0, 54 ls plastmasas krūziņā! Nopirku litru. Ar akcijas cenu, kas ilgs līdz 16.jūnijam, tā kā, marš meitenes un zēni uz veikalu pēc laba sausā itāļu baltvīna, kādu Stokmanā, zvēru, pirksiet par piecīti pudelē! Sarkanais arī ir normāls, bet tas ir gaumes jautājums. Man sarkanais patīk tāds biezāks, smagāks. Hm, kā jau noprotat, nogaršoju arī sarkano… Labi, ka tāds viegls, citādi jau pusdienaslaikā būtu Dionīsa uzvarēta…
O, jāpiebilst tur bija arī rozā. To noprovēšu nākamreiz!
Priecīgi savīnojusies, piekrāvu ķeseli ar visādu veidu salātiem, zaļumiem, pa virsu uzmetu dzeltenos plūmju tomātus, un atgriezos mājās, lai aicinātu jūs visus diebt pēc prieka dzirksts uz vietu, kur sastopamas daudzas tūristu grupas ar fotoaparātiem.

pirmdiena, 2011. gada 16. maijs

LABS PADOMS ZELTA VĒRTS

Žurnālā ,,Rīgas laiks" izlasīju interviju ar Knutu Skujenieku. Sekojošais citāts man ir īstie vārdi īstajā brīdī, kuri apskaidro domas un palīdz formulēt to, ko jūtu sakarā ar Literārās akadēmijas mājasdarbu, kur jāanalizē I.Melgalves jaunais stāsts, gan arī pašai savos darbos meklējot atbildi - kur problēma, ka iecerētās nopietnās sarunas vietā sanāk tikai  situācijas ieskicējums.

Knuts Skujenieks man saka tā ( izcēlums manējais):
,,Būtu labi, ja mums būtu laba proza, laba dramaturģija. Bet tā mums vienmēr ir bijusi vājākā literatūras nozare – ja neskaita Blaumani, Zīvertu. Priede manā uztverē vienmēr ir bijis tāds mākslots, tāpat kā liela daļa arī mūsu prozas – it kā aktuāli, it kā par problēmām, bet māksloti. Galu galā visa pamatā ir nevis problēma, bet cilvēks.
Šinī ziņā labs piemērs ir Blaumanis – problēma izaug no cilvēkiem un cilvēku attiecībām. Viņš ļauj katram cilvēkam viņa taisnību un konstatē, ka tur sākas cilvēku sabiedrības traģēdija, ka šīs taisnības nav savienojamas. Andriksona taisnība nav savienojama ar baronlielskungu – tā ir pat divu dažādu gadsimtu sadursme. Nevis tikai dabisko tiesību un kodificētu tiesību sadursme, bet arī divi dažādi domāšanas un saprašanas līmeņi. Tas pats ar veco Indrānu un jauno Indrānu. Ir taču skaidrs, ja Edvarts nenocirtīs mīļotos ošus, tad mājas ies zem āmura.
Bet šodien autors jau tūlīt dod savu nostāju.”

ceturtdiena, 2011. gada 5. maijs

PIEDOD, BORISS


Biļetes izpārdotas! Nokavēts!
Kad beidzot sevi novedu līdz rīcībai, klausoties ,,You Tube“ Borisa Grebenščikova dziesmas, un biju gatava izdot jebkādu naudu, lai iegādātos biļeti uz koncertu, viss jau izpārdots. Citas fanes ātrāk sevi novedušas līdz vajadzīgajai kondīcijai, lai būtu vienalga, ka nesanāks jaunas vasaras kurpes un būs jāvalkā pagājušogad pirktā kleita.
Tā mēs iemainām jaunības elkus pret prātīgākām izvēlēm. Tā teikt, ko nu iešu skatīties uz sirmo Borisu, labāk tipināšu uz tirgu nopirkt karbonādes gabaliņu pašas sašam.
Eh, meitenes, kāpēc viss dullums tiek izpārdots kā sezonas prece ar atlaidi? Skatos uz BG seju datora ekrānā un jūtos kā nodevēja.
Esmu bijusi uz trīs viņa koncertiem. Vēl tagad atceros, ka pirmajā koncertā viņam bija sarkans krekls un jutos kā pieslēgta elektrības rozetei, jo sajūtas bija ārkārtīgi erotiskas un garīgi uzlādētas. Noticēju reiz lasītajam notikumam par sievieti, kura koncerta laikā uzskrējusi uz skatuves, pielikusi Grebenščikovam nazi pie rīkles un pieprasījusi no viņa bērnu.
Otrajā koncertā krekls bija melns, trešajā balts...
Bet neatceros, kas viņam bija mugurā, kad tikāmies aci pret aci. Dzīvē sapņu elks iznira acu priekšā, kad strādāju kafejnīcā Berga bazārā un, paceļot acis pret nākamo klientu, gandrīz paģību, jo pretī stāvēja Boriss Grebenščikovs, kā jau ierasts, mazāks augumā, nekā liekas meiteņu sapņos. Žēl, ka biju pieaugusi sieviete un gana profesionāla pārdevēja, lai bez trīcošām rokām aiznestu viņam kafijas tasi. Vajadzēja paģībt un ar visu kafiju iekrist viņam klēpī! Būtu vairāk ko atcerēties. Jo jāatzīst, Boriss man nepievērsa nekādu uzmanību.
Toties slavenais krievu aktieris, seriāla ,,Brigāde" zvaigznis Sergejs Bezrukovs mani pamanīja, kad iegriezās tajā pat kafejnīcā! Jo es biju vienīgā, kura ievēroja, ka slavenība pie mums iegriezusies. Aktierim vajadzīgi aplausi jebkurā vietā, jebkuras sievietes acīs.
Varbūt labāk neiet uz jaunības pirmā posma elku koncertiem? Būs tā, kā ar mani notika Nika Keiva koncertā. Vairākus gadus pie sienas turēju viņa bildi, bet koncertā atteicos iet tuvāk skatuvei, jo nespēju noticēt, ka šis vīrs ar ūsām un plānajiem matiem, kas atkāpušies tālu no pieres, ir tas pats puisis no plakāta!
Boriss pēdējo koncertu bildēs vairāk sēž, nevis braši stāv kājās, garos matus atglaužot un dziedot dziesmiņu par to ,,kā viņa prot gurnus kustināt“. Laiks skrien nežēlīgi ātri.
Vīrs darbā, bērns skolā, esmu rātna mājsaimniece. Nevaru atļauties kā Grebenščikovs dziesmā : ,,vīns man asiņu vietā, mamm“. Bet varu cēlā vientulībā izdzert vienu glāzi, klausieties trīsuļojošajā un vīrišķīgajā dziedātāja balsī.
Piedod, Boriss! Drosmes pietika tikai vienai slepenai vīna glāzei, ne ģimenes budžeta paplucināšanai.
Bet es raudu, dziesmas klausoties.
Varbūt tiksimies nākamgad?