PUIŠI UN APELSĪNI

Pēc ,,Mitjas mīlestības" un ,,Bikts" noskatīšanās manas jūtas pret Dirty Deal Teatro ir kā jaunas meitenes jūsma pret plakātā attēlotu muskuļainu džeku. Ar prātu saprotu, ka izrāde ,,Puiši smaržo pēc apelsīniem" bija pirmizrādē negatava un režisors nav ticis galā ar dziļas idejas uzlikšanu uz plakanās skatuves virsmas, bet visu piedevu, kā jau teatrālai romantiķei pieklājas.

Gana ilgi iekšēji ķiķināju, ka man tīri labi patīk skatīties, kā jauni un labi veidoti puiši mazgājas, beržas ar dvielīti, skalo sejas un citas ķermeņa daļas, tāpēc tos dīvainos tekstus par dažādu augļu garšām, kas tika miksēti ar futbolam veltītiem pārspriedumiem, varēja arī izlaist. Jo vērojot Jurija Djakonova un Toma Auniņa darbošanos, tā īsti nevarēja saprast, kas viņi viens otram ir, un ko viņi grib viens no otra. Kauties vai kniebties? Likās, teksti, laikam iecerēti kā simboliskas spēlītes ar vārdiem, vai mēģinājums bezjēdzīgam tekstam piešķir zemtekstu ar darbošanos, traucēja aktieriem atrast psiholoģiski pamatotu saspēli, bez kuras uzvedums izskatījās pēc studentu etīdes, kurā visi ir drosmīgi un eksperimentāli, bet nesagādā patiesu baudu ne viens otram, ne skatītājiem.

Toties patiesu baudu sagādāja ierakstā klausāmais Kaspara Znotiņa un Viļa Daudziņa ,,zinātniskais dialogs." Tajā bija tas, pēc kā iespējams tiecās uz skatuves spēlējošie - nav svarīgi, ka teksts absurds, bet tas tiek pasniegts tik dziļi un krāsaini, ka var gara acīm redzēt divus vecus vīrus, kuru pagātnē bijis gana daudz strīdu, bet nu viņi rāmā viedumā pastaigājas parkā un spēj sniegt viens otram pašu būtisko - ieinteresētību un Sarunu.

Dramaturģiskais mugurkauls ir vajadzīgs, pat, ja iecerēts to izrādē noārdīt. To pierāda režisora Vladislava Nastavševa iepriekš iestudētā ,,Mitjas mīlestība", kurā burvīgi bija savienots gan reālpsiholoģiskais, gan simboliskais.  Es mīlu to izrādi! Un es ticu, ka ,,Puišu" ideja bijusi dziļa, kā minēts pieteikumā:

"Divu jaunu futbolistu fiziskajai darbībai un pārdomām par futbola dabu un spēles jēdzienu kopumā tiks pretstatīts divu padzīvojušu antropologu dialoga ieraksts, kurā viņi runā par mītisko domāšanu, par to, vai tā ir tikai posms mūsdienu, civilizētā cilvēka domāšanā vai arī tā ir pilnīgi atšķirīgs pasaules uztveres un izzināšanas veids. Tādējādi jaunie futbolisti zināmā mērā tiks salīdzināti ar pirmatnējiem iedzīvotājiem. Izrāde veidojas kā fiziskā un radio teātra kolāža".

Bet plika ideja nedarbojas. Cik interesantas un daudzveidīgas varētu būt attiecības starp diviem futbolistiem šaurā sportistu ģērbtuvē!Izrādes noslēgumā puiši izspēlēja nepiepildītu mīlestību. Vismaz J.Djakonovs to nospēlēja. Labi.

Arī mana mīlestība palika nepiepildīta. Bet es atgriezīšos Dirty Deal, lai mēģinātu to atrast vēlreiz.

STROIKA-NEDASTROIKA

Izrādi ,,Stroika ar skatu uz Londonu“ es pametu pēc pirmā cēliena. Tā ir tikai otrā reize manā vairāk kā 20 gadus ilgajā teātra skatītāja pieredzē, kad tā rīkojos.

Kāpēc? Teksta lasījums vēl nav izrāde!

Romānu esmu lasījusi, atzīstu to par lielu veiksmi mūsu pašu literatūrā, jo ,,Stroika“ ir humoristiks dēku stāsts, kurš rada sajūtu, ka blakus apsēdies, celtnieka sūro maizi ēdis, bet humora sajūtu nezaudējis pašpuika, un stāsta ,,kā tās ģēlas sastāv.“

Izrādes veidotāji, acīmedzami iedvesmojušies no kino ,,Rīga“ veiksmīgi iestudētajām izrādēm ,,Alu cilvēks“, ,,Tētis“ un ,,Tāda es esmu“, nosprieduši – kas tur liels, paņemsim smieklīgu tekstu, vienu aktieri, uzliksim uz skatuves dažus rekvizītus, fonā pielīmēsim izrādes afišas, rādīsim dažādas bildītes, un izrāde būs gatava, naudiņa nāks griezdamās. Tā nebūs!

Vēl viens iemesls, kāpēc nepaliku uz otro cēlienu ( baumo, ka tajā esot stāstītas anekdotes), bija nevēlēšanas aplaudēt M.Eihem, kas skaitās šīs izrādes režisors.

Es neuzskatu par režiju bilžu piemeklēšanu fonam pēc principa - ja tekstā piemin jamaikieti ar drediem- parādīsim Bobu Mārliju, ja piemin nigēriešus, parādīsim arābu ģimenīti, ja piemin eksotiski ģērbtu etiopieti – parādīsim uzvalkā tērptu afroamerikāni. Tas ir joks? Tāda kā paradoksu spēlīte? Kāpēc? Jo, kad runa bija par viskija dzeršanu, parādās bildīte ar viskija pudeli, ja piemin alu – uzminiet, kas parādās bildītē – jā, alus pudele! Cik smieklīgi, cik smieklīgi...

Režisors nav palīdzējis aktierim Normundam Bērzam atrast vietu ne uz kino ,, Rīga“ skatuves, ne šajā specifiskajā žanrā, kad aktieris ir viens pret lielu zāli. Ne velti N.Bērzs lielāko daļu pirmā cēliena baidījās pacelt skatu augstāk par pirmo rindu.

Iespējams, otrais cēliens sajūsmināja publiku un beidzot atskanēja arī izreklamētā Ūdrīša dziesma.

Ja kāds domā, ka Birbele bija vienīgais skatītājs, kurš drūmi sēdēja smejošā skatītāju zālē, novērotie fakti liecināja pretējo. Kaut bija daži labi joki, asprātības, jo visu Viļa Lācīša tekstu jau nesabojāja.

Ko no tā būs mācīties komēdiju žanra interesentiem? Prozas darbs ir jāpiemēro skatuvei, nevar izsvītrot kādu no sižeta līnijām, pārējo atstājot bez izmaiņām, īpaši tad, ja romāna darbība pārlec no vienas vietas uz otru, no vien tēla uz otru diezgan aši, tādejādi teātra skatītājam neļaujot ne īsti iepazīt personāžus, ne izsekot notikumiem.

Izrāžu apvienība ,,Panna“ pēdējos gados čakli strādā, lai pieradinātu skatītāju pie kino ,,Rīga“ zāles un tradīcijas, ka šajā vietā vērojamas kvalitatīvas komēdijas. Pagaidām Latvijā nevar runāt par tādu stand-up komēdiju kā britu vai amerikāņu tradīcijā, bet mums ir iespēja veidot savu šī žanra veidu.

Ja man kāds pārmestu, ka esmu personīgi iesaistīta ( esmu stand-up komēdijas ,,Tāda es esmu“ autore), ka, iespējams, sajūtu konkurenci, varu droši teikt – es vēlos, lai visas šī žanra izrādes ir tik kvalitatīvas, lai skatītājs būtu drošs, nākot uz jebkuru uzvedumu, ka saņems gaidīto, nevis prastu ,,uzcepumu“. Jā, tas ir manās interesēs! Tieši tāpēc pirku biļetes uz ,,Stroika ar skatu uz Londonu“, ka gribēju atbalstīt un izbaudīt priekšnesumu. Man 1.cēliens bija kā neizdevusies priekšspēle, tāpēc necerēju uz baudu arī otrajā un pametu skatītāju zāli.