RAIŅA STILĀ

Vēlēšanas beigušās, valdība izveidota, nu sajūta tāda, ka cirks aizbraucis.

Šad tad kāds jaunais ministriņš piesit kāju, ka demisionēs, ja viņa reformas neņems pa pilnu, bet citādi politiskais teātris kluss.

Kā izklaidēt valsts pilsoņus? Komerctelevīzijas draud kļūt pieejamas tikai par maksu, tāpēc sabiedriskās darīs visu, lai savienotu cirka izklaides un ziņu izklāstu vienuviet.

Eizenšteinam uzkrita ābols uz galvas, TV šefs sadzirdēja īstos vārdus īstajā brīdī. Ir mums politikas klasiķis, kuram skaistums nāk no iekšām un stila pērles birst no lūpām neierobežotā daudzumā. (Būtu tās satiksmes ministra krēslā sēdēdams, naudā pārvērtis, mūsu ceļi būtu labāki). Runājot par viesnīcā ,,Rīdzene" ierakstītajām sarunām, Šlesera kungs nopietnu ģīmi stāsta, ka džeki tāpat vien muti dzesējuši, pa tukšo tās virinājuši, tāpēc nav ko piesiet ne kriminālu spēku, ne filoloģisku vājumu šīm pļāpām ,jo tās jau neesot nekādas intervijas, kur ,,jārunā Raiņā stilā ar Aspazijas vārdiem."

Juhū, nodomāja ziņu šefs. Ieviesīsim TV jaunu vēstīšanas stilu! Lai izkoptu pilsoņu gaumi un spēju izvērtēt politiķu stilīgās intervijas, turpmāk ziņosim klasiķu stilā.

Jo klasiski latvisku ainiņu netrūkst. Pavej, kā Spīdola, tas ir, Āboltiņa staro un mirgo Saeimas prezidijā, tā vien uz lūpām deg Raiņa vārdi ,,Tu spēks, es - daile, mēs saderam kopā..." Tik problēma viena. Daile - Silvija mums ir, bet kur atradīsim spēku? Kur latvju Lāčplēsis?! Mūsu Spīdola izmisīgi lūkojas Saeimas zālē, bet tur - simts galvas, bet nevienai nav cepures ar lāča ausīm.

,,Valdi, varbūt tu,

nesīsi šo upuri?

Glābsi mūsu valstību

Uzlicis šo cepuri?" - uz Dombrovska pusi Spīdola veras.

Premjers purina galvu, jo ir smalki izpētījis Valūtas fonda ieteikumus, kur aizliegts valkāt lāča cepuri, ja finansu ministrs ir Vilks, jo citādi ar valsts budžetu būs kā parunā - no vilka bēgsi, lācim uzskriesi.

Tāpēc lāčausis turpmāk būs jāvelk ziņu diktoriem, lai tauta, pie ekrāniem sēdēdama, notic nākotnei un pašu spēkam. Blakus sēdināsim gaidībās esošu Laimdotu kā demogrāfiskās krīzes izbeigšanas simbolu, bet laika ziņās Spīdola solīs vētras un zibeņus tiem, kas traucē bibliotēkai augšupcelties.

Tad nu ,,Panorāma" kļūs tik spilgta kā Raiņa drāma, un studijā iesoļojis Lāčplēsis, iedos savu zobenu paturēt sēdošajai un fona melodiju dziedošajai Laimdotai, lai mums vēstītu šo:

,,Ak, tauta, mana latvju tauta, klausiet nu,

Uz Saeimu drīz nesīs jauno budžetu.

Pār visām ministrijām šķēru ēna krīt,

Ko nenogrieza pērn, to saīsinās rīt.

Bet padoties mēs nevaram ne brīdi,

Aizdevēji vēro mūs ar stīvu ģīmi,

Ja IKP mums regresēs,

Uz Grieķiju mūs deportēs!"

Un tauta saprot, paciešas, savelk jostas un maizi griež pavisam plānās šķēlēs. Tautai patīk, ja smuki runā! Tautai patīk, ja sapucējas!